, .
clearsky_day 21.6℃
Vārda dienu svin: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Pākšaugu uzvaras gājiens

Anda Purviņa , 16-06-2021
Pākšaugu uzvaras gājiens

Pagājušā gada nogalē noslēdzās četru gadu maratons tauriņziežu pētīšanā ar Eiropas Savienības atbalstu, kurā Latvija šim nolūkam saņēma vairāk nekā miljonu eiro. Projekta Ilgtspējīgu tehnoloģiju izstrāde pākšaugu audzēšanai un to izmantošanas veicināšana proteīna nodrošināšanai Eiropā pārtikas un lopbarības ražošanai (EUROLEGUME) noslēgums decembrī tika atzīmēts ar zinātniski praktisku semināru, kurā varēja noklausīties projekta ietvaros veikto pētījumu rezultātus un gūtās atziņas.

Izmaiņas atbalsta programmās
Semināru atklāja ZM pārstāvis Gints Lanka ar statistikas datiem, jo pēdējo gandrīz desmit gadu laikā pākšaugu platības Latvijā ir pieaugušas. Lēciens šajā jomā bija 2015. gads, kad ES sāka atbalsta maksājumus par zaļināšanu, tāpēc daudzi izvēlējās audzēt pākšaugus. Tomēr no 2018. gada tiek plānotas izmaiņas attiecībā uz pākšaugiem kā zaļināšanas kultūru, jo ES tika pieņemts lēmums, ka zaļināšanas kultūrām vairs nedrīkstēs lietot augu aizsardzības līdzekļus. „Ja turpmāk pupas gribēs audzēt kā zaļināšanas kultūru, tad nedrīkstēs lietot augu aizsardzības līdzekļus. Tajā pašā laikā saglabājas brīvprātīgi saistītais pākšaugu audzēšanas atbalsts tiešmaksājumu programmā,” stāsta ZM pārstāvis.

Palielinoties pākšaugu platībām, pieaug arī šo kultūru kopraža. Tā 2009. gadā pākšaugu vidējā raža bija 2.5 t/ha, bet 2015. gadā šis skaitlis jau sasniedza 3.3 t/ha.

Līdz ar ražu pieaug arī pašnodrošinājums ar pākšaugiem, kas pēdējos gados sasniedz jau 170–180 %, kas liecina, ka šo produktu mums pietiek un varam tos arī eksportēt, kas pēdējos trīs gados arī notiek. Tomēr līdz lielāko pupu audzētāju valsts godam mums vēl ir tālu, pašlaik šie tituli pieder Indijai, Lielbritānijai, Francijai, Polijai, Mozambikai un vēl virknei citu valstu.

Pākšaugu šķirnes
Runājot par kādu augu kultūru, vienmēr ļoti būtiskas ir šķirnes un to potenciāls, par šiem jautājumiem seminārā runāja Agroresursu un ekonomikas institūta pārstāve Arta Kronberga, uzsverot, ka pirms šī projekta pākšaugi šajā jomā bija neizpētīti. Salīdzinājumam labības kultūrām ir selekcijas programmas, daudz šķirņu un liela konkurence. Turpretim pākšaugu lielais pluss ir daudz vietējo šķirņu, kurām ir liels potenciāls, salīdzinot ar komercšķirnēm.

„Pētījumus par Latvijas šķirņu ģenētiskiem resursiem un to piemērotību mūsu apstākļiem veicām ne tikai Latvijā, bet arī Norvēģijā un Zviedrijā, pārklājot lielu klimatisko zonu,” par izpēti turpina Arta Kronberga. No dažādām vietām tika savākti 200 zirņu šķirņu paraugi, no tiem 50 bija Latvijas izcelsmes, kā arī 240 pupu paraugi, starp kuriem 80 bija vietējās izcelsmes. No šī lielā apjoma tika atlasītas 15–20 labākās šķirnes, kuras iekļāva izmēģinājumos Ziemeļeiropas reģionos.

Pētījumā apliecinājās, ka piecas ražīgākās lauka pupu šķirnes ir Latvijas vietējās – ‘Bauskas’, ‘Priekuļu 32’, ‘Lielplatones’, ‘Priekuļu Vietējā’ un komercšķirne – ‘Fuego’, kurām ražas bija 3.07–4.03 t/ha. Turklāt proteīna saturs vietējo šķirņu pupās ir par 2 % augstāks nekā komercšķirnei.

Vēl viens svarīgs faktors šķirnes izvēlē ir ražas stabilitāte, ko nosaka dažādu apstākļu kopums. Labākos apstākļos augstākas ražas būs ‘Fuego’, ‘Priekuļu 32’ un ‘Lielplatones’ šķirnēm. Savukārt ‘Bauskas’ un ‘Priekuļu Vietējā’ labi reaģē uz dažādiem apstākļiem, kas ir priekšnosacījums šo pupu veiksmīgai audzēšanai gan bioloģiski, gan konvencionāli.

Interesanti, ka uz mazražīgiem apstākļiem vislabāk reaģē cūku pupas (izmēģinājumos izmantoja šķirnes ‘Cēres’ un ‘Zaigas’), ko Latvijā audzē salīdzinoši maz, kaut gan tas ir nišas produkts ar neizmantotu potenciālu.

Piecas labākās zirņu šķirnes ir Latvijas vietējā ‘Bruno’ un Igaunijas izcelsmes – ‘Kirke’, ‘Hele’, Zviedrijas – ‘Capella’ un ‘Leili’, kurām raža bija 3.36–3.94 t/ha. Latvijas šķirnei ‘Bruno’ ir visaugstākais proteīna saturs, turklāt tā ir arī vienmērīgi atsaucīgāka uz dažādām augsnēm, līdz ar to ir prognozējamāka raža dažādos augšanas apstākļos.

Dr.agr. Līga Lepse norāda, ka jauktajos stādījumos tauriņzieži uzlabo arī augsnes bioloģisko aktivitāti.

Zirņu un lauka pupu uzturvērtība
Viens no projekta mērķiem bija pākšaugu kā proteīna avota ieguve, jo olbaltumvielas ir neaizstājamā valūta un katra dzīvā organisma pamatkomponente. Tāpēc viena no semināra tēmām skāra pākšaugu izmantošanu enerģijas ieguvei dzīvām būtnēm, jo zirņos un pupās esošie proteīni un ogļhidrāti ir uztura pamatvielas.

„Salīdzinot zirņus un pupas, pēdējās kopproteīna saturs ir augstāks, savukārt no zirņu veidiem ar proteīnu ir bagātāki sārtziedu jeb pelēkie zirņi,” stāstījumu par pākšaugu uzturvērtību sāka Agroresursu un ekonomikas institūta pārstāve Ināra Helēna Konošonoka.

No laukaugu kultūrām visbagātākā ar proteīnu ir soja (51.3 %), tad seko lauka pupas (32.3 %), zirņi (23.7 %), auzas (13 %) un pārējie graudaugi ar proteīna saturu ap 11 %. Tomēr pākšaugi ir bagātāki ar neaizvietojamām aminoskābēm, kuras organismā neveidojas un kuras jāuzņem ar uzturu. Tauku saturs pākšaugos ir ap 1 %, salīdzinot ar graudaugiem, pēc šī rādītāja zirņi un pupas ir pēdējā vietā

Arī ogļhidrātu saturs pākšaugos tos ierindo aiz citām graudaugu kultūrām, savukārt pupām un zirņiem ir augsts diētisko šķiedrvielu saturs, kas ir nozīmīgi mūsdienu uztura apstākļos.

Analizējot uzturvielu saturu pākšaugos, var secināt, ka pupas un zirņi ir nozīmīgs proteīna un neaizstājamo aminoskābju, īpaši lizīna un leicīna avots.

Visaugstākais proteīna un aminoskābju saturs ir zirņu šķirnei ‘k4171’ un lauka pupu šķirnēm ‘VF_001 Džūkstes’, ‘Lielplatones’ un ‘Bauskas’.

Pākšaugi lauksaimniecības dzīvnieku barībā
Projekta ietvaros tika veikti izmēģinājumi, kuros pupas un zirņi dažādās devās tika izbaroti slaucamām govīm un broilercāļiem. Ar atziņām un secinājumiem par šo pētījumu dalījās Agroresursu un ekonomikas institūta zinātniece Baiba Ošmane.

Slaucamām govīm pētījumā vērtēja barības kvalitāti, dzīvnieku veselību un ietekmi uz piena kvalitāti. Izveidoja četras dzīvnieku grupas, kurām papildus pamatbarībai daļu proteīna spēkbarībā aizvietoja ar lauka pupām un zirņiem dažādos daudzumos: 1. deva 10–12 % zirņu ‘Bruno’ un 10–12 % pupu ‘Lielplatones’; 2. deva – 20–24 % zirņu ‘Bruno’; 3. deva – 20–24 % pupu ‘Lielplatones’ un 4. deva – sojas spraukumu (šī bija kontroles grupa).

Vislabākie barības sausnas un proteīna sagremojamības radītāji bija grupai, kurai baroja tikai zirņus. Vislabākie izslaukuma rezultāti – piena daudzums noturējās esošajā līmenī − bija grupai, kurai ēdināja tikai lauka pupas. Analizējot piena kvalitāti, tauku un olbaltumvielu saturs pienā ievērojami pieauga grupās, kuras baroja ar pākšaugiem. Vislielākais tauku saturs bija ar pupām ēdināto govju pienā, savukārt olbaltumvielu saturs divas reizes lielāks nekā kontroles grupai bija pienā govīm, kas bija barotas ar zirņiem un pupām. Tā kā zemniekiem par olbaltumvielu saturu pienā maksā vairāk, tad govju barošana ar pākšaugiem ir iespēja palielināt tā daudzumu pienā, izmantojot vietējās izcelsmes proteīnu un nepalielinot izmaksas.

Secinājumi ir tikai par labu pākšaugu izmantošanai slaucamo govju barības devās, jo tas ir pašu ražots barības līdzeklis, uzlabo barības vērtību, sabalansē proteīnu, labāk notur izslaukuma līmeni laktācijas gaitā, kā arī paaugstina piena kvalitātes rādītājus. Pupas un zirņus slaucamo govju barības devās ieteicams iekļaut 4.1 % apmērā vai 20–24 % no spēkbarības. Salīdzinot arī barības devu izmaksu samazinājumu ar kontroles grupu, ekonomiski izdevīgākie bija varianti, kur barības devai pievienoja tikai zirņus vai pupas.

Turklāt zirņu un pupu miltu mikrobioloģiskais statuss uzglabāšanas laikā nemainījās un bija normas robežās, kas pieļauj pākšaugu barības uzglabāšanu fermas vidē.

Salīdzinājumā ar dažādiem veikalos nopērkamiem enerģijas batoniņiem no pākšaugiem gatavotiem ir palielināts olbaltumvielu, zems tauku un līdzvērtīgs ogļhidrātu saturs. Uzturvērtība jeb kaloriju daudzums ir līdzīgs, tikai to iegūst uz olbaltumvielu rēķina.

Broilercāļu ēdināšanai
Šī pētījuma mērķis bija vispusīgi izpētīt vietējo zirņu un pupu izmantošanas daudzumu un efektivitāti broilercāļu barībā.

„Vai var nodrošināt putnu produktivitāti un samazināt ražošanas izmaksas ar zirņiem un pupām, kas ir vietējie produkti, salīdzinot ar soju un saulespuķu spraukumiem, kas ir nozīmīgākie proteīna avoti cāļu barībai, tiek importēti no ārvalstīm un ir salīdzinoši dārgi,” jautā zinātniece un turpina: „Latvijā ir pieejams salīdzinoši lēts proteīna avots – zirņi un pupas, tikai jāizpēta, kā tie ietekmēs broilercāļu veselību un produktivitāti.”

Izmēģinājumā broilercāļi tika sadalīti astoņās grupās un tiem barībai tika pievienoti 20–30 % zirņu ‘Pinochio’ un ‘Bruno’ un 10–15 % lauka pupu ‘Lielplatones’, aizvietojot noteiktu sojas proteīna daudzumu.

Pētījuma gaitā tika novērtēti putnu veselības rādītāji, aprēķināta produktivitāte un noteikts optimālais pākšaugu daudzums barībā.

Tika vērtēta broilercāļu dzīvmasa 42 dienu vecumā, kad no tiem jau iegūst gaļu. Ar pākšaugiem baroto putnu dzīvmasa bija augstāka līdz pat 12 % nekā kontroles grupai, kurai pieaugums bija viszemākais. Turklāt vislabākais pieaugums bija grupām, kuru barību papildināja tieši ar 20 % zirņu ‘Pinochio’ un ‘Bruno’.

Analizējot gaļas kvalitāti, viszemākais holesterīna saturs bija grupās, kuras tika piebarotas ar 10 % pupu un 20 % zirņu ‘Pinochio’. Visaugstākais holesterīns bija grupai, kurai deva jau 30 % zirņu, kas liecina, ka tik daudz pākšaugu iekļaut cāļu barībā nav vēlams.

Zirņi un pupas satur mazāku kopproteīna daudzumu nekā soja, tāpēc, aizvietojot to ar pākšaugiem, to faktiskais daudzums barībā ir lielāks. Aizvietojot barībā esošo soju (no 3 līdz 15 %) ar zirņiem, pupām vai to maisījumu, samazinājās gan kopējās barības izmaksas, gan tēriņi viena broilercāļa izaudzēšanai.

Turklāt, izēdinot zirņus un pupas, vidēji par 2.8 % samazinājās barības konversija jeb patērētās barības daudzums, kas nepieciešams viena kilograma broilercāļu dzīvmasas sasniegšanai.

Apkopojot visus datus, pētījums apstiprināja, ka broilercāļu ēdināšanā var izmantot Latvijā audzētus zirņus un pupas, aizvietojot sojas spraukumus līdz pat 15 %. Turklāt vislabākos rezultātus iegūst, kad barībai pievieno 20 % zirņu, neatkarīgi no to šķirnes.

„Zirņi un pupas ir piemēroti broilercāļu organisma prasībām, nodrošina tos ar nepieciešamajām barības vielām, sekmē to augšanu, dzīvmasas palielināšanos, kā arī samazina barības izmaksas un patēriņu,” pārliecinoši noslēdza prezentāciju Baiba Ošmane.

Jaunie produkti vēl ir eksperimentālā versijā, bet drīzumā plānots tos ieviest ražošanā.

Inovatīvi produkti no pākšaugiem
Novērtējot pākšaugu vērtīgās īpašības, projekta ietvaros tika pētītas iespējas, kā tos pēc iespējas vairāk iekļaut arī cilvēku uzturā, lai mēs tos lietotu biežāk nekā Ziemassvētkos vārītu zirņu veidā.

„Pākšaugu gatavošana ir samērā laikietilpīgs process, tāpēc mēs − zinātnieki – mēģinājām uz šiem produktiem paskatīties inovatīvāk, ar jaunām tehnoloģijām radot jaunus produktus,” jauno produktu pasaulē ieveda LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes zinātniece Sandra Muižniece - Brasava.

Tā laboratorijās tika radīta pākšaugu pastēte, kura ir vērtīgs produkts, bet sākotnēji tai bija īss derīguma termiņš. Projektā eksperimentējot tika izmantotas jaunas tehnoloģijas un meklēti iepakojuma veidi un materiāli, kas ļāva būtiski pagarināt uzglābšanas termiņus bez konservantu izmantošanas.

Otra jauno produktu grupa ir ekstrudēti pākšaugi. „Vispirms produktu maļ, tad pakļauj ekstrūdijai un citām tehnoloģijām, lai tas iegūtu noteiktu izskatu, struktūru – nelielas kraukšķīgas bumbiņas, kuras tiek papildinātas ar dažādam garšām vai pārklātas ar šokolādi, iegūstot ne tikai vērtīgu, bet arī garšīgu uzkodu.

Trešā jauno produktu grupa ir batoniņi, kuri tiek gatavoti no šīm ekstrudētajām bumbiņām, iegūstot gan saldus (karameles, šokolādes, mandeļu u.c. garšas), gan sāļus (kaltētu tomātu, ingvera, ceptu sīpolu u.c. garšas).

Pupu audzēšanas dažādošana
Projekta ietvaros Pūres zinātnieki pētīja arī pupu un zirņu audzēšanu mistros ar dažādiem dārzeņiem un zemenēm. Tas ir svarīgi apstākļos, kad vasarā nepietiek mitruma, pākšaugi savukārt uzlabo augsnes struktūru un auglību, netieši palīdzot ilgāk saglabāt mitrumu augsnē. „Lielās komercsaimniecībās gan šāda tehnoloģija nebūs piemērota, vismaz pagaidām,” par izmēģinājumu stāsta Pūres Dārzkopības pētījumu centra zinātniece Līga Lepse.

Izmēģinājumā dobēs, kur audzē sīpolus, burkānus un kāpostus, vienu rindu aizvietoja ar pupām. Arī starp zemeņu rindām tika iesēti zirņi, pupas un bastarda āboliņš. Ar sīpoliem eksperimentu pārtrauca jau pēc pāris gadiem, jo pierādījās, ka tie nevar augt kopā ar pupām – tiem ir sekla sakņu sistēma, ierobežota mitruma apstākļos tie konkurē ar pupām, kuras izrādās spēcīgākas. Vislabākie rezultāti bija ar kāpostiem, jo tie turpina veģetāciju līdz pat vēlam rudenim, savukārt pupām gumiņi jau sāk atmirt vasaras otrajā pusē, tieši tad, kad kāpostiem visvairāk vajag slāpekli. „Arī zemeņu ražu tauriņziežu klātbūtne uzlabo, protams, ir apgrūtināta ražas novākšana, bet ekonomiski tas ir izdevīgi,” pārliecināta zinātniece.

Šajā izmēģinājumā tika arī pētītas iespējas samazināt pupu izsējas normas, kas pašlaik ir 50–60 augi uz kvadrātmetru. „Varbūt var sēt retāk, lai labāk izmantotu mitrumu un barības resursus augsnē? Pētījumi pierādīja, ka pietiek ar 30–40 augiem uz kvadrātmetru, lai iegūtu tādu pašu ražas apjomu, turklāt tērējot mazāk līdzekļu sēklai,” pārliecināta Pūres zinātniece.

Ilgtspējība un ietekme uz vidi
„Pākšaugi ir mūsu valūta, kas nodrošina olbaltumvielu pārtiku valstī, līdz ar to neatkarību no ārvalstu piegādātājiem, tā ir mūsu ilgtspēja,” ar lepnumu stāsta Agroresursu un ekonomikas institūta zinātniece Līvija Zariņa.

Ne velti pākšaugi izvēlēti kā zaļināšanas kultūra, jo paralēli ražas ieguvei tie uzlabo un bagātina augsni. Audzējot pākšaugus, var samazināt nepieciešamā slāpekļa mēslojuma daudzumu, domājot globāli – mazinās tā ražošana un arī SEG emisija. Pākšaugi augsnē piesaista slāpekli, un jebkuram augam, kas nāk augu sekā pēc pupām un zirņiem, būs vajadzīgs mazāk slāpekļa minerālmēslu. Vislabākie rezultāti augu sekā pēc pākšaugiem ir miežiem – raža palielinās par 13–62 %. Pēc lauka pupām vislabāk ir audzēt ziemas kviešus, var sasniegt pat 2.7 t/ha lielu ražas pieaugumu. Arī rapšiem raža palielinās!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri


Jūsu komentārs

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Aitkopji, kuru dzīves moto: „Mazāk čīkstēt, vairāk darīt!”
Aitkopji, kuru dzīves moto: „Mazāk čīkstēt, vairāk darīt!”

Raitis un Zaiga Vītoli ir saimnieki 150 aitu ganāmpulkam Krāslavas novada I...

Vides un lipīgais mastīts – kāda atšķirība?
Vides un lipīgais mastīts – kāda atšķirība?

Mastītu ierosinātāja noteikšana bieži vien ir sarežģīts un laikietilpīgs pr...

Gaļas liellopu grupēšana – zināšanas, pieredze un iespējas
Gaļas liellopu grupēšana – zināšanas, pieredze un iespējas

Gaļas liellopu nozare Latvijā ienākusi salīdzinoši nesen, un šo ganāmpulku ...

Donas maize – roku darbs no vietējām izejvielām
Donas maize – roku darbs no vietējām izejvielām

Salas novadā, 140 km no Rīgas, paslēpusies simtgadīgās priedēs, atrodas mai...