Saimnieks LV / 2020.gads (Marts.)

Eiropas Savienības līmenī vairākkārt politiskās diskusijas raisījusi augu valsts proteīnu ražošana un ieguve lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozarei, kā arī aktualizēti jautājumi par vietējo izejvielu, uzsverot vietējo proteīnaugu izmantošanu lopbarībā, arī augsnes auglības ilgtspējīgu saglabāšanu un īpaši atbalstot tauriņziežu un pākšaugu audzēšanu.

Pašlaik redzam, ka Kopējās lauksaimniecības politikas ietekmē pākšaugu sējumu platības pieaug visā Eiropā. Latvijā, salīdzinot ar periodu pirms KLP reformas (2012. gadā), lauka pupu sējumu kopplatība ir palielinājusies aptuveni 14 reizes, zirņu sējumu platība 10 reizes, aptuveni piecas reizes ir palielinājušās arī mazāk zināmu lopbarībā izmantoto pākšaugu – lupīnu sējumu platības. Protams, šāds straujš pākšaugu platību palielinājums liek meklēt nokulto sēklu realizācijas iespējas. Viena no tām ir izmantot pākšaugus lopbarībā.

Pākšaugu (t.sk. zirņu un lopbarības pupu sēklu) izmantošana dzīvnieku (gan liellopu, gan mājputnu) ēdināšanā Latvijā ir pētīta salīdzinoši plaši, tomēr netradicionālajās lopkopības nozarēs, t.sk. briežkopībā, uzkrātā pieredze tradicionālo mājlopu ēdināšanā ir pielietojama tikai daļēji. Tāpat nav zināmi arī to ekonomiskie ieguvumi briežkopībā. Tas arī bija viens no priekšnoteikumiem, veicot pētījumu par dažādu sugu pākšaugu pielietojumu briežu ēdināšanā.

Īpaši gribētos atzīmēt ļoti izdevušos ēdināšanas izmēģinājumu briežu audzētavā SIA Māras brieži, kas nodarbojas ar staltbriežu un dambriežu selekciju, vaislas briežu pārdošanu citiem savvaļas dzīvnieku dārziem Latvijā un ārvalstīs. Jāuzsver, ka īstenot pētniecības projektus sadarbībā ar ražotājiem ir ļoti grūti. Katras jaunas, neizpētītas tehnoloģijas, barības u.c. izmantošana ražošanā ir saistīta ar zināmu risku, tāpēc tikai retais saimnieks ir gatavs riskēt ar saviem dzīvniekiem un ražošanas iekārtām, lai sadarbībā ar pētniekiem meklēt risinājumus, kas ļautu uzlabotu ne tikai savas saimniecības, bet arī nozares rentabilitāti kopumā.

Pētījumā tika veikts ēdināšanas izmēģinājums ar nebrīvē, iežogotās teritorijās audzētiem staltbriežiem (Cervus elaphus), lai izvērtētu Latvijā audzētu trīs pākšaugu sugu – zirņu ‘Vitra’, lauka pupu (‘Fuego’) un šaurlapu lupīnu (‘Boregine’) sēklu ekonomisko efektivitāti briežu ēdināšanā.

Komplektējot briežu grupas ēdināšanas izmēģinājumiem (kontroles grupa (n = 10), izmēģinājuma grupas (3 x n= 10), tika izvēlēti dzīvnieki pēc analogiem fizioloģiskajiem un vecuma rādītājiem, lai galvenais faktors būtu pētāmā barības devas sastāvdaļa. Ēdināšanas izmēģinājumā barības devas sastāvs tika veidots tā, lai viens dzīvnieks dienā varētu uzņemt 2.6 kg sausnas, kas saturēja vidēji 320.7 g kopproteīna. Kontroles grupā viens dzīvnieks dienā saņēma vidēji 7 kg skābsienu, 1 kg siena un 1 kg placinātu auzu (1. grupa). Savukārt izmēģinājuma grupām spēkbarības devā tika iekļauti 20 % zirņu (2. grupa), 20 % lauka pupu (3. grupa) un 15 % lupīnu sēklu (4. grupa). Pamatbarības deva visu grupu briežiem bija vienāda, savukārt auzu daudzums tika samazināts atbilstoši pievienotajai pākšaugu devai. Kopumā izmēģinājuma grupās palielinājās ar spēkbarību uzņemtā kopproteīna daudzums (1. attēls) no 30–41 g proteīna barības devā.

Dzīvnieku ēdināšanai izvēlētie barības līdzekļi ietekmē dzīvnieku produktivitāti un saimniecības ekonomiskās darbības rezultātus. Tas saistīts ar barības izmaksu īpatsvaru ražošanas izmaksu struktūrā. Tāpēc pirmais, kas tika izpētīts, uzsākot izmēģinājumu, bija zirņu, lauka pupu un lupīnu sēklu faktiskās izmaksas un kopproteīna izmaksas (1. tabula) atbilstoši proteīna daudzumam barības līdzeklī un šī barības līdzekļa cenai. Tiesa, 1 kg pākšaugu sēklu faktiskās barības izmaksas ir augstākas par briežiem izēdināmo auzu izmaksām. Tomēr, izvērtējot proteīna izmaksas protīnbarības līdzekļos, redzams, ka proteīns, kas tiek nodrošināts ar auzām, ir visdārgākais barības līdzeklis un izmaksā 2.20 EUR/kg. Savukārt ar pākšaugiem nodrošinātais proteīns izmaksā 1.29–1.53 EUR/kg (1. tabula).

Viens no galvenajiem lopkopības produkcijas – gaļas ražošanas ekonomiskajiem aspektiem ir barības izmaksas. To aprēķinā tika izmantota vidējā barības līdzekļu cena visā izmēģinājuma periodā (2. tabula).

Kā redzams pēc uzņemtā barības daudzuma un to ķīmiskā sastāva (2. attēls), barības devas ar pākšaugiem saturēja augstāku proteīna daudzumu pie līdzvērtīgām barības izmaksām. Barības devas izmaksu paaugstinājums par nepilnu puscentu ir redzams tikai grupā, kas tika ēdināta ar lupīnu.

No ekonomiskā viedokļa svarīgi ir ne tikai samazināt barības izmaksas, bet arī nodrošināt pietiekami augstu produktivitāti pākšaugu ekonomiskās efektivitātes izvērtēšanai, ir svarīgi noteikt barības izmaksas produkcijas vienības saražošanai visā izmēģinājuma periodā. Tāpēc visā izmēģinājuma periodā tikai veikta dzīvnieku kontrolsvēršana. Noslēgumā izvērtējot briežu dzīvmasu, bija redzams, ka, papildinot briežu barību ar pākšaugiem piecu mēnešus ilgā periodā, briežu dzīvmasa izmēģinājuma grupās bija krietni augstāka (3. attēls). Grupā, kas ēdināta ar zirņiem, kopējais dzīvmasas pieaugums bija par 2.91 % lielāks nekā kontroles grupā, grupā ar pupām – par 5.37 %, bet grupā ar lupīnu piedevu – pat par 8.27 %. Kā liecina izmēģinājuma rezultāti, izmantojot briežu ēdināšanā pākšaugu sēklas 15–20 % apmērā no spēkbarības devas, ir iespējams iegūt augstāku produktivitāti ar vienlīdzīgu resursu izlietojumu. Respektīvi – uzlabot ražošanas efektivitāti un iegūt lielāku produkcijas apjomu, tērējot par dzīvnieku barību tikpat daudz naudas.

Pētījums finansēts no Eiropas Savienības fondu darbības programmas Izaugsme un nodarbinātība 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā 1.1.1.2. pasākuma Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts projekta Lopbarībā izmantojamo pākšaugu bioekonomiskās efektivitātes novērtējums. (Nr.1.1.1.2/VIAA/1/16/181) līdzekļiem.

1. attēls. Kopproteīna daudzums spēkbarības devā dienā, g.

2. attēls. Spēkbarības ķīmiskais sastāvs.

3. attēls. Briežu dzīvmasas izmaiņas izmēģinājuma laikā, %.

1. tabula. Spēkbarības un kopproteīna izmaksas

2. tabula. Barības izmaksas vienam dzīvniekam dienā