Saimnieks LV / 2020.gads (Jūnijs.)

Nodarbojoties ar lauku smidzināšanas tēmu jau vairāk nekā 20 gadus, ir bijusi iespēja sekot  līdzi procesu attīstībai. Pagājušā gadsimta beigās cilvēki pārsvarā strādāja ar baismīgas  kvalitātes darba mašīnām, tāpat trūka zināšanu gan par tehnoloģijām, gan arī par individuālo  aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Arī pats tehnikas un aizsardzības līdzekļu piedāvājums un iespēja pie tā tikt bija visai ierobežoti. Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies, un jāteic, ka smidzinātāju lietotāji faktiski sadalījušies divās grupās – vieni turpina kā vecos laikos, vienīgi  nenosakāmas krāsas mucas vietā tagad parasti ir dzeltenas, bet otri nu tikuši pie pasaulē  modernākās tehnikas un saimnieko, orientējoties uz tirgus prasībām. Tomēr šīs abas grupas vēl joprojām apvieno kas kopējs – tās turpina izmantot augu aizsardzības līdzekļus. Vai mums tiešām tas nepieciešams tādos apjomos, un vai tas viss patiešām ir dabai draudzīgi? Ļoti labi jautājumi, bet par to citā reizē. Šoreiz par to, kā smidzināšanu padarīt pēc iespējas efektīvāku un mazāk kaitīgu gan mums pašiem, gan videi.

Bez pamatiem nav mājas
Šo gadu laikā nācies stāstīt par smidzināšanu un demonstrēt to darbā vairāk nekā 10 tūkstošiem cilvēku. Tāpat dažādos demonstrējumu pasākumos un semināros pārbaudīti ap 800 smidzinātāju. Īpaši praktisko semināru dalībnieki pārsvarā ir pozitīvi un zinātkāri, un, braucot mājās, pasaka paldies par ko jaunu apgūtu vai vienkārši pārbaudītu un noregulētu smidzinātāju. Tomēr regulāri gadās pa tādam, kurš apgalvo, ka viss stāstītais ir viens vienīgs bleķis, jo viņam ir modernākais smidzinātājs, kam pietiek ar vienu pogas spiedienu, lai viss būtu kārtībā. Ļoti drosmīgs apgalvojums. Līdzīgi, ja kāds dižotos, ka izgājis auto tehnisko apskati un tagad uz viņu satiksmes noteikumi vairs neattiecas. Kā to saprast? Pat perfektā darba kārtībā esošs un tikko pārbaudi izgājis smidzinātājs vēl nebūt negarantē, ka smidzināšanas process būs izcils un bez kļūdām. Mēs varam savai tehnikai likt pārvietoties ar dažādiem ātrumiem, varam regulēt dažādus spiedienus, varam mainīt sprauslas. Varam darīt daudz dažādu lietu, un vadības dators to visu saliek pa plauktiem tā, lai mums būtu mūsu pašu ieregulētā izsmidzināšanas deva. Un problēma ir tajā, ka ne vienmēr tikai īstās devas izsmidzināšana nozīmē perfektu procesa kvalitāti. Lai izsmidzinājums nokļūtu tieši tur, kur tam jānokļūst, vispirms jāizsmidzina optimālā izmēra pilieniņi, t.i., tik lieli, lai tie sasniegtu mērķi, un tik smalki, lai nodrošinātu perfektu pārklājumu uz apsmidzināmajām virsmām. Un te nu dators vien bez operatora zināšanu pieslēgšanas nepalīdz. Tā arī rodas nevajadzīgas un bieži vien traģiskas kļūdas.

Lai tā nenotiktu, svarīgi saprast visu smidzināšanas procesu pašos pamatos. Un process faktiski ir elementārs, jo svarīgi nodrošināt tikai trīs lietas: darba ātrumu, stieņa augstumu virs apsmidzināmās virsmas un pilieniņu izmēru, kas savukārt atkarīgs no darba spiediena un sprauslu tipa un izmēra. Katram no šiem parametriem ir savas optimālas un praksē pārbaudītas vērtības, ko tad smidzināšanas laikā jācenšas maksimāli precīzi ievērot. Apskatīsim katru no šiem parametriem atsevišķi!

Darba ātrums un vējš
Runājot par izsmidzināšanas kvalitāti, cilvēki parasti vispirms min vēja ietekmi. Tas, protams, ir nozīmīgs faktors, bet cīnīties ar dabu nav īsti mūsu spēkos, kaut arī ļoti cītīgi mēģinām. Ministru kabineta noteikumos Nr. 950 Augu aizsardzības līdzekļu lietošanas noteikumi šajā sakarā ir minēti divi cipari – 4 un 8 m/s. Par pirmo vēl nebūtu nekādu diskusiju, viss saprotams. Toties skaidrojums, „ja smidzinātājs ir aprīkots ar rūpnieciski komplektētām palīgierīcēm (palīgiekārtām), kas mazina vēja ietekmi uz smidzinājumu, nodrošinot smidzinājuma nokļūšanu tikai uz paredzētās apstrādājamās virsmas” ir un paliek diezgan liela mīkla, jo nekur nav precīzi pateikts, kas tās ir par palīgierīcēm.

Lai nu paliek noteikumi, vēl papildus saprotot, ka briesmīgu izsmidzinājumu iespējams saražot arī pilnīgā bezvējā... Apskatīsim lēnākā vēja variantu. Labi, ir 4 m/s, bet kā mēs to praksē nosakām? Klausāmies prognozi? Tik precīzi neviens nevar prognozēt, īpaši vēl zinot, ka reizēm vienā saimniecības galā laukā pūš, bet otrā notiek kas cits. Lasām grāmatās, kā mērāms vēja stiprums attiecībā pret to, kā kustas konkrēta koka lapas vai cik stāvi debesīs kāpj dūmi. Ir jau, protams vēja stipruma mērītāji, bet cikiem no mums tādi ir? Ja ir šaubas, var smidzināt vai ne, ņemam ar tīru ūdeni uzpildītu smidzinātāju, saregulējam atbilstoši tālāk aprakstītajam, uzbraucam uz lauka un sākam smidzināt šo tīro ūdeni, cik vien iespējams, braucot pret vēju, tā, lai redzētu visagresīvāko tā ietekmi un atpakaļskatu mazāk traucētu putekļi. Ja redzam, ka izsmidzinājums tiek nonests, braucam mājās un gaidām labākus laika apstākļus, bet, ja rakstu-rīgās miglas nav, jaucam mucā AAL koncentrātu un smidzinām pa īstam.

Kad ar vēju esam tikuši skaidrībā, tālāk sapratīsim, ar kādām mērierīcēm darba ātrums tiek fiksēts un kādas ir šo mērierīču precizitātes pakāpes. Lielākais vairums laukos strādājošo traktoru aprīkots ar spidometru, kas uzrāda kustības ātrumu, atbilstoši tam, cik ātri griežas traktora aizmugurējais ritenis. Pamatojoties uz tādu pašu principu, darbojas arī vecāko traktoru darba ātrumu uzrādošs mērinstruments, kas bāzēts uz motora apgriezienu sakarību pret konkrēto pārnesumu un tam atbilstošo ātrumu pie konkrētiem apgriezieniem. Viss jau būtu skaisti, bet... Ritenis, protams, griežas, tikai, vai visa griezes kustība tiek pārvadīta traktora kustībā? „Nebūt ne!” teiktu zemessardzē vai armijā. Kāpēc tad tā? Riepas mēdz būt vairāk vai mazāk nodilušas, gaisa spiediens tajās –  lielāks vai mazāks, lauka virsma mīkstāka vai cietāka, slapjāka vai sausāka... Un visi šie faktori ietekmē riteņa izslīdēšanas pakāpi. Jo slidenāka lauka virsma, jo vairāk nodilusi un cietāk piepumpēta riepa, jo lielāka arī izslīdēšanas intensitāte, ko tautā mēdz dēvēt arī par buksēšanu. Un, jo vairāk riteņi izslīd (un tie izslīd vienmēr), jo lielāka starpība starp spidometra rādījumu un realitāti. Tātad atceramies – spidometra un tahometra rādījums melo vienmēr.

Piekabināma smidzinātāja gadījumā, ja ātruma sensors ir uzmontēts smidzinātāja ritenim, rādījums būs salīdzinoši precīzs, jo piekabināma smidzinātāja ritenis attiecībā pret lauka virsmu faktiski neizslīd.

Precīzākas ātruma mērierīces ir tādas, kas bāzētas uz GPS vai radara raidītu signālu. Izmantojot GPS uztvērēju, sistēmas vadības blokā nepārtraukti tiek fiksētas agregāta koordinātes un, balstoties uz traktora atrašanās vietas izmaiņām, aprēķināts reālais kustības ātrums. Ja ātrums tiek fiksēts ar radara signāla palīdzību, arī šis rādījums ir ļoti precīzs, jo tiek piefiksēta reālā agregāta kustība attiecībā pret lauka virsmu.

Lai būtu pārliecināti par reāli notiekošo, noteikti veicam patiesā darba ātruma mērījumus un salīdzinām rezultātus ar mērierīču rādījumiem. Ja sakrīt, tad ideāli, bet, ja ne, tad izdarām korekcijas smidzinā-šanas procesa parametros, koriģējot darba ātrumu par labu reālajam mērījumam. Kā tad nomērīt patieso darba ātrumu? Atceramies 6. klases fiziku un darbojamies. Nobraucam ar tīru ūdeni piepildītu smidzinātāju (tādā ātrumā kā smidzināšanas laikā) konkrētu attālumu (ne mazāk kā 60 m un ne vairāk kā 100 m),  uzņemot laiku, cik ilgi brauciens ildzis. Ātrumu, mērot kilometros stundā, aprēķina, sareizinot skaitli 3.6 ar nobrauktajiem metriem un reizinājumu izdalot ar laiku sekundēs, cik ilgi esam braukuši. Piemēram, ja 32 sekundēs esam nobraukuši 60 metrus, ātrums būs 3.6 reizināts ar 60 un izdalīts ar 32, iegūstot 6.75 km/h. Svarīgi ātruma mērījumus veikt nevis uz asfalta vai grants seguma (jo būs pilnīgi cita riteņu izslīdēšanas intensitāte), bet gan vislabāk uz zālāja, kas ir smidzināšanas apstākļiem atbilstošais lauka virsmas pārklājuma materiāls. Ātruma kļūda mēdz būt pat 1 km/h lēnāk nekā rāda spidometrs, kas, runājot par izsmidzinājuma devu, ir līdz pat 30 l/ha.

Maksimālais darba ātrums, ņemot vērā Dānijā veiktus izmēģinājumus: smidzinot herbicīdus, – 9 km/h, smidzinot insekticīdus un fungicīdus, – 6 km/h. Kāpēc? Lielāks ātrums, lielāks pašu radīts vējš un pārāk intensīvas stieņa horizontālās svārstības herbicīdu gadījumā. Lielāks ātrums – nepietiekoši ilgs laiks, lai preparāts iesmidzinātos starp augošajiem augiem insekticīdu un fungicīdu gadījumā. Izņēmums, ja strādājam ar smidzinātāju, kas aprīkots ar papildu gaisa plūsmas iekārtu, kas izsmidzinājumu burtiski iepūš augošajos augos. Tad arī insekticīdu un fungicīdu gadījumos varam smidzināt ar 9 km/h.

Stieņa augstums
Dāņu zinātnieki ir pierādījuši, ka optimālā izmēra pilieniņš inerces rezultātā no sprauslas lido 40 cm. Tālāk to pārķer labākajā gadījumā gravitācija, nogādājot taisnākajā virzienā līdz apsmidzināmajai virsmai, bet sliktākajā – vējš, aiznesot to, kur vien pūzdams. Tieši tāpēc smidzināšanas laikā ir svarīgi nodrošināt, lai pilieniņam nolidojamais attālums līdz apsmidzināmajai virsmai būtu pēc iespējas īsāks. Līdz ar to it kā būtu nepieciešams laist stieni pēc iespējas zemāk, tomēr tam pretī runā divi apstākļi: sprauslas smidzinājuma ģeometrija un iespēja, ka stienis (visbiežāk tā gali) smidzināšanas laikā skars lauka virsmu un tādā veidā tiks bojāts. Galvenais faktors tomēr ir sprauslu izsmidzināšanas ģeometrija (izsmidzināšanas leņķis) un sprauslu novietojums uz stieņa. Lai nodrošinātu pēc iespējas optimālāku apsmidzinājuma vienmērību un pārklājumu, katrā apsmidzinātajā punktā visā stieņa platumā izsmidzinājums nāk no divām sprauslām (dubultais pārklājums) un sprauslas uz stieņa parasti atrodas 50 cm viena no otras. Pie šādiem nosacījumiem dubultais pārsegums tiek nodrošināts, stienim virs apsmidzināmās virsmas esot 50 cm  augstumā, ja sprauslu izsmidzināšanas leņķis ir 110°, un 40 cm augstumā, ja leņķis ir 120°. Ja attālums starp sprauslām ir 25 cm,  tad stienis ceļams virs apsmidzināmās virsmas vien 30 cm augstumā.

Sprauslas ar izsmidzināšanas leņķi 80° paredzētas lentveida smidzinātājiem un vienlaidu smidzinātāju konstrukcijās nav izmantojamas.

Darba spiediens
Darba spiedienu mēra ar manometru, tas nu ir skaidrs, tomēr, ja izrādās, ka spidometram nevar ticēt, kā tad ir ar manometru? Cik no mums glabā smidzinātājus siltās telpās vai cik no mums ņem manometru nost no smidzinātāja ziemas laikā? Pilnīgi noteikti ne vairākums. Un te sākas problēmas. Ja arī, ieziemojot smidzinātāju, esam rūpīgi caur tā sistēmu izpūtuši antifrīzu, uz manometru tas neattiecas, jo tā konstrukcija faktiski nepieļauj antifrīza iekļūšanu korpusā iemontētās saplacinātās caurulītes galā. Tur diemžēl paliks ūdens, kas normālā ziemā sasals un visticamāk caurulīti deformēs, līdz ar to deformējot arī manometra rādījumu. Par šādu faktu parasti liecina miera stāvoklī esoša manometra šautriņas neatrašanās uz nulles. Līdz ar to atceramies – manometru ziemā ņemam nost un noliekam vietā, kur nav iespējama sasalšana.

Otra problēma slēpjas manometra korpusā esošā glicerīna īpašībās un mūsu nezināšanā. Glicerīns manometra korpusā iepildīts tikai un vienīgi, lai aizsargātu tur esošās detaļas no kondensāta kaitīgās iedarbības – metālu oksidācijas vai, tautas valodā runājot, apsūbēšanas. Un glicerīnam arī ir šķidrumiem raksturīgā īpašība –  temperatūras ietekmē mainīt tilpumu. Tīrā siltumtehnika! Nekā jauna. Ja ļaujam mainīt tilpumu, tad viss kārtībā, bet, ja neļau-jam, sasilstot glicerīnam, korpusā pieaug spiediens, kas traucē manometra mehānismam uzrādīt precīzu sistēmā esošā darba šķidruma spiedienu... Manometra korpuss taču ir slēgta telpa, kā mēs varam mainīt tilpumu? De–her–me–ti–zē–jam kor-pusu! Kā? Ja tam ir plastmasas korpuss, ar asu īlenu vai adatu izduram tā aizmugurējās sienas augšpusē (tur jābūt speciālai atzīmei – punktiņam) caurumiņu. Ja korpuss metāla, tā augš-pusē jābūt gumijas aizbāznim ar vai bez krāniņa. Ja krāniņa nav, ar asu nazīti nogriežam nelielo gumijas izcilnīti, iegūstot mazu caurumiņu gumijas korķa vidū. Ja krāniņš ir, tam ir divi stāvokļi –  viens ON (vaļā), otrs OFF (ciet). Strādājot turam krānu vaļā, glabājot – griežam ciet, lai neiztek glicerīns. Pārējos gadījumos šo iztecēšanas problēmu novēršam, vienkārši ar līmlenti aizlīmējot izdurtos/izgrieztos caurumiņus.

Kā pārbaudīt, vai manometrs rāda pareizi? Ir dažādas metodes un dažādi instrumenti, galvenais nosacījums, ka ar konkrēto metodi iespējams noteikt rādījumu pieļaujamās kļūdas robežās. Un viena no šīm metodēm ir vienkārša un ērti izpildāma. Lai to paveiktu, nepieciešamas divas jaunas sprauslas, labs mērtrauks un telefons, kurā noteikti būs arī hronometrs. Vislabāk pārbaudi veikt divatā. Viens sēž traktorā, regulē spiedienu, ieslēdz un izslēdz smidzinātāju un uzņem laiku, bet otrs gumijas zābakos, ūdensnecaurlaidīgā kombinezonā, kam bikšu staras pāri zābakiem, un rokās uzvilkti cimdi, kam atloki pāri kombinezona piedurknēm, darbojas ap smidzinātāju. Tad nu aiziet!

•    Ņemam vienu pilnīgi jaunu, nelietotu, standartizētu un kva-litatīvu sprauslu ar zināmiem parametriem (caurplūde pie noteikta spiediena, piemēram, sarkanā sprausla ar izmēru 04 pie 3 bar spiediena izsmidzina 1.60 l/min.).
•    Uzmontējam šo sprauslu kādas citas sprauslas vietā uz smidzinātāja stieņa. Vislabāk mainīt sprauslas pēc iespējas tuvāk vietai, kur pie stieņa pienāk pievadcaurule no sadalītāja, – būs mazāk iespēju kļūdīties tāpēc, ka tālāk caurules savienojumi mēdz būt ar mazāku diametru, nenodrošinot pilnu caurplūdi tālākām sprauslām.                                                                                                                                                                                                                                                                      •    Iedarbinām traktoru un noregulējam atbilstošo spiedienu, piemēram, 3 bar. Atceramies, ka, pārbaudot manometru, jāsmi-dzina visām sekcijām. Tā izvairīsimies no nevajadzīgām kļūdām.
•    Ar mērtrauka un hronometra palīdzību nomērām sprauslas caurplūdi pie 3 bar spiediena. Ja caurplūde ir tieši tāda, kāda ir sprauslas raksturojumā (šajā gadījumā 1.60 l/min.), manometrs ir kārtībā. Ja caurplūde ir lielāka vai mazāka, nekā nepieciešams, tad mērījumu izdarām atkārtoti ar citu jaunu tā paša izmēra sprauslu. Ja arī tad mērījums neatbilst normai, manometrs ir bojāts un uzrāda attiecīgi zemāku vai augstāku spiedienu, nekā ir reāli.
•    Ja manometrs rāda neprecīzi, tad ar spiediena izmaiņas palīdzību panākam tādu caurplūdi, kas atbilst konkrētajai 04 izmēra sprauslai 1.60 l/min. Ja izmainītais spiediens neatšķiras no standartspiediena (šajā gadījumā 3 bar) vairāk par 0.25 bar, manometrs ir derīgs. Piemēram, ja 1.60 litri minūtē izsmidzi-nās pie 3.4 bāriem (kļūda 3.4 bar – 3bar = 0.4 bar), saskaņā ar noteikumiem manometru izmantot nav atļauts.

Ja strādā ar bojātu manometru, piemēram, (reāls piemērs), kad kļūda nedehermetizēta korpusa dēļ bija 1.5 bar; atkarībā no spie-diena un sprauslu izmēra, kļūda izsmidzinājuma devas izteiksmē var būt līdz pat 70 l/ha.

Turpinājums Saimnieks LV jūlija numurā.