1. daļa 2023. gada Dārzs un Drava No nulles līdz savam biškopības uzņēmumam

Sveicināti, es esmu Jānis Andiņš, un šis ir mans trešais gads, apgūstot biškopības arodu un veidojot savu ģimenes uzņēmumu Drava san. (www.dravasan.lv)

Jaunā biškopja pieredze, uzsākot dravniecību

Bites jau kādu laiku dzīvoja manā sētā. Cītīgi katru nedēļu liku pa rāmītim stropā klāt, paplašinot saimes. Citu nedēļu, kad zināju, ka netikšu, ieliku divus, kaut arī pārāk ātra ligzdas paplašināšana neveicina saimes attīstību, bet, ja jau naktīs ir silts, tad drīkst arī divus. Šogad esmu pietaupījis jau izvilktus rāmjus, lai bitēm mazāk darba. Atlasīju pašus labākos, kur tikai medus bijis un šūnas ir skaistas. Pastāv ieteikums mainīt šūnas, lai nekrātu slimības un bitēm būtu pēc iespējas veselīgāka vide. Jāņem vērā, ka, skatoties uz vasku mikroskopā, var redzēt, cik tas ir porains. Patiesībā tas vairāk līdzinās sūklim, kurš spēj sevī uzkrāt gan labas lietas, gan ne tik vēlamas. Svaigās šūnās noteikti slikto vielu būs mazāk. Tur nav, ar ko lepoties, ja kāds dravo vēl ar šūnām, kas mantotas no vecātēva laikiem.

Tas brīdis, kad gaidāms pirmais ienesums, man bija diezgan nervozs – ka tik nenokavētu uzlikt dores. Visā Latvijā jau arī laikapstākļi nav vienādi. Pamatideja ir apmēram šāda: ja siltas naktis, droši liec virsū, ja vēsas, – esi piesardzīgs, jo dore nevajadzīgi atvēsina ligzdu. Ja saime nav līdz galam attīstījusies, tāpat medu nenesīs, un, uzliekot dori, tu nevajadzīgi, iespējams, kavē tās attīstību. Varbūt ir iespēja uzlikt pusdori.

Pirmās dores man jau bija ar dažām izvilktām šūnām. Tas bitēm palīdz: ir, kur likt medu uzreiz, jo šūnu vilkšana arīdzan paņem laiku, kamēr varētu medu pildīt, tāpēc uz neizvilktu dori man bija vismaz 4–5 izvilktas kāres. Iesaku laicīgi sagatavot katram stropam vismaz trīs dores. Ja arī nepienesīs pilnas, tad tomēr ir, kur likt nektāru, un bites tāpat vēlāk nožāvēs. Dores liku pakāpeniski, vispirms vienu, tad otru un trešo, bet te arī jāskatās – ja pirmajā dorē šūnas ir aizvākotas, tad ņem nost un negaidi, jo tas mudina bites strādāt vēl cītīgāk un viņām pa stropu mazāks ceļš jāmēro. Ja visas šūnas vaļā, es ieteiktu pagaidīt, lai vismaz lielāko daļu aizvāko. Jāvēro, kad lielais ienesums ir cauri, tad, mēģinot izkratīt medu no šūnām, arī tiek skaidrs, vai tas ir nogatavināts (sasniegts vēlamais mitrums) vai vēl jāatstāj. Kā pieredzējis biškopis Pēteris reiz teica: „Tu skaties, ja pirmajā ienesumā tev rapsis kaut kur aug netālu, noteikti visas kāres jāizsviež, jo rapsis ātri cukurojas.” Un tā arī bija, ka pēdējās šūnās, kuras tika ņemtas nost, medus jau bija vairāk sacukurojies un to nevarēja izsviest.

Gadās, ka visiem ir ienesums, bet tev vienīgajam tukšas kāres. Nebēdā! – Uzliec vienu peru rāmi uz augšu, tā, lai sanāk tāds kā tiltiņš, un, skat, bites būs augšā un, iespējams, sāks nest medu uz augšu. Tur jāpavēro situācija, jānovērtē. Katra saime ir atšķirīga, it sevišķi, ja ir dažādu pasugu bites, – pērn man vairākas saimes tik domāja par spietošanu, nevis par medus nešanu. Armands Gumbris iesaka izmēģināt šauros medus rāmīšus, jo tajos bites medu ātrāk nožāvē un aizvāko, tā iespējams ātrāk ievākt pirmo medu, bet tajos bišu māte labprātāk dēj, jo šiem rāmjiem dziļums vienāds.
 

Mans pirmais medus

Pirmo reizi ievākt medu ir neaizmirstams notikums. Man tas aizņēma diezgan ilgu laiku. Katru biti lēnām noslauku no kāres, skatos, lai bites to jau atkal nemeklē, un slēpju kādā kastē. Medus smaržo, strops smaržo, un tas smagums, kurš ieguļ tavā rokā... zemapziņā novērtē, cik šī kāre ir smaga. Paņemu nākamo, un tā ir vēl smagāka. Tā ir ļoti, ļoti jauka sajūta. Svaigais aizvākojums uz kāres ir kā sudraba saules stari, kas atmirdz jūrā. Pilna laime.

Pirmā medus sviešana man aizņēma visu dienu. Iespējams, es esmu lēnākais biškopis. Bet lieta jau nav ātrumā. Es izbaudīju šo procesu.

Medus lietus – kad griezu pirmās kāres, bija dzirdams medus lietus. Gaisu piepilda svaiga medus aromāts. Jau vākojot vaļā, to, protams, sajūti un paspēj netīšām nogaršot pirmo saldo, gardo, aromātisko medu. Jā, svaigi sviests medus garšo citādi, salīdzinot ar ziemā atvērtu burciņu. Tas ir īpaši gards. Var visu vakaru ķeksēt to iekšā, kaut ikdienā tādus krājumus nepatērē. Izsviedu pirmo medu, braucu pārguris mājās, bet lepns kā ūpis, he he.

Esmu novērojis, ka pirmais ienesums man ir intensīvākais, jūlijā un augustā ievāktā medus ir uz pusi mazāk nekā jūnijā. Protams, tas ir saistīts ar to, kādi medaugi zied apkārt.

Vasara biškopībā

Ak, vasara! Labākais laiks, lai atpūstos, ha! Bet mēs – biškopji – šo laiku izmantojam, lai rūpētos par saimēm un pavadītu daudzas stundas, cilājot smagos, ar medu pilnos rāmjus vasaras svelmē. Agri no rīta un vēlu vakarā. Kad vien ir laiks. Rokam zeltu (medu)! Kā saka Krists Ēberliņš – tā ir mūsu Klondaika. Šobrīd, pavasarī, kad darba internetveikalā www.dravasan.lv ir mazāk, man sezona dravā ir tikai iesākusies. Kārtīgi jāsasedz saimes, lai silts. Ar nepacietību gaidu siltākas dienas, kad bites strauji attīstās. Gaidu, kad varēšu pielikt savu pirmo rāmi ligzdu paplašināšanai.

Kad apskatīju savas saimes aprīļa vidū, izlēmu, ka vēl ir pārāk auksts. Sākšu paplašināt, kad būs siltāks un bites būs labāk attīstījušās. Domājot par šo sezonu, vēlos paplašināt savu saimju skaitu vismaz līdz 50. Plāns vienkāršs – veidot atdaleņus. Bet, kā jau tas mēdz būt ar visiem plāniem, tie mēdz aiziet savos ceļos. Tiklīdz kļūs vēl siltāks, izlīdzināšu saimju spēku, pieliekot aizvākotus perus kādai vājākai saimei, tā stiprākās saimēs neradīsies noskaņojums spietot un vājāka saime, kas varbūt jau rudenī tika ieziemota uz 3–4 rāmjiem, attīstīsies labāk.