1. daļa 

Patlaban man ir 42 gadi. Dzīvoju Rīgā un ar vienu kāju – Saldus novadā, Ezeres pagastā, kur atrodas mana drava. Ar biškopību nodarbojos tikai divus gadus. Droši vien aizsākumi šai interesei meklējami 90. gados, kad mūsu ģimenes lauku īpašumiem pieteicās iepriekšējie saimnieki.

Atvadījāmies no sava mazdārziņa un dārza, kur kādreiz audzēja bietes, kartupeļus, kāpostus un vienu gadu pat bija iesēti graudi. Saldās bērnības atmiņas un lauki sirdī ir palikuši, tāpēc vienā brīdī saņēmos, izmantoju iespēju un Ezerē no pašvaldības iegādājos mazu lauku īpašumu. 

Es – jaunais biškopis

Ja kādam 0,4 hektāri šķitīs kā pile jūrā, tad, es teiktu, lai pamēģina to visu appļaut –  tik daudz zāles es savu mūžu nebiju pļāvis, un tā ataug tik ātri! Jau, kad pirku īpašumu, teicu sievai – mums būs, kur turēt bites. Viņai ļoti garšo medus! Un tagad tiešām ir tik daudz, ka nevar apēst!

Sapņoju – kad būs bites, vairāk būšu pie dabas un man piederēs savs veikals, kur tirgošu sarūpēto. Un tā arī notika. Vairāki faktori to pozitīvi veicināja: man patīk būt ārā, un ar bitēm iekšā īsti nepasēdēsi. Man patīk kaut ko darīt ar rokām un pie stropiem var krāsot, naglot, skrūvēt, ka tik laiks būtu!

Un veikals arī ir izveidots: www.dravasan.lv, ja ir iespēja apskatīties, gaidīšu kādu ieteikumu vai atsauksmi. 

Biškopība kā hobijs un iespējamais peļņas avots

Biškopība var būt gan vaļasprieks, gan neliels bizness atkarībā no mērķiem un nolūkiem. Kad vēl sapņoju par pirmo stropu iegādi, jau zināju, ka man nebūs tikai daži. Jutu, ka man būs vesela drava!

Ņemot vērā, ka neko no tā vēl īsti nezināju, pāris dienās izlasīju grāmatu par biškopību, šķiet, nosaukums bija “Beekeeping for beginners”.  Skaidrs, ka šis hobijs varētu derēt tiem, kuriem patīk doties dabā un pētīt notiekošo apkārtējā vidē. Tā ir lieliska iespēja atslēgties no darba – kā saka pieredzējuši biškopji, pie bitēm satraucies nevar iet, jo bites to jūt, pat nedaudz niknāk dūc un varbūt pat cenšas iedzelt. Parasti hobija biškopim ir neliels saimju skaits un savu iegūto medu viņš izdala draugiem un radiem, varbūt vien pavisam nelielu daļu pārdod. Pati nodarbošanās var būt relaksējoša un ienesīga. Un visu vasaru var sviest medu. Ja ir vēlme iepazīt kukaiņu dzīvi tuvāk, tad tā ir pareizā vieta. Tik daudz var mācīties – nebeidzami YouTube video, grāmatas, kursi, un tad vēl izrādās, ka viss, kas saistīts ar bitēm, nemaz nav izpētīts. Nesen vēl dzirdēju, ka biškopis tik daudz zina par bitēm, ka kvalificējas kā šauras specializācijas kukaiņu pētnieks – entomologs. 

Vai biškopība var būt arī bizness? Es domāju, noteikti. Tad jārēķinās ar lielāku saimju skaitu, vairāk laika jāvelta visam: bišu aprūpei, inventāra sagatavošanai un kopējai infrastruktūrai. Biškopis no ASV Bobs Binnijs (Bob Binnie) saka: vislabāk ir palielināt bišu saimju skaitu nelielos lēcienos. Kā lielāko kļūdu, ko pieļauj jaunie biškopji, Bobs min pārāk strauju saimju palielināšanu, it sevišķi, ja ir pamatdarbs.

Ko tad dara jaunie biškopji? Sarēķina uz papīra, ka te sanāk peļņa, iespējams, vēl aizņemas līdzekļus, un pēc pāris gadiem, kad ir ieguldīti vairāki tūkstoši, jau mēģina notirgot inventāru, kurš pat varbūt nav lietots. Bobam pirms trim gadiem bija 2500 saimes, un savā lekcijā viņš min, ka vēlas samazināt līdz 1000. Un kas notika – pie viņa strādā  6–7 pieredzējuši biškopji, vienu ielika cietumā, otrs izvēlējās pats nodarboties ar biškopību, vēl viens aizgāja uz koledžu, attiecīgi – sāka pietrūkt darbaspēka, un visi darbi tika padarītāki lielākā steigā. Nekvalitatīvāka saimju apstrāde pret ērcēm izsauca citas problēmas.

Tāpat saimju skaita palielināšana no 5 līdz 100 vienkārši nestrādā, ir jāpārkārto visa infrastruktūra, nepieciešamas lielākas, jaudīgākas iekārtas, loģistika, darbaspēks. Ļoti reti, ka kāds var strādāt tik ātri. Svarīgākā lieta ir uzkrāt pieredzi. Izaugt līdzi savam saimju skaitam. Tās prasmes, kas nāk līdzi ar pieredzi, ir biškopības mākslinieciskā puse. Biškopība ir 50% zinātne un 50% māksla. Māksla ir – kā tu lietas dari, kā kop bites, pavairo saimes, spēj noorganizēt procesus. 

Ja kāds apsver biškopību izvērst kā savu mazo biznesu, silti iesaku Latvijas Biškopības biedrības rīkotos divgadīgos kursus.

Iespējams pat, ja šķiet, ka visu jau zini, šajos kursos iegūtā informācija ir vienkārši daudz un kvalitatīva. Tā viena lieta, ko tev pasniedzējs no savas pieredzes pateiks, iespējams atvieglos darbu un ķibeles vēlāk. Un YouTube to neatsvērs. Ir lietas, kas ir obligātas, ja nodarbojas ar biškopību. Piemēram: prasmes apkarot ērci, atpazīt Amerikas peru puvi. Negribas iedomāties, kas notiks, ja tāds nezinošs biškopis būs kaimiņos un, nedod Dievs, pret ērci savas bites neapstrādā vai, vēl trakāk, ja viņam saimē iemetās kāda no puvēm.

Esmu novērojis biškopības popularitātes pieaugumu. Ja katru gadu kursus beidz un ar biškopību sāk nodarboties ap 100 jauno biškopju, tas ir ļoti liels skaits. Turklāt – cik ir tādu, kuri kursus nemaz neapmeklē! Un tas jau nemaz nav tik neiespējami. Kad runāju ar savu kolēģi biškopi darbā, viņš teica, ka kādreiz Ogres pusē saimniekojis un kopis bites tikai viņš. Pašlaik viņam vien jau ir kādi trīs kaimiņi, kuri arī vēlas nodarboties ar biškopību. Var izveidoties situācija, ka ir jādomā, kur savas bites likt, jo apkārt ir tik daudz saimju, ka pietiek medus tikai bitēm, kas visā visumā ir skaisti 100 kg gadā, bet pašam ne piles neredzēt, jo vienkārši vienā apkaimē ir pārāk daudz bišu un tās savā starpā konkurē.  

Savā uzņēmumā vajadzēs arī nodarboties ar mārketinga lietām, pārdošanu un naudas plūsmas pārvaldīšanu. Svarīgi ir saprast, kā saime var aiziet bojā, izspietot, cik liela uzmanība ir nepieciešama. Sākuma ieguldījumi ir diezgan palieli, nokomplektēts Latvijas stāvstrops izmaksās ap 200 EUR.

Ir arī savi riski un izaicinājumi – tirgus cenas svārstās, slimību uzliesmojumi dravā un patērētāju pieprasījuma izmaiņas.

Jaunā biškopja pieredze, uzsākot dravniecību

Kā tad man veicās, sākot nodarboties ar biškopību? Savas pirmās četras saimes atradu populārā sludinājumu portālā. Sazvanīju Saldus novadā biškopi, kurš tirgoja savas saimes, jau ziemā, bet teica, lai piezvanot vēlāk, pavasarī. Tad nu beidzot devāmies uz viņa dravu un cēlām manā pasātā divas saimes ar visiem stropiem. Pirms ielikšanas skrejas tika aizdarītas ar līdzi paņemtu porolonu (biškopis jau bija sarūpējis). Bija 2021. gada 23. aprīlis. Biškopis Pēteris uztraucās, vai varēs iebraukt pēc bitēm, turklāt pa laikam spīdēja silta saule un atnāca mākonis, griezdams gaisā baltus palagus ar cīruļputeni. Iebraucot sētā Ezerē, zeme bija tik mīksta, ka, izkraujot stropus un noliekot tos paredzētajā vietā zem plašajiem ozola zariem, autiņš jau bija iegrimis. Todien vēl bija pie notāra jāparaksta īpašuma pirkšanas – pārdošanas dokumenti... Ko tik es neizmēģināju, visādus dēļu galus, kaut ko biju salicis no gāzbetoniem, tie apgāzās un iebuktēja mašīnai durvis. Vairākas reizes nācās celt mašīnu ar domkratu, līdz beidzot izdevās palikt zem riepas dēli, mēģināju tikt laukā. Kamēr es buksēju, riepa uz dēļa sāka kūpēt tik strauji, ka, izlecot no mašīnas, redzēju liesmas. Daudz nedomājot ķēru spaini un izdevās nodzēst… Tomēr tiku līdz dokumentu parakstīšanai Saldū.

Stropi bija lietoti un ar visām bitēm tie izmaksāja 120 EUR katrs. Klāt vēl paņēmu vaska šūnas, un Pēteris iedeva arī katram stropam pa dorei, lai ir, kur bitēm likt medu. Kad pienāca maijs, sapratu, ka vajadzēs vēl un vēl. Principā sezonu beidzu ar divām dorēm uz stropa. Ja būtu trīs, noteikti būtu vairāk medus ievācis.

2021. gada pavasaris bija izcils, silts, bites joņoja pa pagalmu tik rosīgi, ka kaimiņš kādu dienu zvanīja un teica, ka bites spieto. Kad pārbaudīju, izrādījās, ka viss vietā, bitēm darba daudz. Pirmajā gadā viena saime no četrām tomēr izspietoja. Laikam nebija vēl tā pieredze pārbaudīt un uzmanīt katru saimi. Es domāju, tā ir iesācēja veiksme, ka pavisam bez bitēm nepaliku.

Ar ko es patlaban nodarbojos?

Man 2023. gada sākumā vissvarīgākais ir saprast, kas būs nepieciešams jaunajai sezonai. Jāspēj sanaglot un iestiepļot visi jaunie rāmīši. Drīzumā arī iepirkšu sausus dēļus, lai varētu pielabot dažus stropus, un grīdas stropiem. Tieši grīdas ir visbēdīgākajā stāvoklī. Vēl pie darāmajiem darbiem man plānots pārkausēt visu pagājušā gada vasku, kas ir iekrājies. Arī rāmīši vēl jāpārskata – kurš ir tāds šķībāks, vai jāpārnaglo.

Jau ap marta vidu es sākšu likt pa vienam rāmītim stropā klāt. Labi, ja var apskatīties, cik lielu platību bites apdzīvo un cik daudz barības vēl stropā palicis. Ap šo laiku ārā jābūt ap 12 grādiem, kad veikli var pavērt sedziņu un ielikt pirmo rāmi aptuveni aiz peru kāres. Tur nav, ko ilgi skatīties – jāuzmanās, lai bitēm peri neapsalst!

Biškopja padomi

Ja nu kāds vēl domā, kur savas bites likt, te būs padoms.

• Vietas izvēle. Jau senās grāmatās ir minēts, ka vislabāk ir novietot bites dienvidu nogāzē, jo tur lielākoties valda sausums, vēl palīdz aizvējš. Bitēm nebūs jāpielieto tik daudz spēka, atgriežoties stropā, līdz ar to viņas patērēs mazāk barības.

• Plūdi. Jāskatās arī, vai teritorija neapplūst. Ja nezini, labāk paprasi kaimiņam, lai nesanāk, ka līmenis ceļas un visi stropi ūdenī.

• Pavasara sniegs. Saka arī, ka pavasaros, bitēm pirmo reizi izlidojot, dienvidu nogāzē būs ātrāk nokusis sniegs, jo bites, pirmo reizi lidojot, mēdz sakrist zemē. Ja sniega nav, vairāk bišu atgriezīsies stropā. Citi pat speciāli kaisa pelnus, lai sniegu ātrāk nokausētu.

• Lietoti stropi. Ļoti svarīga lieta – ja iespējams, nepirkt lietotus stropus, it sevišķi, ja nav pārliecības, vai tur nav bijusi Amerikas peru puve. Pats neesmu redzējis, bet var nākties visas saimes dravā likvidēt!

• Stropu veids. Izvēloties stropus, ir vērts saprast, ar kādiem gribas strādāt, man pašam saimju vēl nav daudz – 2022. gada rudenī bija 32. Jau sākumā izvēlējos Latvijas stāvstropu, kas nebūt nav tā vieglākā izvēle. Ir pieejami arī putuplasta stropi, Latvijas pārvadājamie stropi. Pirms izdarīt izvēli, jāpadomā kārtīgi, cik daudz smagumu gribas cilāt (putuplasta stropi izceļas ar savu vieglumu), nedaudz atšķiras arī dravošana ar tiem.