Saimnieks LV / 2020.gads (Novembris.)

„Paskatieties, kāda 100 ha plaša oāze starp mežiem – kalniņi un purvainas ieplakas. Kādreiz mēs te ar draugiem sēdējām uz viena pakalna un sapņojām, ka būtu labi, ja mums piederētu tāds skaists zemes nostūrītis. Pagāja gadi, un tas ir piepildījies, vajag tikai gribēt,” apcerīgi stāsta Daiga Krūmiņa, rādot savas un dzīvesbiedra Kaspara Šķilta zemnieku saimniecības Klēts apsaimniekojamās platības Auces novada Bēnes pagastā, kur ganās baltie Šarolē šķirnes lopi.

Viss sākās...
... ar graudu kalti. „1995. gadā sākām nodarboties ar graudu pirmapstrādi, sniedzot graudu katēšanas pakalpojumus, tāpēc arī zemnieku saimniecību nosaucām Klēts. Vēlākos gados zemnieki kļuva arvien turīgāki un paši iegādājās kaltes. Tāpēc 2012. gadā sākām nodarboties ar gaļas liellopu audzēšanu. Bija sajūta, ka ielecam pēdējā vilcienā, jo zemes, kas bija vajadzīgas lopu turēšanai, praktiski vairs nevarēja iegādāties. Mums paveicās nopirkt bijušās govju fermas, tās vēlāk atjaunojām un izveidojām novietnes,” saimniekošanas sākumu atceras Kaspars.

Sākumā tika iegādātas 20 Šarolē šķirnes teles no Kurzemes zemniekiem, tām piepulcēja bara vadītāju – jau pieredzējušu zīdītājgovi. Tika saceltas nojumes un apjoztas ganības. Kaspars pēc izglītības ir elektriķis inženieris un vairākus gadus nostrādājis Latvenergo, tāpēc elektriskā gana uzstādīšana problēmas neradīja.

„Sākumā mums nebija tehnikas barības gatavošanai, pirkām sienu no Kaspara brāļa, kam piederēja no vecākiem pārņemtā piena lopkopības saimniecība. Zemes tolaik mums bija tikai tik, cik apkārt mājai. Pirkām zemes, kuras citi neņēma. Novācām apaugumu, izcirtām krūmus, lai izveidotu laukus daudzgadīgo zālāju audzēšanai. Pašlaik apsaimniekojam 250 ha zemes, no tām lielākā daļa ir īpašumā,” stāsta Daiga, kura jau no bērnības gribējusi strādāt ar lopiem.

Šķirni izvēlējās pēc izskata
Jautāti par šķirnes izvēli, abi saimnieki saskatās un gandrīz vienā balsī atbild, ka, pirmkārt, baltie lopi viņiem esot iepatikušies. Savulaik, braucot garām citu ganāmpulkiem, Daiga lūgusi dzīvesbiedru piestāt, lai varētu pamielot acis ar baltajiem smukuļiem. „Sākumā gribējām tikai dažus bullīšus, lai noganītu piemājas zemi un vēlāk rudenī tos pārdotu. Taču izrādījās, ka bullīši ir jāzīda, tikai septiņu mēnešu vecumā tos var atšķirt no mammām. Sanāca, ka govis tomēr vajag, un tā viss sākās,” stāsta Daiga.

Tagad ganāmpulkā ir 105 dzīvnieki, to skaitā 55 zīdītājgovis un 15 jaunās gotiņas, kas šogad tika pirmo reizi aplecinātas, pārējie ir jaunlopi. Govis sadalītas divās grupās, katrai ir savs vaislas ciltstēvs. „Bullis Fords ir nesen mūsu saimniecībā, nopirkām pērn izsolē. Viņš vēl mūs tā īsti nav pieņēmis, reizēm tā aizdomīgi skatās uz mani, bet kopumā ir mierīgs, nenožēloju, ka nopirku,” turpina Kaspars.

Palūkojoties pār baltajām mugurām, pamanu arī dažas kakao brūnas un ragainas galvas. Tās arī esot Šarolē šķirnes gotiņas ar 75 % tīrasinību, kas ir pieļaujams šķirnes ganāmpulkā. „Sākumā mums bija pāris šīs brūnās, bet tagad es speciāli atstāju ganāmpulkā brūnās telītes, jo man patīk šie brūnie lopi. Turklāt brūnajām dzimst interesantu krāsu – brūni, marmorīgi vai rozīgi teliņi,” skaidro Kaspars.

Jaunlopus – gan bullīšus, gan telītes – saimnieki realizē ar izsoļu nama starpniecību. „Pirmās telītes pārdevām kādam jaunajam zemniekam, kuram bija atbalsts no valsts. Vēlāk lopus realizējām arī turku izcelmes uzpircējiem, jo piedāvāja labu cenu un paši atbrauca pakaļ. Vēlāk austrumnieki kaut kur pazuda un sākām sadarboties ar izsoļu namu,” atceras Kaspars.

Ganības un aploki
Saimniecībā aploki sadalīti trīs zonās un apjozti ar elektrisko ganu. Žogu veido trīs dzeloņdrātis, no kurām divas ir parastas un vienā ir elektrība. „Elektriskais gans ir izvilkts apmēram 15 km garumā, strāvu tajā uztur divi akumulatori. Šogad izmēģinājām saules baterijas un secinājām, ka ir ievērojami labāk – šovasar akumulatorus lādēju tikai divas vai trīs reizes. Citvasar tas bija jādara 2–3 reizes mēnesī. Daudz atkarīgs no laika apstākļiem,” stāsta saimnieks.

Pirms zemnieki iegādājās šos laukus, te lielākoties bija aizaudzis ar krūmiem, kurus vajadzēja izzāģēt, atbrīvojot vietu ganībām. Lopiem aplokos ir uzbūvētas pāris novietnes, kur bijušas mājvietas, tāpēc tām arī doti to nosaukumi – Pentri, Mazbuļragi un Bīriņi. „Šogad lopus plānojam uz ziemu vest pie kūts, vēl gan nezinām – dzīsim vai vedīsim,” stāsta Daiga.

Izaicinājumi ir vienmēr
Kā jau ikvienam darbam, arī šim ir gan maize, gan garoza. „Kādreiz teica, ka pie gaļas lopiem nav, ko darīt, bet tā nav. Jā, esi brīvāks, trīs reizes dienā nav jānāk pie lopiem, nav arī jāslauc, bet darba tāpat netrūkst,” saka Daiga.

Grūtākais darbs esot numuru iespiešana jaundzimušajiem, īpaši, ja teļi piedzimst vasarā un ārā. To darot, vajadzīga gluži vai kovboju izmaņa – jāķer teļi vai jāmūk no govīm. Lops jau nesaprot, ka gribi darīt labu. „Domāju, tai numuru padarīšanā kaut kas nav īsti izdomāts līdz galam. Būtu labi, ja varētu dzīvniekam pa gabalam kaut kādu čipiņu iešaut un pēc tam ar aparātu nolasīt,” sapņo saimniece.

Lai nu kā, saimnieki savu izvēli nenožēlo. „Tie darbi kaltē rudeņos bija tik smagi. Arī brīvdienas vasarā nekad nav bijušas, jo, kā jūlijā vidū sākām graudu kaltēšanu, tā tikai septembra beigās beidzām, vēlāk jau sākās atkraušanas darbi. Kas mums tagad nekait – aptuveni reizi nedēļā mierīgi atbraucam apsekot ganāmpulkus vai atvest barību,” apmierināts Kaspars.

Raksturs un uzvedība
Jau astoņus gadus audzējot baltos lopus, esot nāciet iepazīt, gan dzīvnieku rakstura īpašības, gan uzvedības īpatnības.

„Ganāmpulkā govīm ir sadalīti pienākumi, dažas ganās ar teļiem, dažas sargā teritoriju gan no nevēlamiem viesiem – vilkiem vai klejojošiem suņiem, gan no mums, lai neatdalītu telēnus no mammām. Viņas jau jūt arī rudens un nodalīšanas laiku,” skaidro saimniece.

Ganāmpulkā ir ragaini un toli dzīvnieki. Tagad buļļi ir bez ragiem un dzimst toli jaunlopi. Ragu trūkums gn vēl neliecinot par mierīgu raksturu − reiz lopi bija izrāvušies no aploka un, ciltstēviem satiekoties, bezragainās pieres bijušas asiņainas no attiecību skaidrošanas. Vēl saimnieki novērojuši, ka, dzīvnieku izvēloties, ir svarīgs tā acu skatiens – vai ir mierīgs vai dusmīgs.

„Govis reizēm šķiet tik cietsirdīgas, aiziet un iedunkā ar ragiem viena otru vai kādu citu teļu – pilnīgi bez iemesla. Reizēm domāju, kā tas lops tā varēja rīkoties,” pārdomās dalās saimniece.

Aprites cikls
Teliņu dzimšanas laiks saimniecībā ir decembris − janvāris. Pavasarī, kad govis iet ganībās, tām pievienojas ciltstēvs un visu vasaru pavada kopā ar ganāmpulku. „Novembrī lopi nāk pie kūts, tad atšķirojam realizējamos dzīvniekus un pārējos sadalām pa grupām. Teliņi dzimst ziemā tepat pie kūts. Pāris govīm, kuras uzreiz neapņemās, teliņi dzima vasarā,” skaidro Daiga.

Dzemdības baltajiem lopiem esot salīdzinoši vieglas, ja vien tās netraucējot ar savu klātbūtni. Pirmajā gadā saimnieki uzlikuši pat kameras kūtī pirms teliņu dzimšanas un, salasījušies gudras grāmatas, pieļāvuši arī kļūdas. Dzemdību vieglums esot atkarīgs no buļļa ģenētiskās līnijas, tāpēc tagad tiekot meklēti ciltstēvi ar šaurāku galvu. „Buļļus pērkam Latvijā, jo pārraudzības datos redzam viņu ciltslīnijas statistiku, cik daudz govīm bijuši pēcnācēji, kādas ir dzemdības – vieglas vai grūtas,” stāsta saimnieks.

„Reizēm nevar novaktēt dvīnīšu dzemdības. Govs vienu piedzemdē, pamet un aiziet kaut kur otru dzemdēt. Mums praktiski neviens dvīnis nav izaudzis, daudz arī nav bijuši,” piebilst saimniece.

Pamatbarība − ganību zāle un siens
Vasarā Klēts baltā ganāmpulka pamatbarība ir ganību zāle, bet ziemā siens. „Ziemā vēl piebarojam ar nedaudz apžāvētas jeb vītinātas zāles, kas satīta ruļļos. Gaiss netiek klāt, un tā nebojājas. Atverot rulli, tas tik patīkami smaržo. Spēkbarību nedodam nevienam, jo šiem dzīvniekiem tas nav vajadzīgs,” pieredzē dalās Kaspars.

Sezonā tiek sagatavoti aptuveni 600 ruļļi siena, viens sver 330–350 kg. „Ja viens šķūnis ir pilns, tad zinām, ka pietiks,” piebilst saimnieks. „Mums viņas ir ēdelīgas, tāpēc barību liekam daudz, un ēdiens viņām ir pieejams visu laiku.”

Papildus tiek dots sāls un bioloģiskajās saimniecībās atļautie mikroelementi. To sastāvā arī ir vielas, kas apkaro parazītus. „Vakar iedevu sarkanās bietes, bet neēda, tāpat kā burkānus un kāpostus. Vienīgie našķi – āboli un maizīte. Ābeles viņām ir mīļākās vietas, kur pulcēties,” saimnieka teikto papildina Daiga.

Ūdens dzeršanai ganībās pieejams ieplakās caurtekošos strautos, kuri pat ziemā neaizsalst un vasarā neizžūst.

Tehnikas arsenāls
Saimniekojot tikai pa kalti, zemniekiem nekāda tehnika nebija vajadzīga. Taču, kad saimniecībā ienāca lopi, radās vajadzība arī pēc dzelžiem. „Mums jau daudz tehnikas nevajag – pļaujmašīnu, siena presi un traktoru, kas tās velk. Tehniku iegādājāmies jaunu līzingā, un sezonas laikā problēmu nebija,” apmierināts Kaspars. Vēl komplektā ar gotiņām nāca vajadzība pēc apvidus auto ar kravas kasti, lai brīvi varētu pārvietoties pa ganībām un apsekot ganāmpulkus. Turklāt nepieciešamo var salikt kulbā un aizvest uz ganībām. Cita mašīna nederot, secina saimnieki.

Pie šķūna novietota liela koka kaste uz riteņiem. Pamanījis manu neizpratni, saimnieks paskaidro: „Tas ir salīdzinoši lēts Daugavpilī ražots lopu pārvadājamais agregāts. Pietiek vietas divām lielajām govīm vai aptuveni sešiem mazajiem teliņiem, lai aizvestu uz ganībām vai atvestu atpakaļ.”

Mērķis – 100 govis un ziedūdeņu gatavošana bonusā
Saimniecības attīstību Kaspars un Daiga saredz ganāmpulka palielināšanā, bet skaitļi ir nepielūdzami – ganāmpulku var palielināt tik, cik zeme ļauj. „Plānojam zīdītājgovju skaitu palielināt līdz 100, tas būtu pietiekoši, lai varētu algot arī kādu darbinieku, kas ikdienā apsekotu lopus. Tagad strādājam tikai paši uz pilnu slodzi. Smagākiem darbiem – tādiem kā ganību iekopšana, akmeņu lasīšana – tomēr kādu pieaicinām palīgā,” stāsta Kaspars.

Iespējams, nākotnē balto govju biznesam pievienosies arī papildu nozare, kas pagaidām Daigai vēl ir hobija līmenī, – tā ir ziedūdeņu un eļļu gatavošana. Vairāk stāsta pati saimniece: „Vajag arī kādu sirdslietu, jo, cik tad ilgi skriesi pakaļ tiem lopiem. Interese par augiem man ir jau no bērnības, skolas laikā vācu ārstniecības augus un nodevu aptiekā. Ziedūdeņus pati lietoju jau apmēram desmit gadus, jo rūpnieciski ražotus krēmus neizmantoju. Daudziem tā pagaidām gan vēl ir neiepazīta pasaule. Man katrs rīts sākas ar ziedūdens procedūru, kurai seko iesmērēšanās ar eļļu. Gan ziedūdeni, gan eļļu izvēlos pēc noskaņojuma. Šogad iegādājos destilācijas aparātu un nolēmu izmēģināt savus spēkus ziedūdeņu un eļļu gatavošanā. Augi, kas man visvairāk patīk un ko gribu attīstīt, ir kliņģerīte un mežrozīte. Sākumā visu pārbaudu uz sevis un tad izkristalizējas, kas patīk, kas der un kas ne. Esmu pagatavojusi arī ievas ziedūdeni, kurš tagad varētu būt aktuāls, jo to var izmantot kā dezinfekcijas līdzekli. Plānā ir eļļas spiedes iegāde un varbūt kādreiz izveidosies kaut kas nopietnāks, jo cilvēkiem vajadzēs no dabas ne tikai gaļu, bet arī kosmētiku. Pagaidām gan tikai dāvinu radiem un draugiem, bet dāvināšanas prieks arī ir neizmērojams!”