Par Latvijā audzētām zivīm joprojām klīst mīti – dīķu zivis garšo pēc dūņām, karpas ir pārāk asakainas, bet audzētavās zivis baro ar antibiotikām. Agroresursu un ekonomikas institūts (AREI), apkopojot nozares zināšanas, zivju audzētāju pieredzi un zinātnisko informāciju, skaidro piecus izplatītus mītus par Latvijā audzētām zivīm.

“Daļa šo priekšstatu veidojušies no senākas pieredzes, taču pa šo laiku ir būtiski mainījušās gan zivju audzēšanas tehnoloģijas, gan barošana, apstrāde un pats piedāvājums. Tāpēc ir vērts nošķirt to, kur kādam priekšstatam varbūt ir daļa patiesības, no tā, kas mūsdienu akvakultūrai sen vairs neatbilst,” norāda asoc. prof., Dr. oec. Ingūna Gulbe, AREI Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, zīmola “Latvijas Zivis” iniciatore.

Mīts: “Dīķu zivis garšo pēc dūņām”

Mūsdienu akvakultūrā tas ir mīts. Dūņu vai zemes piegarša nav dīķa zivju dabiska garša. To var radīt noteiktu mikroorganismu, tostarp zilaļģu un aktinobaktēriju, radītas vielas – galvenokārt geosmīns un 2-MIB. Latvijas zivju audzētāji pirms realizācijas izmanto arī zivju turēšanu tīra tekoša ūdens baseinos – tā saukto atskalošanu jeb baseinēšanu. Šādi var novērst iespējamo piegaršu, jo zivju audos uzkrājušās vielas pakāpeniski tiek izvadītas.

Mīts: “Karpas ir tik asakainas, ka tās nav iespējams normāli baudīt”

Mīts ir tas, ka karpas nav iespējams normāli baudīt. Taču karpām patiešām ir daudz starpmuskuļu, tostarp Y veida, asaku. Te risinājums slēpjas pareizā pagatavošanā, kas šo problēmu būtiski mazina. Viens no paņēmieniem ir karpas fileju pirms cepšanas smalki iegriezt ik pa dažiem milimetriem. Šādi sīkās asakas tiek pārgrieztas, bet cepšanas laikā karstums tās mīkstina un padara teju nejūtamas. Turklāt ražotāji piedāvā arī atkaulotas karpu filejas, kā arī karpas maltās gaļas produktus.

Mīts: “Audzētavu zivis baro tikai ar sintētiku un antibiotikām”

Tas ir mīts. Zivju barība tiek sabalansēta atbilstoši konkrētās sugas un tās augšanas posma vajadzībām. Tās sastāvā var būt zivju milti un eļļa, graudaugi, kā arī citas nepieciešamās uzturvielas, tostarp vitamīni un minerālvielas.

Arī priekšstats par antibiotiku regulāru izmantošanu neatbilst realitātei. Eiropas Savienībā prasības antibiotiku lietošanai akvakultūrā ir ļoti stingras un detalizēti regulētas. Tās nedrīkst izmantot regulāri vai zivju augšanas veicināšanai. Preventīva antibiotiku lietošana ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos un tikai individuālam dzīvniekam. Antibiotikas zivīm, tāpat kā recepšu zāles cilvēkiem, drīkst lietot tikai pēc veterinārārsta izvērtējuma un ar recepti.

Mīts: “Latvijā audzē tikai karpas un foreles”

Arī tas ir mīts. Karpas un foreles ir vienas no pazīstamākajām Latvijā audzētajām zivīm, taču piedāvājums ir daudz plašāks. Latvijas akvakultūras saimniecībās audzē arī palijas, samus, stores, no kurām iegūst arī ikrus, kā arī stērletes, līņus, zandartus, līdakas un pat garneles. Turklāt zivis Latvijā audzē ne tikai tradicionālajos dīķos, bet arī baseinos un modernās recirkulācijas sistēmās, kur iespējams kontrolēt ūdens kvalitāti un citus audzēšanas apstākļus.

Mīts: “Saldēta zivs zaudē savu uzturvērtību un kvalitāti”

Tas ir mīts. Mūsdienīga ātrā jeb tā sauktā šoka sasaldēšana, piemēram, −30 līdz −40 °C temperatūrā, ļauj labi saglabāt gan zivs struktūru, gan uzturvērtību, tostarp olbaltumvielas un omega-3 taukskābes. Jo ātrāk zivs tiek sasaldēta, jo mazāki veidojas ledus kristāli un mazāk tiek bojāta tās audu struktūra.

Protams, nozīme ir arī tam, cik ilgi un kādā temperatūrā zivs tiek uzglabāta. Savukārt viena no pašmāju zivju priekšrocībām ir īsā piegādes ķēde – zivs no audzētavas līdz veikala letei visbiežāk nonāk 24–48 stundu laikā, kamēr importa produkcijai ceļš līdz pircējam var būt ievērojami garāks.

Šo un citu ar Latvijā audzētām zivīm saistītu priekšstatu skaidrošana ir viens no zīmola “Latvijas Zivis” uzdevumiem. Zīmols izveidots, lai palīdzētu patērētājiem labāk iepazīt Latvijā audzētās zivis, to daudzveidību un pagatavošanas iespējas.