Saimnieks LV / 2020.gads (Jūlijs.)

Divi brāļi, divi uzņēmumi, bet darbs kopīgs – tā var teikt par brāļiem Gunāru un Artūru Vīgantiem, kuri atsākuši darbu lauksaimniecībā vectēva savulaik apsaimniekotajās platībās Ērgļu novadā. Gunārs kādreiz izmācījies par kuģu mehāniķi, bet sapratis, ka jūrnieka darbs nav viņam atbilstošs, izmēģinājis spēkus arī celtniecības biznesā, nodibinot uzņēmumu SIA 3Dpro, tomēr savu patieso aicinājumu atradis no vectēva mantotajā pussagruvušajā fermā un 30 hektāros zemes, uzsākot liellopu audzēšanas biznesu. Savukārt brālis Artūrs pēc izglītības ir mašīnbūves inženieris, tomēr vēl papildinājis zināšanas lauksaimniecībā, pabeidzot LLU maģistra programmu lopkopībā. Viņam pieder uzņēmums SIA Tauri. Abi kopā izveidojuši pilna cikla bioloģisko ģimenes saimniecību, kurā audzē Šarolē šķirnes liellopus un graudus, viņiem ir savs gaļas pārstrādes cehs un internetveikals Negantigardi.lv.

– Kā nolēmāt nākt uz laukiem?
Gunārs Vīgants: – Jūrā braukšana man nepatika, nodarbojos ar celtniecību, bet tad nāca 2008. gada krīze, kas nedaudz atsēdināja. Sapratu, ka jādara kaut kas tuvāk zemei. Šo īpašumu vectēvs savulaik atpirka no kolhoza par pajām, šeit bija piena govju ferma. Ar brāli nolēmām nodarboties ar lauksaimniecību, bet nebija īsti skaidrs, ar ko – piena lopkopību, audzēt gaļas liellopus vai graudus. Neviens jau arī nepateiks, ar ko tieši vajag nodarboties. Bija subjektīvs lēmums, ka baltas govis ir smukākas, tāpēc nolēmām audzēt Šarolē lopus. Turklāt tās ir lielas un mierīgas, ar lielu dzīvsvara pieaugumu.

– Kāds bija saimniekošanas sākums?
Gunārs: – 2011. gadā atvedām pirmos lopus – 20 Šarolē šķirnes telītes no dažādām saimniecībām Latvijā. Pirmo vaislas bulli iegādājāmies no saimniecības Celmiņi – tas vēl joprojām atrodas pie mums. Viņa aplektajām govīm nekad nav problēmu ar atnešanos – bullis zelta vērtē tādā pilna cikla saimniecībā kā mūsu!
Artūrs Vīgants: – Pēc tam nolēmām iepirkt tīršķirnes teles no Francijas – atvedām gan grūsnas, gan ar teliņiem un divus vaislas buļļus. Vēlāk gan lopus pirkām tikai Latvijā un ataudzējām paši, izņemot vaislas buļļus.
Gunārs: – Mēs sākām no nulles – šeit bija pussabrukusi ferma un aizauguši 30 ha zemes. Milzīga apņēmība kaut ko darīt, pat nezinot, kurā virzienā tas viss attīstīsies. Tajā brīdī mums palīdzēja Eiropas subsīdijas, jo bija līdzekļi, ko ieguldīt attīstībā.

Gunārs un Artūrs Vīganti priecājas, ka izdarījuši pareizo izvēli – nomainīt darbības jomu uz lauksaimniecību – pie tam daudznozaru saimniecību.

– Kā esat attīstījušies tagad?
Gunārs: – Apsaimniekojam jau 1100 ha, no kuriem puse ir lopkopībai un otra puse augkopībai. Audzējam Šarolē šķirnes visu vecumu liellopus, jo esam pilna cikla saimniecība – dzīvniekus vairojam, nobarojam un realizējam produkciju tiešajā tirdzniecībā caur interneta mājas lapu un sociālajiem tīkliem. Laukos sējam auzas, miežus, kviešus, griķus, zirņus un āboliņu. 20–30 % no apsaimniekotajām platībām ir īpašumā, bet pārējās ir nomas zemes. Augsnes ir mainīgas – pauguros māls un lejā purvs. Pateicoties paugurainajam reljefam, lielie graudaudzētāji neiekāro mūsu laukus.

– Cik lielu ganāmpulku esat izveidojuši?
Gunārs: – Mūsu laukos ganās apmēram 300 dzīvnieku, no kuriem 140 ir zīdītājgovis, pārējie ir nobarojamie buļļi un jaunlopi, kā arī seši ciltstēvi. Saimniekošanas sākumā iepirkām dažādus lopus – gan smalkas šķirnes pārstāves no Francijas, gan krustojuma dzīvniekus tepat Latvijā. Tāpēc katrai govju grupai ir savs bullis, kuru rūpīgi piemeklējam. Ciltstēvi pārsvarā ir no Francijas. Tik lielam ganāmpulkam prasās biežāk mainīt buļļus, citādi veidojas asinsradniecība. Buļļiem plānojam atbilstošu noslodzi, lai nebūtu pārāk liela slodze uz kājām. Patlaban ganāmpulkā dzīvo gan tīršķirnes, gan krustojumu dzīvnieki. Daudzas govis ir ciltsgrāmatā. Mūsu secinājums – laba govs ir tāda, kurai katru gadu ir teļš un pietiekoši daudz piena, lai to pabarotu.

– Vai visi dzīvnieki ir ragaini?
Gunārs: – Pārsvarā visiem ir ragi, bet dažiem ģenētiski to nav. Šarolē šķirne selekcionēta Francijā. Savulaik biju pieredzes apmaiņā šajā valstī pie Šarolē liellopu audzētāja, kurš audzē baltos lopus jau 50 gadus. Kad apprasījos par iespēju iegadāties bezragainus lopus, viņš par mani pasmīnēja, jo šī šķirne klasiski ir ar ragiem. Turklāt ragi ir lopa maņu orgāns, kas saistīts ar gremošanas sistēmu. Dzīvnieki ir mierīgi, un ragi nav rakstura noteicējs, agresīvi indivīdi varbūt arī bez ragiem, bet tādus ganāmpulkā nevajag turēt.
Artūrs: – Ragainos lopus ir vieglāk nofiksēt, piemēram, dzemdībās vai transportējot.

– Kur realizējat izaudzētos dzīvniekus un vai ir sadarbība ar izsoļu namu?
Artūrs: – Pārdodot dzīvnieku vaislai vai realizējot caur mūsu gaļas pārstrādes cehu – ienākumi ir stipri līdzīgi. Gaļā pārstrādājam tikai bullēnus. Labākās telītes paturam ganāmpulka atražošanai.
Gunārs: – Uzsākot saimniekot pirms deviņiem gadiem, mums nevienā brīdī nebija doma izaudzēto realizēt ārpus valsts. Vienmēr esam zinājuši, ka izaudzēsim līdz pārdošanas vecumam un paši mēģināsim tos realizēt. Sākotnēji, nespējot dzīvniekus pārdot, aicinājām talkā izsoļu namu, bet principiāli mēs esam pret šo ideju, jo pievienotā vērtība būtu jāatstāj Latvijā un pašiem jāēd laba gaļa. No ekonomiskā viedokļa zemniekam noteikti ir izdevīgi izaudzēt lopus līdz astoņu mēnešu vecumam un realizēt tālāk, jo ne visiem ir tāda uzņēmība kā mums. Tagad, palielinoties pieprasījumam pēc mūsu produkcijas, jūtamies gandarīti, jo beidzot atmaksājas mūsu ieguldījumi.

– Kādas ražas ir bioloģiski audzētiem graudaugiem?
Gunārs: – Labos gados vidēji ir 2 t/ha, bet parasti ir 1.5 t/ha. Izaudzēto izbarojam saviem lopiem un realizējam starpniekiem, kas organizē lielās partijas un sūta pārstrādātājiem uz ārvalstīm. Savas bioloģiskās auzas esam piegādājuši Dobeles dzirnavniekam. Pērn bija problēmas ar bioloģisko mieži realizāciju, nez kāpēc nevienam tos nevajadzēja, tāpēc pārdevām vietējiem lopkopjiem.

– Lopkopība un graudkopība – kā šīs nozares sadzīvo?
Gunārs: – Saimniekošanas daudzveidība dod mums drošības sajūtu – ja graudkopībā prognozējas neveiksmīgs gads, tad zinām, ka lopkopība noturēs mūs līmenī. Un otrādi, kad ir labi ražas gadi, ir iespēja kaut ko attīstīt ganāmpulkā. Turklāt mums vēl ir pārstrādes cehs un varam realizēt dzīvus lopus eksportā.

– Ko no jums prasa bioloģiskā saimniekošana?
Gunārs: – Mēs te visu bērnību esam dzīvojuši kā rezervātā, mums blakus ir Ogres upes ieleja un dabas parka Ogres ieleja pļavas, kas ir iekļautas Natura 2000 – Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīklā. Tāpēc, sākot audzēt lopus, nebija jautājumu, kā strādāt. – Tikai bioloģiski! Pamazām tā ir izveidojusies par pārliecību un dzīvesveidu, jo nevaru iedomāties, ka varētu lauku nolaistīt ar glifosātu un pēc tam iesēt kādu kultūru. Mēs domājam, kā pēc iespējas mazāk kustināt augsni. Esam atteikušies no aršanas, strādājam ar starpkultūrām. Pavasarī vienu vai divas reizes nokultivējam laukus ar rugaines kultivatoru 6 cm dziļumā un sējam nākamo kultūru. Aram tikai plēsumos. Augkopībā ievērojam augu seku, kas ir pamatu pamats cīņai ar slimībām un nezālēm, vēl arī līdz pavasara ecēšana. Augsnes ielabošanai audzējam tauriņziežus – zirņus un āboliņu, ko izmantojam pasējā. Kā starpkultūru esam pamēģinājuši audzēt kaņepes – grūti kuļama kultūra, bet laba kā priekšaugs.

– Kāds ir dzīvnieku aprites cikls?
Gunārs: – Mums ir pieci pamatganāmpulki, tikko dzīvnieki iet ganībās, katram pievieno vaislas bulli, kur viņš dzīvo visu vasaru līdz rudenim, kad ir lielā šķirošana. Govīm veicam grūsnības analīzes, mums bija viens gadījums, kad bullis klibuma vai lielā karstuma dēļ nebija paveicis savu darbu un 16 govis nebija grūsnas. Kopš tā laika sākām pārbaudīt, kā buļļi strādā, dažiem ganāmpulkiem grūsnību pārbaudot jau vasarā. Ziemas periodā lopi dzīvo pie fermas āra aplokos, ar iespēju ieiet kūtī. Atnešanās laikā govis dzenam kūtī zem jumta, kur tās pastāvīgi uzrauga mūsu darbinieks. Pēc atnešanās govs ar teļu nedēļu atrodas atsevišķā aizgaldā, vēlāk organizējam bērnu dārzus mammām ar bērniem un, tikko ir labs laiciņš, tā laižam visus ārā.
Artūrs: – Vaislas buļļi ziemas periodā dzīvo atsevišķi no pārējiem lopiem, apmēram 10 ha lielā aplokā. Rudenī, kad tiek atšķirti, sākumā viņi gan noskaidro attiecības, bet pēc tam viens otram laiza ausis.

– Vai teliņu dzimšanas laiks ir grūtākais?
Gunārs: – Teliņa piedzimšana ir skaistākais un atbildīgākais laiks, sniedz vislielāko gandarījumu. Teliņi parasti sāk dzimt februāra vidū, un šogad tas mums vēl iestiepies līdz maija vidum, jo pērnvasar viens bullis nebija uzdevumu augstumos. Parasti šajā laikā darbinieks lopus uzrauga 24/7. Arī paši dzīvojam netālu un problēmu gadījumā varam būt ātri klāt, jo mūsu ieņēmumi veidojas no katra piedzimušā teliņa. Interesanti, ka šogad apmēram 10 % govju dzimst dvīņi, unikāls gadījums. Tiesa, ar dvīņiem bieži ir problēmas, jo dzimst bez īpašām pazīmēm un varam nepamanīt, tāpēc vairāk priecājamies par vienu skaistu teļu.
Artūrs: – Nav tādu vieglāku vai grūtāku laiku – beidzas atnešanās, sākas vai pat paralēli rit sēja, tad atkal kulšana un rudens sēja. Ziemas mēneši varbūt ir nedaudz vieglāki, jo lopi atrodas pie kūts. Tomēr bez nodarbes arī neesam – ir tehnikas remonti, krūmu zāģēšana un līdzīgi darbi.

– Ar ko barojat baltos lopus?
Gunārs: – Visu nepieciešamo lopbarību – graudus, sienu, skābsienu iegūstam no saviem laukiem. Tāpēc varam būt droši par mūsu saražotās produkcijas kvalitāti. Pamatbarību veido siens un skābsiens. Savukārt vasarā pamatbarība ir ganību zāle. Ziemas periodā jaunlopiem un govīm pēc atnešanās piebarojam miltus,kurus gatavojam no pašaudzētām auzām, kviešiem un miežiem. Skābsienu gatavojam ruļļos, jo lauki ir sadrumstaloti apmēram 30 km rādiusā, tāpēc nevaram kompakti un ātri sagatavot skābbarības bedres.
Artūrs: – Nobarošanai paredzētos dzīvniekus barojam tikai ar zāli, jo tad gaļa ir kvalitatīvāka un cilvēkam veselīgāka. Turklāt mums visapkārt ir bioloģiski augstvērtīgas pļavas. Dzīvnieki realizācijas svaru sasniedz 16–18 mēnešu vecumā. Ziemas periodā piebarojam arī ar miltiem, jo barības kvalitāte, ko iegūst dabiskajās pļāvās, nav tā augstvērtīgākā.
Gunārs: – Lopbarības sagatavošanai un augsnes apstrādei mums ir visa nepieciešamā tehnika, kas iegādāta, izmantojot ES fondus. Kaut ko lietotu esam pirkuši par saviem līdzekļiem. Saimniecībā ir arī graudu kalte.
Artūrs: – Vienīgais iztrūkstošais posms ir kautuve. Esam par to domājuši, bet tās ir lielas investīcijas mūsu apgrozījumam. Pašlaik izmantojam bioloģiski sertificētas kautuves pakalpojumus Madlienā. Konkrētā laikā aizvedam lopus ar savu transportu, bet gaļu atpakaļ atved viņi.

– Kā nonācāt līdz gaļas pārstrādei?
Gunārs: – Regulāri braucot uz lauku tirdziņiem, secinājām, ka gaļa netiek pienācīgi sagriezta un ka nav skaidra tās izcelsme. Tāpēc 2016. gadā atvērām savu gaļas sadales cehu un veikalu, kurā piedāvājam klientiem kvalitatīvu bioloģiski audzētu liellopu gaļu no pašu saimniecības. Lai mūsu produkciju baudītu cilvēki arī citviet Latvijā, pērn nolēmām izveidot tiešsaistes internetveikalu. Šogad Covid mums ielika trumpi rokā, uzlabojot pārdošanas apjomus, jo liela daļa cilvēku šajā neparastajā situācijā atklāja vairāk Latvijā audzētu produktu. Novērtējām pirms tam ieguldīto darbu, jo bijām jau apbružājušies tajā sfērā un varējām ātri noreaģēt uz pieprasījumu.
Artūrs: – Cehā sadalām gaļu, liekam vakuumā, tad realizējam svaigu, saldējam vai gatavojam izstrādājumus – kupātus vai burgerus. Saldēšanai izmantojam šoka sasaldēšanas kameras, kurās būtiski samazinās produkta sasaldēšanas laiks, vienlaicīgi saglabājot vērtīgo uzturvielu un vitamīnu saturu produktos, kā arī produkta oriģinālo garšu, izslēdzot baktēriju vairošanās iespēju. Turklāt šoka saldēšanas kamerās neveidojas lieli kristāli, kas izjauc šūnu membrānas, kas savukārt ietekmē garšas īpašības pēc produkta atkausēšanas, − atšķirībā no parastajām saldētavām. Atšķirt šādi saldētus produktus var pēc uzraksta ātri sasaldēts uz marķējuma. Mēnesī cehā sadalām trīs buļļus, bet varētu sešus. Mūsu produkcija ir kvalitatīva liellopu gaļa, jo jaunlops ir līdz 12 mēnešu vecumam, bet mēs pārsvarā realizējam vecākus bullēnus, kas sasnieguši ap 700 kg dzīvsvaru, iegūstot 350 kg smagu kautķermeni.

− Vai interesenti ir gaidīti jūsu saimniecībā?
Artūrs: – Labprāt dalāmies pieredzē ar lauksaimniekiem un citiem interesentiem, uzņemot dažādu semināru dalībniekus un ekskursantus.
Gunārs: – Esmu pabeidzis bioloģiskās saimniekošanas kursus, un tagad pie mums brauc lauksaimnieku grupas no LLKC, mēs runājam kā lieli profesori! Esam labs piemērs pilna cikla saimniecībai, jo mums ir gan graudkopība, lopkopība, gan pārstrāde un realizācija. Visu ķēdi vienā vietā reti kur var redzēt. Ir ļoti laba sajūta – palīdzēt, daloties ar savu pieredzi. Turklāt tā ir iespēja satikt interesantus cilvēkus un nākotnē, iespējams, uzsākt sadarbību. Plānojam arī iekārtot speciālu vietu, kur uzņemt apmeklētājus, bet pašlaik ir citas prioritātes.

− Ar ko saistāt saimniecības attīstību?
Gunārs: – Plānojam attīstīt interneta vietni Neganti gardi, jo zemnieks izaudzēt māk, bet realizācija pieklibo. Esam apzinājuši arī apkārtējās saimniecības, kas ražo lauku produktus, piemēram, kazas piena produktus, jēra gaļu un medu, un piedāvājam saviem klientiem viņu produkciju. Savukārt mums izlīdzinās loģistikas izmaksas. Ganāmpulka attīstībā latiņa ir 160 zīdītājgovis un jaunas ģenētiskās līnijas. Savukārt augkopībā veiksmīgai ražošanai nepieciešams sakārtot daudzos hektārus tīrumu. Tikai jādara, un tad viss notiek pats no sevis, jo iespējas rodas un attīstība notiek, ja kaut ko dari!