Saimnieks LV / 2018.gads (Aprīlis.)

Saimnieks LV vēsturē tā notiek patiešām reti, tomēr šoreiz ir tieši tā – uz žurnāla vāka ir tā paša uzņēmuma pārstāvji, kas 2012. gada aprīlī. Ir pagājuši apaļi seši gadi, un SIA Saldus Druva, sekmīgi attīstoties, kļuvusi par modernākās automātiskās slaukšanas fermas īpašnieku Latvijā jeb, pavisam precīzi, tajā darbojas deviņi slaukšanas roboti. Augušas arī apsējamās platības, jo paralēli piensaimniecībai uzņēmums attīsta arī augkopības nozari. Viens gan ir palicis nemainīgs – lojāls un čakls darbinieku kolektīvs, kā arī optimisma pilnā valdes priekšsēdētāja Marita Spundiņa. Sarunā par izmaiņām jaunajā fermas kompleksā piedalās arī Jurijs Brente, GEA automātiskas slaukšanas iekārtu speciālists.

– Kas ir bijušas lielākās izmaiņas uzņēmumā kopš 2012. gada, kad notika pirmā saruna?
Marita Spundiņa: – Protams, vislielākais jaunums ir jaunās fermas uzcelšana, kas tā pa īstam vēl nemaz nav pabeigta. Pašlaik mūsu uzmanības centrā ir tieši piensaimniecības attīstība, izveidojot uzņēmumu vienu no modernākajiem visā Baltijā. Govju skaits gan nav pieaudzis, jo 2016. gadā, kad startējām uz ES fondu projektiem, viens no noteikumiem bija, ka ganāmpulku piecu gadu laikā nedrīkst palielināt. Taču pēc 2022. gada lopu skaits varēs turpināt augt.

No piesietās turēšanas esam ienākuši robotu fermā – atšķirība, protams, ir milzīga. Tāpēc domāju, ka govīm būs grūti pierast, taču man par pārsteigumu viņas pārorientējās diezgan ātri. Tagad govis mierīgi staigā, kur pašām tīk, iet slaukties, fermā pat skan mūzika! Jaunajā kompleksā ir vietas 540 lopiem, tomēr visas vietas vēl nav pilnas, pagaidām te ir 233 govis. Pamazām nāk iekšā govis no vecajām fermām un jaunās govis, kuras paši ataudzējam.

– Uzņēmumā graudkopība un pienkopība vienmēr bijušas blakus, tā turpinot jau kolhoza laikā iesāktās tradīcijas. Vai piens vienmēr bijis prioritārs?
– Kad 2004. gadā pārņēmu uzņēmuma vadību, graudkopībai praktiski vispār nebija nekāda ienesīguma. Audzējām graudus tikai tāpēc, lai tos izmantotu lopu spēkbarībai. Tomēr pakāpeniski esam pie tā intensīvi strādājuši, lai augkopība kļūtu ienesīgāka. Sākām arī audzēt rapšus, kas deva savu artavu. Vairāk sākām domāt par agronomiskajiem jautājumiem, un rezultāts ir redzams. Pašlaik var teikt, ka augkopība dod līdz 30 % no kopējā apgrozījuma. Vēsturiski gan Saldus Druva ir bijusi izteiktāk tieši piena saimniecība.

Pašlaik ir tā, ka viena nozare papildina otru. Ja neiet ar graudiem un rapšiem, tad varam paļauties uz piena nodošanu. Savukārt gados, kad ir ļoti labas ražas, tas palīdz balstīt piena nozari. Pēdējos gados kuļam jau vairāk nekā 3000 t/gadā. Katru gadu arī turpinām iepirkt zemes. Salīdzinot ar 2012. gadu, ir nākušas klāt platības gan īpašumā, gan apsaimniekošanā.

– Kā pieņēmāt lēmumu par jaunās fermas celtniecību?
– Saimniecībā bija trīs vecas kūtis, par kuru nomaiņu domājām jau ilgu laiku. Jau 2014. gadā bijām domājuši par modernizācijas projektu, tomēr toreiz ideja bija par slaukšanas karuseli. Tomēr lēnā garā, apspriežoties, izlēmām, ka varētu izmantot jaunākas tehnoloģijas, proti, robotus. Trūkst arī cilvēku, kas grib pienkopībā strādāt. Vecajā kūtī, kur bija piesietā turēšana, dabūt jaunus cilvēkus bija ļoti grūti. Slaucēju darbs tomēr fiziski ir ļoti grūts, maiņas arī naktīs. Roboti šo problēmu atrisina.

Protams, izvēle par labu slaukšanas robotiem ir ļoti finansiāli ietilpīgs lēmums, tomēr esam apsvēruši, ka tam jāatmaksājas. Pirmkārt, tas ļauj ietaupīt attiecībā uz darbaspēku. Otrkārt, mums bija trīs fermas, uz kurām vadājām cilvēkus, katrā vēl darbojās barības dalītājs, bet tagad viss iespējamais būs zem viena jumta – jaunlopi, slaucamās un cietstāvošās govis. Ietaupīsim degvielu, tehniku, dažādus uzturēšanas līdzekļus – ir atšķirība, vai jāmazgā trīs atsevišķas slaukšanas sistēmas vai viena.

Paldies SEB bankai, kas uzticējās un iedeva kredītu jaunās fermas celtniecībai. Esam zelta klienti, sadarbojamies jau ļoti ilgi. Fermas celtniecību sākām 2017. gada maijā un beidzām pirms Ziemassvētkiem. Tas ietvēra arī divas lagūnas un trīs skābbarības bedres. Pēc tam tika ievestas iekārtas, un vēl šobrīd notiek iekārtošanās darbi. Noteikumi ļauj nākt iekšā fermā pirms tās oficiālās nodošanas, tās lielā atklāšana vēl tikai būs.

Vija Dakša, zootehniķe: „Fermā ir mierīgāk un arī man ir mierīgāk, jo govis jūtas daudz labāk. Nav vairs piesietās turēšanas, kur vienuviet jāēd un jādzemdē. Var brīvi staigāt pa visu fermu, paēst un slaukties, kad gribas – savā nodabā. To, ko esmu piedzīvojusi savā dzīvē – no padomju laikiem līdz mūsdienām, citādi nenosauksi – neiedomā­jama attīstība!”

– Fermas celtniecībai izmantojāt arī ES fondu līdzekļus?
– Jā, aptuveni 1 milj. EUR apmērā, vairāk nemaz nav iespējams! Kopējās kompleksa izmaksas ir 3.3 milj. EUR. Paldies Mapri Būvei par laikus paveiktajiem darbiem! Man ļoti patīk būvniecībā izmantotās koka detaļas.

– Vai esat apmierināti ar jaunajiem robotiem?
– Jā, tie strādā labi! GEA Monobox robotus izvēlējos tāpēc, ka tepat Saldū ir arī serviss, kas mums, protams, ir ļoti ērti. Pirms tam salīdzināju, mēģināju saprast, kuri būs tie labākie, un zaļie roboti man likās salīdzinoši vienkāršāki un uztveramāki. Pie tam piena ķekaru var uzlikt arī manuāli – ja gadījumā ir pirmpiene vai kāda problēma, tad tas ir ērti. No 233 govīm septiņām astoņām stobriņi ir jāpalīdz uzlikt, lai nekavētu procesu. Tāpat biju uzaicināta arī uz fermu Nīderlandē, kur redzēju, kā notiek slaukšana ar šiem robotiem. Ievēroju pie robotiem padziļinājumu, tesmeņi ir cilvēka roku līmenī, tā darbiniekam vieglāk strādāt. Redzēto ieviesām arī savā projektā.

Man ļoti patika, ka kompānijas pārstāvis izstāstīja, kā viņš redz mūsu 540 govju izkārtojumu, kā tās izvietot fermā un sagrupēt – visu kopīgo menedžmentu. Man patīk, ka jebkuras preces izplatītājs nāk un pierāda savu taisnību, nevis aprunā kādu citu produktu.

Mūsu situācija ir sevišķi interesanta ar to, ka viss projekts, rasējumi bija izstrādāti citiem slaukšanas robotiem. Nācās visu pārtaisīt. Protams, arī finansiālajam piedāvājuma bija nozīme. Tāpat noteikti jāpiemin arī SIA Laktro (kas pārstāv GEA robotus Kurzemē) pārstāvis Guntis Ozols, kurš te ir teju dienu un nakti un nodarbojas ar robotu montēšanu. Viss ir skaisti un skrupulozi!

Vienīgais, kas man vēl pagaidām nepatīk, – mums ir vertikālais 25 t piena tanks, bet vēl īsti nedarbojas piena skaitītājs, lai varētu precīzi redzēt, cik piena nododam. Pašlaik redzu, cik piena ir ienācis diennakts laikā, bet gribētos redzēt precīzi uz to laiku, kad pienu nododam. Ir apsolīts uzlikt!

– Kā veidojat ganāmpulku?
– Jau gadu, zinot to, ka mums top robotu kūts, zootehniķe meklē tādas govis, kuras sēklotas ar t.s. robotu buļļiem – respektīvi, tādiem, kas dod govis ar robotu slaukšanai piemērotiem tesmeņiem un pupiem.

Ganāmpulka pamatā ir Latvijas brūnā šķirne, tomēr tagad ģenētika jau ir pilnīgi cita. Vairs neesam šķirnes audzētāju saimniecība, tagad vairāk rūpējamies par to, lai ienāk Holšteinas melnraibā šķirne, sarkanās. Jaunā sistēma nodrošina arī programmu, kas ļauj ļoti precīzi noteikt laiku, kad govis var sēklot. Iepriekš mēs pamatā sēklojām ar stimulēšanu, kas īsti labi tomēr nav.

Jurijs Brente: – Pirms robotu uzstādīšanas palīdzējām arī izlasīt govis, kuru tesmeņi ir nepiemēroti jaunajam slaukšanas veidam. Daudz tādu nebija. Pamanījām, ka vairākām govīm ar robotiem nepiemērotiem cieši sakļautiem pupiem ir bijis viens un tas pats tēvs. Tātad pareizai pāru atlasei ir ļoti liela nozīme.

Marita: – Jaunajos robotos ielaidām govis, kurām bija palikuši kādi divi mēneši līdz laktācijas beigām. Tā kā mainījās slaukšanas ritms, viņām likās, ka tiek jau laistas ciet, tāpēc piena daudzums kritās. Jā, sākumā govis nācās robotos teju stumt ar stumšanu. Iespējams, dažām govīm tas atgādināja nagu griežamās stelles, kas arī mums ir. Taču, kad govis pāris reizes bija pagaršojušas robotos padoto garšīgo spēkbarību, viss nokārtojās. Ir pat tādas govis, ko saucam par tūristēm – viņas izslaucas, apiet apli un atkal iet iekšā. Robots to fiksē, un govs tiek izlaista ārā.

Jurijs: – Atkarībā no piena daudzuma ganāmpulkā ir četras slaukšanas grupas, kuras slauc vienreiz, divreiz, trīsreiz vai četrreiz. Jo vairāk govs dod pienu, jo biežāk tā ir slaucama, robots visu šo informāciju reģistrē. Ja govi slauc četras reizes, starp slaukšanas reizēm ir četras stundas, ja trīs – tad septiņas stundas, un robots to zina.

Pašlaik strādā pieci roboti, vēl četri ir uzmontēti un tiek strādāts pie to palaišanas. Sistēma ir tāda, ka vienā kūts pusē govis pārvietojas pilnīgi brīvi, bet otrā būs virzītā kustība, kur govju plūsmu kontrolēs priekšselekcijas vārti. Tas nozīmē, ka darbosies vienvirziena un selekcijas vārti, kas govis novirzīs vai nu uz barības galdu, vai robotu, un tur tiks tikai tās, kurām ir pienācis laiks slaukties. Tas nozīmē, ka dabūsim uz slaukšanos arī slinkākās govis, kas atrodas grupas galā. Tad arī roboti būs pilnībā noslogoti. Jāpieņem tas, ka vienmēr būs daļa govju, kas tiešām negribīgi nāk uz robotu. Tas gan ir raksturīgs vairumam automātiskās slaukšanas fermu. Mums vēl ir plāns garākajā govju grupā ar brīvo kustību izslēgt dzirdni, lai govis būtu spiestas nākt uz vidējo dzirdni, kas atrodas daudz tuvāk slaukšanas robotam. Tādā veidā mēs gribam apmānīt govju slinkumu. Piena spiediens tesmenī daudz mazāk skubina govis nākt uz robotu nekā vēlme apēst tur ko garšīgu.

Parastā saimniecībā barības galdā liek tādu barību, kas atbilstoša vidējam piena izslaukumam fermā, bet robotu saimniecībās ir mazliet citādāk – te barības galdā tiek dots mazāk enerģētiskās barības, proteīna u.c., un govīm rodas vēlme šo iztrūkumu saņemt garšīgu granulu veidā slaukšanas robotā. Atkarībā no izslaukuma katra govs robotā saņem tādu barības devu, kāda ir nepieciešama. Tādā veidā tiek panākts, ka govs nāk biežāk, palielinās slaukšanas reižu skaits un līdz ar to arī izslaukumi.

Marita: – Vienlaicīgi fermā strādā divi cilvēki – pa 12 stundām, mums ir trīs maiņas. Visas 233 govis pašlaik aprūpē seši darbinieki. Vēl, protams, ir traktorists, kas apkalpo arī citas kūtis. Darbinieki tad planšetē redz, kuras govis nav atnākušas paēst, un tās speciāli piedzen pie robota. Tāpat darbinieki skatās, vai guļvietas ir tīras, bet viss pārējais tiek paveikts automātiski – skrēperis savāc kūtsmēslus, barības piestūmējs piestumj barību. Kad barība uzirdināta, tā smaržo labāk un govīm uzreiz to vairāk kārojas apēst. Vai cilvēks varētu paveikt to pašu darbu, 13 reizes dienā izstaigājot visu garo kūti?

– Uz cik govīm viens robots ir paredzēts?
Marita: – Vispār uz 70, bet pašlaik vēl roboti nav pilnībā noslogoti. Lēnām un pakāpeniski govju skaitu liekam klāt. Vecajā kūtī vēl atrodas cietstāvošās, šeit vedam tās, kas ir atnesušās. Vidēji pašlaik viena govs robotā pavada 7.5 minūtes. Dažas visu pienu var atdot 4 minūtēs, citas – 10, nekad visām tas nebūs vienādi. Patīk arī, ka ar robotiem nav pārslaukšanas – ja ceturksnis ir tukšs, stobriņš tiek noņemts, katra govs tiek slaukta individuāli.

Agra Ziemele, zootehniķe: „Līdzko radās doma pāriet uz robotu slaukšanu, sākām skatīties  robotiem piemērotus buļļus. Ir tāds robotu indekss, kas nosaka, ka govīm tesmenis veidots tā, lai robots viegli varētu atrast pupus. Svarīgi, lai tesmeņa centrālā saite nebūtu pārāk stingra vai pārāk vaļīga.”

– Robotiem tātad arī vajadzētu kāpināt izslaukumus?
Marita: – Pēc pārraudzības datiem, pērn mums vidējais izslaukums bija 8137 kg. Tas ir kāpis katru gadu, un arī turpmāk kāpumam noteikti ir jābūt, īpaši tad, kad visas govis būs ienākušas jaunajā fermā un pieradušas pie jaunās kārtības. Kad ienācām jaunajā kūtī, dienā no visām govīm dabūjām ap 12 t piena, pašlaik ir 9.5–10 t, bet tas arī tāpēc, ka 30–40 govis ir izbrāķētas – gan kāju, gan tesmeņu dēļ. Vecās guļvietas tomēr bija dramatiskas. Klibas govis nevarējām pārvest uz jauno fermu, jo skaidrs, ka te visu laiku ir jāstaigā – lai slauktos, ēstu un gulētu. Ir jau marts, aprīlis, būs lielās nešanās, tā kā atkal līkne ies uz augšu. Jau pašlaik tas notiek. Patiesāku ainu redzēsim rudenī. Pašlaik jaunajos robotos govis slaukušās tikai divas trīs nedēļas, rezultāti lēkāja, bet no 5.2 tonnām dienā pieauga jau līdz 6.1 t.

Jurijs: – Pašlaik piena kritums ir normāla parādība, jo govīm ir lielas pārmaiņas, viņas no piesietās turēšanas pēkšņi ir brīvas. Viņām viss ir jāiemācās no jauna, pirmajā dienā apkārtējā vidē nebija ierastā mēslu aromāta, un tie ir lieli stresi. Ir jānomierinās arī grupu kariem, jānostiprinās hierarhijai. Kad ir miers un saticība, arī izslaukumi aug. Protams, jāstrādā arī pie barības devām.

Marita: – Govīm jaunajā fermā uzlabojies arī veselības stāvoklis, jo jaunā sistēma ļauj elektroniski sekot līdzi visām izmaiņām govs veselībā, arī piena kvalitātei un daudzumam – kaut vai no mājas. Govīm te noteikti ir ļoti labi, bet mums, cilvēkiem, vēl vajag laiku, lai visu kārtīgi apgūtu. Darbinieces jau sāka programmu apgūt un datus pārcelt tad, kad jaunā kūts vēl nebija uzcelta. Visu darījām ļoti laicīgi, lai nav tā, ka pirmajā dienā pēkšņi sākas visi jaunumi.

Jurijs: – Programma ļauj noteikt, vai govij, piemēram, nedraud mastīts. Tiek dots signāls, ja kāds no rādītājiem ir ārpus normas, tad var uztaisīt papildu analīzes. Tāpat var redzēt, cik govs apēd. Ja daudzums samazinās, skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Īpaši svarīgi tas ir pēcatnešanās periodā, kad dzīvniekam ir negatīva enerģijas bilance. Brīdinājumus par sēklošanas vai ēšanas problēmām attiecīgi saņem veterinārārsts vai zootehniķis.

– Kā izskatās – vai robotu slaukšanu ir viegli saprast un iemācīties?
Marita: – Man pašai jau arī viss vēl nav skaidrs! Lai gan darbinieki visas savas pamatfunkcijas jau zina.

Jurijs: – Ļoti patīkami redzēt, cik viss ir tīrs, darbinieki strādā cītīgi.

Marita: – Maiņa ir jānodod, visam esot perfektā tīrībā!

Jurijs: – Ja robotu kustību sensoram priekšā ir mēsli, tas neredz, ka govs, piemēram, ir iznākusi ārā.

Darbiniekiem sākumā ir bail no tik nopietnām tehnoloģijām, jo šķiet, ka kaut ko var sabojāt. Taču izskaidroju, ka nekas traks nevar notikt, sliktākais – robots govi izdzīs ārā, nu nekas – iedzīsi vēlreiz! Pirmajās slaukšanas reizēs stāvu blakus, mācu, bet pēc tam jau viņi paši tālāk apmāca savus kolēģus.

Marita: – Abas manas zootehniķes te ir no kolhoza laikiem, atnāca pēc augstskolas. Un pašlaik viņas strādā gan ar datorizētām grāmatvedības programmām, gan ar šo sistēmu. Nemaz nebija tik grūti! Ja vien ir interese, to var izdarīt.

– Ko no barības izaudzējat un ko pērkat klāt?
Marita: – No Baltic Agro iegādājamies granulēto lopbarību, ko liekam robotos. No trīs piedāvātajām receptēm izvēlējāmies to, kur bija mazāk graudaugu, bet vairāk citu piedevu.

Jurijs: – Graudaugi salīdzinoši ir lētākā granulu sastāvdaļa, bet tur ir strauji fermentējami ogļhidrāti, tāpēc, ja augstražīga govs saņem robotā 2–2.5 kg granulu, kas pārsvarā sastāv no graudiem, strauji nokrīt pH, bet spureklim vēlamā mikroflora ir viegli sārmaina. Tāpēc var īslaicīgi iegūt subklīnisko acidozi, kas pasliktina govs pašsajūtu un barības uzņemšanas tempu. Tāpēc arī profilaktiski izvēlamies granulām tās sastāvdaļas, kas lēnāk fermentējas, – kukurūzu, sojas proteīnu, biešu graizījumus, melasi u.c. Uz barības galda graudaugi paliek, jo kopā ar tilpumaino barību ir drošāki patēriņam.

– Vai pienu joprojām nododat Piena ceļam?
Marita: – Jā, tas joprojām ir mūsu kooperatīvs. Mūsu piens pārsvarā iet uz Jaunpils pienotavu, kas atrodas vistuvāk. Daļa kooperatīva piena aiziet arī uz Rokišķiem Lietuvā, kaut kas arī uz Poliju. Tas nepieciešams, lai cena izlīdzinātos, būtu vairāki piena pārstrādātāji. Jaunpils pienotava šobrīd strādā ar ļoti labiem rādītājiem. Mūsu pienam ir augsts olbaltums un tauki, kas labi der piena produkcijas ražošanai. Tas vēl palicis no Latvijas brūnās šķirnes. Mūs gan brīdināja – ja slauksim arvien vairāk, tauku un olbaltumvielu procents kritīsies.

Jaunajā fermā atnešanās boksos ir biezas salmu gultas. Piesietajā turēšanā govīm bija grūti ieņemt tādu pozu, kas dzemdējot liekas gana ērta. Nu apstākļi dod kustību brīvību. Atnešanās notiek praktiski bez palīdzības, to var novērot no fermas ofisa.

 Cik augsta kore, tik augsts izslaukums! Jaunajā fermā tā ir 12.5 m. Tāpēc izslaukumiem vēl ir, kur augt.

– Cik ļoti izjutāt krīzi, kad samazinājās piena cenas?
Marita: – Protams, to mēs jutām, tāpat kā visi piensaimnieki. Lai gan sākām būvēties tad, kad par pienu maksāja ap 34 centiem, kas ir gana laba cena. Pašlaik samaksa atkal ir lejā, tomēr labi ir tas, ka kooperatīva valde strādā tā, lai būtu spilvens, uz kura nokrist. Tāpēc arī tagad savus 30 centus par pienu saņemam. Tad, kad piena cenas bija nokritušās, labas ražas bija augkopībā – tas palīdzēja visu sabalansēt. Tāpēc arī priecājos, ka mums ir šīs abas nozares, kas viena otru līdzsvaro.

– Kas aug jūsu laukos?
Marita: – Tā kā govis vairs neies ganībās, intensīvāk varēsim apstrādāt zemi, jo tomēr uzskatu, ka ganības pie intensīvas piensaimniecības ir vējā palaista nauda. Ganībās ne viss tiek apēsts, tāpat tiek arī nobradāts, netiek izmantot pilnvērtīgi. Ganības mums bija 300 ha, arī turpmāk būs vajadzīga rupjā spēkbarība, tomēr savi 200 ha pāries augkopībai. Citus gadus sējam ap 150 ha rapšu, bet šogad jau būs 220. Tas mums izdevās ar visu slapjo rudeni. Kviešus gan tik daudz neiesējām. Visu laiku ir sanācis tā, ka puse platību ir graudi, otra puse – lopbarībai. Tagad graudi varētu būt līdz 1200 ha, pārējais paliks zālei. Tas, protams, būs papildinājums budžetā.

Kviešu ražas ir pāri 5 t/h, lai gan pāris laukos ir bijušas 7–8 t, tomēr to nevar attiecināt uz visu. Miežus sējam maz, tie ir virs 3 t/ha. Rapšiem pagājušais gads nebija tas labākais, raža līdz 3 t/ha, lai gan ir bijis arī vairāk. Pārziemošana vienmēr ir pats svarīgākais, kas izšķir ražas lielumu.

– Kam nododat graudus?
Marita: – Tiem partneriem, kas tepat apkārt ir, – Baltic Agro, Elagro Trade. Arī LATRAPS tepat būvē savu graudu apstrādes kompleksu. Ir, no kā izvēlēties! Rapšus nekaltējam, bet uzreiz no lauka atdodam kompānijai, jo tas pagaidām neatmaksājas. Pārējos graudus paši izkaltējam, paši arī uzglabājam un pārdodam tad, kad ir piemērota cena. Kaltes gan mums ir no kolhoza laikiem – esam tās uzlabojuši, cik vien iespējams, savu darbu tās izdara.

– Kas ir atbildīgs par tehnikas parku?
Marita: – Mūsu inženieris uzmana tehniku, palīdz salikt tehnikas vienības, lai tās būtu efektīvas un strādātu intensīvi. Pašlaik meklējam arī jaunu barības dalītāju, mums ir nepieciešams precīzāks. Veco tehniku, kad tā nokalpojusi, cenšamies pārdot. No traktoriem mums ir vairākas Valtras, Massey Ferguson, no kombainiem – Claas.

– Cik darbinieku pašlaik ir Saldus Druvā?
Marita: – Kopā esam 75, tomēr prognozēju, ka darbinieku skaits vēl mazliet samazināsies, jo lopkopībā roku darba tik daudz nevajadzēs. Lopkopībā bija 36 cilvēki, šobrīd ir divas zootehniķes, viena atbild par ģenētiku, otra – par saimnieciskām lietām, darbiniekiem. Ir arī divi vetārsti un sēklotājs, bet tas gan ir ārpakalpojums. Nu jau viena ferma ir ciet – septiņus cilvēkus atbrīvojām no darba. Tiem, kuri mums ir uzticīgi visus gadus, darbs saglabāsies. Taču to, kur ir bijuši uz kādu periodu vai arī gājuši prom, pie mums vairs nebūs. Vidēji uz vienu strādājošo mums bija 16 govis, neskaitot teļkopjus, tagad jau būs 45–50. Tā kā efektivitāte aug!

Es esmu cilvēks, kas uzņēmumā vairāk pārvalda finanses, augkopībā un lopkopībā ir savs vadītājs, kas savukārt atskaitās man. Ar piena lopkopību darbinieki tiek paši galā, es fermā, protams, ierodos, cik vien bieži vajadzīgs. Tomēr zinu, ka varu droši aizbraukt uz nedēļu un viss būs savās vietās abās nozarēs. Sezonas laikā katru rītu mums ir tikšanās dispečeru dienestā.

– Tāpat uzņēmumā ir kapitāldaļu turētāji.
Marita: – Jā, viņu mazāk nav kļuvis. Kapitāldaļu turētājiem katru gadu maksājam dividendes, kaut tas, protams, ir riskants jautājums. No visiem vairāk nekā 80 kapitāldaļu turētājiem fermas darbinieki ir nedaudz virs 10. Daļa kapitāldaļu ir pārgājušas arī mantojumā. Par būtiskiem attīstības jautājumiem lemj valde sešu cilvēku sastāvā. Trīs mēnešos reizi vai, ja nepieciešams, biežāk satiekamies, lai lemtu par būtiskiem jautājumiem.

Jurijs Brente, GEA automātiskas slaukšanas iekārtu speciālists:
– Deviņu robotu ferma ir lielākais mūsu robotu uzstādījums vienuviet Eiropā. Projekts ir tik liels, ka pavadu te daudz laika un saimniecībā jūtos gandrīz kā ģimenē.

Pirmās trīs robotu instalācijas vienmēr notiek kopā ar vācu speciālistiem, kas ierodas pārbaudīt, vai viss tiešām ir kārtībā. Deviņi roboti ir vēl komplicētāka sistēma, un uzņēmuma pārstāvji grib būt pilnīgi droši, ka viss ir kārtībā.

Fermā pašlaik valda miers, ir patīkama atmosfēra un galvenais, ka šāda sajūta ir ne tikai mums, bet arī govīm. Roboti ir arī ļoti klusi! Parasti ir tā – ja kaut kas govīm nepatīk, piemēram, kādā vietā ir caurvējš vai neērtas guļvietas, viņas no šiem punktiem izvairās. Šeit govis atrodas pilnīgi visur. Redzams, ka govis arī nestāv guļvietās, kā tas mēdz būt, ja tās izveidotas neērti.

Protams, paiet laiks, kamēr govis aprod gan ar jauno telpu, gan slaukšanas kārtību. Vismaz 85 % ganāmpulka govīm pirmajā slaukšanas reizē neizstrādājas oksitocīns, netiek pilnībā atdots piens, tā ir stipri mazāk. Otrajā reizē govij pirms slaukšanas tiek pārdesmit sekundes masēts tesmenis, padotas granulas un tikai tad sākas īstā slaukšana, tad jau rezultāti ir labāki. Trešajā reizē jau jāpanāk, lai govīm izslaucas viss piens. Pēc šī cikla govis jau pierod un pašas sāk iet uz robotu. Kad govs ir robotā, var veikt arī kādas citas manipulācijas, protams, nekādā gadījumā ko sāpīgu.

Šī būs ferma, kuru varēs apskatīt arī citi interesenti.