Saimnieks LV / 2020.gads (Aprīlis.)

Mobilais ganāmpulks ir viena no projekta GrassLIFE: Zālāju atjaunošana un to dažādas  izmantošanas veicināšana īstenotajām aktivitātēm, kas nepieciešama, lai atjaunotu dabīgo zālāju platības. 70 Galovejas šķirnes gaļas lopu un 200 aitu ganāmpulks plāno noganīt ap 600 hektāru dabisko pļavu visā Latvijā. Jānis Andrušaitis ir mobilā ganāmpulka koordinators –  smejoties gan sevi sauc par ganiņu, kura pārraudzībā tas ir kopš izveides 2018. gadā.

– Kāpēc dabiskos zālājus ir nepieciešams noganīt?
Jānis Andrušaitis: – Dabiskie zālāji Latvijā, kā arī citur pasaulē arvien samazinās – aizaug vai tiek uzarti un izmantoti intensīvajā lauksaimniecībā. Latvijā dabiskās pļavas saglabājušās vien 0.8 % teritorijas un ir vienas no apdraudētākajām dzīvotnēm. Pirms 100 gadiem 30 % Latvijas teritorijas klāja dabiskās pļavas. Mobilais ganāmpulks kā pļaujmašīna var darboties tajās pļavās, kas atrodas Natura 2000 teritorijās Eiropas Savienības nozīmes zālāju biotopos. Tas ir arī izpētes darbs, lai izvērtētu noganīšanas efektivitāti. Liellopi, ēdot zālājus, apēd arī to sēklas, ko pēc tam ar mēsliem izplata pa teritoriju. Līdz ar to pļava kļūst arvien vērtīgāka. Arī ar pļaušanu to var paveikt, taču ne visur ir iespējams tikt klāt ar tehniku un ne visiem, kuru īpašumā ir dabiskās pļavas, tehnika ir pieejama. Pats sliktākais, ko var šajās pļavās paveikt, ir smalcināšana, kas pilnībā samazina dabisko zālāju kvalitāti.

– Kā notiek noganīšana?
– Aktīvā ganību sezona ilgst no maija līdz oktobra beigām. Vasaras periodā tas ir intensīvs darbs, jo lopi jāpārvieto no vienas pļavas uz otru un jābūvē jauni aploki, izmantojot elektrisko ganu. Esam divi darbinieki, man ir ļoti izdarīgs palīgs jeb asistents. Pirmajā vasarā tikām galā divatā, bet aizvadītajā vasarā mums jau bija vēl divi nepilnas slodzes palīgi. Kad ganības ir ierīkotas, dodamies tās apraudzīt aptuveni reizi divās nedēļās. Katra platība ir pilnīgi atšķirīga – gan pēc zāles sastāva, gan reljefa. Katrā pļavā vidēji esam divus gadus, kā tas ir paredzēts projektā. Liela daļa no dabisko zālāju platībām agrāk ir bijušas ganības.
Uz ganāmpulku ir viens elektroniskais raidītājs, kas piestiprināts vienam dzīvniekam, lai attālināti varu sekot, kur tas atrodas. Raidītājs ziņo, ja dzīvnieks šķērso iezīmēto teritoriju, kā arī rāda lopiņa ķermeņa temperatūru. Dažkārt gan sakari ir traucēti, īpaši pierobežā, un rāda kļūdainu signālu. 

Mobilā ganāmpulka koordinators Jānis Andrušaitis.

– Kur ganāmpulks atrodas pašlaik?
– Rudens un ziemas sezonā govis un aitas mitinās mūsu pastāvīgajā novietnē Līgatnē. Aitām ir uzbūvēts plašs angārs, bet viņas tiek barotas ārpusē. Tā kā pašlaik ziema nav barga, aitas pārsvarā dzīvojas pa āru. Liellopi ārā dzīvo visu laiku, viņiem ir tikai meža stūrītis, kur patverties no vēja vai atnešanās laikā. Cenšamies saplānot tā, lai dzemdības sāktos martā, tad līdz ganību sākumam teliņi jau ir sadzimuši. Tomēr tā tas vairs neturpināsies, jo bullis pie telēm tiek dažādos laikos, līdz ar to teliņi nāks visu gadu. Droši vien vajadzēs grūsnās teles izmitināt pļavās, kas ir tuvāk novietnei. Galoveji var atnesties bez cilvēka klātbūtnes, tomēr mūsu pienākums ir septiņu dienu laikā ziņot par jaundzimušo teliņu, ielikt krotāliju, nosvērt. 

– Cik liels ir ganāmpulks?
– Mums ir 70 Galovejas šķirnes gaļas lopi, ieskaitot teļus, un 200 aitu ganāmpulks, kas tiek sadalīts pa daļām un vests uz ganībām. Šajā vasarā veicām arī eksperimentu, kad dažās lielākajās platībās bariņu aitu atstājām ganībās, kas jau bija noganītas, lai turpinātu tur ēst zāli un sezonas laikā nebūtu jāatgriežas atpakaļ vai jāpļauj. Tā kā ganību sezona sākas maijā, rudenī zāle jau mēdz būt atkal saaugusi, bet šis paņēmiens nodrošināja, ka atgriezties tajā pašā vietā vairs nevajag.

– Uz kurām pļavām lopi dodas – vai saimniecības var vēl pieteikties?
– Kad mums piesaka platību, sākumādodamies ar kolēģi Baibu Strazdiņu to izvērtēt, lai saprastu, kādā stāvoklī ir pļava, kam tā labāk piemērota – liellopam vai aitai, kā tehniski varēs nodrošināt aploku, kādi ir iespējamie riski... Liellopiem izbūvēt aploku ir vienkāršāk, jānovelk elektriskā gana josla, nav svarīgi, vai reljefs ir ar bedrēm vai līdzens. Savukārt aitām ir jāvelk trīs joslas noteiktā augstumā no zemes, lai tās nevarētu izlīst cauri.

200 ha, kaut gan plānoti bija 300 ha, bet sapratām, ka lopiņi neēd tik ātri, kā mēs bijām izdomājuši. Var būt liela platība, bet pasausa, kur maz, ko ēst, ir mazākas, bet bagātīgākas – katrā vietā noganīšanas ātrums atšķiras, arī atkarībā no lopu skaita.

Ganāmpulks ierodas Jelgavā, Sieramuižas apkaimē.

– Vai ganībās bez aploka ir arī dzirdnes?
– Pēc pirmā gada sapratām, ka ūdens pieejamība ir samērā liela problēma. Mums bija viena saimniecība netālu no Amatas, Zvārtas ieža, kur vispār nebija pieejama nekāda ūdenstilpe. Lai gan tas bija netālu no mūsu bāzes vietas Līgatnē, nācās ļoti daudz nopūlēties, lai ūdeni nodrošinātu, – piebraukt teju katru otro dienu, lai piepildītu dzirdnes, jo liellops izdzer ļoti daudz. Sapratām, ka tomēr jāizvēlas tādas platības, kur jau uz vietas ir pieejams ūdens. Mums gan ir arī dzirdne, liellopi, to kustinot, var tikt pie ūdens, bet tam ir jābūt turpat pieejamam.

– Kāpēc izvēlējāties Galovejas šķirnes gaļas lopus?
– Tā bija mana izvēle. Iepazīstoties ar dažādiem variantiem, apstājos pie šīs Skotijas šķirnes, kas, pirmkārt, jau ir ļoti skaista –  dažādās krāsās, ar jostām pa vidu. Lopiņi ir spalvaini, neliela auguma, bez ragiem, kas man šķita drošāk pārvadājumos un strādājot ar viņiem. Galoveji ir pieticīgi, var ēst arī kūlu, kas palikusi uz lauka. Galovejiem ir vieglas dzemdības, kas nav mazsvarīgi. Ar ganāmpulku daudz socializējamies, tāpēc lopi nebaidās no mums. Parastā saimniecībā mājlopiem brauciens piekabē ir  pēdējais viņu mūžā, mums jācenšas, lai viņi saprot, ka tas ir kārtējais pārbrauciens uz labāku pļavu. Arī PVD pārstāvji, kas ir apsekojuši ganāmpulku, ir pozitīvi pārsteigti, ka govis neizvairās no saskarsmes ar cilvēku, kā varētu gaidīt no šīs šķirnes.

– Un kā ar aitām?
– Izvēlējos Romanovas šķirnes aitas, taču nebija nosacījums, ka jābūt tīršķirnei. Tās ir mazāka auguma, tāpēc šķita piemērotākas projektam, taču tagad skatāmies uz krustojumiem ar Dorperas šķirni, jo tās pašas maina vilnu. Cirpšana ir papildu rūpe. Katrā ziņā vēl izvērtēsim, cik aitas vispār ir vajadzīgas mobilajam ganāmpulkam, jo ar viņām ir vairāk darba, gan uzturot, gan veidojot aploku, taču noganī-šanas ziņā viņas paveic apmēram tikpat daudz kā Galoveji.

Kazas gan es neapsvēru pievienot ganāmpulkam, jo man pašam ir pieredze savā saimniecībā, redzēju, cik viņas ir ļoti ziņkārīgas un kustīgas.

– Kā notiek lopu pārvadāšana?
– Mums ir projekta vajadzībām iegādāta speciāla pārvadājumu piekabe, ko var pievienot džipam vai traktoram. Tomēr sapratām, ka ērtāk ir braukt ar džipu, kaut divreiz, nevis ar traktoru, piemēram, mērojot ceļu no Jelgavas līdz Valmierai. Džipa piekabi var ērti pārveidot arī divos stāvos, tur saiet ap 60 aitām vai seši pieauguši liellopi. Piekabi var sadalīt arī ar starpsienām, jo bulli nevajadzētu vest kopā ar telēm vai maziem teliņiem. Tāpat lielu darbu prasa paneļu aizvešana un izvietošana, lai izveidotu ierobežojošu eju, pa kuru lopus aizvadīt uz piekabi.

Man izskatās, ka lopi ir pieraduši pie pārvadājumiem – kad atbrauc piekabe, lielākā daļa paši mierīgi kāpj iekšā. Katrā ziņā pārvietošanas periods ir ļoti interesants, satraucošs gan mums, gan lopiņiem. Ir bijis, ka govīm jābrien pāri Amatai, kas nav dziļa, tomēr skaļa un akmeņaina upe, viņas ar mazu pierunāšanu to paveica.

– Kādi ir iespējamie riski ganāmpulkam?
– Lielāki riski, protams, saistās, ar cilvēku tuvumu. Piemēram, Jelgavā govis ganās ļoti tuvu dārziņiem, tāpat Jūrmalā, Siguldā ganības bija teju pašā pilsētas centrā, taču viss izdevās ļoti veik-smīgi. Gaujas ielejā starp Krimuldu un Siguldu ir skaisti dabiskie zālāji, bagāti ar aktīvām tūrisma takām – tautā to sauc par Balonu pļavu. Citur ārzemēs bijām redzējuši, ka lopiņi ar cilvēkiem var lieliski līdzpastāvēt, un viss bija kārtībā arī mums. Aplokā bija izvietoti vairāki vārtiņi, informatīvie plakāti, arī ieteikums turēt suņus saitē. Pats vairākas dienas apsekoju šo teritoriju, redzēju, ka cilvēki ar bijību izturējās pret lopiņiem, kas tomēr ir liela auguma. Tūristiem šis skats ļoti patīk.

Ja runājam par nepatīkamiem atgadījumiem, pērn vilki nokoda 16 aitas Valkas pusē, cieta vēl divas. Vēl pērn mums no vienām ganībām nozaga sienu. Ir informācija, ka nesen pazudušas arī detaļas no pastāvīgā aploka, ko tur sākām ierīkot. Mēs tiecamies visas ganības regulāri apsekot, taču reizēm pietiek tikai neredzēt aplokus vienu vai divas dienas. Slikts piemērs bija, kad cilvēki bija atstājuši Zviedru cepurē ganībās pie žoga paaugstinājumus, lai tiktu tam pāri, un aizmirsuši tos novākt – aitas to pamanīja un arī pārkāpa pāri. Par laimi, atradām tās ganāmies turpat netālu.

– Vai ir plāns, ka mobilā ganāmpulka noganīšanu pēc projekta beigām varētu piedāvāt kā maksas pakalpojumu.
– Projekts beigsies, bet vajadzība pēc pļavu noganīšanas paliks. Projekta noteikumi gan nosaka, ka noganīšana jāturpina vēl 20 gadus, lai tam būtu jēga un ilgstošs rezultāts. Ir jāsaprot, kāda būtu pakalpojumu cena, lai tas būtu abpusēji izdevīgi. Arī ganāmpulks taču mums jau izveidots! Projektā ir 11 partnersaimniecības, kur viņu pašu lopi nogana dabiskās pļavas. Iespējams, ar laiku kāda no saimniecībām varētu piedāvāt mobilā ganāmpulka pakalpojumus. Tas dotu iespēju strādāt reģionāli, lai mobilās vienības būtu katrā novadā un nebūtu jāveic garie pārbraucieni, kas nav ne ērti, ne ekonomiski izdevīgi.

Vispār lauku īpašumu saimniekiem arvien pieaug interese par dabīgo pļavu apsaimniekošanu, arī tiem, kas paši nav lauksaimnieki. Daudzi izvēlas paši apsaimniekot pļavas, piemēram, pavasarī iegādājoties piecus jērus, kas nogana pļavas, pēc tam rudenī var izlemt tos, piemēram, pārdot, lai nav jādomā par rūpēm ziemā. Mobilais ganāmpulks šajā gadījumā ir ļoti ērts risinājums. Mēs projektā, protams, ceram, ka paši dabisko pļavu saimnieki arī bez mūsu projekta turpinās rūpēties par pļavām, piemēram, izmantojot kādas kaimiņu saimniecības ganāmpulku.

– Vai arī mobilais ganāmpulks kādreiz nonāks kautuvē?
– Mēs vēlamies, lai ganāmpulks nestu peļņu, arī realizējot gaļu. Galovejas šķirne gan nav Latvijā ļoti pieprasīta, jo tā ir ekstensīva, lēnaudzīga, lai arī skaitās ekskluzīva. Pagaidām mums vēl ir laiks plānošanai, 2.5–3 gadu laikā teļi sasniedz kondīciju, kad tos var realizēt. Tāpat arī jērus pārdosim gaļai. Tieši tāpat kā normālā lauksaimniecībā. Šai gaļai būs īpaša vērtība, jo govis un aitas būs barojušās dabiskajās pļavās.

Saimnieku pieredze ar mobilo ganāmpulku

Aitu ganāmpulks strādā ZS Marsi.

Alfreds Mertens, ZS Marsi, atrodas aizsar-gājamo ainavu apvidus Ziemeļgauja teritorijā Valkas pagastā:
– Mobilais ganāmpulks manā saimniecībā bija gan 2018., gan 2019. gada sezonā –  gaļas lopi un aitas. Šis projekts mūsu skaistajās parkveida pļavās bija ļoti laba izdevība sakopt bioloģiski vērtīgās, taču reljefainās pļavas – savas tehnikas pļaušanai man nav, tā bija jānomā. Ganāmpulks mums der perfekti – sanāk lētāk nekā izmantojot tehniku, viss tiek paveikts, tikai nedaudz nepieciešama piepļaušana.

Atrodos šajā īpašajā dabas teritorijā, kur nav iespējams nodarboties ar intensīvo lauksaimniecību, bioloģiski vērtīgās pļavas drīkstu tikai appļaut, nevis art vai kaut ko tur sēt. Kādreiz vecāmāte turēja govis, bulli, teles, pāris aitas, bet jau tad sākās problēmas ar siena iegūšanu. Šis ir dzimtas īpašums, un vecāmāte par to rūpējās līdz sirmam vecumam, arī es vēlos to saglabāt un neaizaudzēt, jo īpašās parkveida pļavas ir ļoti skaistas. Pašam man lopu nav, kūts sen sabrukusi. Noganīti tika 14 ha dabīgo pļavu, lai gan īpašumā man ir nedaudz vairāk. Šo to no zemēm arī īrēju, turpinu attīrīt no krūmiem un mazvērtīgiem kokiem. Pagājušajā gadā izdevās arī attīrīt vidi ap diviem lieliem ozoliem. Vienkārši man patīk, ja vide ir sakopta, īsti nekāda izdevīguma man no tā nav. Ja būtu uzņēmīgāks, iespējams, varētu attīstīt arī lauku tūrismu, taču man ir savs pamatdarbs un ģimene, par ko rūpējos. Uz laukiem pagaidām dodos tikai brīvdienās. Teorētiski ir doma kādreiz šeit mitināties arī pastāvīgi, bet tad būs daudz jāiegulda, lai ir visas ērtības.

Kādreiz mēs esam realizējuši sienu ruļļos, tas nozīmē, ka jāpļauj, jāvālo, jātin, taču pieprasījums pēc galarezultāta bija neliels. Ja zāli nenopļauj, tad nākamajā gadā kūla apēno augsni un zemie augi neizdīgst. Kad bija atļauta smalcināšana, pļavas varēja vieglāk apkopt, bet tas ļoti tās sagandēja. Pamanīju, ka 2–3 gadu laikā puķu daudzveidība samazinājās. 

 
Manā pļavā vilki nokoda pāris aitas. Tas bija tāpēc, ka gar Gauju nebija novilkts elektriskais gans, lai gan gadu iepriekš tas tur atradās. Aitas prom nepeldēja, bet vilkiem patīk peldēt – viņi pārpeldēja pāri upei un uzbruka. Kā mednieks varu teikt, ka tās bija jauno vilku mācības, aitas tika nosmacētas, pat ne nokostas. Mēģinām vilkus nomedīt, bet bez sniega to ir grūti paveikt
Arī šogad plānots, ka mobilais ganāmpulks ieradīsies manās pļavās. Es tikai laiku pa laikam lopiem uzmetu skatu, bet par viņiem lieliski rūpējās uzraugi.

Ojārs Feldbergs, Pedvāles mākslas parka īpašnieks, atrodas Abavas upes ielejas krastā blakus Sabilei:
– Pirms pāris gadiem kāda cita projekta ietvaros tika apsekoti vērtīgie zālāji – pļavas Pedvāles parkā, kur atrada vērtīgus zālājus un ziedus, kā arī izstāstīja par mobilā ganāmpulka projektu, kam nolēmu pieteikties. Pedvālē bija gaļas lopi un aitu ganāmpulks.

Līdzenās vietas iepriekš pļāvām ar traktoru pļaujmašīnu, bet slīpās, krūmiem bagātās virsmas tā nopļaut neizdevās.
Kā Pedvāles mākslas parka vadītājam man jau iepriekš bija koncepcija, ka dabas ainavas, kultūrvēsturiskais mantojums un māksla jāintegrē vienotā vidē. Kopš 1992. gada šajā teritorijā tiek organizēti dažādi starptautiski un vietējas nozīmes mākslas pasākumi, sākumā es turēju arī dažas govis, cūkas, zirgus, mājputnus – uztvēru dzīvniekus kā ainavas sastāvdaļu, apmeklētājiem bija iespēja apskatīt gan mākslas darbus, gan lopus, kas starp tiem ganījās. Es savukārt pļāvu sienu, krāvu zārdos, kas veidoja kopējo ainavu. Pēc tam gan no dzīvniekiem atteicos, jo neesmu lauksaimnieks. Tāpēc tagad, kad radās iespēja iegūt mobilo ganāmpulku, ļoti par to nopriecājos. Pavasarī atbrauca teliņi, kas kūleņoja pa laukiem un tā ganījās visu vasaru. Kopējā teritorija bija vairāk nekā 20 ha, arī mežiņi, upe, krūmi.
Šis būs otrais gads, kad ganāmpulks pie mums ieradīsies. Man nekādu darbu saistībā ar ganāmpuku nav – es vēroju, fotografēju, zīmēju un priecājos!

Mobilā ganāmpulka sezonas atklāšana pērn Pedvāles mākslas parkā.

Edvīns Balodis, atpūtas bāzes Zviedru cepure saimnieks Sabilē:
– Es ideju par mobilo ganāmpulku aizņēmos no Pedvāles, kur tas bija pirmais. Mūs apmeklē daudz bērnu, arī citiem apmeklētājiem patīk apskatīt šos pinkainos lopiņus, kas ir blakus arī rodeļu trasei. Lai gan kopumā mums ir ap 20 ha, govis un jaunlopi noganīja ap 6 ha, jo ieradās pie mums pavēlu – septembra sākumā. Sanāca, ka pēc pļaušanas rudenī palaidām ganāmpulku, jo bioloģiskie zālāji ir jāsakopj. Abavas senlejā tas ir teju vienīgais variants, kā to pasargāt no aizaugšanas, jo izpļaut ir ļoti sarežģīti. Tāpat lopiņi izstaigā un nogana pamežu. Arī šogad ir plānots, ka ieradī-sies mobilais ganāmpulks.