Saimnieks LV / 2018.gads (Oktobris.)

Pazemes ezeriem bagātajā Pārgaujas novada Straupes pagasta bioloģiskajā saimniecībā Lauciņi saimnieko Vita un Uldis Upmaļi. Vita noformējusi pašnodarbinātās statusu un likumīgi zemi nomā no vīra, tāpēc sarunas laikā smejas, ka viņai jau nekas te nepiederot. Lai gan formalitātes un papīri ir vīra pārziņā, abi darbus nedala un, cik vien iespējams, gan zemi, gan savas pārdesmit aitas apkopj plecu pie pleca, tieši tāpat kā abi ēd no viena zupas katla. Savus izaudzētos dārzeņus Vita no agra pavasara līdz vēlam rudenim realizē Cēsu tirgū, kur jau pamanījusies gūt plašu klientu loku, bet ziemā, kā jau kaismīga adītāja, tirgojas ar adījumiem.

„Pēc izglītības esmu agronome, kādu brīdi esmu strādājusi Plācī par pārdevēju, kādreizējā Patērētāju biedrības veikalā. Tad dzīvē viss iegrozījās citādi. Vita ieguva trešās grupas invaliditāti un nācās pielāgoties jauniem apstākļiem. Sākām audzēt dārzeņus un domājām par realizāciju. Ar vairākiem pārtraukumiem dažādos tirgos esam tirgojušies padsmit gadus. Lai gan iepriekš biju strādājusi apkalpojošā sfērā, tirgoties tirgus placī ir druscīt citādāk. Visgrūtāk gāja pirmajās reizēs. Kaut kā psiholoģiski jutos neērti, līdz kamēr pie blakus galdiņa viena tantīte mierinot teica – par ko tu kaunies, meit? Tu taču nezodz, bet tirgo to, ko grūtā darbā esi savām rokām izaudzējusi! Tie vārdi kaut kā aizķērās un iespiedās dziļi apziņā. Tā viss aizgāja,” saka Vita.

Savulaik abi ar vīru braukuši arī uz Rīgas tirgu, taču pircēju acīm nemanāmi paliek tirgotāju kari un intrigas. Tie ir klusi, nekur nerakstīti, taču bargi sīvās konkurences noteikumi, kurus jauniņie ātri vien gribot negribot spiesti ielāgot. Arī Vita ar Uldi sajuta, ka Rīgā nav gaidīti, pēc caurdurtām mašīnas riepām, kā arī citām rīdzinieku izdarībām, saprata, ka nervi un miers dārgāki par ietirgoto santīmu. Beigās Vita nobāzējās Cēsu tirgū un pa reizei savus dārzeņus tirgo arī Straupes Hanzas tirdziņā.

Vita audzē no visa pa druskai. Pavasarī sāk ar zaļumiem – dillēm, salātiem un redīsiem, vēlāk tiem seko gurķi, tomāti, ķiploki, sīpoli, kartupeļi, kabači un bietes, vienvārdsakot, viss, kas izaug viņas lielajā dārzā. „Bet citādi nevar! Es nemaz nemāku sēdēt bez darba. Man prasās pirkstus ielaist zemē, bet tirgus ļauj izrauties no mājām un pabūt cilvēkos. Te gan jāsaka, ka pircēju tirgū paliek arvien mazāk. Lielākoties nāk pensionāri un jaunās māmiņas, taču nav vairs tā, kā kādreiz bija, kad sestdienās nevarēja atrast vietu, kur mašīnu nolikt. Cilvēki drūzmējās un nepacietīgi mīņājās garākās rindās, cerībā, ka viņiem nolūkotais arī pietiks,” atmiņās dalās saimniece.

Pērkot ko nu kurš, taču ejošākā prece joprojām ir kartupeļi. Tie, kas maciņā centiņus neskaita, pērk lielāko un skaistāko, tie, kas meklē tīru un pašaudzētu pārtiku, bet rocība neļauj iepirkties ar vērienu, ņem arī kādu brāķētāku kartupeli, burkānu vai gurķi. „Gados sirmie cilvēki saka, ka uzticas tam dārzenim, ko iecienījis arī tārpiņš, jo tā esot zīme, ka izaudzētais ir tīrs un bez ķimikālijām. Pensionāri ir pacietīgāki, gatavi paknibināties, lai izgrieztu bojātās vietas, turpretī jaunie ķimerēties negrib. Nāk arī tādi, kas saka, ka veikalā pirktais burkāns garšojis pēc gumijas, tāpēc, lai arī lētāks, zupā tomēr nenonāks, vajag īstu mantu ar labu garšu,” tā straupiete. Viņas īstenais meistarstiķis ir mazsālītie, kraukšķīgie gurķīši, pēc tiem ir milzīgs pieprasījums, un, lai gan Vita ar recepti neskopojas, tādi gurķīši kā viņai tirgū nav nevienam: „Draudzenes ir zvanījušas un sūrojušās, ka visu dara mats matā, kā teicu, bet tādi kā man nesanāk. Nav un cauri! Domāju, ka viss noslēpums rodams ūdens kvalitātē. Mums ir sava aka, un, cik esam ņēmuši ūdeni PVD analīzēm, tas vienmēr bijis ļoti labs.”

Kad gada pirmajos mēnešos ziema vēl cīnās ar pavasari, Lauciņos sākas pirmie sējas darbi, tiesa gan iekštelpās, jo apkurināmu siltumnīcu Upmaļiem nav. Vita tomātus un gurķus audzē no saviem stādiņiem un priecājas, ka šogad raža padevusies ļoti laba. Tā kā abi ar Uldi saimnieko ar bioloģiskām metodēm, saimnieki stingri ievēro augu seku, tāpēc kartupeļu lauks no jauna tiek izveidots tur, kur Ulda pirksts to norādījis.

„Protams, cilvēkiem rodas jautājums, kā visu var paspēt, ja līdz pusdienlaikam sēdi tirgū, bet tur jau tā lieta – visu nekad nevar pagūt. Ja vēlies strādāt godīgi un nemānīt pircējus ar Rīgas Nakts tirgū iepirktiem dārzeņiem, darbs nekad nav padarīts. Vasaras sezonā pēc tirgus atbraucu mājās, desmit minūtes saslienu kājas gaisā, izdzeru savu kafijas krūzi un uz tīrumu prom. Tā katru dienu, taču vajag arī prast atpūsties un aizbraukt kādā ceļojumā, lai saprastu, kādēļ vispār strādā. Katrs ceļojums ļauj paskatīties uz dzīvi no malas, pārdomāt, ko un kā darām. Tas jau ir tāds niķis, pavērtēt, kā citur saimnieko. Piemēram, Polijā – visi lauki tīri skaisti, bez nezālēm. Skaidrs, ka tur viss miglots un piestūķēts ar ķīmiju, jo tā taču vieglāk, turklāt apjomi citi, taču, aizdomājoties, ko mēs pēc tam pērkam savos veikalos, ko apēdam, noglabājam savos organismos, paliek šķērmi. Nu nē! Lai arī man tas prasa vairāk darba un sēdēšanu dārzā līdz tumsai, kamēr nezāles nevar saskatīt, es saviem pircējiem droši varu lūkoties acīs un apgalvot, ka viņi ēd vietējo, pašaudzēto bioloģiski tīro pārtiku,” stingrā balsī saka Vita.

Viss, kam pieskaras acu skatiens, izcīnīts par saviem līdzekļiem, nekādu ES naudu Upmaļi nav apguvuši. Vita teic, ka attīstībai naudu ņēmuši no meža bankas, taču arī tā nav bezizmēra, kaut kas jāatstāj bērniem un mazbērniem, tāpēc lieti noder tiešmaksājumi, par kuriem iegādāta tehnika, pēdīgi nopirkts lietots kombains. „Tā kā mums ir aitas, jāgādā siens, audzējam arī labību, tāpēc uz kaimiņu brīvajiem brīžiem paļauties nevaram. Kad pie debesīm saulīte un jāiet tīrumā vākt siens vai kult labība, kaimiņš jau agrā rīta stundā ducina savos laukos un ko tu viņam pārmetīsi? Katrs vispirms domā par sevi, jo to saulaino un sauso dienu mums maz, vienīgi šis gads ir izņēmums. Negribas jau sēdēt otram astē un diņģēties par saulainiem mirkļiem, jādomā, kā saviem spēkiem ar visu tikt galā, tāpēc tiešmaksājumu nauda aiziet traktortehnikas iegādei,” situāciju raksturo Vita, uzsverot, ka, laukos dzīvojot, arvien izteiktāk jāpaļaujas tikai uz sevi.

Tāpat viņa atzīstas, ka necieš sēdēšanu pie papīriem: „Neesmu tas cilvēks! Cipari, cipari – nē! Tas nav domāts man. Es pa to laiku labāk kaut ko tīrumā padaru. Ar papīriem ņemas vīrs. Neesam nevienu projektu rakstījuši. Darbs dzen darbu, tā jau laika maz, kur nu vēl, lai burtos cauri visām prasībām, lasītu tos depešus. Nav arī tā, ka pilnīgi izslēgtu ES naudas apguves iespējas. Pagātnē interesējāmies, vēlējāmies uzrunāt kādu, kurš jau iemanījies projektu rakstīšanā, bet beigās tāpat nekas nav sanācis. Ar gadiem esmu sapratusi, ka nav jēgas lauzties aizvērtās durvīs. Ja kas būs pielemts, tas atnāks pats bez spēka un šķēršļiem. Notiksies, kam jānotiek.”

Netālu no galvenās saimnieku mājas slejas vēl viena – nesen uzcelta paliela koka ēka. Tas esot bijis iecerēts viesu nams, taču Vita neslēpj, ka šī ideja ātri vien noplakusi: „Šad un tad kādam pazīstamam izīrējām, iekuram kamīnu, lai jau dzīvojas, bet nekāds bizness tur nesanāk. Dienas par īsām, un nav laika tam veltīties. Arī piedāvājums visapkārt nodrošina pieprasījumu. Tā nu abi ar vīru nolēmām, ka esam pelnījuši dzīvot jaunā, skaistā un mūsdienīgā mājā. Tas ir mans nākamais mērķis – strādāt tā, lai jauno māju varu iekārtot ne darbam, bet skaistām vecumdienām. Turklāt māja, kur tagad dzīvojam, savu mūžu būs nokalpojusi.”

Vita uzskata, ka nekad nevarētu mitināties dzīvoklī, kur nu vēl Rīgā, un piebilst, ka tieši tāpat kā cits nav domāts laukiem, kāds var neilgoties pēc pilsētas dunas, ko ik pa brīdim pārtrauc glābšanas dienesta nelaimi vēstošās sirēnas. „Vai tad mums te kā trūkst? Paraug visapkārt! Dzīvojam skaistā vietā, saimniecība ir iekopta, bērni izauguši, darbu zina un prot, par tiem galva nav jālauza. Atliek tik tāds nieks, kā gribēt strādāt, jo ar karoti jau mutē neviens neielies. Skatāmies, kā mazdēliņš ar aizrautību iet līdzi opim un raušas traktorā, acis gail, rokas stiepjas pēc stūres. Ja mēs to vien darīsim kā čīkstēsim par to, cik laukos grūti, kā te jāvergo, kā neiet tas vai neiet šis, – jaunieši ņems kājas pār pleciem, klīdīs pasaulē, lai tikai nebūtu jādzīvo laukos, jo tur taču ir briesmīgi. Tur jau tā visu nelaimju sakne, ka mēs paši ar savu čīkstēšanu tos jauniešus aizbiedējam, ne tikai no laukiem, bet arī no valsts. Neprotam novērtēt, to, kas mums ir, bet visu laiku gaidām kaut kādu brīnumu. Nebūs. Tavs brīnums ir tepat zem kājām. Tā ir tava zeme, kas gaida, lai tu to mīli un apstrādā. Tas arī viss!”