Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

Zviedrija jau daudzus gadus tiek uzskatīta par mežsaimniecības etalonu, kam sekot un no kā smelties labās prakses piemērus, jo valstī veiksmīgi tiek apsaimniekoti aptuveni 28 miljoni hektāru meža zemes (aptuveni 70 % no valsts teritorijas). No tiem 84 % ir klasificējami kā produktīvie meži, kas tiek apsaimniekoti galvenokārt koksnes resursu ieguvei.

Mežsaimniecība ir Zviedrijas galvenā tautsaimniecības nozare un nodrošina ievērojamu pienesumu sekmīgai valsts ekonomiskajai attīstībai. Lai gan Zviedrija ir salīdzinoši maza valsts, tā starptautiskajā mežsaimniecības arēnā ieņem nozīmīgu vietu koksnes ieguvē, tehnoloģiskajā attīstībā, pētniecībā un izglītībā.

Kas attiecas uz īpašumtiesību sadalījumu nozarē, Zviedrijā ir 50 % privāto mežu, mežsaimniecības uzņēmiem pieder 25 % mežu, valstij – tikai 19 % visu mežu, pārējo apsaimnieko citi meža īpašnieki, piemēram, baznīcas. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks fakts, jo privātpersonas savu mežu uzlūko citām acīm nekā juridiskās personas. Privātpersonai bieži vien mežs ir ar ļoti lielu sentimentālu vērtību, kas mantota no paaudzes paaudzē, un šis faktors ietekmē apsaimniekošanas modeļa izvēli.

Viesojoties pie privātās meža īpašnieces, man bija iespēja redzēt, ar kādu degsmi viņa vēlas saudzēt šo īpašumu un rast jaunas iespējas meža ekonomisko, ekoloģisko un sociālo funkciju nodrošināšanai. Tas prasa ilgu laiku, taču meža apsaimniekošanai ir īpaša pievienotā vērtība un potenciāls rezultātu baudīt mūsu bērniem.

Zviedrijas privātais meža īpašnieks vēlas skaistu mežu – tādu, kurā būtu prieks, piemēram, doties pastaigās, tādēļ vizuālais aspekts vienmēr tiek ņemts vērā, izvēloties apsaimniekošanas modeli. Piemēram, cik lielā intensitātē tiks veidotas kopšanas cirtes, lai novērstu risku un vienlaikus mežs būtu tīkams pašam īpašniekam. Šķiet, atslēga ir meža apsaimniekošanas mērķa definēšana.

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas faktors pēdējos gados kļuvis populārs un tiek pieminēts ikvienā meža apsaimniekošanas posmā. Nereti daudziem meža īpašniekiem šī nostādne rada grūtības meža apsaimniekošanā, jo, lai saglabātu dabas vērtības, nākas īpašumus aplikt ar aprobežojumiem. Piemēram, kā Latvijas gadījumā tas ir ar mazā ērgļa mikroliegumiem. Dabas vērtības mežos jāsaglabā, vienīgi ir jautājums, ko tas maksā zemes īpašniekam un kādam jābūt kompensācijas apmēram. Zviedrijā meža īpašniekiem kompensāciju apmērs par meža apsaimniekošanas aprobežojumiem ir salīdzinoši augsts, zemāk redzamajā grafikā ir attēlota samaksa par vienu hektāru meža zemes (lai iegūtu EUR/ha summu, kronas jādala ar 10), ja tajā ir aizsargājama dabas teritorija, kur nevar veikt gandrīz nekādu saimniecisko darbību, vai ir atklāts biotops, kur saimnieciskie ierobežojumi ir mazāki. Šādu kompensāciju var saņemt vai nu naudas izteiksmē kā vienreizēju maksājumu, vai (retāk) šo teritoriju iemainot pret citu valsts īpašumā esošu mežu, bet tam ir virkne nosacījumu un iespēju.

Skaitļi un redzētais liecina, ka mežsaimniecības modelis Zviedrijā ir vērsts uz peļņas ieguvi. Līdz ar to zināmā mērā var novērot pretrunas, jo ne vienmēr var novilkt striktu līniju starp ekonomisko, ekoloģisko un sociālo vērtību. Privāto mežu saimnieki izvēlas vienkāršāku apsaimniekošanas modeli ar zināmu stabilu iznākumu. Piemēram, par zemākā riska variantu tiek uzskatītas parastās egles (Picea abies) audzes, jo tās atšķirībā no parastās priedes (Pinus sylvestris) audzēm neapdraud pārnadži (galvenokārt aļņi), kuru blīvums uz vienu hektāru Zviedrijā ir visaugstākais pasaulē. Tomēr jāņem vērā, ka vienvecuma parastās egles mežaudzēm ir paaugstināts vēja noturības risks. Tas pierādījās 2005. gadā, kad Gudrun vētras rezultātā Zviedrijas dienvidu daļā tika zaudēti 75 milj. m³ koksnes, kur 70 % bija no parastās egles mežaudzēm.

Zviedrijā 70 % visu mežu ir sertificēti (PEFC vai FSC). Tas uzliek dažādus pienākumus, kas ir jāpilda. Sertificēšana nav obligāta, tā ir pašu meža īpašnieku vēlme un motivācija apsaimniekot ilgtspējīgi, kā arī ar finansiālo ieguvumu, jo koksni no sertificēta meža iespējams pārdot par augstāku cenu, t.i., uz vienu pārdotās koksnes kubikmetru iegūt vēl papildus aptuveni 2 EUR.

Kopumā Zviedrijas mežsaimniecības modelī dominē kailciršu sistēma ar vienvecuma mežaudzēm, kur 55–60 % sastāda tīraudzes. Lielākoties tās veido skujkoki, pamatā parastā egle kopā ar parasto priedi, kas sastāda 80 % no kopējās koksnes krājas valsts teritorijā.

Kā liecina statistikas dati, vidējā kailcirtes platība Zviedrijas ziemeļu daļā ir aptuveni 6.9 ha, bet dienvidu daļā 2.7 ha. Šī manāmā atšķirība ir izskaidrojama ar to, ka ziemeļu daļā meža īpašumus vairāk apsaimnieko mežsaimniecības uzņēmumi, savukārt dienvidu daļā privātais meža īpašnieks, kurš izvēlas veidot mazākas kailciršu platības.

Vienreizējā kompensācija zemes īpašniekam par īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un biotopa aizsardzības izveidošanu Zviedrijā. Avots: Swedish Forest Agency, 2020.

Mani pārsteidza, ka Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātes Euroforester maģistrantūras programmas pirmajā mācību priekšmetā, kas balstījās uz Zviedrijas mežsaimniecības izpratni, netiek stāstīts par striktām likumdošanas prasībām, kas ir jāievēro meža zemes īpašniekam. Jā, tās pastāv, bet uzsvars tiek likts uz brīvība pie atbildības, respektīvi, katrs meža īpašnieks rīkojas pēc viņam vēlamākā apsaimniekošanas modeļa. Protams, tas neizslēdz faktu, ka ir meža likums un citi normatīvie akti, kas ir jāievēro.

Savu studiju laiku es pavadīju Zviedrijas dienvidu daļā, kur, salīdzinot ar ziemeļu daļu, klimats ir piemērotāks lauksaimniecības attīstībai, taču tāpat ainavā dominē mežs. Jautājot, kāpēc Zviedrijā ir salīdzinoši dārgi gaļas produkti, no studiju biedriem zviedriem uzzināju, ka Zviedrijā nav tik liels zemes resurss, kur pašiem lielos apmēros audzēt lopus, līdz ar to gaļa tiek importēta, kas sadārdzina šī produkta cenu. Daudzi zemes īpašnieki mežsaimniecībā saskata lielāku peļņas gūšanas avotu nekā lauksaimniecībā. Ir tādas zemes, kur lauksaimniecība nav iespējama, jo augsne ir tik akmeņaina, ka ar tehniku nav apstrādājama. Tad ir tikai loģiski, lai resursu izmantotu efektīvi, šīs zemes atstāt vai nu lopkopībai, vai apmežot, lai attīstītu mežsaimniecību.