Pavasarī pirmās ieraugāmās kamenes ir īpašas kamenes – tās ir potenciālās ciltsmātes. Par potenciālajām ciltsmātēm var uzskatīt kameņu mātītes, kuras iepriekšējā gada vasaras nogalē vai rudens sākumā tapa apaugļotas, ir veiksmīgi pārziemojušas un aprīlī, maijā meklē vietu ligzdas ierīkošanai. Tās, kuras piemērotu vietu atradīs un ligzdu ierīkos, no potenciālām ciltsmātēm taps par pilntiesīgām ciltsmātēm. Tieši kad, kur un kādu vietiņu ligzdai katra potenciālā ciltsmāte meklē, šoreiz atklāj dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis, uzsverot konkrētās kukaiņa sugas nozīmi.

Bieži sastopamās kameņu sugas

Latvijas faunā līdz šim iekļautas trīsdesmit kameņu sugas. Bet ne visas no tām ir vizuāli atpazīstamas. Turklāt dažai no sugām pagaidām vēl nav piešķirti oficiāli latviskie nosaukumi. Daļa no tām mitinās koku dobumos, zem akmeņiem un vēl citur.

Samērā bieži sastopama ir raibi tērptā meža kamene un ne mazāk raibi tērptā zemes kamene. Meža kamenes ciltsmātītes savas ligzdas ierīko visdažādākajās vietās gan virszemē, gan pazemē, bet zemes kamenes ciltsmātītes ligzdvietas allaž izraugās samērā dziļi pazemē.

Lielās, dzeltenbrūni krāsotās tīrumu kamenes arī ligzdas ierīko pazemē, piemeklējot jau gatavas aliņas, ejas, spraugas un tamlīdzīgus veidojumus. Īpaši viņas iecienījušas pamestus peļveidīgo grauzēju, galvenokārt strupastu, midzeņus. 

Savukārt, dzeltenīgās, nelielās sūnu kamenes ligzdas darina ne īpaši dziļās virszemes iedobītēs, parasti līdzās kādam cinim vai kritalai, vai arī zem krūma, par galveno būvmateriālu izmantojot sūnas.

Viena no pie mums biežāk sastopamajām ir akmeņu kamene – teju pilnīgi melna, tikai vēdergals ir oranžsarkans, divus ar pusi centimetrus gara kamene, kas ligzdo akmeņu kaudzēs, zem akmeņiem, zem ķieģeļiem, ieplaisājušās ēku sienās un tamlīdzīgās vietās.

Noteikta darbu un pienākumu dalīšana

Lielākās daļas kameņu sugu ciltsmātes siltās sezonas pašā sākumā, vienas pašas rosīdamās, spēj ierīkot ligzdu, spēj izdalīt vasku, spēj vākt nektāru, putekšņus un, protams, dēt oliņas. Šo sugu ciltsmātes sākumā ne tikai spēj dēt oliņas, bet vēlāk arī pašas apmēram pusotru nedēļu aprūpēt un ēdināt savus nedaudzos pirmās paaudzes pēcnācējus – kāpurus jeb cirmeņus –, kamēr viņi iekūņojas – izveido katrs ap sevi plānu zīdainu kokonu. Ciltsmātes gan aprūpē pēcnācējus, gan, vienlaikus, turpina pakāpeniski paplašināt bērnistabu.

No pirmajām kūniņām pēc pusotras divām – tas atkarīgs no kukaiņu sugas – nedēļām izlobās, samērojot ar ciltsmāti, izmēros necilāki kukaiņi – tā saucamās darba kamenes. Anatomiski viņas ir sieviešu dzimuma, bet neauglīgas. Darba kamenēm olu dējekļa vietā atrodas par ieroci pārveidots dējeklis – dzelonis.

Līdz ar pirmo darba kameņu nākšanu pasaulē, ligzdā sākas pienākumu dalīšana. Turpmāk ciltsmātes vienīgais uzdevums – dēšana. Viņa vairs nekad nepamet savu ligzdu. Viņa tikai ēd meitu atnesto barību un dēj oliņas. Viņa tikai ēd un dēj, ēd un dēj. Pārējās rūpes nu gulst uz darba kukaiņiem, kas nodarbojas ar ligzdas paplašināšanu un pārtaisīšanu par daudzdaļīgu vaska kāri, ar kāpuru aprūpēšanu, ar kūniņu apkopšanu, ar bijušo kūniņu apvalku jeb tukšo kokonu pārveidošanu par medus krātuvītēm un ar barības rezervju sapildīšanu šajās krātuvītēs.

Pateicoties darba dalīšanai, kameņu saime diezgan strauji palielinās. Dažā saimē šo sabiedrisko kukaiņu skaits jau vasaras vidū pārsniedz simtu.

Gatavošanās rudenim

Visbiežāk jūlijā ciltsmāte sāk dēt citādas oliņas, kas ir atšķirīgas no iepriekš dētajām, no kurām šķiļas citādi kāpuri. Izauguši, viņi protams, iekūņojas. No šīm kūniņām izlobās dzimumpaaudze – jauni tēviņi jeb trani un pilnvērtīgas jaunas mātītes, kas vairs nav vairoties nespējīgi sieviešu dzimuma darba kukaiņi. Ikviens dzimumpaaudzes pārstāvis drīz vien pēc izkūņošanās pamet dzimto ligzdu, lai tajā vairs neatgrieztos.

Ligzdas pametušo jauno tēviņu atlikušās dzīves vienīgais vērtīgais pienākums: atrast un apaugļot svešā ligzdā pasaulē nākušas jaunās pilnvērtīgās savas sugas mātītes. Visi tēviņi līdz siltās sezonas beigām agrāk vai vēlāk nomirst. Rudenī nomirst arī visu saimju visi darba kukaiņi un ciltsmātes.

No bijušajām saimēm paliek vien apaugļotās pilnvērtīgās mātītes. Viņu rudens uzdevums: atrast drošu slēptuvi pārziemošanai. Tās, kurām izdodas veiksmīgi pārlaist auksto periodu, pavasarī cenšas kļūt par ciltsmātēm jaunām saimēm – mēģina sameklēt piemērotu vietiņu ligzdas ierīkošanai.  

Kamenes un bites – ar ko atšķiras?

Kamenes ietilpst nelielajā bišu (Apidae) dzimtā, tātad, ir tuvas radinieces mājkukaiņiem – medus bitēm. Medus bišu ģints latīniski saucas Apis. Bet kamenes pieder citai bišu dzimtas ģintij – Bombus.

Ja reiz kamenes un bites ietilpst vienā dzimtā, tātad, ir radinieces un tām ir daudz kopīga, taču netrūkst arī atšķirību.

Kā jau tipiskiem plēvspārņiem, gan bitēm, gan kamenēm ir četri caurspīdīgi, dzīsloti plēvjveida spārni, no kuriem abi pakaļējie mazāki par priekšējiem. Tāpat kā bitēm, kamenēm uz pakaļkāju stilbiem ir īpaši, tā saucamie, kurvīši jeb groziņi un slotiņas jeb suseklīši ziedputekšņu vākšanai. Tāpat kā bitēm, kamenēm ir vēdera dziedzeri, kas izdala vasku.

Jāatgādina, ka darba kamenēm, tāpat kā darba bitēm, vēderiņa galā atrodas dzelonis, taču tas, atšķirībā no bišu dzeloņa, nav atskabargains, tādēļ kamenes spēj dzelt vairakkārt. Kamenes, tāpat kā bites, pārtiek galvenokārt no nektāra un ziedputekšņiem, tāpēc var būt ieraugāmas visur, kur vien zied ziedi, tostarp, jebkura tipa mežā.

Atšķirībā no bitēm, kamenēm ir tik gara un lokana mēlīte, ka tā spēj dziļi iekļūt to augu ziedu stobros, kuros nespēj iesniegties ne bišu, ne daudzu citu nektārēdāju kukaiņu mēlītes. Kamenes – spēcīgi insekti, spējīgi atdarīt noslēgtus ziedus – dažu sugu augiem par savu apputeksnēšanu  jābūt pateicīgiem tieši kamenēm. Šo kukaiņu ķermenis uzkrītoši drukns, biezi segts matveidīgiem izaugumiņiem. Kā augstāk jau vēstīts, mūsu platuma grādos mītošo kameņu saimes ir viengadīgas, to ciltsmātes dzīvo tikai vienu vasaru, bet bišu ciltsmāšu dzīve ilgst vairākus gadus. Toties bišu ciltsmātes nespēj neko citu kā vien dēt. Atšķirībā no bitēm, vaska šūnu forma un izkārtojums kameņu ligzdās ir haotisks, bez noteiktas kārtības. Kamenēm ir par bitēm krietni garāks diennakts aktivitātes periods. Viņu darbošanos būtiski neietekmē apmācies, vējains, drēgns laiks, jo šiem plēvspārņiem piemīt relatīvi liela aukstumizturība. Bez tam, kamenes, ja vajag, spēj sevi sasildīt, darbinot īpašus krūšu muskuļus: kukainis nekustas, bet tomēr zum, jo darbojas šie muskuļi.

Parazītkamenes – mājvietai izvēlas citu kameņu ligzdas 

Starp citu, ne visas mūsu kamenes pašas nodarbojas ar ligzdu darināšanu un saimju veidošanu. Daļa no Latvijas faunā iekļautajām kamenēm –astoņas sugas –, pieskaitītas tā saucamajām parazītkamenēm. Viņu mātītes par savu un savu pēcnācēju mājvietu izmanto citu kameņu ligzdas.

Katras parazītkameņu sugas mātīte specializējusies ekspluotēt tikai noteiktas kameņu sugas – tās, kurai pati ārēji ir vislīdzīgākā. Vispirms viņa nolūko atbilstošu ligzdu ar jau izveidojušos saimi, tad nogalina vai padzen tās ciltsmāti un, izdalot attiecīgo sugu iespaidojošus feromonus, apmāna darba kukaiņus, pēc tam paliekoši iemājo saimniekkameņu ligzdā un dēj tajā oliņas, tādejādi uzticot rūpes par savu bērnu lološanu saimnieksugas darba kukaiņiem. Vienā ligzdā var iemitināties tikai viena parazītkamenes mātīte, jo šie kukaiņi ir savstarpēji ļoti neiecietīgi.