Saimnieks LV / 2018.gads (Janvāris)

Mežs ir ekosistēma, kas nodrošina dzīves telpu neskaitāmām radībām, arī lielajiem pārnadžiem un citiem meža dzīvniekiem. Ideālā gadījumā šī sistēma ir līdzsvarā un nodrošina dzīvei nepieciešamos resursus visiem tās dalībniekiem. Tomēr nu jau daudzus gadsimtus par šīs sistēmas galveno regulētāju un veidotāju ir kļuvis cilvēks. Mežus, kurus mēs redzam visā Eiropā, tajā skaitā Latvijā, ir veidojis cilvēks, vadoties no savas izpratnes par tiem labumiem, kurus pats vēlas iegūt. Lielākajā daļā ar mežiem bagāto valstu mežsaimniecībās joprojām koksnes resursu audzēšanas funkcija, tomēr ļoti nozīmīgi ir arī mežu sniegtie papildu servisi, piemēram, vides regulācija un rekreācija, tajā skaitā – medniecība.

Raksta nosaukums liekas pretrunīgs – mežs un dzīvnieki, dzīvnieki un mežs – šie jēdzieni nevar pastāvēt viens bez otra, tomēr šobrīd daudzu meža dzīvnieku populācijas kļuvušas tik lielas, ka to radītā slodze uz meža vidi kļūst pārāk ievērojama. Tas attiecas ne vien uz bebru aktīvo darbību upītēs, strautos un meliorācijas sistēmās, bet arī uz lielo pārnadžu ietekmi uz jaunaudzēm. Gadsimtu gaitā ir mainījies ne vien mežu īpatsvars, bet arī koku sugu sastāvs un meža dzīvnieku populāciju blīvums. Šobrīd grūti noticēt, bet tādas pārnadžu sugas kā staltbriedis un mežacūka Latvijas teritorijā nebija sastopamas vairākus gadsimtus un līdzīgi kā bebrs reintroducētas vien pagājušajā gadsimtā. Var droši apgalvot, ka tādu lielo pārnadžu blīvumu kā tagad Latvijas meži nav redzējuši daudzus gadsimtus. Situācijas atspoguļojums šobrīd redzams ne vien mežos (atjaunot mežu kļūst sarežģītāk un dārgāk) un lauksaimniecībā (palielinās postījumu apjomi), bet arī uz ceļiem (pieaug ar meža dzīvniekiem saistīto negadījumu skaits) un pat pilsētvidē, kur mežacūku un bebru viesošanās dzīvojamos rajonos un pilsētu kanālos nevienu vairs īpaši nepārsteidz.

Daudzi pieredzējuši mežkopji atceras situāciju pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad lielā aļņu skaita dēļ daudzviet nācās atteikties no priežu stādīšanas. Šī perioda liecinieces ir arī daudzās bojātās vidēja un briestaudžu vecuma egļu kokaudzes ar mizas bojājumu rētām un trupējušiem stumbriem. Pēdējos gados Silavas pētnieku veiktie pārnadžu monitoringa dati rāda, ka tagad gan aļņu, gan briežu skaits sit pušu 90. gadu rekordus. Plēsējiem Latvijā ir ļoti neliela ietekme uz lielo pārnadžu skaitu, tādēļ skaidrs, ka atbildība par pašreizējo situāciju jāuzņemas cilvēkam. Diskusiju par to, vai vainīgs Valsts meža dienests, kurš piešķir pārāk maz atļauju limitēto dzīvnieku medīšanai, vai paši mednieki, kuri sistemātiski jau gadiem ilgi nenomedī dzīvniekus piešķirto limitu apjomos, lai paliek profesionāļu ziņā. Meža īpašnieku vairāk interesē jautājums – kā saimniekot apstākļos, kad daudzviet kvalitatīvu mežu izaudzēt kļuvis problemātiski?

Pārnadžu bojāts egles stumbrs.

Atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem pārnadžu medības atļautas, ja medību platību lielums pārsniedz Medību likumā noteikto. Piemēram, stirnu medīšanai nepieciešamā minimālā platība ir 200 ha, aļņu – 2500 ha. Reti kuram zemes īpašniekam piederošās platības ir tik lielas, lai pats organizētu medības savā īpašumā. Lielākajai daļai privāto īpašumu to apmedīšana iespējama, vienīgi slēdzot līgumus ar medību kolektīviem (formējumiem). Ja līgums nav slēgts, tad atbildība par meža aizsardzību pilnībā jāuzņemas pašam īpašniekam. Gadījumos, ja īpašnieks ir slēdzis līgumu ar medību kolektīvu par medību tiesību izmantošanu savā īpašumā, pastāv zināmas rīcības iespējas gadījumos, kad postījumu apjoms kļuvis būtisks. Postījumu apjomus, kā arī nosacījumus to ierobežošanai var precizēt gan līgumā ar medību kolektīvu, gan piemērot Medību likumā minētās iespējas vērsties vietējās pašvaldības medību koordinācijas komisijā, ja postījumu dēļ nodarīti nopietni zaudējumi. Konstatējot būtiskus postījumus, komisija izvērtē katras puses (īpašnieka un mednieku) darbību vai bezdarbību un lemj par pasākumiem turpmāko postījumu novēršanai. Arī meža īpašniekam jābūt gatavam apliecināt, ka postījumu ierobežošanai ir veikti konkrēti preventīvie pasākumi.

Meža dzīvnieku postījumu ierobežošana ir samērā dārgs pasākums, tādēļ svarīgi saprast, vai tā tiešām ir nepieciešama. No saimnieciski nozīmīgākajām koku sugām visvairāk cieš priede, mazāk – egle, bet bērza jaunaudzēs postījumi parasti ir nenozīmīgi un aktuāli tikai pirmajos 3–5 gados pēc jaunaudzes ierīkošanas. Cietos lapu kokus un platlapjus (ozols, osis, kļava, liepa u.c.) jaunaudžu vecumā pārnadži intensīvi bojā dabiskajos apmežojumos, bet šo koku sugu stādījumu ierīkošana bez aizsardzības pasākumu plānošanas ir iespējama tikai tiešā apdzīvotu vietu tuvumā. Lielā meža dzīvnieku blīvuma dēļ apšu jaunaudzes šobrīd vairāk jāuzskata par lielo pārnadžu piebarošanas platībām, nevis kokaudzēm apaļkoksnes ieguvei. Lielā mērā šī iemesla dēļ Latvijā tā arī plašos apjomos netika uzsākta ātraudzīgo apšu hibrīdu audzēšana, lai arī eksperimentos šie koki uzrādīja ļoti augstu produktivitāti.

Veids, kā mazināt lielo pārnadžu postījumus skuju koku jaunaudzēs iepriekšējā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, bija ļoti biezu stādījumu ierīkošana un pirmās krājas kopšanas cirtes novilcināšana. Tā rezultātā radās daudz pārbiezinātu jaunaudžu, kuru tālākā apsaimniekošana bija ļoti problemātiska. Arī novēlotā kopšana ne vienmēr palīdzēja pasargāt kokus (jo īpaši – egli) no stumbru bojājumiem, toties pēc kopšanas lielā biezumā augušie izstīdzējušie koki bija ļoti nenoturīgi pret vēju un sniegliecēm. Šī brīža mežsaimniecībā uzstādījumi ir mainījušies – salīdzinoši retas jaunaudzes un intensīva to kopšana ir pierādīta prakse, ja mērķis ir izaudzēt kvalitatīvu, noturīgu un produktīvu mežu. Augstais pārnadžu blīvums ir nopietns apdraudējums gan valstij piederošos, gan privātajos mežos, kur jaunaudžu savlaicīga retināšana pēdējos gados ir kļuvusi prioritāra.

Visnopietnākās problēmas šobrīd ir ar priežu jaunaudžu ierīkošanu. Ir reģioni, kur lielā briežu un aļņu blīvuma dēļ mežinieki pat iesaka priedes nestādīt vispār. Priedes aizsardzībai pirmajos gados pēc ierīkošanas labi palīdz repelentu (pastu) pielietošana, ar tiem apstrādā priedes galotnes dzinumu. Priedes sānzaru apkodumi, ja vien tie nav pārāk intensīvi, būtiski nepasliktina koka augšanu un neietekmē tā formu. Diemžēl, jaunajām priedēm paaugoties, bojāti tiek ne tikai dzinumi, bet arī stumbru miza. Lai pasargātu stumbrus, var pielietot uz dzīvnieku asiņu vai tauku bāzes izgatavotos repelentus vai individuālos aizsardzības līdzekļus (caurules, spirāles). Lai samazinātu preventīvo pasākumu izmaksas, aizsardzību var veikt tikai nākotnes kokiem, rēķinoties ar to, ka zināma daļa mazāk kvalitatīvo vai augšanā atpalikušo koku tiks bojāta. Pilnīga platības iežogošana no īpašnieka prasīs daudz lielākus ieguldījumus un nenodrošinās pietiekamu aizsardzību, ja žogs netiks regulāri apsekots un pielabots.

Daļējai lapu koku saglabāšanai rindstarpās priežu jaunaudzēs pēc jaunaudžu kopšanas ar cerību, ka dzīvnieki barosies ar tiem un mazāk postīs priedes, ir drīzāk teorētisks, nevis praktisks pamatojums. Pieredze bieži rāda, ka arī jaunaudzēs ar lapu koku piemistrojumu meža dzīvniekiem priede parasti ir pirmā barības izvēle, jo īpaši reģionos, kur tā pārstāvēta salīdzinoši maz.

Sāls laizītava priežu jaunaudzes vidū, ilustrācija nepieļaujamai bezatbildībai.

Ja jaunaudzēs nākas repelentus lietot vairākus gadus pēc kārtas, kokaudžu aizsardzībā ieguldītie līdzekļi var būt ļoti prāvi, līdz ar to tas negatīvi ietekmē meža audzēšanas rentabilitāti. Arvien biežāk sāk izskanēt apgalvojumi, ka pārnadžu skaits Latvijā ir pārāk liels un to nodarītie postījumi rada neadekvāti lielus zaudējumus mežsaimniecībai un lauksaimniecībai, kuri netiek kompensēti. Ir skaidrs, ka galvenais risinājums meža dzīvnieku radīto postījumu ierobežošanai ir saprātīga medību saimniecība, ne vien regulējot medījamo dzīvnieku skaitu, bet arī vecumstruktūru, mērķtiecīgi medījot jaunos īpatņus. Pretēji uzskatiem, kuri iesakņojušies lielā daļā sabiedrības, vairums mednieku uz mežu dodas nevis papildināt gaļas krājumus ledusskapī, bet iegūt emocijas un trofejas. Diemžēl šobrīd pastiprināti tiek izmedīti pārnadžu tēviņi, bet lielākos postījumus jaunaudzēm nodara tieši mātītes ar jaunajiem dzīvniekiem.

Dialogs starp īpašniekiem un medniekiem ir vienīgais veids, kā rast abām pusēm pieņemamu kompromisu. Memorands par savstarpējo sadarbību medījamo dzīvnieku postījumu samazināšanā (pieejams internetā), kuru parakstījušas lielākās medniekus pārstāvošās organizācijas, valsts mežu apsaimniekotājs un Latvijas Meža īpašnieku biedrība, ir dokuments, kurā aprakstītas darbības un aktivitātes, par kurām panākta savstarpējā sapratne. Cita starpā dokumentā noteikti konkrēti rezultatīvie rādītāji (postījumu apjomi priežu jaunaudzēs), kuri ir saistoši memorandu parakstījušām pusēm.

Memorands uzskatāms par dokumentu, kas apliecina abu pušu labo gribu, tomēr arī normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības un pienākumi, kuri saistoši gan meža īpašniekiem, gan medniekiem. MK noteikumos Nr. 1483 ir stingri definētas prasības, kādas jāievēro, veicot medījamo dzīvnieku piebarošanu. Piebarošanas vietu ierīkošana pieļaujama vienīgi tad, ja saņemta zemes īpašnieka rakstiska piekrišana. Barība, izņemot sienu, skābsienu un zaru slotiņas, izvietojama tā, lai tai nevarētu piekļūt mežacūkas. Nereti tieši nepārdomāta dzīvnieku piesaistīšana, ierīkojot barotavas un sāls laizītavas jaunaudžu tuvumā, ir iemesls plašiem postījumiem.