Saimnieks LV / 2021.gads (Septembris.)

Kā tikai nav dēvēta Zilā govs, kuras vēsture ir cieši saistīta ar latviešu tautas vēsturi. Tā nākusi no sendienām – vai nu kopā ar sentēviem cauri Āzijai un Eiropas dienvidiem no Indijas, kur cēlušies arī mūsu senči, vai ar krustnešiem no Vāczemes puses kā Livonijas govs (jo līdzīgas apmatojuma krāsas dzīvnieki bijuši sastopami visās Baltijas valstīs, vien Igaunijā praktiski izzuduši), vai atkuģojusi kopā ar vikingiem, ne velti saukta arī par jūras govi, par to diemžēl ticamu ziņu nav. Lai nu kā, bet zilas, dūmakainas apmatojuma krāsas dzīvnieki Kurzemē gar visu Baltijas jūras piekrasti bijuši sastopami jau gadsimtiem, un Zilā govs ir vienīgā Latvijā sastopamā govju šķirne, kas kā vēsturiskais mantojums mūs saista ar senu pagātni.

Latvijas zilās govs izcelsme līdz šim brīdim nav nopietni zinātniski pētīta. Zilas krāsas govis minētas jau seno lībiešu folklorā un dainās. Šādas apmatojuma krāsas dzīvnieki pieminēti arī daiļliteratūrā, kurā stāstīts par Baltijas guberņas zemnieku dzīvi 19. gs. beigās (J. Janševska romāns Dzimtene). Galvenais šo dzīvnieku audzēšanas reģions gan senos laikos, gan mūsdienās ir Kurzeme ap Baltijas jūras piekrasti. Galvenā Latvijas zilo govju īpatnība ir to savdabīgā, gaiši zilā apmatojuma krāsa. Diemžēl joprojām nav veikti pētījumi, kuri gēni vai to kombinācija nosaka šo krāsu, taču iespējams, ka tā ir dominanta pazīme, kas bieži izpaužas jau pirmajā paaudzē krustojumos ar neradnieciskām šķirnēm.

Latvijas zilās govis pamatā ir veselīgas, ilgmūžīgas un ar stabilu piena produktivitāti ilgstošā laika periodā, labu tauku un olbaltuma saturu pienā. Dzīvnieki ir pieticīgi un spēj sasniegt pietiekoši augstu ražību arī trūcīgākos ēdināšanas un turēšanas apstākļos.

Tā kā Latvija zilā govs pārsvarā bija koncentrēta vienā reģionā un nelielās zemnieku un kalpu saimniecībās, mazskaitlīguma un perspektīvas trūkuma dēļ šķirnes izkopšanai nekad nav pievērsta uzmanība. Galvenā atražošanas problēma vienmēr ir bijusi neradniecīgu vaislas buļļu trūkums un ar to saistītās inbrīdinga problēmas, kas lika atražošanai izmantot citu šķirņu vaisliniekus, tā arvien samazinot LZ asinību pēcnācējos. 20. gs. 20.–40. gados ciltsgrāmatā uzņemts neliels LZ skaits. Latvijā pirmais ciltsgrāmatā uzņemtais krustojuma zilais bullis Sirmulis KZ1 ir izaudzēts Kurzemē, Matkules Remesos. Pirmais Latvijas zilās šķirnes tīršķirnes bullis Lurichs LZ1, kas ierakstīts ciltsgrāmatā 15.02.1924. ar ciltsmarku LZ, ir cēlies Vidzemē un izmantots Vestienas lopkopības pārraudzības biedrības Zilo buļļu stacijā.

Latvijas zilās šķirnes gadījumā ir informācijas pārrāvums starp populāciju, kas pastāvēja 20. gs. pirmajās desmitgadēs, kad Latvijas zilās šķirnes dzīvniekus sāka ierakstīt ciltsgrāmatās, un populāciju tagad. Līdz ar Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības likvidēšanu zuda koordinācijas centrs, kas iestājās par Latvijas vietējo lopu izkopšanu un saglabāšanu. Padomju varas gados šķirņu pakļaujošās krustošanas dēļ, pārejot uz vienu – Latvijas brūno govju šķirni, Latvijas zilās govis bija gandrīz izzudušas. Latvijas zilā saglabājās personiskajās palīgsaimniecībās, kurās atražošanai bieži izmantoja vietējos, pašaudzētos, to skaitā arī zilas apmatojuma krāsas buļļus, no tiem iegūstot zilas apmatojuma krāsas dzīvniekus pat pēc vairākām paaudzēm.

Latvijas zilās govju šķirnes atjaunošana uzsākta 20. gadsimta 90. gadu vidū. Koordinēta šķirnes atjaunošana sākās līdz ar Latvijas zilās šķirnes saglabāšanas apvienības Zilā govs nodibināšanu 2002.gada 23. augustā.

Pēc Lauksaimniecības datu centra izveidošanas 1997. gadā un govju individuālās apzīmēšanas uzsākšanas varam runāt par ciltsdarba uzskaites sākumu Latvijas zilās šķirnē.

Pēc LDC uzskaites datiem, no 1980. līdz 2000. gadam Latvijā dzimuši 285 dzīvnieki, kam piešķirts šķirnes apzīmējums LZ, no tiem 101 izcelsme ir pilnīgi nezināma, bet šķirne piešķirta, balstoties uz fenotipiskām pazīmēm – piena tipa eksterjeru un apmatojuma krāsu. Tieši šie dzīvnieki (101) un viņu pēcnācēji uzskatāmi par galvenajiem šķirnes ģenētiskā potenciāla saglabātājiem. No šīm govīm cēlušies arī pirmie LZ vaislas buļļi – līniju veidotāji šķirnē. No 1991. līdz 1996. gadam izveidotas divas buļļu līnijas. Diemžēl, izvēloties vaislas buļļus plašai izmantošanai MAS tīklā, šķirnes atjaunošanas sākuma fāzē netika pievērsta uzmanība šo buļļu izcelsmei, kā rezultātā gandrīz visi vaislinieki bija radniecīgi vai nu pa tēva, vai mātes līniju. Jebkurā gadījumā trešajā un tālākajās paaudzēs izmantojamais bullis bija radniecīgs kādam no iepriekšējās paaudzes vaisliniekiem. Nedaudz tuvradniecību varēja samazināt, lietojot LB bulli Lofu Potrimpu LB30883, kura priekštečos varētu būt bijuši LZ dzīvnieki, jo šā buļļa pēcnācējiem dažkārt bija iesirma apmatojuma krāsa. Lai mēģinātu rast risinājumu, pēc audzētāju diskusijām tika nolemts tuvradniecības mazināšanai izmantot Tiroles pelēkās šķirnes piena tipa vaisliniekus, kas, lai gan ar citādu eksterjera un konstitūcijas tipu, taču daļēji līdzinājās LZ pēc apmatojuma krāsas. Diemžēl šis pasākums nedeva vēlamo rezultātu, jo pēcteču paaudzē bieži mainīja tipu un zaudēja šķirnei raksturīgo zilo apmatojumu.

Tāpēc no 2006. gada vaislai plaši tika izmantoti tā saucamie kompozītie vaislinieki jeb pirmās pakāpes krustojuma buļļi ar piena šķirnēm – Saksis 85007 no Lofa Potrimpa LB30883; Vīnets no Jumis 85369 un HM mātes; Dzilnis no Milāna Magneta HS, Tenis no Jumis 85369 un mātes, kas iegūta no LZ krustojuma ar HM govi un divi buļļi no TP un LZ mātēm ar atšķirīgu izcelsmi. Šo buļļu izmantošana ļāva stabilizēt situāciju šķirnē, īpaši HM un HS ietekme uzlaboja iegūto pēcnācēju eksterjeru un tesmeņa formas, bet bija arī ar negatīviem blakusefektiem. Līdz ar svešu šķirņu asiņu pieliešanu ievērojami samazinājās pēcteču Latvijas zilās (LZ) asinības procents. Vairākkārtēja kompozīto vaislinieku izmantošana palielināja tādu pēcteču skaitu, kam vairs nebija atbilstošas apmatojuma krāsas.

Latvijas zilās šķirnes popularitātes pieaugums un daļēji arī iespēja saņemt atbalstu par ģenētisko resursu saglabāšanu veicināja LZ īpatņu iegūšanu šķirņu pakļaujošajā krustošanā, kad atražošanai izmantoja LZ bulli, bieži arī t.s. kompozīto vaislinieku neradniecīgas šķirnes govīm. Lielā daļā šādu gadījumu iegūtais pēcnācējs bija ar LZ šķirnei raksturīgo apmatojuma krāsu un tika apzīmēts kā LZ šķirnes dzīvnieks. Tā kā tīršķirnes LZ vaislinieku apritē praktiski nebija palicis, tad šādu pēcnācēju turpmāka atražošana turpinājās, izmantojot pieejamos kompozītos buļļus. Arī tas ievērojami samazināja LZ asinību kopumā un dažādoja šķirnē iekļauto dzīvnieku asinību. Arī gadījumos, kad nebija iespējams izmantot neradniecīgus vaisliniekus vai cilvēka faktora dēļ LZ govis tika sēklotas ar citu šķirņu, visbiežāk ražības kāpināšanai ar HM šķirnes vaislas buļļiem. Tā rezultātā ap 2015. gadu lielākajai daļai LZ dzīvnieku asinībā bija vismaz trīs, bet lielākoties 4–5 dažādas šķirnes.

Ar ZM atbalstu uzsāktā Ģenētisko resursu šķirņu jaunbuļļu atražošanas programma ļāva situāciju stabilizēt. Veicot buļļu atlasi, uzmanība pievērsta gan izcelsmei un izmantošanas iespējām, gan asinībai, atlasot dzīvniekus, kuru LZ asinība ir vismaz 50 % un citu šķirņu piejaukums ir maksimāli samazināts.

Arī LZ dzīvnieku skaits laika gaitā ir piedzīvojis ievērojamas svārstības, no pāris simtiem līdz 1600 2008–2009. gadā, kas bija popularitātes augstākais punkts. Līdz ar mazo saimniecību strauju samazināšanos un atteikšanos no piena lopkopības praktiski uz pusi saruka arī zilo lopu skaits. Pašlaik šo dzīvnieku visā Latvijā ir nepilni 800, no tiem mazāk par pusi piedalās LZ audzēšanas programmā. Tas nozīmē, ka notiek nopietns un koordinēts darbs ar šķirni tās atražošanai un saglabāšanai.

Tāpat kā pagājušā gadsimta sākumā šķirne ir izdzīvošanas priekšā, ar ļoti līdzīgām problēmām, atzīta par mazskaitlīgu un neperspektīvu, lai gan tās potences un pozitīvās īpašības 100 gados neviens tā arī nav pētījis. Nu ko, gaidīsim nākošo simtgadi!