Saimnieks LV / 2021.gads (Septembris.)

Melveru ģimene – mamma Gunda, tētis Ainars un meita Maira mīt Liepājā, bet lauku darbi un ražas pārstrāde norit tuvējā Bārtas pagasta Dorupniekos, kur tiek audzēts viskautkas, ir pārstrādes cehs un saldētava. Lauki ir arī Ventspils novada Puzes pagastā. Ģimenes piedāvāto produktu klāsts ir plašs – sulas, ievārījumi, sīrupi, marmelāde, sukādes, cukurgailīši. Allaž notiek eksperimenti un tiek radīts kas jauns. Īsti atbilstoši laikmeta garam – attīstīties, lai uzrunātu pircēju ar īsto produktu īstajā laikā.

Maira ar dēlu.

Viss sākās ar zemenēm
„Sāku viena pati kā pašnodarbinātā, tagad pievienojusies arī meita Maira, un gadu mums jau ir izveidots produktu zīmols Berry Wind. Pati esmu no Ventspils novada, Puzes pagasta, un tur ir saimniecība. Kad 2008. gadā bija ekonomikas krīze, nebija naudas, nomira arī mans tēvs. Puzē, Ķuķos palika tēta zemeņu stādījumi. Tā sāku ar zemenēm,” stāstu sāk Gunda. Tolaik arī meitas Maira un Dace braukušas uz zemeņu stādījumiem palīgos. Kad meitas izauga, mammai nācās meklēt citus talciniekus zemeņu novākšanā.

„Ar pārstrādi sāku nodarboties, kad meitas izauga un dienas palika brīvākas. Pirmās tapa sukādes no ķirbjiem un āboliem, pārdevu arī žāvētus ābolus, eksperimentēju. Reģistrējos Pārtikas un veterinārajā dienestā. Drīz sapratu, ka ar ķirbjiem vien nepietiks, tāpēc pirku dzērvenes, cidonijas, iestādīju rabarberus. Tagad ir sukādes no ķirbjiem, rabarberiem, cidonijām, zemenēm, ķiršiem, dzērvenēm, āboliem un burkāniem. Puzē bez smiltsērkšķiem, zemenēm, rabarberiem aug arī ķirbji, ir doma arī sastādīt cidonijas, lai nav jāpērk.

Ventspils novadā ir daudz mežu un maz zemes – man tur pieder kopā 17 ha. No tiem 6 ha ir mežs, pārējais – pļavas, ko iznomāju. Tur 2 ha aug smiltsērkšķi un 0.8 ha atvēlēti zemeņu stādījumiem. Meita Maira man palīdzēja uzrakstīt mazo lauksaimnieku projektu traktora un saldētavas iegādei. Ar domu – ja nevar zemenes svaigas realizēt, var ielikt saldētavā. Šogad es tiešām pieliku to pilnu – būs ievārījumiem un sukādēm,” priecājas saimniece.

Lieldienās – pat sīpolu miziņu bizness
Gunda atklāj, ka tirgos un veikalos viņu ražoto produkciju ļoti labi pērkot – to var iegādāties Liepājas Pētertirgū, Dienvidkurzemes mazpilsētas Grobiņas Martas kioskā, Ventspilī veikalā Ķocis, veikalā-kafejnīcā Dārzs, vietējā tirgū, arī Alsungā un dažos Liepājas un Ventspils gadatirgos. Izveidojusies laba sadarbība arī ar Rimi tirdzniecības tīklu Ventspilī un Liepājā. „Noiets atkarīgs no sezonas – ziemā ļoti pieprasīta veselīgā smiltsērkšķu sula, savukārt sukādes, arī bērniem domātos cukurgailīšus ļoti labi pērk Ziemassvētkos. Cilvēks jau mīl panašķoties,” pasmej Gunda. 

Gundas meita Maira pastāsta, ka Dienvidkurzemes novada Bārtas pagasta Dorupniekos šī esot pirmā vasara, kad te nesaimnieko tēta Ainara mamma un nu visa atbildība ir uz pašu pleciem: „Gribējās audzēt ko mazāk ierastu, bet tādu, lai kopšana neprasītu daudz laika un raža būtu derīga pārstrādei. Šķita, ka īstā kultūra varētu būt plūškoki. Tā pirms diviem gadiem iestādījām pirmos 0.3 ha. Iesniedzu projekta pieteikumu konkursā mazajiem lauksaimniekiem par 15 tūkst. EUR plūškoku stādījumiem un traktora iegādei,” atceras Maira un pastāsta, ka Liepājas rajona partnerībā projektu Līderis iesniegusi par Dorupnieku ražošanas ēku un iekārtām. Vajadzējis gan vēl kredītu paņemt.

„Plūškoki sastādīti hektāra platībā, bet līdz projekta realizācijas beigām plānots to palielināt līdz 1.5–2 ha. Palielināsim žāvēšanas apjomu. Iekopām arī nelielu dārzeņu lauciņu – pērn spiedām uz sīpoliem, ne žāvēšanai, bet tīri eksperimentam. Tomēr galu galā no tiem atteicāmies, jo nav tehnikas, lai varētu efektīvi izaudzēt,” stāsta Maira Melvere un piemetina, ka Dorupniekos aug arī ķirbji, rabarberi un bietes. Bijusi pat doma izmēģināt žāvēt bietes. Sīpolus audzē pašu vajadzībām, bet Lieldienās ir sīpolu miziņu bizness. 

Ābolu-ķiršu, ābolu-rabarberu u.c našķi.

Cukurgailīši

Augstskolas zināšanas izmanto praksē
„Plūškoki ir eksperiments, kas attaisnojies. Tos audzēsim un pārstrādāsim arī turpmāk. Lai celtu projekta vērtību, iekārtojām arī dārzeņu lauciņu, kas galvenokārt atvēlēts ķirbjiem. Apsvērām domu par burkāniem, bet mūsu zemē tie īsti labi neaug, tāpēc pašlaik priekšroka dota ķirbjiem,” nākotnes plānus iezīmē Maira. Viņa ir beigusi Rīgas Tehniskās universitātes Vides zinātnes specialitāti un gan maģistra, gan bakalaura gala darbi bijuši saistīti ar bioekonomiku. Jaunā sieviete pētījusi, kā no dažādām augu pārstrādes atliekām var ražot kaut ko vērtīgu. „Gribētu radīt no plūškoka pēc iespējas vairāk tādu produktu, kas saistīti ar bioekonomiku. Šobrīd esam sākuma procesā – uzsākta plūškoku audzēšana un to sākuma pārstrāde – žāvēšana un sulu spiešana,” atklāj jaunā speciāliste.

Maira pastāsta, ka māsa Dace ir mūziķe un kļuvusi par rīdzinieci. Mamma Gunda gan tūlīt piebilst, ka arī rīdzinieks varot lieti noderēt. Kādreiz katru sezonu veduši zemenes pārdot uz galvaspilsētu – vienreiz sezonā bijis lielais Rīgas brauciens. Dace tad ļoti palīdzējusi – sameklējusi klientus, līdzējusi arī ogas izvadāt.

Tētis Ainars dara visu, kas darāms ar traktoru, – pļauj, uzar, laista stādījumus, zāģē.

„Manā pārziņā ir ravēšanas darbi, apkopšana, bet šobrīd tiek algota arī viena darbiniece. Tā kā man ir mazs dēliņš Augusts, tagad neiet tik viegli, kā bija plānots. Šovasar daudz laika veltīts Dorupnieku apkārtnes sakopšanai. Mūsu ģimene dzīvo Liepājā, šurp braucam periodiski. Māja vēl nav tiktāl izremontēta, lai tajā būtu ērti dzīvot. Atbraucam, padzīvojam kādu brītiņu, tad atkal esam Liepājā – šī mums ir vairāk kā vasarnīca,” pastāsta Melveru atvase un atklāj, ka aramzeme pie Dorupniekiem ir apmēram 7 ha, no tiem apstrādāti 1.5 ha. Pārējā platība tiekot iznomāta.

Ievārījums

Nobraukts simtiem kilometru
„Man jau gribētos veltīt vairāk laika saimniecībai, bet pagaidām tā ir tik, cik ir. Man pašai lauksaimniecībā viss jauns, vēl mācos. Ir arī kļūdas, bet viss nāks ar laiku. Mammai patīk tirgoties klātienē, bet es to daru vairāk elektroniski – interneta veikalos, sociālajos portālos.

Tomēr šajā jomā vēl jāstrādā. Šobrīd efektīvāki ir izbraukuma tirdziņi,” uzsver Maira Melvere un pauž, ka ģimenes uzņēmumam produktu klāsts visu laiku mainās un vēl notiek eksperimenti – līdz galam viss vēl nav izstrādāts.

Bārtas pagasta Dorupnieki ir Mairas tēva Ainara mantotās dzimtas mājas, kur tagad izveidots pārstrādes cehs un ir arī saldētava. Maira atzīmē, ka varētu pārstrādāt daudz lielākus apjomus nekā pašlaik. Potenciāls to atļautu. Savukārt Gunda raksturo pērno ražu šādi: „Pērn novācām pirmo smiltsērkšķu ražu, apstrādājām apmēram tonnu ogu. Plūškoka augļu  gan bija maz, jo kociņi vēl maziņi. Ķirbjus varbūt kādu tonnu novācām. Ābolus ļoti daudz nodevām sulai – pie Liepājas ir moderna sulu spiestuve, tā kā nevajag pašam pūlēties – ir ērti un labi. Tur noteikti tonnu ābolu pārstrādājām.” Viņa arī pastāsta, ka pašu pārstrādes cehā spiež ogu sulas no dažādām ogām – upenēm, jāņogām, arī smiltsērkšķiem: „Ļoti nepieciešams pasterizators. Kamēr tāds nav iegādāts, ziemā tirgoju ļoti daudz svaigas, nepasterizētas sulas. Nav problēmu, jo ir auksts laiks un sulai divdesmit dienu derīguma termiņš – pārdodu sulu gan pudelēs, gan saldētu. Nav jāpasterizē ne viena, ne otra. Arī smiltsērkšķu sula ir ļoti pieprasīta. Ābolus sažāvējam ļoti daudz, tāpēc varam piedāvāt pircējiem visu ziemu. Marmelādes un ievārījumus vāru mājās Liepājā.

Es pamazām zemeņu audzēšanai gribu pielikt punktu, jo man tas ir par grūtu. Vēlos vairāk pāriet uz pārstrādi. Zemenes varētu audzēt tikai tik, cik vajadzīgs pārstrādei. Vēl gan trīs četrus gadus šīs ogas mums būs. Lai nu kā, bet zemenes ir visa sākums un pamats – tās sākumā mums deva finanses, ko ieguldīt attīstībā.”

Uz jautājumu, vai tad pastāvīgā braukāšana nav par grūtu, Gunda aizdomājas, tad atrauc: „Ir cilvēki, kas katru dienu uz darbu mēro 100 km, tad tikpat atpakaļ uz mājām. Es vienreiz nedēļā aizbraucu 150 km turp un nedēļas beigās braucu atpakaļ. Zemeņu laikā Puzē uz vietas dzīvoju mēnesi. Tie, kuri braukā pa gadatirgiem, – cik simtus kilometru vasarās viņi nenobrauc? No Liepājas, piemēram, dodas uz Rēzekni, Daugavpili un nakšņo viesnīcās. Tā kā varu teikt, ka man vēl ir salīdzinoši viegli.”