Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Kādreiz laukos tik populārais melnais zelts, kā savulaik dēvēja organiskos jeb kūtsmēslus, kādu brīdi bija pazudis no interešu loka. Savukārt tagad, spriežot pēc Zemnieku saeimas organizētā semināra Jaunākās atziņas par kūtsmēslu apsaimniekošanu un to vērtību kuplā apmeklētāju skaita, šķiet, atkal devies savā uzvaras gājienā.

Vērtīgs produkts un vides piesārņotājs
Semināru atklāja un par projekta Kūtsmēslu standarti aktivitātēm, pirmajiem reālajiem un sagaidāmajiem ieguvumiem informēja VAAD Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle: „Kūtsmēsli ir lauksaimnieciskās ražošanas blakusprodukts, kas vērtīgs augu barības elementu un organisko vielu avots ražas palielināšanai, taču darbojas arī kā vides piesārņotājs, jo lauksaimnieciskās darbības rezultātā palielinās barības vielu emisijas līmenis Baltijas jūrā un tā aizaug – 1/6 no jūras ir mirusī zona, kur savairojušās zilaļģes u.c. Tas ir tikai viens no aspektiem, kāpēc nepieciešams uzlabot kūtsmēslu izmantošanu. Otrs aspekts ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitāte, kurā lēnām samazinās organisko vielu saturs, līdz ar to augsne nevar nodrošināt labas ražas, ekonomiski izmantojot minerālmēslus. Piemēram, Latgalē 30 % lauksaimniecības zemes ir ar zemu vai nepietiekošu organisko vielu saturu, nedaudz labāka situācija ir Rīgas un Vidzemes reģionos, kur attīstīta lopkopība. Ne mazāk svarīga loma ir minerālmēslu cenas kāpumam, tāpēc jādomā, kā arvien efektīvāk izmantot mūsu rīcībā esošos kūtsmēslus.”

Līdzīga situācija ir arī citās Baltijas jūras reģiona valstīs, tāpēc ir radies šis projekts, kurā ir iesaistītas visas deviņas Baltijas jūras reģiona valstis, ieskaitot arī Krieviju. Galvenais projekta mērķis ir panākt izmaiņas normatīvajos aktos un izveidot jaunu, starptautiski vienotu kūtsmēslu pārvaldības sistēmu, ar kuras palīdzību projekta mērķa grupas (lauksaimnieki, konsultanti, politikas veidotāji un uzraudzības iestādes) spēs uzlabot praktisko kūtsmēslu izmantošanu un nodrošināt ticamus un salīdzināmus datus politikas veidotājiem.

Projekts tika uzsākts 2017. gada nogalē un turpināsies līdz šī gada rudenim. Latvija projektā nosaka kūtsmēslu ķīmisko sastāvu, salīdzinot analīžu rezultātus ar lopbarības aprēķiniem. Kūtsmēslu paraugu ņemšanā tika iesaistītas 22 saimniecības. „Jau varam ziņot par tendenci, ko novērojām, nosakot kūtsmēslu ķīmisko sastāvu, − slāpekļa saturs kūtsmēslos ir zemāks par normatīvajos aktos noteikto. Iespējams, tas ir saistīts ar intensīvāku dzīvnieku šķirņu audzēšanu, kas efektīvāk izmanto izbaroto lopbarību. Tas nozīmē, ka zemnieki varēs nedaudz brīvāk rīkoties ar kūtsmēslu daudzumu, ko izkliedē uz lauka,” par pirmajām projekta atziņām stāsta Skaidrīte Rulle.

Pašlaik projekta ietvaros tiek izstrādātas vadlīnijas kūtsmēslu paraugu ņemšanai un analīzei, lai nepieciešamības gadījumā zemnieks pats var paņemt analīzes, sagatavot un nogādāt laboratorijā. Tiek izstrādāta arī aprēķinu sistēma, kas paredzēta kūtsmēslu sastāva aprēķiniem saimniecības līmenī.

„Paralēli strādājam pie divām programmām – kūtsmēslu ietekme uz vidi un to ekonomiskais novērtējums, salīdzinot agrāk iegūtos datus ar jaunajiem pētījumu rezultātiem. 2018. gadā bija tehniskais darbs – paraugu ņemšana, analizēšana, šogad būs darbs ar lauksaimniekiem un normatīvo bāzi,” savu prezentāciju noslēdza S. Rulle.

Zudumi no kūtsmēsliem
Semināra pirmo daļu noslēdza LLU prof. Dr.habil. Aldis Kārkliņš, stāstot par barības elementu zudumiem no kūtsmēsliem: „Kūtsmēsli ir vērtīgs materiāls, tomēr ķīmiski nestabils mēslošanas līdzeklis, jo barības vielas no tiem pazūd dažādos veidos. Vispirms kā gāzes emitē no mēslu masas, tad var izskaloties krātuvēs, kā arī emitēt un izskaloties no izkliedētiem kūtsmēsliem un pēc tam jau no augsnes.”

Lopbarībā NPK (slāpeklis, fosfors, kālijs) savienojumi ir stabili, pat ilgstoši glabājot, bet dzīvniekam, pārstrādājot barību, stabilie savienojumi pārveidojas nestabilos. Dzīvnieks organismā asimilē tikai 25 % N, 20 % P un 10 % K. Pārējais izvadās no organisma mēslu un urīna veidā.

Vēl ir daudz faktoru, kas ietekmē kūtsmēslu masu un NPK saturu tajos, – zudumi rodas uzglabājot, izkliedējot, ventilācijas rezultātā u.tml. Slāpekļa zudumi kūtī jeb ventilācijas zudumi vismazākie ir nepiesietajā govju turēšanā, tikai 5 %. Savukārt, uzglabājot mēslus krātuvēs, vismazākie slāpekļa zudumi ir šķidrmēsliem – 2 %. „Slāpeklis pazūd no kūtsmēsliem amonjaka slāpekļa veidā, kas izdalās no organisma un saskaras ar gaisā esošajām baktērijām, kas sāk noārdīt savienojumā organisko slāpekli, un rodas amonjaks,” skaidro Aldis Kārkliņš.

Amonjaka emisija pasaulē – 71 % saražo lopkopība. Savukārt ES no kopējās antropogēnās amonjaka emisijas 90 % veido lauksaimniecība. Pašlaik tikai 8 % no Eiropā uzkrātiem kūtsmēsliem tiek apstrādāti tā, lai mazināt šīs emisijas. „Tomēr ir veidi, kā piesaistīt amonjaku, lai samazinātu tā zudumus. Viens no veidiem ir kūtsmēslu frakcionēšana, sadalot tos šķidrajā un cietajā frakcijā; tās izmantojot atsevišķi, var samazināt barības elementu zudumus. Saildzinoši lēts veids ir kūtsmēslu paskābināšana ar sērskābi, efektīvs paņēmiens, lai samazinātu emisiju. Taču sērskābe ir agresīvs šķidrums un to nedrīkst izmantot bioloģiskajā saimniekošanā, kā arī biogāzes reaktoros. Progresīvs veids ir biopaskābināšana, pievienojot glikozi. Slāpekļa emisiju var ierobežot, arī ievērojot vairākus priekšnoteikumus, izkliedējot mēslus uz lauka, piemēram, augsnes kultivācija pirms izkliedes, augsnes virspusē izkliedētie šķidrmēsli jāiestrādā pēc iespējas ātrāk, arī kūtsmēslu dziļā iestrāde augsnē mazina slāpekļa zudumus,” savas uzstāšanās noslēgumā atgādināja profesors.

Normatīvos aktus zemnieki ievēro
Par jaunumiem normatīvo aktu bāzē saistībā ar kūtsmēsliem informēja VAAD Agroķīmijas departamenta direktore Skaidrīte Rulle. Pagājušajā gadā tika veikti grozījumi MK noteikumos, kas paredz nelietot amonija karbonāta mēslošanas līdzekļus. Latvijā tā ir formāla prasība, jo to neieved un neizmanto. Krievijā gan tāds mēslošanas līdzeklis ir reģistrēts. Kalcija amonija nitrātu lietot drīkst.

Digestāts kļūst arvien populārāks mēslošanas līdzeklis, kā arī dažādi tā veidi, tāpēc arī precizētas prasības tā iestrādei pēc izkliedes uz lauka. S. Rulle vērsa uzmanību uz punktu, kas saistīts ar kūtsmēslu izmantošanu kā papildmēslojumu, kuru drīkst neiestrādāt augsnē pēc sējas vai stādīšanas, bet izkliede pa rugaini nav papildmēslojums.

Mēslošanas plānu kopsavilkumi jāiesniedz elektroniski līdz 30. novembrim par faktisko ražu un faktiski izlietoto mēslojumu.

„Atgādinu vecās un zināmās slāpekļa ierobežojuma normas – 170 kg/ha. Mēslus nevar izkliedēt uz sasalušas un pārmitras augsnes, jo tā ir īsta vides piesārņošana, par kuru var sodīt, kā arī īpaši jutīgajās teritorijās ir laika ierobežojums mēslojuma izkliedei – no 20. oktobra līdz 15. martam,” atgādina S. Rulle.

Kā zemniekiem veicies ar normatīvo aktu izpildi, jo VAAD dienestam ir jāreaģē uz sūdzībām par iespējamiem pārkāpumiem, stāsta Agroķīmijas departamenta direktore: „Kopš 2015. gada sūdzību skaits ir palielinājies, bet konstatēto pārkāpumu skaits – samazinājies. Visvairāk pārkāpumu konstatēts attiecībā uz digestāta lietošanu – izkliedē uz sasalušas augsnes, laikus neiestrādā zemē un pārsniedz normu. Vēlos vēlreiz atgādināt visiem zināmu patiesību: kamēr veģetācija nav sākusies, augam mute ir aizlīmēta un tas neuzņem barības vielas, tāpēc uz sasaluma izkliedētie mēsli nonāk augsnē vai aizskalojas.”

Kūtsmēslu izmantošana ir ekonomiski pamatota
Par organiskā mēslojuma apsaimniekošanas situāciju Latvijā informēja LLKC direktors Kaspars Žūriņš. Šis vērtējums tapa Griin Agri projekta ietvaros, 2010. gadā bija veikt līdzīgs pētījums. „Pētījuma gaitā, anketējot telefoniski, noskaidrojām saimniecību nodrošinājumu ar kūtsmēslu krātuvēm un analizējām kūtsmēslu apsaimniekošanas ekonomiku. Aptauju veicām vides jutīgajā teritorijā ap Rīgu un Zemgalē. No 664 saimniecībām, kuru skaits salīdzinājumā ar 2010. gadu samazinājies par 20 %, tika sazvanītas 519, no kurām tikai 211 jeb 41 % bija mēslu krātuves. Savukārt no tām 51 % bija cieto mēslu krātuves,” aptaujas datus analizē Kaspars Žūriņš.

Otra pētījumu sadaļa bija saistīta ar kūtsmēslu apsaimniekošanas ekonomisko pamatojumu. Kūtsmēslu vērtība pētījuma gaitā tika aprēķināta šāda: slāpeklis – 0.56 EUR/kg, fosfors – 0.52 EUR/kg un kālijs – 0.50 EUR/kg. Šie aprēķini veikti, ņemot vērā 2017. gada minerālmēslu cenas, no kurām tika izrēķinātas elementus izmaksas. „Cieto kūtsmēslu apsaimniekošanas izmaksas (izkliedēšana, transports, uzglabāšana) ir tuvu to vērtībai dažādu nozaru saimniecībās, apliecinot, ka cietos kūtsmēslus tomēr atmaksājas vest un izkliedēt uz lauka. Labāka situācija ir ar šķidrmēsliem, jo to apsaimniekošanas izmaksas ir zemākas, tāpēc tos var aizvest tālāk un ekonomiskais ieguvums ir lielāks,” pārliecināts LLKC direktors.

Balstoties uz aptaujas anketām un modelējot situāciju, tika arī aprēķināts, cik investīciju būtu nepieciešams, lai situāciju šajā reģionā uzlabotu, pieņemot, ka krātuves vajag visām saimniecībām vides jutīgajā teritorijā. Aptuvenais investīciju apjoms krātuvju ierīkošanai bez pārseguma sasniedz gandrīz 10 milj. EUR, ar jumtu – 16 milj. EUR.

Uzglabājot mēslus krātuvēs, vismazākie slāpekļa zudumi ir šķidrmēsliem.

Slāpekļa emisiju var samazināt par 80 %
Semināru noslēdza LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītāja Jāņa Kažotnieka stāstījums par kūtsmēslu izkliedes tehnoloģiju ietekmi uz barības vielu zudumiem, jo kūtsmēsli ir derīgs resurss un viens no veidiem, kā atjaunot augsnes bioloģisko aktivitāti.

„Kūtsmēslu izkliede sākas ar to nogādāšanu uz lauka un to var veikt divos veidos – vest ar mucu vai kravas kasti vai nogādāt pa cauruļu sistēmām. Transportējot ar mucu, tiek noplicināta augsne un nav augsta ražīguma. Turklāt, vedot tālu, vairāk laika patērē transportējot nekā izkliedējot. Tādos gadījumos var ierīkot starpkrātuvi, kuru turklāt var aprīkot ar cauruļu sistēmu. Savukārt cauruļu sistēma ir ražīgāka un tai ir virkne citu priekšrocību, tomēr to ierobežo attālumi,” stāsta Jānis Kažotnieks.

Izkliedes tehnoloģijas izvēle nav vienīgais veids, kā samazināt slāpekļa emisiju izkliedes laikā, tomēr tā arī ir būtiska. Diemžēl

Latvijā populārākā vircas/šķidrmēslu izkliedes tehnoloģija ir muca, kas aprīkota ar deflektora plati, kā rezultātā gaisā izkūp līdz pat 60 % slāpekļa, turklāt radot smaku. Tā ir salīdzinoši lēta tehnoloģija, bet nenozīmē ekonomiskāku un videi draudzīgāku saimniekošanu. Mucas, kas aprīkotas ar nokarenajām caurulēm, ir nedaudz labākas, slāpekļa zudumi mazāki un var izmantot arī augošos augos. Nokarenās caurules ar kaltiņiem ir modernāka tehnoloģija nekā iepriekš minētā, jo iestrādā šķidrmēslus augsnes virskārtā. Vismodernākā ir šķidrmēslu izkliedes tehnoloģija ar inžektoru, kas izveidots uz kultivatora bāzes un vienmērīgi iestrādā šķidrmēslus tieši augsnē. „Pētījumos ir noskaidrots, ka intensīvākā slāpekļa emisija ir tieši pirmo septiņu stundu laikā pēc to izkliedes uz lauka, kad emitē 70–80 % no tā, kas var izgarot. Tāpēc ir svarīgi iestrādāt kūtsmēslus iespējami ātri, lai nenodarītu kaitējumu videi un augsne saņemtu vairāk barības vielu,” pārliecināts J. Kažotnieks.

Kā alternatīvu slāpekļa zudumu samazināšanai speciālists min šķidrmēslu skābināšanu ar sērskābi, kuras optimālais daudzums ir 3 l/m3 uz šķidrmēslu. Nebūs vajadzīgi minerālmēsli uz sēra bāzes, jo tas izveidosies, skābei sadaloties. Skābinot mēslus, slāpekļa emisija samazinās par 70 %, salīdzinot ar neskābinātiem mēsliem.

Vēl viena tehnoloģija slāpekļa zudumu mazināšanai ir raudzēšana – šķidrmēsliem – un kompostēšana – pakaišu mēsliem, lai konsistence būtu viendabīgāka un homogēnāka. Kompostējot pakaišu kūtsmēslus, samazinās arī to apjoms un var būvēt mazākas krātuves. „Kompostētus pakaišu kūtsmēslus pat nav tik steidzīgi jāiestrādā augsnē, jo tie vairs nerada emisiju, tajos slāpeklis nav gaistošā formā. Turklāt šādus mēslus augi labāk izmanto, tos ir vieglāk izkliedēt un tiem nav smakas,” pārliecināts speciālists.

Dārgāks kūtsmēslu zudumu samazināšanas veids ir gaisa filtri un slēgtais cikls, kur kūtsmēslus glabā bez iespējas saskarties ar gaisu (tās ir speciālas konstrukcijas būves, krātuves, izsūknēšanas mehānisms) līdz izkliedei uz lauka, kur tos, iespējami ātrāk iestrādājot augsnē, slāpekļa zudumi ir minimāli. Šāda sistēma Latvijā darbojas vienā Pierīgas saimniecībā. „Slāpekļa emisiju kūtsmēslu glabāšanas un izkliedes laikā iespējams samazināt pat par 80 %,” savu prezentāciju noslēdz Jānis Kažotnieks.