Saimnieks LV / 2019.gads (Februāris.)

Lēdurgas pagasta Mazlauros viesojāmies, kad tur par spīti salam un sniegam vēl ritēja govju kūts pārbūves darbi. „Vieglāk jau būtu bijis uzbūvēt jaunu kūti, bet siera gatavošanas tehnoloģija pieprasa saglabāt ražošanas procesus esošajās pozīcijās,” teic zemnieku saimniecības Mazlauri saimnieks Māris Retšprehers. „Jauno kūti būvējam, lai uzlabotu dzīvniekiem labturības apstākļus, kā arī lai nedaudz palielinātu ganāmpulku, jo tur būs vieta 105 slaucamajām un 20–25 cietstāvošām govīm. Tā būs moderna divrindu kūts ar lielākajām guļvietām, lai govīm būtu maksimāls komforts. Mums saimniecībā ir Amerikas izcelsmes Holšteinas melnraibās govis, tās ir liela auguma, ar dzīvmasu 700–900 kg. Kolhozu laikos liela skaitījās jau govs, kas svēra 450– 500 kg, tagad tādu mūsu ganāmpulkā nav.”

– Vai saimniekojat kopš kolhozu laikiem?
– Vectēvam jau Ulmaņlaikos bija saimniecība ar kūti, klēti un pagrabu. Zemnieku saimniecību nodibinājām 1993. gadā, balstoties uz vectēva īpašumu. Sākumā, kā jau daudzi zemnieki tolaik, audzējām visu. Vēlāk izšķīrāmies par labu govīm. Šai kūtij pamats saglabājies no vectēva laikiem. Viss jaunais nācis klāt pakāpeniski, arī govju skaits – sākumā no kolhoza par pajām ieguvām astoņas govis, tagad jau piena devēju skaits ir ap 70, kopā ar jaunlopiem 140 – nav ne daudz, ne maz. Domāju, ka piena lopkopība bija pareiza izvēle, jo mūsu reģionā nav lielu vienlaidus tīrumu, lai sekmīgi nodarbotos ar graudkopību. Tagad apsaimniekojam 145 ha zemes, no kuriem puse ir īpašumā, lielākais lauks ir 17 ha.

– Kur iegūstat zināšanas par govīm, piensaimniecību?
– Zināšanas apgūtas pašmācības ceļā, kā arī aizbraucot pieredzē uz citām saimniecībām un pārņemot tās lietas, kas man šķiet derīgas un izmantojamas. Ar govīm nodarbojos jau 26 gadus un pa šo laiku esmu sapratis, kas saimniecībā jādara. Pēc skolā apgūtās profesijas esmu mēbeļu galdnieks. Tas tagad palīdz novērtēt jaunās kūts būvdarbu kvalitāti.

– Kā rūpējaties par govju labturību?
– Mūsu kūtī govis guļ uz matračiem, ko esam iegādājušies no uzņēmuma Agrozona. Matrači ir ērti un izteikti izturīgi, mums jau tie kalpo gandrīz desmit gadus, bet firmas pārstāvji dod pat 15 gadu garantiju. Būvējot fermu, domājām arī par smilšu izmantošanu pakaišiem, kas ir labākais segums govīm. Tas ir pierādīts gan Amerikā, gan Latvijā, jo smiltīs nedzīvo baktērijas un tās veido mīkstu guļvietu. Mums ir pieredze smilšu izmantošanā, vienīgi tad ir problēmas ar mēslu savākšanu un izvešanu. Tāpēc palikām pie matračiem, kas tomēr ir ievērojami labāki par gumijas paklājiem, ko daudzi zemnieki izmanto, pat iekārtojot jaunas fermas, – varbūt taupa naudu. Gumijas paklāji ir tik cieti, ka ne ar ko neatšķiras no betona seguma, govīm, guļot uz tiem, nav komforta sajūtas.

Govij komforta temperatūra ir no +18 līdz mīnus 20 grādiem. Tai lielākas problēmas sagādā 20 grādi virs nulles, nevis otrādi. Tāpēc Latvijā ceļ atvērta tipa kūtis. Jaunajā kūtī sienas ir veidotas no paceļamiem aizkariem, ko arī iegādājāmies no iepriekš minētā uzņēmuma. Tas dod iespēju arī ziemā, īpaši saulainā laikā kūts sienas aizkarus norullēt līdz apakšai, lai govīm ir svaigs gaiss un D vitamīna deva, savukārt uz vakara pusi atkal aizvērt ciet.

– Vai ganībās govis neiet?
– Lai saglabātu augstus izslaukumus, govis nav jālaiž ārā. Turklāt arī ģenētiski tās nav paredzētas lielai staigāšanai. Kūtī tām ir nodrošināti ideāli apstākļi visu diennakti, turklāt nepārtraukti ir pieejama barība un ūdens. Vasarā karstā laikā darbojas ventilatori.

Apšaubu uzskatus, ka govs izvesta ārā plus 30 grādos jūtas labāk nekā manā kūtī.

Govis saimniecībā ir nepiesietajā turēšanā – jau salīdzinoši sen, kad tas vēl nebija Latvijā moderni un mums bija tikai 20 govis. To izmantojam joprojām.

– Kā organizēta slaukšana?
– Govis slaucam trīs reizes dienā – četros no rīta, divpadsmitos dienā un astoņos vakarā. Saimniecībā ir skujiņas tipa slaukšanas zāle ar 10 slaukšanas vietām. Slaukšana aizņem pusotru stundu. Pirms slaukšanas tesmeni notīra ar speciālām putām, pēc slaukšanas dezinficē. Ja nodarbojas ar piena lopkopību, nav iedomājams, ka piens varētu neaiziet visaugstākajā šķirā, tāpēc arī domājam par higiēnas jautājumiem un ražojam tikai ekstra klases pienu.

– Esat saimniecība ar augstiem izslaukumiem, kā tos var sasniegt?
– Izslaukums ir kāpis pamazām. 2018. gadā izslaukums bija 11 700 kg no govs gadā, gadu pirms tam jau bijām pārkāpuši 12 tonnu latiņu, bet pērn kūtī uzsāktie celtniecības darbi radīja govīm papildu stresu. Priecājamies, ka iegūtā piena apjoms vēl noturējies tik lielā apjomā. Domāju, kad pabeigsim kūts celtniecību un iestāsies zināms miers, izslaukums atgriezīsies pie 12 tonnām.

Galvenā augstā izslaukuma atslēga ir Amerikas izcelsmes Holšteinas melnraibās šķirnes ģenētika, kas rit mūsu govju dzīslās. Neesam daudz pirkuši dzīvniekus no citurienes, pārsvarā ataudzējam ganāmpulku paši. Pakāpeniski ar mākslīgo apsēklošanu esam ieguvuši 100 % tīršķirnes dzīvniekus.

Mazlauros
• Govis slauc trīs reizes dienā.
• Sieru ražo no nepasterizēta svaigpiena.
• Govis guļ uz matračiem.
• Teles apsēklo ar šķiroto materiālu.
• Govju grūsnību nosaka pēc piena.

– Vai augstais izslaukums bija mērķis?
– Manuprāt, ja, nodarbojoties ar piena lopkopību, negrib sasniegt augstākus izslaukumus, tad varbūt jāmeklē cita nodarbe. Uz lielu produktivitāti esmu apzināti gājis, un man par to ir gandarījums, jo lielāki izslaukumi, jo lielāki ienākumi – veidojas loģiska ķēdes reakcija.

– Kas rūpējas par ganāmpulka ciltslietām?
– Bioloģisko materiālu govju apsēklošanai pērkam no Vidzemes veterinārā servisa, kas veic pāru atlasi un piemeklē mūsu govīm labākos buļļus. Esam pārliecinājušies, ka ir vērts ieguldīt naudu bioloģiskajā materiālā no augstvērtīgākajiem buļļiem, jo redzam taustāmu rezultātu – neko īpašu saimniecībā nemainot, izslaukums lēnām palielinās. Teles sēklojam ar šķiroto bioloģisko materiālu, kas dod 99 % garantiju, ka piedzims telīte. Ja kaimiņi kādreiz sūdzas, ka nevar ataudzēt ganāmpulku, jo ir gadi, kad govīm dzimst tikai bullēni, tad iesaku apsēklošanai izmantot šķiroto materiālu. Pieaugušās govis apsēklojam ar parasto bioloģisko materiālu, jo šķirotajā ir krietni mazāka deva, līdz ar to ievērojami mazāka iespēja, ka govs kļūs grūsna.

– Kā nosakāt govīm grūsnību?
– Grūsnību govīm nosakām ar piena analīzēm 28 dienas pēc apsēklošanas, kas ir visātrākais noteikšanas veids. No rīta aizvedam uz laboratoriju, un tās pašas dienas vakarā jau ir atbilde. Ja govs nav grūsna, tad veicam hormonālās meklēšanās stimulāciju ar preparātiem un pēc 10 dienām atkal apsēklojam. Nav svarīgi, cik reizes apsēklo govi, svarīgi, lai starp tām nepaiet 2–3 mēneši. Govs dod lielāko peļņu pirmos mēnešos pēc atnešanās, katrs mēnesis, ko palaiž garām, nes zaudējumus, jo, slaucot ilgāk, piena paliks arvien mazāk.

Telēm grūsnību nosakām ar asins analīzēm. Pārliecinošam rezultātam aicinām saimniecībā veterinārārstu, kas vēl papildus pārbauda govju grūsnību apmēram 40 dienās. Tādu govju, kas jālikvidē tāpēc, ka tās nevar apsēklot, ir ļoti mazs procents.

– Kāda ir govju dzīvildze jūsu ganāmpulkā?
– Vecākajām govīm ir 6–7 laktācijas. Uzskata, ja govs dod daudz piena, tad tai nav ilgs mūžs, es tam īsti nepiekrītu. Protams, brāķēšanas procents ir lielāks, jo biežāk kaites piemetas vislabākajām govīm, kuras dod daudz piena. Ņemot vērā to, ka pašlaik slaucam 35–36 litrus piena no govs dienā, varētu teikt, ka mums ir tikai labas govis, tāpēc arī problēmas var būt visām. Tomēr ir saimniecības, kurās ir augstāki izslaukumi nekā mums un govis ražo pienu pat astotajā laktācijā. Tāpēc arī mums bija svarīgi uzbūvēt jaunu kūti, lai dzīvniekiem uzlabotu apstākļus, kas savukārt pagarinātu govs mūža ilgumu.

– Kā turat jaunlopus?
– Telītes pārsvarā atrodas āra aplokos – pašiem mazākajiem ir speciālas teļu būdiņas, kur var ieiet un sasildīties. Lielākie dzīvnieki uzturas nojumēs ar vaļējām sānu malām. Lopi pierod un jūtas labi, turklāt nav vairs tādu ziemu kā agrāk, kad uznāca 30 grādu sals un telēm apsala ausu maliņas, bet bez tālejošām sekām. Jaunlopiem tāpat kā govīm barība ir pieejama visu diennakti. Teļiem papildus dodam vēl placinātas auzas. Ūdens pieejams apsildāmās dzirdnēs. Grūsnās teles pāris mēnešus pirms atnešanās ievietojam kūtī, lai pierod pie jauniem apstākļiem un cita ganāmpulka.

– Ar ko barojat govis, lai sasniegtu tik augstus izslaukumus?
– Mūsu govīm barības devā ietilpst pašu gatavots skābsiens no ruļļiem, kam pievienojam kviešu miltus, rapšu raušus un nedaudz sojas spraukumu, kā arī mikroelementus un lopbarības krītu. Visu sajaucam barības mikserī, un tad nāk ārā pica (smejas − A.P.). Rudenī sarēķinājām barības devas, kas ir gana sarežģīti ruļļu skābsienam, jo katrs ir savādāks, tāpēc izmantojām vidējos rādītājus. Kādu laiku izmantojām arī kombinēto spēkbarību, bet, ņemot vērā ekonomiskos aprēķinus un ieteikumus, ka granulas netiek tik labi apēstas, to pārtraucām.

Plānojam sākt audzēt kukurūzu, jo no tās var iegūt lielāku skābbarības masu. Tad varētu atbrīvot kādu lieku zemes gabalu no lopbarības audzēšanas. Taču, kamēr pietiek ar zālājiem, vēl neplānojam to sēt. Tik ātri nevar pārslēgties uz pārmaiņām. Vēl sējam 20–30 ha auzas, kuras izmantojam jaunlopiem.

– Kā apsaimniekojat ganības?
– Zālājus regulāri pārbaudām, izvērtējam zālaugu sastāvu, ja paliek nabadzīgs, izaram un pārsējam. Sējam timotiņu, āboliņu, stiebrzāles un citus zālaugus. Pērn iesējām 20 ha lucernas, skatīsimies, kā šogad būs pārziemojusi. Vienā tīrumā tīrsējā, otrā mistrojumā ar stiebrzālēm. Amerikā piena govis baro tikai ar lucernu, kas ir olbaltumvielas avots, un kukurūzu – enerģijas avots.

– Kā uzskaitāt pienu?
– No Lēdurgas reizi mēnesī brauc piena pārraugs, kas uzskaita un paņem piena analīzes, ikdienā katras govs izslaukumu neuzskaitām. Kādreiz bija doma iegādāties slaukšanas aparātus piena uzskaitei, bet tie šķita pārāk dārgi. No slaukšanas zāles
piens tiek aizvadīts uz dzesētāju, ja plānots ražot sieru, tad uz siernīcu.

Pašlaik slaucam 35–36 litrus piena no govs dienā, bet mani tas jau vairs neapmierina, vajadzētu būt ap 40 litriem dienā. Veicot piena pārraudzību, kādreiz pievērsu uzmanību govīm, kas dod padsmit litrus piena, tagad, nesasniedzot 30 litru izslaukumu, uztraucamies, vai lopam nav kādas problēmas. Mums ganāmpulkā ir govis, kurām dienas izslaukums ir virs 50 litriem, – tādu nav daudz, bet ir. Vienai govij uzreiz pēc atnešanās sākumā pat bija 61 litrs piena.

– Kur pienu realizējat?
– Dienā iegūstam divas tonnas piena, kuru realizējam kooperatīvā Piena ceļš. Šobrīd aktuālā iepirkuma cena ir 30 centi par litru piena. Kādreiz biju izrēķinājis piena pašizmaksu, bet tagad jau tas vairs neatbilst šodienas situācijai. Ja varu samaksāt rēķinus un dzīvot, kas tur daudz, ko rēķināt.

– Kāpēc sākāt ražot sieru?
– Gribēju radīt produktu ar pievienoto vērtību, un, sieru saražojot, ja tu nepārdod uzreiz, tad vēlāk var pārdot vēl dārgāk. Siera ražotne man bija sen lolots sapnis, kuru realizēju pirms trīs gadiem, pārbūvējot telpas virs pagraba par siernīcu un uzsākot puscieto sieru ražošanu.

– Ar ko jūsu siers izceļas?
– Siers ir unikāls, jo mēs to ražojam no svaigi slaukta silta piena, nezinu, vai Latvijā vēl kāds tā dara. Siera gatavojamais katls ir savienots ar slaukšanas iekārtu, līdz ar to tajā nonāk tikko no govs slaukts piens. Tas nav ne pasterizēts, ne dzesēts. Tādējādi var iegūt augstvērtīgāku produktu, jo mūsu sierā ir visas baktērijas, kas ir pienā. Turklāt ietaupām arī uz piena dzesēšanu un pasterizēšanu.

Nedēļā saražojam ap 100 kg siera, tam nepieciešama aptuveni tonna piena. Sieru gatavojam pēc senām itāļu receptēm, un tas tiek gatavināts pēc tradicionālām metodēm 2–4 vai 4–6 mēnešus īpašā telpā uz egles koka plauktiem pareizā mitrumā un temperatūrā. Ražojam arī cietos sierus.

Paceļami un nolaižami aizkari ļauj variēt ar temperatūru kūtī.

– Kur realizējat savu produktu?
– Sieru realizējam specializētos mājražotāju zaļajos veikalos, kā arī tirdziņos, jo mums nav lielu apjomu. Vislabāk pārdošana sokas tirdziņos, jo svarīgs ir ražotāja kontakts ar pircēju, bet veikalos tas nav iespējams. Siera ražošanas apjomus būtiski palielināt neplānojam, tas paliks kā vaļasprieks un vienlaikus neliels papildu ienākumu avots.