Saimnieks LV / 2020.gads (Oktobris.)

Smiltenes novada Bilskas pagasta zemnieku saimniecības Palejas saimnieki Jogita un Valdis Lucāni apsaimnieko 200 ha. Šobrīd saimniecībā ir 68 piena govis un 10 gaļas liellopi. Lucāni paši izaudzē visu ikdienā nepieciešamo savam galdam un arī ganāmpulkam. Lielu daļu  apsaimniekojamās platības aizņem ganības un labības lauki. Ģimenē aug trīs bērni, un arī viņi aktīvi iesaistās Paleju ikdienā.

Liels ganāmpulks nav pašmērķis
Domājot par saimniecības nākotni, Lucāni nealkst pēc milzīga ganāmpulka. Viņiem svarīgākais ir kvalitāte un lai gotiņas jūtas labi. „Labāk mazāks, bet kvalitatīvs ganāmpulks, kas var atnest tikpat lielu peļņu kā apjomīgāks, kas turklāt prasa arī lielākus izdevumus un darbu. Uzskatu, ka laukos ar vienu nozari izdzīvot īsti nevar. Tad govīm jābūt kā robotiem un pazūd viss cilvēcīgais. Tu tikai slauc, slauc un slauc... Reizēm pat nesagaidi augstāko iespējamo piena produktivitāti, kad lopiņš jau ir prom un tā vietā jauns. Mūsu kūtī vecākā gotiņa ir 13 gadus veca Latvijas brūnā. Kad pievērsos saimniekošanai, viens no maniem priekšnoteikumiem bija, ka govīm noteikti jāiet laukā, ganībās. Tad atkrīt daudzas veselības problēmas un govīm ir vieglākas dzemdības. Pienu pārdodam a/s Rankas piens.

Palejās strādā visi – arī bērni. Šoreiz visi aktīvi iesaistījušies skābsiena sagatavošanā.

Izslaukums vistiešākajā veidā atkarīgs no gotiņu labsajūtas. Tās nodrošināšanai ļoti svarīgs priekšnoteikums ir laba saikne ar saimnieku. Viņām patīk, ka tās pabužina un apmīļo. Pasarg, Dievs, par pusstundu aizkavēties! Būs tāds brāziens, ka kūtij jumts celsies nost,” smaida Jogita.

Paleju ganībās draudzīgi sadzīvo Holšteinas melnraibās, Holšteinas sarkanraibās un Latvijas brūnās gotiņas. Izslaukums – vidēji 30 l dienā no govs. „Izturības, veselības ziņā neviena šķirne nevar konkurēt ar Latvijas brūnajām. Vienīgais šo gotiņu mīnuss –
tiklīdz kļūst grūsnas, tā samazinās laktācija. Holšteinas šķirņu govis tā pa īstam nemaz nevar aizlaist ciet. Savukārt no gaļas liellopiem par labākajiem esam atzinuši Šarolē šķirni,” pieredzē dalās saimniece. „Jaunos lopiņus ilgāk par pāris mēnešiem neturam, dodam uz izsoli. Lielus audzēt neatmaksājas.”

Katram savi pienākumi
Algota darbaspēka Paleju saimniekiem nav. Netālu no saimniecības dzīvo Jogitas brāļa ģimene. Ikdienā joprojām liels atbalsts ir Jogitas tētis. „Tiklīdz tas nepieciešams, visi ir klāt un kopīgiem spēkiem tiekam ar visu galā. Brāļa pārziņā ir graudkopība, viņam ir arī sava saimniecība un uzņēmums, kas nodarbojas ar mežistrādi. Tētis mums ir galvenais sagādnieks. Ja traktoram iziet no ierindas kāda detaļa, viņš no rīta ir ceļā uz Lietuvu un pēcpusdienā jau viss vajadzīgais sagādāts.

Lucānu ģimenei pēc labi padarīta darba atpūtas brīži ir īpaši saldi.

Vīram ir zelta rokas, daudz ko dabūjis gatavu gandrīz no nekā. Valda pirmā specialitāte ir automehāniķis. Līdz ar to mums nav jāmaksā tūkstoši par tehnikas remontu. Abi ļoti agri – 16 gadu vecumā – iepazināmies un kopā devāmies studēt pedagoģiju. Taču šajā specialitātē Valdis tā arī nav nostrādājis nevienu dienu. Tagad viņš ir pilna laika saimnieks, ” stāsta Jogita, kura pati līdz šā gada septembrim darbu saimniecībā apvienoja ar pirmsskolas pedagoga darbu Palsmanē. Tagad arī viņa ir saimniece uz pilnu slodzi.

Saimniecībā katram ir savi pienākumi. Lucānu vecākajam dēlam Leo ir 12 gadi, meitai Elzai – 10: „Viņi abi palīdz aprūpēt jaunlopus. Pabaro, samīļo, pakasa aiz auss. Kuram tad nepatīk mazi teliņi! No rīta atliek tikai ģimenes WhatsApp grupā ielikt mazuļa bildīti, un pēc brīža jau visi trīs bērni ir klāt raudzībās,” stāsta vecāki. „Meitiņa palīdz pie gotiņām. Jaunākais dēls Lūkass, kuram četri gadi, ikdienā visbiežāk darbojas kopā ar vectēvu. Viņu ļoti interesē tehnika. Mēs visi esam tā auguši. Nav jau nemaz tik viegli atrast palīgus ārpus ģimenes. Ikviens lopiņš taču ir dzīvība, ko nevar uzticēt kuram katram. Tāpat noteikti paldies jāsaka mūsu jauko draugu pulkam, no kuriem ikviens vajadzības gadījumā gatavs jebkurā brīdī nākt palīgā. Tas dod spēku un ir ļoti liels atbalsts arī tad, kad viss neiet tik gludi kā gribētos,” priecājas Lucānu pāris.

Lucāni un tikko pasaulē nākušais Sūklis Bobs Kvadrātbiksis šā gada saulgriežu naktī.

Spēku dod senču enerģija
Palejas ir Jogitas tēta mammas māju nosaukums. Pati māja nojaukta, jo savu laiku nokalpojusi. Lucāniem ir kluss sapnis – kādreiz šajā vietā atkal uzcelt jaunu māju. Pagaidām tās vietā ierīkota lapenīte – atpūtas stūrītis, kur atgūt spēkus, atceroties senčus, kuri šo vietu iekopa un izloloja. Darba prieku ieaudzinot arī bērnos un bērnu bērnos.

Šodienas Paleju stāsts sākās pagājušā gadsimta 90. gados. Jogitas vecākiem nācās atstāt māju ar iekoptu ābeļdārzu, pašu uzceltu kūti un saimniecības ēku, jo mājai atradās īstie saimnieki, kuri bija izsūtīti. Jogita Lucāne: „Taču viss galu galā atrisinājās labi. Vecāki paņēma bankā kredītu, privatizēja kolhoza fermu, atpirka no saimniekiem tagadējo māju un izveidoja šo saimniecību, kas sākotnēji nodarbojās ar piena lopkopību. Toreiz procentu likmes bija ļoti augstas. Lielāko daļu no nopelnītā nācās atdot bankai. Brīdī, kad viss kredīts bija nomaksāts un beidzot pienāca laiks izbaudīt darba augļus, mammīte aizgāja mūžībā.

Mamma pēc profesijas bija feldšere, tētis – autobusa šoferis. Padomju laikā piemājas saimniecībā tika turētas gan cūkas, gan aitas, kazas, pīles un vistas. Ģimenē vēl auga par mani vecāki trīs brāļi. Vecāki, iesaistot mūs visus saimniecības ikdienā, nemanāmi ieaudzināja vēlmi un prieku saimniekot. Ja gribējām kaut ko vairāk par ikdienā nepieciešamo, nācās to nopelnīt pašiem. Gājām ganos, lozējām, kurš ies pie govīm, kurš – pie teļiem. Kad paaugos, vasarās, atvaļinājumu laikā aizvietoju kolhoza slaucējas.”

Par likteni un jaunu atspērienu...
„Kad mamma nomira, pirms mēneša ar vīru bijām nosvinējuši kāzas, es – sākusi darba gaitas Palsmanes pirmsskolas izglītības iestādē... Taču laikam jau liktenim bija citi plāni. Nācās palīdzēt tētim. Visi – katrs savu iespēju robežās braucām viņam talkā. Kad piena lopkopībā sākās krīze, sākām pāriet uz gaļas liellopu audzēšanu.

Paleju saimniece ar savu ganāmpulku.

Lai saimniecību attīstītu, uzrakstīju projektu uzņēmējdarbības pārņemšanai. ES piešķīra mums vienreizēju atbalstu 40 000 EUR vērtībā. Ar noteikumu, ka pārņemu saimniecību, trīs gadu laikā paveicu visu projektā plānoto, saimniecībā atgriežos pie kādas no lauksaimniecības nozarēm, kas nesusi peļņu agrāk (mums tā bija piena lopkopība), un iegūstu lauksaimniecības izglītību. Par piešķirto naudu, kas mums nav jāatdod, ieguvām jaunu atspērienu. Fermā sabetonējām grīdas, iegādājāmies piena gotiņas, vaislas bulli un siena vālotāju. Vēl tikai jāīsteno projekta pēdējā kārta, kurā plānojam iegādāties piena gotiņas. Puse kūts pieder piena gotiņām, kuras var brīvi staigāt iekšā un ārā. Otrā pusē mitinās jaunlopi, vēl tam visam pa vidu atradām vietiņu arī jaunai slaukšanas zālei. 90 % no visiem minētajiem darbiem paveica vīrs.

Pagājušajā gadā iestājos Smiltenes tehnikumā, kur mūžizglītības programmas ietvaros, tikai ar 10 % līdzmaksājumu apguvu lopkopības tehniķa profesiju. Par šo iespēju joprojām esmu ļoti pateicīga, jo ieguvu jaunas zināšanas un pieredzi, kas šobrīd ļoti noder saimniecībā,” priecājas Jogita.

Daudzi viņai teikuši: „Ko tu pati tā mokies! Paņem strādnieku!” Taču Jogita atbild: „Man tās nav mocības. Turklāt, ja saimniecībā ienāk nepraša, var sanākt, kā kopējā mucā ielejot pilienu darvas, − viss medus sabojāts… Ja strādājam paši, tad arī katrs par savu darbu uzņemamies atbildību. Lielākie izaicinājumi? – Lauksaimniecībā bez pārsteigumiem neiztikt ne dienas. Daudz kas atkarīgs arī no dabas, laika apstākļiem. Godīgi sakot, nav jau viegli arī tikt galā ar tiem papīriem. Mazliet nemiers dīdīja arī tad, kad sākām dot uz izsolēm bullīšus. Saķer, atdod un mēnesi gaidi, kā būs tālāk. Samaksās? Nesamaksās? Cik samaksās? Nu jau pie tā esam pieraduši, un parasti iznākums ir pozitīvs. Ikvienam lauksaimniekam liels izaicinājums ir dokumentācija un cenas, kas svārstīgas gan pienam, gan gaļai.”

Jāķer mirkļi un saulīte!
Valdis un Jogita Lucāni, protams, ļoti cer, ka reiz saimniekot turpinās viņu vai brāļu bērni: „Taču galvenais – lai šeit dzīvo cilvēki, kuri mīl laukus. Uzskatām, ka arī jauniešiem laukos ir ļoti daudz iespēju. Nav jau obligāti jānodarbojas ar lopiem. Mums tepat kaimiņu saimnieki ar panākumiem audzē dārzeņus. Tāpat var nodarboties ar graudkopību, biškopību. Turklāt šobrīd lauksaimniekiem ļoti liels atbalsts ir dažādi ES projekti. Latvijas laukus vajag atdzīvināt! Ko tad visi darīs pilsētā? Vienīgi garlaikoties gan šeit nav laika. Ir jāķer mirklis un saulīte!”

Pirmā slaukšana jaunajā slaukšanas zālē.

Lucānu ģimene spēku gūst dabā, darbā un gandarījumā par to, ka izdevies sagādāt prieku citiem. Nu jau vairākus gadus viņi katru vasaru Rīgas–Veclaicenes šosejas malā pie Mēru pagrieziena no skābsiena ruļļiem izvieto optimismu raisošus vides objektus. Šovasar Lucānu pļavā gozējas Sūklis Bobs Kvadrātbiksis, kurš šogad svin 25. dzimšanas dienu. Lai ceļinieki, garām braucot, redz, ka mūsu lauksaimniekiem par spīti visām pasaules krīzēm ar humora izjūtu viss kārtībā un viņi prot savā darbīgajā ikdienā izbrīvēt laiku arī radošiem jokiem!