Saimnieks LV / 2017.gads (Aprīlis.)

Pie Bebru pagasta nama smaidīga un optimistiska mūs sagaida LPKS Straume valdes priekšsēdētāja Biruta Leķe. Viņa te ir savējā, pazīst teju katru, jo ikdiena paiet, rūpējoties par vietējiem piensaimniekiem, kas veido lielu aktīvās sabiedrības daļu pagastā. Kooperatīvs apvieno lopkopjus, kuru īpašumā ir no trīs govīm. Intensīvās piensaimniecības laikmetā tas nav daudz, tomēr nodrošina darbu un iztiku vietējām ģimenēm.

– Droši vien esat šeit vietējā?
Biruta Leķe: – Jā, tieši tā. Šī ir mana dzimtā puse, un, kad varēja atgūt īpašumus, maniem audžuvecākiem te piederēja zeme, kur arī izveidojām saimniecību. Var teikt, ka zinu te visus vietējos! Tā esmu saistīta ar lauksaimniecību kopš 1991. gada. Esmu beigusi Saulaines tehnikumu, man ir agronoma izglītība, pēc tam mācījos juristos, ko gan nepabeidzu. Kādreiz strādāju ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem Ogrē un Aizkrauklē, līdz atgriezos lauksaimniecībā.

90. gados izveidojām savu govju ganāmpulku, kā jau daudzi tajā laikā. Sākumā nodevu pienu Rīgas piena kombinātam, pēc tam vietējai pienotavai. LPKS Straume dibināta 1995. gadā, tāpēc drīz iestājos tajā. Pirmais priekšnieks bija Juris Bārs, kurš pašlaik strādā pašvaldībā. Es vadu kooperatīvu kopš 2007. gada.

– Kā mainījies kooperatīva biedru skaits pa šo laiku?
– 1998. gadā mums bija 66 biedri! Tagad – tikai 13! Plus vēl ar trīs saimniecībām sadarbojamies. Tāpat mums ir 40 paju turētāji, kas agrāk bija arī saimniecību īpašnieki. Ja kooperatīvs likvidējas, mums viņiem jāizmaksā paju nauda. Trīsdesmit saimniekiem jau savā laikā esam pajas izmaksājuši. Tā sanāk, ka pašlaik ražojošo zemnieku ir mazāk kā paju turētāju.

Apgrozījums kopš 2015. gada, kad tas bija 99 tūkst. EUR, ir kāpis, un domāju, ka tas augs vēl, jo pašlaik kāpj arī piena cenas. Pašlaik jau varam dabūt 0.28 EUR par piena litru, vēl pirms gada tie bija tikai 14 centi! Tātad nu pieaugums ir uz pusi! Ne visi šo laiku ir izturējuši. Pirms pāris gadiem mums bija ap 20 biedru, tomēr vairāki izdomāja likvidēties, jo vienkārši vairs neatmaksājās govis turēt.

Kad piena cenas bija nokritušās – vai pircēji to veikalā izjuta? Tagad gan tās kāpj. Parasti jau mums saka, ka piena cenas ir atkarīgas no pasaules tirgus. Taču vietējais tirgus bija ļoti koncentrējies uz Krieviju, nekur citur tirgus īpaši nemeklēja.

Mums taču pārstrādes uzņēmumu ir tik daudz, un katrs kaut ko ražo, arī Jēkabpils kombināts kādreiz ražoja. Un, ja vietējā noieta nav, cik daudz var to visu apēst? Noliktavā viss krājas, un cenas krīt. Var tikai paslavēt LPKS Straupe, kas māk strādāt ar pavisam citiem apgriezieniem un nodrošināt saviem zemniekiem cenas. Viņi arī ir tālāk no pilsētas, mums ir cita infrastruktūra – ja kas, brauc prom uz lielāku pilsētu un strādā citur. Ja lauksaimniecība nedod nekādus lielos ienākumus, tad nekas cits neatliek. Jā, Vecbebri atrodas labā vietā – esam blakus lielceļam, te iet arī dzelzceļš. Infrastruktūra ir gana laba.

– Cik lielas ir jūsu biedru saimniecības?
– Ir saimniecības, kurās ir no vienas līdz trim govīm, tad ir vairākas, kur ir virs sešām govīm – jo no šī skaita sāk maksāt subsīdijas. Un trīs četrās saimniecībās govju skaits ir virs 20 un 30, tajā skaitā manā.

Visas Straumes saimniecības ir ģimenes saimniecības. Tajās nav algota darbaspēka, tiek galā paši. Tas nozīmē, ka visa ģimene tiek uzturēta ar lauksaimniecību, piena slaukšanu. Katrā ģimenē ir vismaz pieci cilvēki – aptuveni rēķinot, mūsu kooperatīva biedri kopā uztur ap 80 cilvēku. Un tas ir daudz mūsu pagastam, kur nav nekādas citas lielas ražošanas! Kopā tiek apsaimniekoti ap 500 ha. Biedru saimniecībās uz vietas tiek ražota arī lopbarība – skābsiens, siens, ir arī graudi un kukurūza. Mums te apkārt ir lielas saimniecības – Jurim Sprukulim un Uldim Krievāram, kur katram ir vismaz pa 500 lopiem.

Priecājos, ka visi mūsu biedri ir vietējie pagasta iedzīvotāji – saimnieku bērni un mazbērni tepat iet skolā, tas veido vietējo sabiedrību. Lai gan pašlaik vietējā kopiena sāk šķobīties – tiek vērta ciet internātskola, kur mācījās 80 bērni. Tāpat arī Vecbebru tehnikums, kur ar ES fondu atbalstu tika uztaisīts eiroremonts, tiks likvidēts. Tur trūkst audzēkņu, ko lai dara!

– Vai starp saimniekiem parādās arī jaunā paaudze?
– Protams, pārsvarā ir vecās paaudzes saimnieki, tomēr ienāk arī jaunie! Vecāki nodod saimniecības bērnu rokās, un viņi turpina strādāt. Arī es plānoju drīz savu ganāmpulku atdod dēlam. Puiši ir jauni, lai strādā! Dēli gan arī tagad strādā manā saimniecībā Silavās.

Ja atnāktu jaunietis uz laukiem tukšā vietā, nu nav viņam nekādu iespēju sākt savu saimniecību! Te nav brīvas zemes. Pret lielajām saimniecībām arī bankas ir daudz atsaucīgākas kredītu ziņā, salīdzinot ar mazajām. Mūsu pagastā zeme maksā jau ap 3000 EUR/ha!

– Kam Straume nodot pienu pašlaik?
– Kopš 2006. gada dodam pienu Jēkabpils piena kombinātam, kur to tālāk pārstrādā Rokišķu pienam – lietuviešiem, lai gan daļa paliek arī Latvijā, par to es līdz galam nezinu. Jā, mums ir prasījuši, kāpēc nenododam pienu kādam Latvijas pārstrādes uzņēmumam. Bet kur mēs te to pienu liksim?

Ja kooperatīvs būtu gribējis pats attīstīt pārstrādi, to vajadzēja sākt darīt jau pašos pirmsākumos. Tagad ielekt vilcienā vairs īsti nav iespējams. Jā, mēs izmantojam ES atbalstu mazajiem kooperatīviem. Tagad ir iespēja saņemt atbalstu arī lielākām investīcijām, piemēram, jaunai piena mašīnai. Taču tie ir ap 100 tūkst. EUR lieli ieguldījumi. Vai manas 13 saimniecības to varēs pavilkt? Jau pašlaik kooperatīvs paņem trīs centus no piena litra par vešanu no katras saimniecības. Ir jāalgo arī šoferis. Lai gan auto mums ir vecs – GAZ 53, vienīgais labums, ka tas nekur nebuksē, var izbraukt visus ceļus. Jā, Jēkabpilī redzu, cik tur modernas piena mašīnas sabraukušas, toties mūsu auto var uzbraukt katrā kalnā! Diemžēl auto ir jālabo teju katru dienu. Ceļi ir šausmīgi, tas nu jāatzīst. Šogad gan ir apsolīts vietējo ceļu remonts vismaz 25 km garumā. Ziemas periodā pēc piena sanāk braukt retāk – katru trešo dienu, pašlaik – ik pārdienas, bet vasarā jābrauc katru dienu. Kādreiz piena aplis vienā dienā bija ap 100 km, tagad ir mazāk. Cisternas ietilpība ir 4 t.

– Kā ir ar nodotā piena apjomu – vai tas pieaug?
– Pērn nodevām teju 500 t piena, tomēr piena apjoms noteikti augs, jo pagājušajā gadā vairākas saimniecības pieteicās kompensācijām par piena samazināšanu. Arī manā saimniecībā bija pieteikta samazināšana par 10 t. Līdz ar to daudzas saimniecības necentās izslaukt maksimumu. Arī pirms tam citus gadus piena apjoms ir bijis lielāks. Tāpat šogad noteikti būs vairāk piena, jo saimnieki redz, ka piena cena aug. Piena tirdzniecība tomēr dod apgrozāmos līdzekļus, jo siens ir jāpļauj, tehnikai rezerves daļas jāpērk. Par pienu maksā divas reizes mēnesī.

Domāju, ka kooperatīvs govju skaita ziņā augs. Ja cilvēks jūt, ka viņam maksā, tad viņš rosās! Daudzi visu savu zemi nemaz neapsaimnieko, toties es no vairākām saimniecībām pērku lopbarību, jo man ar savu zemi nepietiek. Domāju, ka biedru skaits diez vai vēl augs, var mainīties vienīgi īpašnieki.

– Vai kooperatīvam izdodas veidot arī kādus uzkrājumus?
– Mazliet iekrāt mums tiešām izdodas, pārsvarā vasaras periodā. Savukārt ziemā diezgan daudz sanāk iztērēt, jo ir jāmaksā gan nodokļi, gan alga grāmatvedei un šoferim, gan arī regulāri ir jālabo auto. Man pašai vadītājas slodze ir 0.1, tīri simboliska.

– Vai esat domājuši par apvienošanos ar kādu kooperatīvu?
– Par to LLKA sēdēs esam runājuši. Apvienošanās ir atbalstāma, bet neesmu droša, ka būs kas labāks, ja mazu kooperatīvu pievienos kādam lielākam. Mums tuvākais lielais kooperatīvs atrodas Vietalvā – Bites.

– Kā saimniecībām izdodas ievērot piena kvalitātes prasības?
– Trīs reizes mēnesī tiek ņemtas piena analīzes. Visas saimniecības, kas nodod pienu, ir pārraudzībā, līdz ar to pārraugs pienu pārbauda reizi mēnesī. Arī piena mašīnas šoferis ir kvalificēts, lai varētu ņemt piena analīzes. Šoferis ir mans dēls Jānis, viņš ir gana stingrs! Piemēram, ir gadījumi, kad pienā atrod ūdens piemaisījumu – noteikts procents ir atļauts, tāpat tas var rasties no tvaika vai gadīties piena caurulē. Ja parādās pārāk liels somatisko šūnu skaits, tur īsti neko darīt nevar, labāk govi ir likvidēt. Savukārt baktērijas – tās tikai un vienīgi parāda tīrību. Saimnieki jau cenšas, lai piens būtu labs!

– Kādas šķirnes govis pārsvarā ganāmpulkos ir?
– Daudz ir krustojumu – gan Latvijas brūnās, gan ar sarkanajām un melnraibajām šķirnēm. Redz, mazo saimniecību ēdienkarte govīm atšķiras no lielajām. Tajās govis dzīvo iekšā kūtī visu laiku un ēd to, ko saimnieks sagādā, gan enerģētisko barību, gan skābbarību un visu pārējo. Dzen pienu tik, cik var izdzīt. Mazās saimniecības tā nedara, visas govis mums iet ganos. Es nevaru lietot vārdu bioloģisks, jo tad uzreiz vajag sertifikātu, bet es gribētu teikt, ka mūsu biedru piens tieši tāds ir – gana dabisks. Mazie zemnieki neuzbērs ne tik daudz ķīmijas, ne minerālmēslus. Pļavā govs paņem usni un visu pārējo, kas tai vajadzīgs.

Arī man kopš 2005. gada bija bioloģiskā lauksaimnieka statuss, taču nu jau trīs gadus vairs nav. Sapratu, ka tas nav īsti godīgi. Man abās pusēs ir ne–bioloģiskie zemnieki. Es īsti nesaprotu, kā lielā ganāmpulkā var saimniekot tikai bioloģiski.

– Vai starp biedriem ir kāds sertificēts bioloģiskais saimnieks?
– Jā, viens mūsu biedrs ir bioloģiskais, kā arī vēl viena saimniecība, kuras pienu vedam nodot. Taču viss piens nonāk vienā katlā. Jā, bija lietuviešiem ideja pārstrādāt bioloģisko pienu atsevišķi, tomēr pagaidām tā nerealizējas, jo nav īsti, kur šādu produkciju realizēt. Par bioloģisko pienu maksā vairāk, tas ir izdevīgi, lai arī prasības saimniekošanai ir sarežģītākas. Taču pašlaik, kad no bioloģiskā piena nekas netiek ražots, īsti neredzu tam jēgu.

– Vai kooperatīvam ir arī kādi kopīgi pasākumi?
– Pavasarī man ir padomā uztaisīt kādu kopīgu balli. Taču vispār mēs biežāk satiekamies vietējos pagasta pasākumos, jo mūsu jau nav tik daudz. Tāpat es saviem biedriem vienmēr esmu pieejama – telefons zvana kaut divos naktī! Vai nu jāpalīdz ar tehniku, vai vajadzīgs kāds padoms veterinārajās lietās, jo arī no tās daudz ko saprotu. Mums ir labi kontakti savā starpā! Droši vien, ja nebūtu kooperatīva, saimniecībām būtu grūti pastāvēt. Ja esi kooperatīvā, piedāvātā piena cena tomēr ir cita. Viens pats zemnieks sev īsti neko nevar izkarot, ja vien nav lielsaimnieks.

Es nedomāju, ka mēs te, laukos, izmirtu. Ik pa laikam notiek pasākumi, sabiedriskā dzīve ir diezgan aktīva, galvenais pašiem vietējiem tajā iesaistīties!

– Cik liela ir jūsu saimniecība?
– Silavās kopā ir 77 galvas, no tām 40 ir teles, kas drīz nāks slaucamas. Manā pārziņā ir piena lopi, savukārt dēlam Aivaram ir savs IK Leķis, un viņš atbild par aitām – kopskaitā 200. Dēlam gan pērn nelaimējās, jo aitas tika nodotas tādam Latgales gaļsaimniekam, kas vēl aizvien nav samaksājis 3.5 tūkst. EUR, tāpat kā daudziem citiem lopkopjiem. Taču pašlaik ir arī gana daudz citu dzīvu aitu un jēru uzpircēju. Tā jau saka, ka aitas gaļa ir perspektīva. Iespējams, ka viņam varētu līdzēt apvienošanās ar vēl kādu saimniecību, lai būtu iespējams eksportēt vairumā. Lai jau jaunie eksperimentē!

Tā sanāk, ka mana saimniecība ir lielākā kooperatīvā. Dažkārt es domāju, vai mums nebūtu izdevīgāk pastāvēt kā neatkarīgai saimniecībai, tomēr saprotu, ka bez mūsu līdzdalības Straumei būtu daudz grūtāk izdzīvot.

Priecājos, ka abi dēli Aivars un Jānis ir lauksaimniecībā, jo meitas ir citās nozarēs – Dace strādā Anglijā, savukārt Inga darbojas IT jomā.

– Pirms pāris gadiem jums bija arī gaļas lopi.
– Bija, tomēr gaļas un piena lopus ar to zālāju daudzumu, kas mums bija, uzturēt nevar, kaut kas bija jālikvidē. Aitas tomēr apēd mazāk. Aitām uz 100 galvām pietiek ar 15 ha, kamēr gaļiniekiem vajag vismaz pushektāru vienam. Lai paplašinātu saimniekošanu, vajag ne tikai zemi, bet arī papildu tehniku. Ar savu traktoru es appļauju laukus vairākiem kooperatīva biedriem. Protams, visiem vajag reizē, bet ko darīt – kooperatīva biedram neatteiksi. Protams, ir arī tādi, kuriem pašiem ir sava tehnika. Citi kooperatīvi iegādājas savu tehniku, taču, kā jau teicu, neesmu droša, ka uz mūsu biedru daudzumu šādi lieli ieguldījumi atmaksāsies.

– Cik lieli ir izslaukumi saimniecībā?
– Nedaudz virs 6000 l gadā. Tā kā govis visu laiku dzīvo ārā, neko vairāk es no tām nespiežu. Vai kaut ko modernizēt un attīstīt – par to lai nākotnē domā dēls. Man gan ir nomas zemes, kas arī būtu uz līguma pamata jānodod dēlam, lai tās neaiziet kam citam. Kopā ar nomas zemēm mums ir ap 100 ha – meklējam gan klāt, kur vien varam. Dēls grib modernizēt arī slaukšanas zāli. Es gan esmu pret nepiesieto turēšanu, jo govīm visi sāni sabakstīti. Tāpat modernizācija ir riskants pasākums –
ja piena cenas krīt, ar to viss var arī beigties. Lai gan šobrīd, protams, cenas ir atkal labas. Tomēr zinu, ka lielsaimnieki saņem virs 30 centiem par piena litru. Mums ir 28 centi mīnuss trīs par piegādi. Ar Jēkabpils Aigaru Spēku esam sen pazīstami, tāpēc priecājos, ka viņš par mums tomēr arī padomā. Taču tā sanāk, ka piena ražotājs saņem to, kas paliek pāri.

Es piekrītu, ka vajadzētu samazināt PVN pārtikai – iespējams, tas mudinātu vietējos iedzīvotājus izvēlēties mūsu pašu produkciju. Taču – vai būs gana nodokļu naudas un kas tad tos maksās?

– Vai kāds zemnieks nestrādā kā mājražotājs?
– Viena vietējā saimniecība, kas nav mūsu biedrs, gatavo sieru. Man gan arī ir tāda ideja – jau tagad kopā ar vedeklu mājās sienam sierus, tāpēc nav izslēgts, ka tam pievērsīsimies nopietnāk. Ja vairs nevarēs nodarboties ar pienkopību, audzēsim dārzeņus, turēsim aitas vai vistas – ko darīt vienmēr atradīsies! Man nepatīk, ka cilvēki dažkārt sūkstās, kaut patiesībā ir vienkārši slaisti. Es saprotu, ka ir cilvēki, kam vajag palīdzēt, bet ne tiem, kas paši neko nedara.