Saimnieks LV / 2021.gads (Oktobris.)

LLU MPS Vecauce jeb pilnā nosaukumā SIA Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecība Vecauce ir daudznozaru saimniecība, kas apvieno studentu apmācību, pētniecību, augkopību, piena lopkopību, biogāzes ražošanu, augļkopību, mežkopību un izveidojusi vienu no lielākajiem un augstražīgākajiem piena lopu ganāmpulkiem Latvijā. Par to, kā tiek organizēts darbs saimniecībā un kā sasniegti labie rezultāti, stāsta saimniecības vadītājs un valdes loceklis Indulis Ieviņš.

– Saimniecības Vecauce vēsture un mērķi kaut kādā mērā nav tādi kā citām saimniecībām, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Kāda ir bijusi tās attīstība un cik liela saimniecība ir pašlaik?
– Saimniecības aizsākumi meklējami 1921. gadā, kad tika dalītas muižas un Vecauces muiža tika piešķirta Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātei. Vēlāk tā kļuva par LLU mācību un pētījumu saimniecību. Pašlaik apsaimniekojam ap 2000 ha, esam daudznozaru saimniecība, jo veicam gan studentu apmācību un zinātnisko pētniecību, gan nodarbojamies ar lopkopību, laukkopību, augļkopību, mežizstrādi, kokapstrādi un galdniecību, no šķidrmēsliem un lopbarības atlikumiem iegūstam biogāzi un tālāk ražojam elektrību un siltumu.

Saimniecības pamatnodarbošanās un ienesīgākais darbības virziens ir piena lopkopība, kas sastāda vismaz divas trešdaļas no visa saimniecības apgrozījuma. Pēdējos gados esam ievērojami attīstījušies šajā jomā. LLU MPS Vecauce ir gan starp Latvijas Top 25 lielākajām, gan ražīgākajām piena lopkopības saimniecībām.

Laukkopības daļā audzējam gan graudaugus, rapšus, gan lopbarībai nepieciešamo – kukurūzu un zālājus. Saražojam 1.5 tūkst. t pārtikas kviešu un rapšus pārdošanai.

Augļkopības daļa arvien samazinās – no vairāk nekā 80 ha līdz 17 ha, izkopjam vecos dārzus, daļu cenšamies atjaunot. Audzējam ābeles, bumbieres, skābos ķiršus, šogad pirmo gadu novācām plūmju ražu, ir arī rudens avenes, zemenes, krūmcidonijas. Lai šajā jomā nodarbinātajiem nodrošinātu pilnvērtīgu darba laiku, audzējam arī dārzeņus – ziemas ķiplokus, sīpolus, burkānus, sarkanās bietes un kartupeļus. Ir arī 40 bišu saimes.

Atsevišķa nodaļa ir mežizstrāde, kokapstrāde un papildus tam arī  citos darbos – skābbarības sagatavošanā, parku, ceļmalu pļaušanā un citos uzkopšanas darbos. Darbinieki iemācījušies pat uzlikt bruģi, ja nepieciešams. Visu saimniecībā nopelnīto ieguldām tās attīstībā.

Uzturam un labiekārtojams Vecauces pili un tās teritoriju, tāpat Lielauces pils apkārtni. Ir arī studentu kopmītnes.

Kopā saimniecībā strādā ap 120 darbiniekiem, ziemā paliek kādi 100, no tiem 30 strādā fermā.

Esam mācību un pētījumu saimniecība. Gribētu, lai praktiskās mācības varētu izvērst plašāk, bet ierobežo dažādas neskaidrības Latvijas likumdošanā attiecībā uz mācību praksēm. Pagaidām vislabākā sadarbība izveidojusies ar LLU Veterinārmedicīnas fakultāti, no kuras jau vairākus gadus studenti nelielās grupās nedēļu vai divas reāli strādā ar dzīvniekiem. Sadalām studentus divās grupās – dienas maiņa un nakts maiņa. Viena grupa strādā ar vetārstu pa dienu, bet otra ar lopkopēju pa nakti, kad notiek lielākā daļa dzemdību. Tā kā mēnesī notiek vidēji 65 dzemdības, tad praktiski katram studentam sanāk piedalīties vismaz vienās.

Katru gadu visu LLU fakultāšu pirmkursnieki Vecaucē vienu nedēļu apgūst Ievadu lauksaimniecībā, iepazīstas ar visām nozarēm, bieži vien arī maina nepareizus uzskatus. Skaidrojam, kā lauksaimniecība mūsdienās ir cieši saistīta ar IT nozari – gandrīz visa tehnika, uzskaites sistēmas un iekārtas ir datorizētas.

MPS Vecauce piena govju ferma.

Latvijas Brūno govju genofonda ganāmpulks.

– Kas notiek augkopībā? Ko audzējat?
– Audzējam ziemas miežus, ziemas kviešus, ziemas rapšus, vasaras miežus, kukurūzu skābbarībai un zālājus. Tagad, kad esam sakārtojuši barības sagatavošanu un barošanu, varam atļauties samazināt kukurūzas un zālāju platības. Agrāk zālājus sēja ne tajos labākajos laukos, bet tagad, kad lopkopība kļuvusi par ienesīgāko saimniecības virzienu, zālājiem izvēlamies labākus.

– Veicat arī pētnieciskos darbus – lauku izmēģinājumus. Kas tiek pētīts?
– Tiek veikti šķirņu, augu aizsardzības līdzekļu izmēģinājumi, ir vairāki demo lauki, veicam SĪN testus jeb augu šķirņu saimniecisko īpašību novērtēšanu pirms šķirņu reģistrēšanas. Man, protams, gribētos vairāk redzēt mācībspēka un studentu praktiskos izmēģinājumus, bet pašlaik dominē komerciālie izmēģinājumi. Mēs esam neitrāls izmēģinātājs, kas savā saimniecībā pārbauda šķirnes reālā saimniecības vidē. Ar rezultātiem Lauku dienās iepazīstinām arī lauksaimniekus.

Izmēģinājumu lauciņos kūtsmēslus neizmantojam, tikai minerālmēslus, lai nodrošinātu vienādus apstākļus. Ar minerālmēsliem darboties bieži vien ir vienkāršāk un pat lētāk, bet, tā kā kūtsmēsli mums ir, tad citus laukus mēslojam ar tiem.

– Saimniecībai ir bijuši arī bioloģiskie lauki.
– Jā, sākotnēji Vecaucē bija bioloģiskie lauki, bet, redzot, kā tas ietekmē augsnes auglību, sapratu, ka no bioloģiskās lauksaimniecības jāatsakās. Pabraukājot pa Latviju un paskatoties uz bioloģiskajiem laukiem, redzu, ka daudzviet siens stāv ieaudzis zālē un tā arī paliek uz lauka nenovākts un neizmantots. Skumji, ka bieži šie lauki tiek uzturēti, tikai, lai saņemtu platību maksājumus, nevis lopu barošanai un produkcijas ražošanai. Īpaši sāpīgi tas bija šajā pavasarī, kad pašiem bija jāstrādā taupīgi ar esošajiem siena resursiem, lai varētu pabarot lopus, bet citur uz lauka mētājās satīti, meža zvēru pusizēsti ruļļi. Domāju, ka atbalsts jāsniedz tikai tām saimniecībām, kas ražo produkciju, kā tas ir Igaunijā.

– Cik liels ir jūsu ganāmpulks un kādas šķirnes lopus audzējat?
– Saimniecībā ir ap 660 slaucamo govju, aptuveni 500 pamatganāmpulka + 40 Latvijas Brūnās no tām ir laktējošas, pārējās cietstāvošās. Pamatganāmpulku veido Holšteinas govis. Mums ir amerikāņu līnijas govis, kas sver 600–700 kg, –
tās ir labi jābaro, lai augtu lielas un dotu daudz piena. Mūsu Holšteinas telītēm pieaugums dienā ir 1–1.1 kg. Rekordiste dienā vidēji saražoja 86 l piena.

Tā kā Vecauce pieder LLU un pastarpināti skaitās Valsts saimniecība, tad mums uzticēts pienākums uzturēt Latvijas Brūno govju genofonda ganāmpulku. Galvenais iemesls, kāpēc Latvijas Brūnās govis Latvijā ir gandrīz izzudušas, ir to salīdzinoši zemā produktivitāte. Holšteinas šķirnes govis dod vidēji 38–39 l dienā, bet Latvijas Brūnās tikai 12–14 l dienā. Tā kā brūnā govs neapēd trīsreiz mazāk un neaizņem trīsreiz mazāk vietas, tās saimniekiem nav tik izdevīgas. Par Latvijas Brūnajām govīm to mazās ražības dēļ arī BSA (brīvprātīgs saistītais atbalsts) ir mazāks kā par Holšteinas govīm.

Saimniecībā ir dažas Šveices Brūnās govis, lai varam tās parādīt studentiem.

Bullīšus turam tikai divas nedēļas un tad pārdodam. Vēl pagājušogad mums bija arī 50 gaļas šķirnes govis ar teļiem, bet tos pārdevām, jo mūsu saimniecībai tas bija papildu darbs bez vēlamās atdeves.

Holšteinas šķirnes govis.

– Kā vērtējat govju fermas plānojumu? Vai ir nepieciešami kādi uzlabojumi?
– Viss ražojošais ganāmpulks pamatā dzīvo kūtī, tikai Latvijas Brūnās govis tiek ganītas laukā. Kūtī govīm ir labāki apstākļi – pilnvērtīgāka barība, ūdens atrodas blakus, saulainā laikā ir ēna un arī kukaiņu ir mazāk.

2019. gadā uzcēlām divas jaunas novietnes. Vienā no tām ir grūsnās teles, kas sadalītas četrās grupās – no 11–12 mēnešus vecām apsēklotām telēm līdz tām, kas ir 2 nedēļas pirms atnešanās un drīz pāries uz atnešanās novietni. Grūsnajām telēm ir aktivitātes mērītāji.

Šīs telpas ir gaišas, plašas, un apstākļi tajās ir pat labāki nekā slaucamām govīm. Tā kā grūsnajām telēm ir salīdzinoši ideāli apstākļi, varam atļauties pārdot 100–120 grūsnās teles gadā. Šeit meklēšanās notiek veiksmīgāk, teles mazāk slimo un jātērē mazāk elektrības.

Otrā jaunajā novietnē dzīvo telītes no 4 mēnešu vecuma līdz aptuveni 11 mēnešiem. Mazākie šeit mācās pierast pie mēslu skrāpja un gulēt tikai tam paredzētajās guļvietās.

Projektus rakstu pats. Arī šo projektu par jaunās kūts būvniecību un šķidrmēslu krātuvi 2.7 milj. EUR apmērā uzrakstīju pats, nepiesaistot firmu. Kopīgi ar kolēģim spriedām, domājām domājām, kas nepieciešams, lai lopiņam būtu ērtāk, pētījām ārzemju pieredzi. Šeit likts kopā vislabākais, ko līdz šim esmu redzējis un ko citi ieteikuši. No idejas līdz projektēšanai pagāja aptuveni divi gadi – lai precīzi saprastu un uzzīmētu, kas, kur un kā. Iepirkumā visu nepieciešamo atrunājām līdz sīkākajām detaļām, lai būvniekam viss būtu skaidrs un iespējas variēt vai pašam ko izdomāt būtu ļoti mazas.

Tagad saprotam, ka neliela problēma ir augšējās ventilācijas lūkas, kuru cepurītes ir par zemu, tāpēc gaisa apmaiņa nav pietiekama. Tā rezultātā mitrā laikā pie 0 ⁰C temperatūras veidojas kondensāts, savienojuma vietās veidojas lāses un krīt lejā.

Kad tika celtas slaucamo govju novietnes, tās bija vienas no pirmajām atvērtā tipa novietnēm Latvijā. Salīdzinot ar jaunajām, kur griestos ir logi un sānos aizkari, ko iespējams atvilkt, tajās ir krietni tumšāks.

Vecākajās fermās turam Latvijas Brūnās un cietstāvošās govis. Šīs fermas savu laiku ir nokalpojušas un būtu jābūvē jaunas. Jaunās teles līdz četru mēnešu vecumam dzīvo āra nojumēs – līdz divu mēnešu vecumam tās turam katru savā boksā un no divu mēnešu vecuma pa divām.

Saimniecībā nepieciešama arī jauna atnešanās kūts. Skābbarību liekam kaudzēs, ir pāris skābbarības bedres, bet ir nepieciešams vēl.

– Govis slaucat slaukšanas zālē vai ar robotiem?
– Gan, gan. Mums ir divi DeLaval roboti – no pirmajiem Latvijā, kas tirgū vairs nav pieejami, bet pie mums vēl kalpo. Robots parāda, cik piena dod katrs ceturksnis, ziņo, ja govij varētu būt veselības problēmas, un veic pārbaudi pirmajam noslaukumam, kas problēmu gadījumā nonāk pārstrādei biogāzes stacijā. Mums ir arī paralēlā 2x10 slaukšanas zāle. Slauc trīs reizes dienā. Slaukšanas telpās tiek uzturēta tīrība – pēc katras slaukšanas zāle tiek izmazgāta.

To, kuras govis tiks slauktas robotos, kuras slaukšanas zālē, nosakām pēc pupiem – tās, kurām ir pietiekami gari un pareizā leņķī, slaucam robotā.

– Kur realizējat pienu?
– Viss saimniecībā saražotais piens aiziet uz Vilkyškių pieninė Lietuvā.

Sky EasyDrill Pro tiešās sējas sējmašīna.

– Kā vērtējat savu tehnikas parku?
– Izvēloties tehniku, ņemam vērā, kādus darbus ar to veiks un kurš to vadīs. Ir svarīgi, ņemt vērā, vai darbinieks, kurš ar tehniku strādās, to saprot. Atkarībā no tā izvēlamies pirkt sarežģītāku vai vienkāršāku tehniku.

Pirms iegādājamies kādu konkrētu tehniku, braucam pie lauksaimniekiem, kuri to jau izmanto, aprunājamies ar īpašnieku un traktoristiem. Vienkāršu darbu veikšanai joprojām izmantojam vecos belarusus, jo tie ir izturīgāki un mazāk prasīgi. Vide fermā ir skarba un agresīvi iedarbojas uz elektroniku. Tā kā belarusiem elektronikas praktiski nav nekādas, tie mazāk plīst. Jaunākai tehnikai ik pa laikam nopūst kāds vads vai ir problēma kādā shēmā.

Mums ir datorizēts barības dalītājs. Kamēr nav pievienotas barības vielas vajadzīgajā daudzumā, uz nākamo vietu neiet. Fermas vadītāja datorā var apskatīt reālos datus, cik barības reāli ir iebiris. Visi dati tiek savākti un ir apskatāmi serverī – cik govis ir slaukušās, cik un kas ir apēsts.
Kombains, sējmašīna un miglotājs ir mūsu elites tehnika. Ar to brauc tikai apzinīgākie darbinieki, kuriem var to uzticēt. Ar šīm tehnoloģijām, ja braucot ko izdara nepareizi, problēmas ir uz ilgu laiku.

Pirms diviem gadiem meklējām sējmašīnu – bija četrmetrīga, gribēju sešmetrīgu. Biju noskatījis pavisam citas tehnoloģijas sējmašīnu, bet iegādājāmies tiešās sējas. Šo SKY EasyDrill sējmašīnu pirmoreiz redzēju izstādē Hannoverē, tur mani tā uzrunāja, bet tomēr īsti nepārliecināja. Taču, kad sējas laikā redzēju to darbībā Francijā uz lauka, kāds traktors to vilka, kādi pēc tam izskatās lauki, nolēmu, ka šī mums būs piemērota. Ar to var sēt gan tiešajā sējā, gan pēc minimālās apstrādes un pat artos laukos, bet jāņem vērā, ka tai nepatīk svaigs arums un kūdraina augsne.

Pie mums brauc lauksaimnieki un interesējas par tiešās sējas sējmašīnu, bet tas, vai šī iekārta būs piemērota saimniecībai, atkarīgs no saimnieka zināšanām un apstrādājamiem laukiem. Daudziem tiešo sēju neiesaku, jo nepieciešama krietni plašāka šīs tehnoloģijas izpratne un laukos jābūt sakārtotai meliorācijai, augu barības vielu nodrošinājumam, augsnes pH. Turklāt, ja aizliegs glifosātus, tad par tiešo sēju lielai daļai būs jāaizmirst.

Vieni no pirmajiem DeLaval robotiem Latvijā.

– Saimniecībā ir arī biogāzes ražotne. Kāpēc tāds lēmums?
– Mums bija viena no pirmajām biogāzes stacijām Latvijā. Manuprāt, nelielu biogāzes ražotni būtu ieteicams ieviest visām fermām ar vairāk nekā 300 govīm. Mēsli pārrūgst, tiek iegūta elektrība un siltums saimniecības vajadzībām.

Uzskatu, ka biogāzes stacija mums palīdz iegūt arī labākus izslaukumus, jo varam atļauties barību vairāk šķirot – ne tik kvalitatīvo izlaist caur biogāzes staciju un no tās labumu iegūt šādā veidā.

Ja ir izvēle – nekvalitatīvu barību mēģināt izbarot lopiem, līdz ar to samazināt to produktivitāti un pasliktināt veselību vai pārpalikumus izmantot biogāzes stacijā, tad labāk izvēlamies otro.

Digestātu, kas tiek pārstrādāts biogāzes stacijā, izmantojam lauku mēslošanai; tas mazāk smird, tāpēc netraucē kaimiņiem.

Tagad, kad pabeigtas jaunlopu fermas, šķidrmēslu ir vairāk un teorētiski vajadzētu arī lielāku biogāzes ražošanas reaktoru, bet neziņa, kas valda biogāzes jomā, pašlaik attur no papildu investīcijām un modernizācijām.

Biogāzes ražotājiem izvirzītās prasības, manuprāt, ir absurdas, nereti pat lielākas nekā piensaimniecībām. Prasītās tehnoloģijas ir ļoti dārgas, šķiet bezjēdzīgas un pie maziem apjomiem galīgi neatmaksājas. Pie obligātajiem 250 kW tās ir ekonomiski neizdevīgas pat mums.

No vienas puses, valsts līmenī atzīst, ka nespēj izpildīt ES Zaļā kursa saistības, no otras puses, iznīdē biogāzes ražošanu. Tagad daudzas biogāzes ražotnes ir samazinājušas savas ražošanas jaudas dažādu aizliegumu un soda draudu dēļ. Mēs jau vairākus gadus neinvestējam biogāzes ražotnes attīstībā, jo ir liela neskaidrība, vai netiks likvidēts atbalsts un uzlikta soda nauda par to, ka mēģinājām uzlabot situāciju.

– Ko vēlaties novēlēt lauksaimniekiem Latvijā?
– Novēlu lauksaimniekiem vairāk sekot norisēm politikā, iesaistīties sabiedriskās organizācijās, kas pārstāv lauksaimnieku intereses, un negaidīt līdz pēdējām brīdim, lai izteiktu savu viedokli. Tad jau ir par vēlu. Kopā ejot un runājot, mēs varam panākt vairāk. Ir daudzas lietas, kas šādi jau ir sadzirdētas un arī atrisinātas.

Pašlaik ir ļoti svarīgi plašāk izglītot sabiedrību, kas ir negatīvi noskaņota pret lauksaimniecību savas nezināšanas dēļ, toties skaļām balsīm protestē. Ja mēs – lauksaimnieki – būsim noslēgušies sevī un neaudzināsim pilsētniekus, nākotnē būs vēl trakāk. Aug jaunā paaudze, kas nezina, ka piens nācis no govs un burkāns aug zemē, nevis kokā. Tāpēc jāorganizē pasākumi un jāaicina tie paši pilsētnieki paskatīties, ko mēs darām un kāpēc.

Kukurūza skābbarībai.