Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

Šķiedras lini ir jau gandrīz izzuduši no Lietuvas laukiem, eļļas linu sējumu platība vien nedaudz pārsniedz 500 hektārus. Tomēr ir zinātnieki, etnokultūras speciālisti un mediķi, kas nav atmetuši cerības atjaunot linkopību valstī.

Zilos ziedos slīgstošie linu lauki Lietuvā 1929. gadā ziedēja 65 tūkst. ha platībā, bet 1940. gadā aizņēma jau 96.3 tūkst. ha. Pirmās ziņas par linu audzēšanu Lietuvā rodam XVI gadsimtā muižu revīziju grāmatās. Dati liecina, ka tolaik Lietuvas linšķiedra eksportēta uz Holandi. Lini vesti arī uz Rīgu un tālāk uz Rietumeiropas valstīm. Pēc linkopības zelta laikmeta starpkaru Lietuvā 1990. gadā linu sējplatība bija vairs tikai 22.3 tūkst. ha. No tā laika linu sējplatības gan pieauga, gan samazinājās, bet lūzums linkopībā iestājās pēc Lietuvas iestāšanās Eiropas Savienībā. 2004. gadā ar liniem bija apsēti 5.5 tūkst. ha, divu gadu laikā to platības saruka gandrīz piecas reizes, līdz 2012. gadā bija vairs tikai 8 ha.

Šķiedras linus izkonkurēja eļļas lini, kuru sējplatības savukārt pārspēja sējas kaņepju sējumi. 2018. gadā deklarēto linu sējplatība bija 546 ha, bet kaņepju – nepilni 4 tūkst. ha. Zinātnieki šķiedras linu audzēšanas iznīkšanu skaidro ar sakritību: zemnieki vairs nebija ekonomiski ieinteresēti (iestājoties ES, Lietuva atteicās no nacionālā atbalsta linkopībai), vairs nespēja atjaunot sēklas materiālu, sava ietekme esot bijusi arī klimata izmaiņām. Eksperti savukārt uzskata, ka pietrūcis ambīciju un labas gribas saglabāt linu audzēšanu.

Un vēl – lini ir prasīga, darbietilpīga kultūra. Ja peļņu var iegūt vieglāk, kāpēc uzprasīties uz grūtībām? Nu jau aizmirsta šķiedras linu audzēšanas tehnoloģija, vairs nav linu novākšanas tehnikas un to pirmapstrādes uzņēmumu. Visilgāk noturējās, bet 2012. gadā darbu pārtrauca lauksaimniecības kooperatīvs Jurbarko linų verslas (Jurbarkas linu bizness – lietuviešu val.).

Lauksaimniecības ministrija neredz linkopības attīstības perspektīvas Lietuvā. „...Mākslīgi veicināt linkopības attīstību Lietuvā mēs nevaram saskaņā ar ES kopējās lauksaimniecības politiku un ekonomisko loģiku,” teikts Lauksaimniecības ministrijas rakstā Seima Lauku lietu komisijai. Ministrijas pārstāvis Rimants Krasuckis atzīst, ka teorētiskas iespējas saņemt atbalstu linu audzētājiem esot. To varētu saņemt šī sektora entuziasti, apvienojoties ražotāju grupā. Teorētiski linu audzēšanai ir piekrišana, bet praktiski... Nedaudz vairāk optimisma vieš eļļas linu audzēšanas nākotne. Eļļas lini nav tik atkarīgi no agroklimatiskajiem apstākļiem kā šķiedras lini.

Lietuvā audzēto linu šķirņu sēklas nodotas glabāšanā Lietuvas Agrāro un mežu zinātņu centra Augu gēnu bankā. Eļļas lini ir iekļauti Mazās platībās audzējamo augu sarakstā. Pēc Lietuvas Lauksaimniecības informācijas un lauku uzņēmējdarbības centra datiem, 2016. gadā deklarēti 243.7 ha, 2017. – 474.4 ha un 2018. gadā – 546.4 ha linu sējumu.

Širvintu rajona zemnieks agronoms Broņislavs Vošteris eļļas linus audzē 15 ha platībā un ir viens no lielākajiem linu audzēšanas propagandistiem Lietuvā. Ir daudz pierādījumu, ka lineļļa ir daudz vērtīgāka par citām pārtikas eļļām. B. Vošteris saka: ,,Mūsu Vidusjūras diētas alternatīva.” Ārsti apstiprina, ka lineļļa ir lielisks zivju eļļas aizstājējs. Tajā ir krietni vairāk omega-3 taukskābju nekā rapšu, sojas u.c. augu eļļās. Viena – divas ēdamkarotes lineļļas dienā palīdzot novērst sirds slimības. B. Vošteris min arī vienu lineļļas trūkumu – tā ātri oksidējas, kas samazina tās pārtikas un ārstniecisko vērtību, tātad lietojama ierobežotu laiku. Toties noder laku, krāsu un citu produktu ražošanai. Linsēklu rauši (spraukumi) lieliski papildinot mājputnu barību, eļļas linu stiebrus var pārstrādāt kurināmā. Tomēr kaņepes kā šķiedraugs pašlaik ieņēmušas pirmo vietu un, šķiet, negrasās to atdot liniem.

Kādreiz linšķiedras pārstrādes rezultātā ieguva blakus- produktu – spaļus. Oktobris lietuviešu valodā ir spalis. Diez vai valodnieki atteiksies no tā, ja gadījumā lini neatgriezīsies...

Un kā ar liniem ir Latvijā?
Pēdējos četros gados (2014–2017) šķiedras linu platības Latvijā bija 38−60 ha. Kultūra ir ļoti prasīga, darbietilpīga, vajadzīga specifiska novākšanas tehnika, ražība lielā mērā atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem − ar to arī izskaidrojams nelielais linu audzēšanas apjoms. Bez tam linu novākšanas tehnika lielākoties ir fiziski un morāli novecojusi. Lai ko mainītu un veicinātu garšķiedras linu nozares attīstība, ir nepieciešama audzētāju un pārstrādātāju kooperācija, kā arī jaunāko zinātnes atziņu ieviešana ražošanā.

Eļļas linu platība Latvijā nav liela, tomēr, ņemot vērā industrijas attīstības tendences pasaulē, šis kultūraugs nākotnē uzskatāms par perspektīvu, jo ir vieglāk audzējams un tā raža nav tik ļoti atkarīga no agroklimatiskajiem apstākļiem kā šķiedras liniem. Novāktā eļļas linu platība 2017. gadā bija 302 ha, un tā ir palielinājusies vairāk nekā divas reizes salīdzinājumā ar 2016. gadu.

Atbalsts linu audzēšanai
1. Agroresursu un ekonomikas institūts (AREI) par linu selekcijas materiāla novērtēšanu un genofonda saglabāšanu saņem šādu valsts finansējumu:
• par linu selekcijas materiāla novērtēšanu Latvijas agroklimatiskajiem apstākļiem piemērotu jaunu linu šķirņu izveidei tiek piešķirts valsts atbalsts 9700 EUR gadā;
• par linu genofonda saglabāšanu ar mērķi saglabāt un novērtēt linu ģenētisko resursu kolekcijas un paplašināt selekcijas darba turpināšanas iespējas tiek piešķirts valsts atbalsts 680 EUR gadā.

2. Par linu platību var saņemt vienoto platības maksājumu un maksājumu par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi jeb zaļināšanas maksājumu. Sīkāka informācija par atbalsta saņemšanas nosacījumiem, provizoriskām likmēm un pieejamo finansējumu ir pieejama ZM tīmekļvietnē.

Pašlaik Latvijā gan eļļas, gan šķiedras ieguvei audzē Rietumeiropas valstīs selekcionētas linu šķirnes, kuras Latvijas augsnes un klimatiskajos apstākļos nenodrošina stabilu linu salmiņu un sēklas ražu. Tās ienākas pārāk vēlu, mūsu klimatiskajos apstākļos nevar iegūt kvalitatīvu linu šķiedru. Lai iegūtu kvalitatīvus stiebriņus, priekšroka būtu dodama šķirnēm ar īsāku veģetācijas periodu, kuras var novākt agrākā termiņā, kad ir labvēlīgāki laikapstākļi.

Darbs pie linu selekcijas Latgales lauksaimniecības zinātnes centrā ir atjaunots kopš 90. gadu vidus. Šajā laikā selekcionāri ir aktīvi iesaistījušies šķiedras un eļļas linu ģenētisko resursu repatriācijā, pavairošanā, izpētē, saglabāšanā, uzturot Latvijā vienīgo šķiedras un eļļas linu kolekciju. Jaunu linu šķirņu izveide prasa laiku un ir darbietilpīga.

Pēc sējumu platības pašlaik galvenā kultūra ir eļļas lini, bet Latgalē mēģina attīstīt arī šķiedras linkopību. Šīs lauksaimniecības nozares atgriešanos apritē kavē finansiālā atbalsta trūkums, tāpat grūti atrast nomas zemes.

Jaunie zemnieki linu audzēšanā diemžēl neiesaistās, izvēloties vieglāku kultūru – graudkopību, jo ir atbilstoša tehnika un lielāka pievienotā vērtība. Tomēr pieprasījums pēc dabiskiem materiāliem pasaulē pieaug, un Latvijai ir linkopības tradīcijas, turklāt šī kultūra ir konkurētspējīga.

Jaunā linu šķirne ‘Vilani’
SIA Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs un Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki selekcionējuši un šogad reģistrējuši jaunu linu šķirni ‘Vilani’, kas ir piemērota Latvijas augsnes un klimatiskajiem ap-stākļiem un ir viens no priekšnoteikumiem linu nozares attīstībai Latvijā. Par jaunās linu šķirnes izstrādi stāsta Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra vadītāja un vadošā pētniece Dr. agr. Veneranda Stramkale: − Lauksaimniecībā un zinātnē es esmu jau ļoti ilgi – kopš 1964. gada, un man vienmēr ir bijušas aktuālas idejas, kā palīdzēt cilvēkiem laukos. Kad sāku strādāt, Latvijas laika linu šķirnes vairs nebija pieejamas, bija jau sen pazaudētas, daudz tika izmantots labības šķirņu materiāls no Krievijas. Kad 1975. gadā sāku strādāt Viļānos, man radās ideja par jaunas linu šķirnes selekciju. Toreiz nodarbojāmies ar daudzu šķirņu selekciju, bet savu linu mums nebija. Ievēroju, ka ir ļoti svarīgi, lai linu šķirne būtu piemērota vietējiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem. Mērķtiecīgi sāku šim jautājumam pievērsties 1993. gadā, ar Zemkopības ministrijas atbalstu.

Vietējo linu genofonds toreiz jau bija pazaudēts, uzsākām meklēšanu citās pasaules gēnu bankās, lai varētu atrast ko līdzīgu mūsu šķirņu genofondam. Konsultējos ar profesoru, biologu Īzaku Rašalu, viņš man pirmo sēklu paciņu atveda no Vācijas. Piedaloties starptautiskā zinātniskā konferencē par liniem, es atvedu vairāk nekā 40 Latvijas līnijšķirņu paraugus, kurus mēs sākām sēt, vērtēt, apkopot iegūtos rezultātus, lai saprastu, vai tie būs derīgi jaunās Latvijas linu šķirnes izveidei. Paralēli sadarbojāmies arī ar citām Eiropas valstīm. Pašlaik mums ir 497 linu līnijšķirņu paraugi (šķiedras lini) un 70 eļļas linu paraugi, kas ir pārbaudīti, novērtēti un saglabāti mūsu centra gēnu bankā. Arī Latvijas gēnu bankā esam iesnieguši 123 repatriētās linu šķirnes līnijas, kā arī mūsu 33 izveidotās jaunās linu līnijas.

 Agronome Veneranda Stramkale pērn, saņemot Sējēja balvu Par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa.

Priecājos, ka izdevās īstenot ideju un no mūsu zinātnes kolektīva izveidot dāvanu Latvijas simtgadei – jauno linu šķirni ‘Vilani’. Pēdējo 84 gadu laikā Latvijā nav tikusi reģistrēta vai selekcionēta kāda jauna linu šķirne. Paraugu ‘I-18-1’ aizsūtījām uz Poliju, kur to izvērtēja. Pagājušā gada decembrī atnāca paziņojums, ka šķirne atzīta par atšķirīgu, viendabīgu un stabilu. Pašlaik gatavojam materiālu, lai varētu to ievietot Latvijas augu šķirņu katalogā. ‘Vilani’ ir vidēji agra šķirne, veģetācijas periods ilgst 83 dienas. Tās ražība pārsniedz 7 t/ha. Zied baltiem ziediem, ir veldres noturīga, kas linu audzētājiem ir būtiski.

Selekcijas darbs ir ļoti darbietilpīgs. Latvijas selekcionāru darbs jau agrāk ir bijis ļoti augstu vērtēts. Domāju, ka arī turpmāk taps interesanti un noderīgi resursi, ja vien no valsts būs lielāks atbalsts zinātnei. Finansiālais nodrošinājums šobrīd ir neapmierinošs, tomēr mēs ar to pašu mazumiņu cenšamies palīdzēt Latvijai un mūsu zemniekiem, cik varam. Kādreiz linu audzēšana valstī bija ļoti izplatīta un populāra. Pirmās brīvvalsts laikā linus audzēja 95 tūkst. ha platībā. Tolaik ar linu selekciju nodarbojās trīs zinātniskie institūti. Diemžēl ir mainījies valsts atbalsts linu audzēšanai, un tas samazinājis zemnieku motivāciju. Pašlaik vairāk audzē graudaugus, īpaši ziemas un vasaras kviešus, rapšus, nepietiekami daudz rudzus. Rapšu audzēšanu gan ietekmē augu aizsardzības līdzekļu lietojuma ierobežošana saistībā ar to iespējamo kaitīgumu bitēm. Pērn rudenī mūsu institūts iesēja vairāk nekā 20 ziemas rapšu šķirnes − ar iegūtajiem rezultātiem iepazīstināsim interesentus Lauku dienā. Jau iepriekš esam veikuši šādus novērojumus, ir bijušas problēmas ar rapšu ziemotspēju.

Ražošanai vairāk pašlaik audzē eļļas linus, jo tad var ražot nepieciešamos pārstrādes produktus. Arī Jēkabpils, Krāslavas novadā ir vairāki lauksaimnieki, kas ar to nodarbojas. Savukārt šķiedras linus audzē gan Krāslavas, gan Rēzeknes novadā. Darbu nav pārtraukusi arī Valsts Rēzeknes linu fabrika. Ir iegādātas jaunas iekārtas un visu saražoto produkciju (dažādi pārstrādes produkti – auklas, diegi) eksportē, lai gan kādreiz realizēja tikai šķiedru.