, .
clearsky_night -11.1℃
Vārda dienu svin: Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola

Lielbērtulaišos govis slauc robots

Anda Purviņa , 29-09-2020
Lielbērtulaišos govis slauc robots

Saimnieks LV / 2020.gads (Maijs.)

Šis būs viens no veiksmes stāstiem, kurus mūsdienās gribas dzirdēt arvien vairāk un vairāk. Stāsts par atgriešanos – Latvijā un mājās, kā arī par drosmi, uzdrīkstēšanos, neatlaidību, lauku dzīves priekiem un sūrumu. To sastapu, sajutu un redzēju, ciemojoties Tērvetes novada Bukaišu pagasta zemnieku saimniecībā Lielbērtulaiši, kurā saimnieko apņēmības pilni jauni cilvēki Inna un Gražvids Motuži. Viņi 2016. gadā atgriezās no Lielbritānijas un nodibināja savu zemnieku saimniecību.

Kā nolēmāt sākt nodarboties ar piena lopkopību?

Gražvids Motuzis: – Bijām nostrādājuši Anglijā piena lopkopībā piecus gadus un gribējām kaut ko mainīt. Latvijā bija vecāku īpašums – dzīvojamā māja ar bijušā cūku kompleksa pāris fermām. Tāpēc nolēmām pamēģināt darīt to pašu šeit, ko bijām darījuši ārzemēs. Sākām no nulles – mums bija tikai divas vecā kompleksa ēkas – viena bija īpašumā vecākiem un vienu es savulaik iegādājos.

Inna Motuze: – Kad 2016. gadā atbraucām, te viss bija pamests un aizaudzis – nevarēja pat ieiet mājā. Apkopām visu, nopirkām 15 teles, iesējām zāli. Lopus atstājām kaimiņa pārziņā un paši pa vasaru vēl aizbraucām uz Angliju. Rudenī atgriezāmies un sākām saimniekot pa īstam. Savedām teles vienā kūtī, piesējām, nākamajā gadā jau ņēmām bankā kredītu otras kūts remontam, kurā pārgājām uz nepiesieto turēšanu. Nopirkām lietotu 2x3 slaukšanas zāli. Tikko bija iespējas – papildinājām govju ganāmpulku. Sākumā pirkām govis, bet kopš pāris neveiksmīgiem gadījumiem, nolēmām pirkt tikai teles.

Cik liels ganāmpulks ir tagad?

Gražvids: – Mums ir 55 slaucamas govis, 15 teles un ar visiem jaunlopiem kopā 100 lopi.

Inna: – Pašlaik govis ir dažādu šķirņu, bet vēlamies ganāmpulku veidot no Holšteinas melnraibo un sarkanraibo šķirņu pārstāvēm, jo tām ir lielāki izslaukumi, salīdzinot ar citām. Tāpēc sadarbojamies ar Vidzemes veterināro servisu, kurš piedāvā biomateriālu no Amerikas buļļiem, kuru pēcnācējām vajadzētu būt izcilām piena devējām. Anglijā populāra ir Holšteinfrīzes šķirne, kuras govis ir nedaudz mazākas par Holšteinas melnraibajām un dod 5.5–6 t piena gadā.

Gražvids: – Telītes paturam ganāmpulka atražošanai, bet bullīšus pārdodam. Jaunlopus atragojam no trīs nedēļu vecuma, jo nav bezragu ģenētiskās līnijas.

Vai Anglijā saimniekošanas principi bija atšķirīgi?

Inna: – Tur viss ir vienkāršāk – viņi pēc iespējas cenšas vienkāršot savu ikdienas darbu – ar to pašu veco traktoru paveikt vairāk, lai pēc iespējas mazāk būtu roku darba. Taču naudu taupa tāpat kā mēs.

Gražvids: – Anglijā pastrādājām vairākās fermās – gan pie 180 govīm, kur visu vajadzēja darīt vienam pašam, gan saimniecībā, kur ir 1000 govis ar izslaukumu 13 t gadā. Viens angļu fermeris saimniekoja izteikti ekstensīvi – viņam bija trīs fermas pa 240 govīm katrā, kurā strādāja pa vienam strādniekam. Izslaukumi bija ap 6000 kg. Viņš neinvestēja daudz dzīvnieku labturībā, toties nežēloja naudu vakcinācijai – pret visām iespējamām slimībām.

Kā sadalīti pienākumi saimniecībā?

Gražvids: – Strādājam paši, un ir pāris palīgi, bez kuriem nevar iztikt. Mūsu apkaimē ir diezgan liela problēma ar darbaspēku. Tāpēc arī daudzas saimniecības likvidējas, jo nevar atrast cilvēkus, kas strādātu ar lopiem, īpaši slaucējus. Esam pat likuši sludinājumu, bet neviens nepieteicās. Tāpēc rakstījām projektu, lai modernizētu darbu un vajadzētu mazāk darbaspēka.

Innas pārziņā ir grāmatvedība, teļi un sēklošana, man viss pārējais. Viņa, pilsētniece būdama, iemācījās arī sēklot govis.

Inna: – Sēklošanas sertifikātu ieguvu pirms gada Latvijā. Sākumā jau bija diezgan bailīgi, bet tagad esmu pieradusi.

Vai esat paspējuši arī realizēt kādus projektus?

Gražvids: – Nodibinot saimniecību, uzreiz 2016. gadā startējām projektā Jaunajiem zemniekiem, kurā iegādājāmies traktoru John Deere un dažādus agregātus. Kaimiņš gan bija neizpratnē par manu lielo pirkumu, bet vēlāk atzina, ka viens labs traktors atsver vairākas vecas krievu tehnikas vienības. Tagad jau mēs vairs nevaram iztikt bez džonīša! Vēl par projektu līdzekļiem izbūvējām mēslu krātuvi un realizējam piena slaukšanas robota iegādi.

Kas ir govju ēdienkartē?

Inna: – Govis barojam ar sienu, skābsienu, skābbarību un spēkbarību, pagaidām bez barības miksēšanas. Skābbarību jau otro gadu liekam bedrē. Papildus gatavojam skābsiena ruļļus, kurus gan apēd diezgan ātri, un pavasarī līdz ganību periodam govis barojam ar sienu.

Gražvids: – Apstrādājam 38 ha zemes, no kuriem 28 ir īpašumā, bet tas ir par maz mūsu ganāmpulkam, tāpēc visu lopbarību nespējam paši izaudzēt un saražot, nākas to pirkt no kaimiņa, kuram pašam savulaik bija piena govju ganāmpulks, bet cilvēkresursu trūkuma dēļ likvidēja. Viņš mums saražo sienu un skābsienu. Savā zemē audzējam tikai zālājus un vēl platības tiek atstātas ganībām. Pērkam arī graudus. Salmus pakaišiem arī iegādājamies vai veicam bartera darījumu ar kūtsmēsliem. Tagad arī jāpērk barības granulas slaukšanas robotam.

Kāds bija govju ikdienas ritms?

Gražvids: – Govis slaucām sešos no rīta, mums bija slaukšanas zāle 2x3. Tad tās gāja ganos un vakarā atkal dzinām kūtī izslaukt. Uz nakti lopi atkal devās ganībās, kuras bija sadalītas mazos lauciņos, tāpēc varējām ikdienas tos mainīt. Kopš šī gada 24. marta mūsu govis slauc piena robots un daudz kas ir mainījies gan mūsu, gan govju dzīvē.

Kas motivēja iegādāties piena slaukšanas robotu?

Gražvids: – Darba spēka trūkums. Palika arvien grūtāka ikdiena – nebija, kas slauc govis, pašam jāsagatavo barība un vēl pārējie darbi. Ja būtu, kas to dara, – varbūt līdz robotam nonāktu, bet vēlāk.

Inna: – Aprēķinot, cik būtu jāmaksā kredīts ar līdzfinansējumu un cik slaucējai, izmaksas sanāca līdzīgas. Tāpēc pieņēmām lēmumu par labu modernai iekārtai.

Kā veicās ar finansējuma saņemšanu?

Inna: – Grūti mums gāja, bankas negribēja aizdot naudu, jo esam iesācēji lauksaimniecībā, arī zemes mums ir maz. Nav kredīta vēstures. Atsaucīgi bija finansētāji OP Finance, kas nenobijās no mūsu pieredzes trūkuma. Aizdevuma noteikumi bija pat salīdzinoši draudzīgi, es viņus ieteiktu citiem.

Gražvids: – Latvijā pietrūkst īstas zemnieku bankas. Arī Anglijā tādas nav, zemniekiem jāiet un jāpierāda sevi.

Kas ir mainījies, kopš robots ir kūtī?

Gražvids: – Es esmu mājās! (Smejas. − A.P.)

Inna: – Tāpat jau jāiet uz kūti uzraudzīt, bet tas ir citādi.

Gražvids: – Gaidot piena robotu, bija jāveic virkne sagatavošanās darbu – jāsagatavo telpas, jābetonē grīdas, jābūvē nojume, jāuzstāda jauns spēkbarības tornis, kas padod barību robotam, un jāveic vēl citi priekšdarbi, kas bija gandrīz pusotra mēneša garumā. Pa to laiku tā biju piekusis, ka uzstādīšanas brīdī pat nebija gandarījuma sajūtas par paveikto. Pagāja kāda nedēļa, kamēr apjautu, kas ir noticis, – man vairs nav jāiet slaukt un ir brīvāks laiks.

Inna: – Robots izteikti atvieglo ikdienas darbus un ne tikai slaukšanas ziņā. Robota iekārtai komplektā bija govju kaklasiksnas, kas ziņo par dzīvnieka veselības stāvokli – kad govs meklējas, nosaka izslaukuma daudzumu, tesmeņa problēmas u.tml. Mēs vēl mācāmies apgūt robota iespējas un tā sniegto informāciju.

Vai esat apmierināti ar jaunieguvumu?

Inna: – Pagaidām jā, redzēs, kā būs tālāk!

Gražvids: – Tagad tikai būs jādomā, kā vasarā risināt barošanas un ganību jautājumu, to vajadzēs pievest no lauka, bet tuvākajās pļavās varbūt varēs laist ganīties. Par šo jautājumu vēl domājam. Būs kārtējās pārmaiņas!

Kā govis pierada pie robota?

Inna: – Nu jau ir salīdzinoši labi – pašas stāv rindā uz slaukšanu, bet sākumā gan bija grūti, pirmo dienu kādas pāris stundas naktī pagulējām. Mācījām govis, kā un kur iet, bet tās ātri vien pierada. Tagad jau kāda grib iet pat biežāk nekā vajag. Īpaši tagad, pavasarī, kad beidzās skābbarība un barojam ar sienu, govis vairāk grib spēkbarības granulas, kas izbirst slaukšanas robotā.

Cik ilgs laiks pagāja no projekta idejas līdz realizācijai?

Gražvids: – Par moderno slaukšanas iekārtu domājām jau ilgāku laiku, bet no projekta rakstīšanas līdz pašam robotam pagāja apmēram pusotrs gads – 2018. gada novembrī uzrakstījām projekta pieteikumu un 2020. gada martā uzstādījām. Tā kā finansētāji mums nedeva aizdevumu, nācās trīs reizes pagarināt projekta pieteikuma termiņu LAD. Apmēram trīs mēneši pagāja, gaidot jau pasūtīto iekārtu.

Kāpēc izvēlējāties GEA?

Gražvids: – Sākumā bijām noskatījuši citu slaukšanas robotu. Taču, apskatot GEA ražojumu, tas iepatikās vairāk, bet svarīgākais nosacījums bija salīdzinoši tuvais serviss – nepieciešamības gadījumā eksperts pie mums var atbraukt stundas laikā. Turklāt iekārtas uzstādīšanas dienā atbraukušie tehniķi mums palīdzēja pat govis piedzīt, par ko bijām patīkami pārsteigti. Vēlāk firmas pārstāvji vairākkārt brauca pie mums uz saimniecību, gan pārbaudīt iekārtu, gan apmācīt darboties ar programmām, kas saistītas ar slaukšanu un sēklošanu. Sajutām ieinteresētību un rūpes!

Inna: – Mūsu robota jauda ir 60–70 govis. Vidēji govs piena slaukšanas iekārtā vienā reizē pavada 6–7 minūtes. Tā kā pie mums tas ir noslogots. Tāpēc servisa jautājumi noteikti ir svarīgi.

Ar kādiem izslaukumiem varat lepoties un kam realizējat pienu?

Inna: – Vidēji saražojam ap 7–7.5 t piena no govs gadā. Vai robots ir ietekmējis piena daudzumu, ir grūti spriest, jo mainījusies arī barība.

Gražvids: – Pienu realizējam piena kooperatīvam Pienupīte, kurš to savāc ik pēc divām dienām, kad piena daudzums ir ap divām tonnām. Pāris reizes mēnesī viņi ņem piena analīzes un atsūta rezultātus.

Inna: – Piena tauki un olbaltumvielas ir nedaudz virs 3 %, to izteikti ietekmē barošana. Interesanti, ka, uzstādot robotu, uzreiz pienam nokritās tauku saturs. Iespējams, ka no stresa!

Gražvids: – Piena cena mums visu laiku bija salīdzinoši laba – 30 centi, bet no 1. aprīļa nokritās par 3 centiem. Nezinu, kādēļ tieši.

Inna: – Savulaik sākot saimniekot, piena iepirkuma cena bija 16 centi. Tai laikā daudzi brīnījās, kāpēc izvēlējāmies nodarboties tieši ar piensaimniecību, bet sapratām, ka visu laiku jau nebūs tāda situācija un ja cenas ceļas degvielai, tad arī pienam paaugstināsies. Atceros, ka bijām neizsakāmi priecīgi par pirmo piena naudu – 217 EUR!

Vai neesat domājuši par piena pārstrādi?

Gražvids: – Nekad. Lai apvienotu piena ražošanu un pārstrādi, vajag komandu, bet mēs esam tikai divi. Tāpēc paliksim vien pie piena ražošanas.

Ar ko saistāt nākotnes attīstību?

Gražvids: – Nākotne mums visciešāk saistīta ar govju kūts modernizāciju. Vispirms plānojam ierīkot mēslu transportieri un iegādāties barības mikseri, jo mums ir salīdzinoši ekstensīva saimniekošana un barošana. Nespējam tikt līdzi progresam, jo jāsāk viss no nulles.

Inna: – Pagaidām gan sanāk strādāt tikai, lai nomaksātu kredītu, bet ceram, ka reiz situācija mainīsies.

Gražvids: – Iecerēta arī ganāmpulka izkopšana, lai govju būtu mazāk nekā tagad – apmēram ap 50, bet tās būtu augstražīgākas. Tā kā mums ir projekti, kredīti un pienam cena ir nestabila, nākas nodrošināt piena daudzumu uz govju skaita rēķina, jo vajadzīga pastāvīga naudas plūsma.

Vai kādu brīdi nav prātā iezagusies doma par atgriešanos Anglijā?

Gražvids: – Sākums bija ļoti grūts, reizēm teicām viens otram – varbūt vajadzēja palikt tur, bet tad uzaust jauna diena, uzspīd saule un domas jau ir pozitīvākas. Nu jau vairs atpakaļceļa nav – jāiet tikai uz priekšu!

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ainava – lauku mājas vizītkarte
Ainava – lauku mājas vizītkarte

Nesen pabeigts pētījums par lauku ainavas attīstību simts gadu periodā un a...

Tauriņziežu nozīme un iekļaušana augu maiņā bioloģiskajā lauksaimniecībā
Tauriņziežu nozīme un iekļaušana augu maiņā bioloģiskajā lauksaimniecībā

Tauriņzieži ir augi, kas pieder pie tauriņziežu jeb pupu dzimtas. Tā ir vie...

Piezīmes par gaļas lopu infekcijas un parazitārajām slimībām
Piezīmes par gaļas lopu infekcijas un parazitārajām slimībām

Dr. vet. med. Liesma Vicinska, SIA Anitas veterinārais serviss veterinārārs...

Slaukšanas mašīnas mazam ganāmpulkam – vēsture un šodiena
Slaukšanas mašīnas mazam ganāmpulkam – vēsture un šodiena

Labvēlīgi dabas klimatiskie apstākli ļauj Latvijā pastāvīgi nodarboties ar ...