Saimnieks LV / 2020.gads (Aprīlis.)

Dabā jau jaušams pavasaris, gan vērojot  arvien košākos ziemāju laukos, gan klausoties gājputnu klaigās augstu debesīs, gan paska­toties pērnajā zālē, kur sāk arvien rosīgāk uzvesties kukaiņi un caur brūngani pelēko sausās zāles segu redzama jauna dzīvība. Pavisam noteikti tā saredzama un sadzirda­ma zemnieku saimniecības Lejnieki kūtī, kur sākas kazlēnu dzimšanas laiks − skaists un rūpju pilns. Sertificēta bioloģiskā ZS Lejnieki ir ģimenes uzņēmums, kas jau 20 gadus nodarbojas ar kazkopību un kazu piena pārstrādi. Saimniecī­bu savulaik dibināja Dace un Valdis Ozoliņi, kuriem tagad atbalsts ir dēls Artūrs, kurš arī strādā saimniecībā un vēlas attīstīt vecāku iesākto biznesu, iesaistot tajā savu dzīvesbied ri Baibu. Saimniecībā ciemojamies kādā vējaina februāra dienā un tiekamies ar ģimenes sti­prāko pusi – tēvu Valdi un dēlu Artūru.

Artūrs Ozoliņš priecājas par intensīvo, bet skaisto kazlēnu dzimšanas laiku.

– Un tā – kāpēc kazas?
Valdis Ozoliņš: – Savulaik man bija veselības problēmas, kuru risinājumam vajadzēja kazas pienu, tāpēc iegādājāmies divas kazas. Veselību atguvu, dzīvnieku pamazām saradās arvien vairāk, līdz kazkopība pārvērtās par biznesu. Sākumā realizējām pienu un tad kādā mirklī sapratām, ka jāpārstrādā pašiem. Tagad gatavojam sieru, biezpienu, jogurtus, kurus piedāvājam bioloģiskajiem veikaliem.

Artūrs Ozoliņš: – Daļai cilvēku ir stereotipiska attieksme pret kazu, bet prieks, ka daudzi jaunieši jau no mazotnes lieto kazas pienu. Aug jaunie patērētāji bez kompleksiem un aizspriedumiem!

– Ko ražojat no kazas piena?
Artūrs: – Ražojam trīs veidu jogurtus, četrus dažādus sierus, trīs svaigos sierus un biezpienu – pavisam 13–14 bioloģiski sertificētus produktus. Produktu ražošanai vajag ne tikai pienu, bet arī bioloģiski sertificētas piedevas, kuras reizēm nav tik vienkārši iegūt, jo neesam tik liels ražotājs, lai piedevu ražotāji mums kaut ko darītu speciāli.

Ražojam tik, cik ir pieprasījums, – brīvdienās saražojam un pirmdien vedam uz veikaliem. Esam iecerējuši gatavot arī cieto sieru, bet pagaidām vēl neesam atraduši īsto recepti, vēl izmēģinām. Turklāt mazākais piena daudzums, ar ko var eksperimentēt, ir 20 l piena, no kura sanāk 2 kg siera. Daļa neveiksmīgo eksperimentu rezultātu tiek mājas suņiem, kuri sākotnēji ēda ar gardu muti, bet vēlāk jau laidās mukt, ieraugot saimnieci.

– Cik sen saimniecībai ir bioloģiskais statuss?
Artūrs: – Kopš saimniecības izveides sākuma esam bioloģiski sertificēti. Lejnieki ir viena no nedaudzajām saimniecībām, kas bioloģiski ražo no lopbarības līdz pat piena pārstrādes produktam veikala plauktā. Pārbaudīt gan saimniecību, gan pārstrādi nāk vairākas reizes gadā. Esam arī parocīgā attālumā no Rīgas –  kontrolētāji var biežāk pieskriet. Saprotu, ka kontroles vajag, bet reizēm jau šķiet, ka ir par daudz – reiz vienā dienā bija pat trīs. Neskatoties uz iepriekš teikto, bioloģiskajiem produktiem nevajadzētu būt ekskluzīvai luksus precei, jo tā tomēr ir pārtika  – laba un veselīga. Tomēr daudzi uzskata, ka bioloģiskam produktam jāmaksā dārgāk.

– Cik liels ir kazu ganāmpulks?
Artūrs: – Rudenī bija vairāk nekā 150. Patlaban skaits katru dienu mainās, jo dzimst kazlēni. Pērn bija 60 slaucamas kazas. Cenšamies neaizrauties uz kvantitāti, bet izkopt ganāmpulku. Viens no svarīgākajiem atlases kritērijiem ir raksturs – ja dzīvnieks ir agresīvs, tas tiek likvidēts, jo var radīt zaudējumus ganāmpulkam.

Valdis: – Kazas badās – uz vējainu laiku, uz lietiem. Taču uzreiz var redzēt, vai badīšanās ir agresīva vai tikai izrādīšanās, spēlēšanās vai hierarhijas izpausmes.

Artūrs: – Vēl svarīgs atlases kritērijs ir šķirne, piena daudzums, eksterjera prasības un slaukšanas vieglums. Pirmpienes reti izbrāķējam. Vecākajai kazai ganāmpulkā ir 10 gadi, turklāt kazas veselība ir atkarīga no izslauktā piena daudzuma. Kazu izau-dzēt līdz tās maksimālajam potenciālam – trīs gadiem – nozīmē darbu un līdzekļus, tāpēc to nevajag uzreiz izspiest pāris gados. Ilgtermiņā dzīvnieku turēt ir izdevīgāk.

Pamatganāmpulku veido Zānes šķirnes kazas; tā ir piena šķirne, bet vēl ir arī dažādi krustojumi. Zānes šķirni izvēlējāmies, jo ir pieejams vaislas materiāls, kuru ievedam no ārzemēm.

– Kādi ir izslaukumi?
Artūrs: – Salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Latvijā, šajā ziņā nelepojamies. Kaza vidēji dienā dod divus litrus piena, gadā izslaucam vidēji vairāk nekā 500 kg no kazas. Jaunkaziņas dod mazāk piena. Dažas kazas dod dienā vairāk nekā četrus litrus, bet tādas nav visas. Izslaukumu ietekmē ģenētika, jo viss ganāmpulks tiek barots vienādi. Tāpēc cenšamies saglabāt labāko piena devēju pēcnācējas.

Kazām, tāpat kā piena govīm, ir pārraudzība. Pienam reizi mēnesī nosakām tauku un olbaltumvielu saturu. Vidēji ir 3.5 % tauku un tikpat daudz olbaltumvielu, tas ir atkarīgs no barības. Svarīga ir neliela starpība starp olbaltumvielu un tauku daudzumu, tad siera un biezpiena iznākums ir lielāks.

Valdis Ozoliņš aizsācis kazkopību savā saimniecībā, aitas tik noturīgu interesi nav radījušas.

– Kā tiek organizēta slaukšana?
Artūrs: – Mums ir speciāla izveidota slaukšanas zāle, kur vienlaikus ar četriem aparātiem var slaukt 10 kazas. Tās slaukšanas laikā piebaro ar spēkbarību, kurā sajauktas nemaltas auzas, mieži un lauka pupas, pēdējās tiek placinātas. No maltiem graudiem kazas mēdza šķaudīt, putekļi lidoja pa gaisu, tāpēc izvēlējāmies barot veselus graudus. Slaucam divas reizes dienā – ap 9 no rīta un ap 7–8 vakarā. Saimniecībā iztiekam ar ģimenes resursiem –  gan lauku, gan kūts darbus, gan piena pārstrādi veicam paši. Katrs dara savu darbu, bet vajadzības gadījumā jebkurš var aizstāt jebkuru.

Valdis: – Uz piena pārstrādi mani ir švaki sarunāt, tāpat kā saimnieci – kāpt kombainā.

– Kā ir organizēts kazas dzīves ritms?
Artūrs: – Ziemā kazas dzīvo dziļajā kūtī ar augstiem griestiem, kas nodrošina gaisa rezervi. Vasarā dzīvnieki brīvi iet ganos. Pavasarī dzīvniekus laižam laukā, kad nožuvušas pļavas un sāk augt zāle, jo kazai nepatīk uzturēties ārā mitrā laikā. Ganām līdz vēlam rudenim, kamēr ir, ko ēst. Ganības ir iežogotas ar elektrisko ganu, aplokus regulāri mainām. Pēc ganīšanas aplokus appļaujam, lai nesavairojas zāle, kas kazām negaršo. Pa nakti kazas dzenam kūtī, jo pirms vairākiem gadiem mums bija slikta pieredze ar aitām, kad ganāmpulkam uzbruka vilki un saplosīja vairāk nekā 20 aitas. Jērus pirms tam pa vienam jau bija nomedījuši.

Valdis: – Kazas ir gudrākas par aitām, jo ir dienas, kad tās neiet prom no kūts, bet paliek tuvāk pie mājām un pat 2–3 dienas neiet uz meža pusi. Pēc tam viss labi. Iespējams, viņas samana mežā vilkus un jūt draudošas briesmas. 

Artūrs: – Vasarā mazie kazlēni dzīvo atsevišķi no kazām, tikai pa nakti laižam klāt pie mammām. Jaunkaziņas dzīvo ar slaucamām kazām kopā, bet turas atsevišķos baros. Jaunās kaziņas lecinām 1.5 gada vecumā (nākamā gada rudenī), lai dzīvnieks izaug lielāks. Jaunos āzīšus realizējam gaļas pārstrādē, atstājam tikai pieprasītos vaislai.

– Kāda ir ciltstēvu dzīve saimniecībā?
Artūrs: – Āži dzīvo atsevišķi – cenšamies tos turēt maksimāli tālu no kazām un kazlēniem. Pašlaik mums to ir trīs, rudenī būs vēl – papildināsim jaunu līniju. Zānes kazām ir tola līnija, tāpēc āžus cenšamies ņemt bezragainus. Kaut gan dzīvnieki ar ragiem nav agresīvāki.

Valdis: – Āzi nevar saimniecībā turēt ilgāk par četriem gadiem, jo, pirmkārt, tas noveco, otrkārt, nedrīkst aplekt savas pēcnācējas. Lai no tā izvairītos, būtu jāveido izteikti sadrumstalots ganāmpulks ar daudziem aplokiem. Optimāli ir trīs bari, bet vairāk ir par daudz.

Artūrs: – Augustā attiecīgo āzi pielaižam pie kazu ganāmpulka, kur tas pavada apmēram divus mēnešus. Tad tos atšķiram, pēc pāris mēnešiem vēlreiz pielaižam āzi pie kazām, bet tikai jau citu, lai būtu droši, ka visas kazas ir aplektas, jo varbūt kādai tas pirmais kavalieris nav paticis. Tad āži 10 mēnešus dzīvo atsevišķi, un, kad nav meklēšanās periods, tie ir visai mierīgi. Viņiem ir lieli aploki, lai nebūtu konkurences.

– Kazas piena ražošana tomēr ir sezonāla, vai patērētāji to saprot?
Artūrs: – Mums parasti nav produkcijas no decembra vidus līdz februāra vidum. Šogad būs pāris nedēļas ilgāk, jo pērnvasar kazas neizteiksmīgi meklējās, tāpēc viss ir nedaudz vēlāk. Ir cilvēki, kuri nesaprot, kā visas kazas var būt vienlaikus cietstāvošas. Govīm jau tā nav. Arī kazām ar dažādām metodēm var izmainīt šo ciklu, bet – vai vajag? Dabai ir savs ritējums. Mēs esam ģimenes saimniecība, mums arī vajag atvaļinājumu, laiku tehnikas sakopšanai un citu ideju attīstīšanai, kam vasaras skrējienā nav pieticis vaļas.

– Vai kazlēnu dzimšanas laiks ir grūtākais posms gadā?
Artūrs: – Pēc vairāk nekā 12 gadiem kazkopībā man tas vairs nešķiet grūti. Protams, tad vairāk laika pavadām kūtī, jo dzīvnieki prasa uzmanību.

Valdis: – Ja dienā atnesas vairāk nekā 10 kazas, tad tas nav viegli.

Artūrs: – Pirmie kazlēni šogad atskrēja februāra vidū. Vidēji kazai dzimst divi kazlēni, šogad ir daudz trīnīšu, tiem vairāk jāpaseko, lai būtu paēduši un kustīgi. Parasti palīdzība dzemdībās nav vajadzīga, katrai kazai ir savs aplociņš, kur tā 2–3 dienas pavada kopā ar mazuļiem, pēc tam grupējam pa 10–15 kazām kopā. Jo mazie jau ir paaugušies un mums var pietrūkt individuālo sētiņu. Kazas pārslaucam, ja redzam, ka pups nav kārtīgi izzīsts, − lai nerastos mastīti vai iekaisumi.

– Ar ko barojat ragaino ganāmpulku?
Artūrs: – Mums ir bioloģiskā saimniecība un, kazas barojot, jādomā arī par barības izcelsmi, tāpēc pārsvarā visu barību dzīvnieku ganāmpulkam saražojam paši. Ziemā pamatbarību veido siens, jo skābbarība, mūsuprāt, maina piena garšu, kaut gan to būtu vieglāk sagatavot. Nedaudz piebarojam ar spēkbarību. Vasarā pamatā ir ganību zāle, bet kazām jebkurā brīdī ir piekļuve kūtīm, kur tās gaida arī siens, ko ragaines lietainās un karstās vasaras dienās labprāt izmanto.

Paši audzējam graudus, šogad apmēram 20 ha platībā. Sējam tikai vasarājus – auzas, miežus un lauka pupas. Sienu pļaujam divas reizes sezonā. Pērn sākām pļaut jūnija sākumā, citus gadus tikai ap Jāņiem. Vislabākais ir siens, kas nopļauts ziedēšanas laikā. Nopļauto žāvējam un rullējam ruļļos. Uz vienu kazu gatavojam četrus rituļus siena, tad noteikti nepietrūks. Zālāju platības pārsējam reizi 4–5 gados. Ievērojam augu seku, zālājus mijam ar graudaugiem un pupām. Visa vajadzīgā tehnika arī ir pašiem. Iepērkam tikai sāli un bioloģiskos mikroelementus.
Šogad par projekta līdzekļiem plānota jaudīgākas pļaujmašīnas iegāde – varēsim ātrāk nopļaut, ātrāk izžūs un paliks vairāk laika citiem darbiem.

– Savulaik jums bija arī gaļas kazas?
Artūrs: – Apmēram 10 gadus mums bija gan piena, gan gaļas – Būru šķirnes kazas, bija nopietni jāizvērtē, kas ir ienesīgāk. Tomēr strādājot sapratām, ka patērētāji vēl nav gatavi maksāt par kazas gaļu, jo izmaksas tās iegūšanai ir lielas, bet pieprasījums ir salīdzinoši mazs. Gaļas tirgus attīstība prasa darbu, bet mūsu saimniecībai nav tik lielu resursu, lai virzītu divus produkcijas veidus, jo tas prasa laiku un līdzekļus, tāpēc izvēlējāmies attīstīt kazas piena ražošanu. Arī aitas mums bija kādu laiciņu, bet ar tām mums neizdevās sadzīvot, kazas tomēr ir gudrākas par aitām. 

– Esat apskates saimniecība, cik daudz laika aizņem šī nodarbe?
Artūrs: – Cik daudz atbrauc tūristu – tik arī aizņem laika. Vasarā pārsvarā gaidām apmeklētāju grupas, kuras ir laikus pieteikušās. Darbs ar cilvēkiem ir atšķirīgs un interesants. Daļa cilvēku domā, ka kaza ar ragiem ir āzis! Visiem patīk mazie kazlēni, kas lēkā no akmeņiem uztaisītā kazu kalnā. Piedāvājam mazos daudzumos arī barību, lai varētu pabarot kazlēnus. Apmeklētājiem piedāvājam arī kazas piena produktu degustāciju, daudzi pārsteigti par to labo garšu un ka taisām arī jogurtu. Prieks, ka cilvēki redz, kur rodas piens!

– Kādas ir saimniecības nākotnes ieceres?
Artūrs: – Strādājam pie jaunu kazas piena produktu recepšu izstrādes – ja tās izdosies un jaunie produkti būs pieprasīti, tad likumsakarīgi, ka palielināsim ganāmpulku. Par milzīgu ražojošu uzņēmumu neplānojam kļūt, bet, saglabājot ģimenes uzņēmuma statusu, kopējo kazu skaitu varam palielināt līdz 250, jo kūts platības mums to atļauj. Taču – dzīvosim redzēsim, jo apsolītais jāizdara, bet es gribu saglabāt manevrēšanas iespējas. 

Valdis: – Man sapnis ir uzlikt vēja ģeneratoru – tādu nelielu ar jaudu 5 kW.

P.S. Pāris stundu garās intervijas laikā jau bija piedzimuši vairāki kazlēni.