Leizeja (Rhaponticum carthamoides) ir daudzgadīgs asteru dzimtas augs, 50– 80 cm, dažkārt pat pusotra līdz divus metrus augsts. Tai ir spēcīgi attīstīti horizontāli sakneņi un dadžiem līdzīgi violeti ziedi. Leizeja ir endēmisks augs (sastopama tikai noteiktā, ierobežotā ģeogrāfiskā apgabalā), savvaļā aug Sibīrijas, Vidusāzijas, Mongolijas un Ķīnas kalnos apmēram 3000 m virs jūras līmeņa, galvenās audzes atrodams Sajānu un Altaja kalnos. Leizejas izplatību veicinājuši cilvēki – pārceļoties uz jaunām teritorijām, viņi ņēma līdzi arī leizeju sēklas. 10.–11. gadsimtā leizeju sāka audzēt Eiropas aptieku dārzos.

Evolūcijas procesā leizeja pielāgojusies ekstremāliem dzīves apstākļiem, kas ietekmējuši tās ķīmisko sastāvu. Tās sakneņi bagātīgi satur bioloģiski aktīvus savienojumus: fitoekdizonus, sterīnus, glikozīdus, flavonoīdus, tanīnus, ēteriskās eļļas, sveķus, taukus, vaskus, karotinoīdus un askorbīnskābi. Viens no svarīgākajiem savienojumiem (kopā ar citiem fitoekdizoniem) ir ekdisterons, kas nosaka leizejas preparātiem raksturīgo iedarbību. Pētījumi liecina, ka auga virszemes daļas (ziedkopas, stublāji, lapas) satur 0,26–0,57 % ekdisterona (no absolūti sausu izejvielu masas), savukārt kultivēto augu virszemes daļās ir 0,35–1,22 %, bet augļos līdz pat 1,51 % ekdisterona. Šī steroīdu grupa, kas sastopama leizejā, ir ļoti plaša un 10–100 000 reižu pārsniedz šo vielu koncentrāciju citos augos.

Sibīrijas tautu medicīnā Saflora leizeja paīstama kā augs, kas paceļ cilvēku no četrpadsmit slimībām un piepilda viņu ar jaunību.

Ir pat pieņēmums, ka leizejas pulveris palīdzējis ķīniešiem veikt jūras ceļojumu apkārt pasaulei, apsteidzot Kolumbu par tūkstoš gadiem.

Tibetā, Senajā Ķīnā un Mongolijā izsenis leizeja izmantota kā tonizējošs līdzeklis pārpūles, vispārēja noguruma pēc saslimšanām mazināšanai. Lietojot leizeju, slimniekiem uzlabojas pašsajūta, apetīte un miegs.

Leizejas sakneņu iedarbība līdzinās žeņšeņa efektam, un to novārījumus plaši lieto Sibīrijas tautu medicīnā. Iedzīvotāji sen bija ievērojuši, ka maralbrieži, govis un zirgi meklē šo augu un pastiprināti to ēd. Sibīrijas ilgdzīvotāji 19. gadsimtā pamanīja leizejas pozitīvo ietekmi arī uz cilvēka organismu, secinot, ka sakneņu novārījumam un to spirta uzlējumam ir laba tonizējoša iedarbība...

Pilnu rakstu lasiet ŠEIT!