Saimnieks LV / 2018.gads (Decembris.)

Adzelvieši ir vieni no zināmākajiem kaņepju audzētājiem Latvijā, kas paši ar savu pārstrādes produkciju iekarojuši daudzu patērētāju uzmanību. Šogad saimniecības izaugsmē noticis vēl viens būtisks pavērsiens – sertificēta pirmā nacionālā kaņepju šķirne ‘Adzelvieši’. Cienājot ar gardā kaņepju aizdara maizītēm, saimnieks Matīss Grīnbergs atklāj, kā veidot veiksmīgu saimniecību, kurā apvienota gan zālāju sēklu audzēšana, gan kaņepju pārstrāde un pat tūrisms.

– Izrādās, ka esam ieradušies ļoti zīmīgā dienā!
Matīss Grīnbergs: – Jā, tikko saņēmu pa pastu jaunos līgumus, kas apliecina – ir sertificēta jaunā kaņepju šķirne ‘Adzelvieši’. Līdz šim rezultātam gājām kādus piecus – sešus gadus. Mēs esam vairāki sadarbības partneri – Priekuļu selekcijas stacija, Mareka Bērziņa z/s Lojas un Ivara Auziņa SIA Tranhemp. Var teikt, ka esam trīs ģimenes, kas ir apvienojušas savus spēkus kaņepju audzēšanai. Mēs paši drīkstēsim iztirgot trīs tonnas sertificētās sēklas, kopā ar pārējām saimniecībām būs 10 tonnas, kas nemaz nav īpaši daudz, tomēr – kāpēc lietot somu vai rumāņu sēklas, ja nu būs savējās! Sēklas pagaidām varam realizēt tikai Latvijā. Tomēr esam priecīgi arī par šādu iznākumu, jo pērn jau šķita, ka viss, strupceļš! Zemkopības ministrijas pārstāvji līdz galam mūs neatbalstīja, nesaprata, kāpēc mums tas ir vajadzīgs, ja esam tikai daži kaņepju audzētāji. Un, kad pērn vajadzēja tikai zīmogu un parakstu, bet to atteica, bijām šokā, jo tika ieguldīts daudz laika un naudas, pie tam ZM bija visam procesam sekojuši līdzi. Šķirne bija jau reģistrēta Eiropas sēklu sarakstā. Tad mums palīdzēja Zemnieku saeima un vēl daži cilvēki, savu mērķi sasniedzām!

Kā pārtikas kaņepes es varu savu produkciju tirgot brīvi, mums jau ir sadarbība bijusi, piemēram, ar Beļģiju. Saimniecībā varam sēt arī nesertificētas kaņepes, taču, ja vēlies saņemt ES subsīdijas, sertifikācija ir nepieciešama. Tāpēc līdz šim šo atbalstu nesaņēmām. Pārsvarā visu laiku strādājām ar pārtikas kaņepēm, tikai vienu gadu eksperimentējām ar šķiedras kaņepēm, taču tām beigās pakaļ neatbrauca stiebru noņēmējs un pat īsti nenovācām.

– Nesen kaņepju audzēšanai īpašu uzmanību pievērsa gadījums Latgalē, kad policija nopļāva visu kādas saimnieces izaudzēto.
– Jā, tur bija problēma, ka sētajām kaņepēm nebija nekādu pavaddokumentu, nevarēja pierādīt sēklu izcelsmi. Kaņepju šķirņu gan ir daudz, bet pamatā tās var iedalīt divās grupās – sējas kaņepes jeb Canabis sativa un Indijas kaņepes jeb Canabis indica, no kurām var iegūt arī narkotiskas vielas, taču ir nepieciešama augsta temperatūra – tieši kā šovasar. Lai arī pēc izskata abas šķirnes ir līdzīgas, no Canabis sativa nekādos apstākļos kaitīgās vielas nevar iegūt. Arī pie manis šogad bija VAAD kontrole uz THC (galvenā kaņepju augu psihoaktīvā viela). Es pat priecājos, ka manu saimniecību pārbaudīja, lai droši zinu, ka ar sēklām viss ir kārtībā, jo tās tiek izmantotas pārtikā, arī konfekšu gatavošanā u.tml.

– Cik lielu platību Adzelviešos apsaimniekojat un kas tajā aug?
– Mums ir ap 200 ha, puse no tā – īpašumā. Protams, gribētos pirkt vēl, bet vienmēr ir jāizvēlas, kur brīvos līdzekļus ieguldīt. Priecājos, ka lielākā daļa zemes vismaz ir vienuviet un apkārt mūsu mājai. 100 ha aizņem zālāji, 10 ha – kaņepes. Pārējais ir kvieši un rapši, auzas, arī papuves. Augu seku plānoju uz septiņiem gadiem – kā notiks zālāju, labības rotācija. Taču izmaiņas lauksaimniecības noteikumos, piemēram, attiecībā uz zaļināšanu, maina arī manus plānus, un man patiktu, ja tie tomēr būtu paredzami vairākus gadus iepriekš, jo stingri jāievēro augu seka. Parasti vienā laukā sāku ar ziemājiem, pēc tam nāk auzas, no kurām paliek krietns mēslojums no ziemājiem, tām apakšā ir āboliņš. Tad ir tukšais gads, kad sagatavoju sēklas, pēc tam divus gadus tīrsējā sēju zālājus, pārsvarā hibrīdo un ganību aireni, pļavas auzeni. Pēc tam skatos – ja lauks ir labs, zālājus atstāju vēl trešo gadu, ja ne, – gatavoju rapšiem. Tas ļauj darbus veikt plānveidīgi, vadoties arī no laikapstākļiem, varu atstāt papuvē vai kaļķot, kur nepieciešams. Tad vēl ir otrs rotācijas cikls, kas ir krietni sarežģītāks, – ar zirņiem, kaņepēm, graudiem, viengadīgo aireni. Tā ir vesela stratēģija, kur visas izmaiņas ir jāzina jau krietni iepriekš!

Kultūru mums ir daudz, savā ziņā tā ir vecāku vēlme. Es jau atteicos no dažiem vasarājiem un labprāt samazinātu arī zālāju skaitu, piemēram, āboliņš tagad ir palicis tikai viens. Izmantojam tikai Latvijā selekcionētās zālāju šķirnes un gribētos, lai vietējie lopkopji to novērtē!

Zālāju sēklu lauku izkopšanai sadarbojos ar Skrīveru sēklkopības sabiedrību. Zālāju sēklu audzēšanu Adzelviešos aizsāka mana mamma Dzidra, kas ir sēklaudzēšanas agronome. Vispār mūsu saimniecībai ir sena vēsture. Mans tēvs izpētījis, ka 1542. gadā pagasta hronikā ir minētas mājas Adzelvieši un kaimiņu mājas Dukuri un Roči. Mūsu senči 1878. gadā ir izpirkuši zemi no Dūres muižas, par to liecina vēl saglabājušies dokumenti un karte. Mani vecāki savu saimniecību uzsāka veidot 90. gados, atgūstot atņemto dzimtas īpašumu. Manam tēvam pēc kāda radio raidījuma radās ideja par kaņepju audzēšanu. Un, tā kā vietējās klona kaņepju sēklas mājās bija, jo tās bija audzējis jau vectēvs, atlika tikai iesēt. Sapratām, ka tā ir brīva niša. Tomēr sākums bija ļoti grūts – tagad kaņepes var atrast teju katrā veikalā, bet tolaik tas bija kas ļoti neparasts un tika uzņemts ar aizdomām. Tikai ar gadatirgiem un degustācijām, kur rādījām un iepazīstinājām ar produkciju, kaņepes pamazām ieguva (vai atguva) popularitāti. Tagad mūs zina labi!

– Kāda ir kaņepju audzēšanas sezona un specifika?
– Neteikšu, ka tas ar kaut ko ļoti atšķiras no citas labības. Sākums ir tāds pats – jāsagatavo zeme, un sēšana notiek maija sākumā. Uz hektāru vajag ap 25 kg kaņepju sēklu, lai arī oficiāli pietiktu ar 15. Galvenais, lai nav salnas, jo kaņepes var nosalt – tāpat kā griķi. Kaņepes aug praktiski jebkurā augsnē, vienīgi izteikts māls nebūs piemērots. Es lietoju minerālmēslus, pa virsu lieku arī slāpekli (aptuveni 100 kg/ha). Bioloģiskie audzētāji savukārt izvēlētos kūtsmēslus, pelnus. Pret nezālēm vai kukaiņiem neko citu vairs smidzināt nav nepieciešams, tāpēc uzskatu, ka produkcija ir tīra! Ja kaņepes audzētu vairākas reizes vienā tīrumā,neievērotu augu seku, tad gan savairotos slimības. Visgrūtākais periods ir rudenī, kad jānovāc raža un jācīnās ar putniem. Lai gan ir dažādi paņēmieni, līdzīgi kā lidostā, mēs darām tā, ka putniem vienkārši piesējam klāt vienu papildu hektāru un tad novācam to, kas paliek.

Kaņepju novākšanu var veikt divējādi, mēs vācam vienkārši ar graudu kombainu. Mums to ir trīs, katram savas priekšrocības un trūkumi. Man ir tāds pavisam neliels Massey Ferguson kombains, ko dodu arī dēlam, lai mācās. Vēl ir mans pirmais padomju laika kombains Jenisej, kas ir lūžņu cenā, bet noder arī strādniekiem mācīties. Trešais ir New Holland. Taču visi kombaini notinas jebkurā gadījumā! Tur nu neko nevar darīt. Pērn slapjajā rudenī vispār 2 ha kaņepju palika uz lauka! Pašā sākumā, kad mums bija vien hektārs kaņepju, tās vācām ar rokām. Tas būtu vislabākais variants – kaņepes jāizrauj ar saknēm, jāsaliek statnīšos, kur tās dabīgi nogatavojas. Pēc tam vai nu kūlām ar tādu kā spriguli, vai metām kombainā. Tagad mēs kuļam vēl negatavas kaņepes – augšējās jau ēd putni, kamēr apakšējās vēl ir zaļas. Vēl otrs kaņepju novākšanas veids ir t.s. dalītā metode. Kādreiz par to neko negribēju stāstīt, domāju, ka tas būs tāds kā noslēpums, bet tagad par to ir plaši daudz kur aprakstīts. Pēc šīs metodes kaņepes tiek pļautas ar divām izkaptīm, viena iet pa augšu, otra – apakšu. Te gan ir savi sarežģījumi ar zaļās masas nokulšanu... Ideāla nav neviena metode.

Pēc kaņepju audzēšanas tās ir jākaltē un jātīra, tāpat kā pārējās zālāju sēklas. Mūsu iekārtas ir vēl no padomju laika, tām grūti dabūt detaļas, bet darbojas ļoti labi. Pa dienu varam iztīrīt tonnas trīs, tas gan ir atkarīgs no šķirnes, jo, piemēram, sarkanais āboliņš iet ļoti lēni, tas vēl ir speciāli jāberzē. Kad sēklas gatavas, liekam maisos, sertificējam un varam tirgot kā sēklas materiālu vai izmantot savas produkcijas ražošanai. Sadarbojamies arī ar kooperatīviem Daiva un VAKS.

Saimnieks izrāda senos rīkus, kas agrāk noderējuši saimniecībā kaņepju pārstrādei.

– Kāda ir jūsu kaņepju pārstrādes produkcija un kur to realizējat?
– Mums ir smalkā un rupjā maluma kaņepju aizdars, grauzdētas kaņepju sēklas, kaņepju sēklu kripatiņas – šādu nosaukumu izdomāja tēvs, kā arī kaņepju eļļa, ko paši spiežam. Kaņepes ir ļoti veselīgas, par to jau katrs pats var izlasīt un izpētīt. Pircēju pieprasītākais ir rupjais kaņepju aizdars. Droši vien daudz kas ir atkarīgs no reklāmas, jāpopularizē, jāstāsta receptes, tad pazīstamāka būs arī pārējā prece! Ražošanas procesā klāt netiek pievienots ne sviests, ne augu tauki, ne sāls, ne citas garšvielas. Adzelviešu kaņepju sēklas tiek izmantotas arī saldumu ražošanā.

Mūsu produkcija ir gan pāris lielveikalu ķēdēs, gan arī Rimi Klētī, Rāmkalnu veikalos. Ļoti gribētu tikt arī Maxima ķēdē. Vēl gribētos vairāk pievērsties arī internetam – lai mūsu produkcija būtu ērti iegādājama online. Pašlaik lasu grāmatu par darba organizāciju, un tur ir teikts, ka būtiskākais ir saprast, kurš darbs attiecīgajā mirklī ir svarīgākais, un ar to jāsāk. Tā nu sanāk, ka internets nekad īsti nenonāk prioritāšu priekšgalā. Ceru, ka dēls, kas vēl gan iet 8. klasē, šim pievērsīsies, jaunā paaudze šajā jomā orientējas ļoti labi!

– Vai šobrīd varat apmierināt visu pieprasījumu vai vēlaties ražošanas jaudas palielināt?
– Protams, ir vieta izaugsmei. Tāpat ļoti gribētu nodarboties ar eksportu. Ir tikai jāsaprot prioritātes. Zālāju sēklas, to maisījumi ir mūsu galvenais virziens, kaņepes ir tikai viens no elementiem saimniecībā. Gribas izdarīt vairāk, bet ir jāsaprot – tieši ko. Mums ir ikdienas virpulis, darbi, kas jāpaveic, tāpēc jācenšas noteikt konkrētu mērķi, kas ir jāsasniedz. Šodien arī – salūst traktors, tīrīšanas mašīnai gultnis iziet no ierindas... un ir jāskrien un jādara, bet lielais mērķis piemirstas. Tāpēc ir svarīgi par to tomēr atcerēties, likt acu priekšā un uz to tiekties. Tieši tā mēs attīstījām zālāju sēklu tirdzniecību, izejot visus birokrātijas līkločus, un beigās izrādījās, ka tas nemaz nav tik grūti.

Te liela loma ir arī komandai, darbinieku motivēšanai un iedvesmošanai. Dažkārt ir labi uzticēt kādu lielāku pienākumu, viņi pat jūtas iepriecināti, novērtēti. Ja darbinieks jūt arī savu ieguvumu tajā visā, tad panākumi nāk ātrāk. Taču šis viss nāk ar lielu pieredzi un kļūdām. Protams, arī konkurentiem ir savi mērķi. Kaņepju ražotāji Latvijā ir vairāki, bet katram ir nedaudz atšķirīga produkcija un līdz ar to savs cienītāju loks. Piemēram, savu kaņepju pārstrādes ražotni kurinām ar malku, un tas produktam piešķir pavisam citu aromātu. Arī kaņepju eļļa ir vairākiem ražotājiem, taču to varētu izmantot arī kosmētikā – kā skrubi, arī viena laba biznesa ideja! Ir daudzas nišas, kur vēl varētu iet iekšā! Ar ražotni arī ir gājis visādi – iegādājāmies iekārtu, kas izcili derētu gaļas malšanai, bet kaņepēm galīgi neder, tagad stāv stūrī.

– Cik darbinieku jums ir?
– Pastāvīgi pie mums ir četri, bet vasarā, sezonas laikā, nāk klāt vēl. Ir arī praktikants no Smiltenes tehnikuma. Man pašam ir divi darbi, kas ļoti patīk, – sēt un nokult, pārējo uzticu citiem. Atļāvu gan arī darbiniekam sēt, lai viņš redz, kā augs viņa lauks. Iesēt var tikai vienreiz, tāpēc tas ir atbildīgs posms. Ja nokļūdīšos, gadu būšu bez naudas. Un kļūdas var būt visādas. Pat sējmašīnā iebirusi lapa var atstāt sekas – tīrums palika strīpains! Tagad vienmēr lietoju piekabei brezenta pārklāju.

– Taču iepriekš jums bija arī citas nozares, kurās darbojāties.
– Savā laikā esam darījuši daudz ko. Vienu brīdi audzējām kartupeļus, mums bija visa nepieciešamā tehnika, taču pieprasījums pēc tiem saruka, un tad pievērsāmies zālājiem. Ir bijuši arī dārzeņi, arī aitu ganāmpulks, bet, kad kaimiņu suns daļu aitu nokoda, to vairs negribējām turpināt. Nemitīgi ir jādomā kas jauns, lai attīstītos un gūtu peļņu.

Šogad beidzām vecāku mājas atjaunošanu, tā nu izskatās ļoti labi. Mums pašiem sava vēl jāatjauno, bet nevaru izšķirties – ieguldīt ražošanā vai mājā. Sākumā bija tā, ka tēvs, droši vien, lai mani pieturētu, iedeva man apsaimniekot pāris hektārus. Līdzīgi domāju darīt ar savu dēlu, ceru, ka viņam arī būs interese par lauksaimniecību. Mums bija tāds kā pārējas posms, līdz saimniecība nonāca manās rokās un es varēju attīstīt modernāku ražošanu. Mācījos Priekuļu tehnikumā, pēc tam studēju Rīgā, tikko atvērtajā biznesa augstskolā Turība uzņēmējdarbību. Tas laiks man patika, iepazinu Rīgu un dažādus cilvēkus. Jau toreiz apguvu, kur atrodas veikali un noliktavas. Uz Rīgu nekad tukšā nebraucu, vienmēr krava līdzi – zirņi, kaņepes, un piedāvāju veikaliem. Tēvs teica – ja gribi naudu, pārdod! Tā arī bija īstā dzīves skola. Vēl gadu pavadīju Amerikā, kurp devos kā praktikants. Tas bija tāds jaunības maksimālisms, īsais kurss angļu valodā un lēciens nezināmajā, kad bija pašam jātiek galā. ASV strādāju kādā saimniecībā Minesotas štatā pie ārsta, kura vaļasprieks bija lauksaimniecība, pēc tam Floridā – apelsīnu sulas spiestuvē. Tur man patika, bijām jaunieši no kādām 15 valstīm, tāda dažādība!

Kad atgriezos Latvijā, gribēju mesties saimniekošanā ar jaunu jaudu, tomēr mūsu un tēva viedokļi atšķīrās, biju jau izveidojis ģimeni un vēl divus gadus strādāju Valmieras LAD filiālē. Pēc tam tēvs aizgāja t.s. Eiropas pensijā un vienojāmies, ka tomēr saimniekošu Adzelviešos. Arī sieva pieliek roku pie visādiem darbiem, kas nu ir vajadzīgi. Mana mamma joprojām palīdz ar grāmatvedību, loģistiku un veikalu pasūtījumiem. Viņas aprūpē ir arī vairāk nekā 20 bišu saimes. Tēvs palīdz ar zālāju sēklu tīrīšanu. Vispār no tēva esmu mācījies, kā var saimniekot bez milzu kredītiem. Viņš daudz ir paveicis paša rokām, un sanācis lielisks rezultāts, piemēram, uzcēla tehnikas novietni. Vienīgi mēs par vēlu sapratām, ka kalte un noliktava jātaisa pašiem sava, uz savas zemes. Jo kādas trīs reizes izmantojām citu ēkas un nācās no tām izvākties. Tagad mums pašiem ir gandrīz viss, kas vajadzīgs.

Dzeltenā ir mums raksturīgā iesaiņojuma krāsa. Drīzumā gan plānojam pāriet uz stikla taru, saglabājot dzeltenos dizaina elementus.

– Ko esat izmantojuši no ES fondiem?
– Valtra bija mans pirmais traktors, ko iegādājos savai saimniecībai. Ar to lielāko daļu darbu veicu vēl šodien. Taču to pirku pats par savu naudu, ieķīlājot dzīvokli un savu zemi. 2014. gadā izmantoju fondu līdzekļus, lai iegādātos miglotāju, – esmu ļoti apmierināts ar Amazoni, tāpat arī pirkām arklu, frēzi. Man ļoti patīk tehnoloģija, ka varu vienlaikus sēt un frēzēt. Tā nolēmu strādāt, jo apkopoju zemnieku viedokļus un izrādījās, ka lielākā daļa dara tieši tā. Galvenais ir nebaidīties prasīt padomu! Es nesmādēju arī lētāku tehniku – man ir trīs Belarusi.

Tēva celtā tehnikas novietne, kuras neparastā forma noskatīta no vāciešiem – ekonomisks un ērts risinājums.

– Jūs saimniecībā uzņemat arī tūristus, vai arī ziemā?
– Jā, pie mums ziemā mēdz notikt, kā mēs smejoties saucam, teātra tūrisms. Cilvēki brauc uz Valmieras teātri, bet pa ceļam iegriežas arī pie mums. Mums ir sena klēts, demonstrējam kaņepju pārstrādes procesu ar seniem darbarīkiem, piedāvājam kaņepju produktu degustāciju. Vislabāk ar tūristiem mums gāja 2008. gadā, kad bija krīze un radās sajūta, ka visi tiešām saspiedās ar mugurām kopā. Tad pie mums daudz brauca tieši vietējie tūristi, modē nāca arī gadatirgi un ekoveikaliņi, arī mūsu produkcija ieguva plašāku atpazīstamību. Šķita, ka mūsu, latviešu produkcijai ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Savukārt pašlaik ir tāda sajūta, ka mūsu preces īsti vairs neiet plašumā, jo ne igauņu, ne lietuviešu lielveikalos neredzu Latvijas produkciju, kamēr mums viņu izstrādājumu ir gana. Man sirds sāp, ka Dziesmu un deju svētkos dalībnieku komplektā bija lietuviešu minerālūdens. Vai tad tiešām mums Latvijā trūkst ūdens?

Paša metināta šļūce, kam saimnieks guvis iedvesmu no citu ražotāju tehnikas.

– Vai bērnus apzināti virzāt uz lauksaimniecību?
– Tā lēnītēm, jā. Pavasarī došu dēlam aprūpēt savu kaņepju lauku. Mikus jau māk gan sēt, gan kult, es varbūt vienīgi palīdzēšu ar aršanu, tāpat arī tirdzniecību. Viņam uzreiz ir interese, jo redz to skaitli, kas galā varētu sanākt. Būs jāmēģina kā dzīvē – kaut ko atskaitīt nost par degvielu u.c. Viņš ir arī ar mieru doties uz Priekuļu tehnikumu. Tad būsim tur bijuši trīs paaudzēs, jo tur mācījās arī sievastēvs. Pašlaik dēlam interese ir, un es to veicinu, bet, protams, ar piespiešanu neko nevar panākt. Šogad arī ņēmu līdzi dēlu uz tikšanos par jaunā traktora iegādi, gribu, lai viņš redz, kā tas viss dzīvē notiek.

Arī mani vecāki savā laikā audzēja tulpes, klemātus (vīteņaugus), un es palīdzēju. Man maksāja par katru sapotēto klemātu, kopā ar māsu braukājām pa tirdziņiem, pārdevām. Tas viss ir nosēdies atmiņā, un gribas, lai arī bērniem ir šāda interesanta pieredze. Vēl abi bērni iet mūzikas skolā, meita Vineta spēlē klavieres, dēls – saksofonu, apmeklē arī karatē. Tā ir pamatīga loģistika, un tas ir liels sievas nopelns, ka bērni tiek izvadāti visur, kur vajag, Valmiera mums ir pusstundas attālumā. Savukārt mans vaļasprieks ir pilates – tur var gan sakārtot domas, gan kārtīgi izvingroties. Vēl mēs ar sievu dejojam VPDK Nakte.

Man patīk mans darbs, patīk te būt un strādāt kopā ar savu ģimeni dzimtas mājās. Priecājos, ka manam darbam būs sekotāji!