Saimnieks LV / 2019.gads (Novembris.)

Līdz ar ES Regulas ieviešanu visām organizācijām, kas vēlas nodarboties ar šķirnes dzīvnieku audzēšanu un ciltsdarbu, vajadzēja programmas pielāgot regulas prasībām. Šoruden apstiprināta arī Latvijas zilās (LZ) govs ciltsdarba programma, ko izstrādājusi Šķirnes saglabāšanas apvienība Zilā govs. Tās vispārējie principi pauž, ka Latvijas zilo govju audzēšanas programmas dalībnieks var būt jebkurš Latvijas zilās šķirnes dzīvnieku turētājs, kura dzīvnieks ir ierakstīts vai atbilst ierakstīšanai LZ govju šķirnes ciltsgrāmatā.

Programmā var iesaistīties arī tad, ja ganāmpulkā veic snieguma pārbaudi un atražo LZ šķirni, izmantojot tikai sertificētus LZ vaisliniekus. Pastāv vēl citi nosacījumi, kas attiecas uz dokumentu kārtošanu un iesniegšanu.

Daiga Šimkevica ir Šķirnes saglabāšanas apvienības Zilā govs vadītāja, ciltsdarba zootehniķe. Strādājusi apvienībā kopš 2006. gada. Savulaik viņai bijusi sava saimniecība Rundāles novada Svitenē. Daiga labi pazīst lopkopju darba ikdienu. Lai gan sirdij joprojām tuvi ir zirgi, tagad strādā pie ciltsdarba organizēšanas. Viņa atceras, ka pirmo zilo gotiņu ieraudzījusi Sarkaņu mājās Svitenē, kur to arī nopirkusi.

Par radniecību ar senajiem senčiem liecina govju zilā krāsa. Latvijas zilo mēdz dēvēt arī par mēness vai līvu govi. Daiga Šimkevica, raksturojot šķirni, uzsver, „Romantikas un krāsas dēļ tā ir ļoti pateicīgs tūrisma objekts, jo saista ekskursantu uzmanību un ir piemērota bioloģiskajām saimniecībām, kas nemēdz pārbarot lopus ar pārtikas piedevām. Lai gan piens ir govij uz mēles, šī šķirne ir izturīga un pieticīga ēšanas ziņā, bez savas piena lāses neatstās. Vēl LZ ir labas zīdītājgovis ar izteikti mātišķām jūtām. Droši var uzticēt svešu teliņu, viņas labprāt atsavina to citai un pieņem par savu. Nav speciāli pētīts, bet saimnieki zilās govs gaļu raksturo kā ļoti garšīgu.”

Kādā situācijā šobrīd ir Latvijas zilās govs šķirne? Kādas ir priekšnojautas par tās attīstību? Kā trūkst šai govkopības nozarei un kā sokas tiem, kas ar LZ šķirni savos ganāmpulkos nodarbojas? Par to visu aicinājām Daigu Šimkevicu pastāstīt plašāk: „Kad Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados sāka runāt, ka tomēr pastāv tāda īpatnēja govju šķirne – Latvijas zilā, pēc nepilnīgiem uzskaites datiem, šādu dzīvnieku bija saglabājies vien daži desmiti. Tos arī var uzskatīt par šķirnes atjaunošanas izejmateriālu. No šīm govīm cēlušies pirmie atražošanā izmantotie buļļi, viņu asinis tagad rit jebkurā par Latvijas zilo atzītajā dzīvniekā.

Redzams, ka LZ skaits strauji pieauga 2000. gadu sākumā. Iemesli – tas pats atbalsts plus konkrētu nosacījumu trūkums dalībai programmā. Ņēma jebkuru, kaut tikko dzimušu, ka tik zils, un viņus sāka cept no jebkuras brūnaliņas un raibaliņas, apsēklojot ar LZ bulli, jo LZ krāsas gēni ir ļoti spēcīgi un visbiežāk bērns šādos krustojumos dzima zils. Kad bija jāsāk slaukt un izrādījās, ka raibajai piena tomēr ir krietni vairāk, šādi krustojuma zilie bija pirmie kandidāti uz gaļas cehu. Kad atbalstam sākām prasīt, lai jau māte būtu LZ, šādu gadījumu skaits strauji saruka. Taču vēl tagad daudzām LZ asinībā vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa ir LB vai HM. Mēs par visvērtīgākajām uzskatām tās LZ, kuras cēlušās no senajām govīm, bez zināmas izcelšanās, jo 50 gadus − visu pirmās Latvijas pēdējo piecgadi un padomju varas laiku − netika veikti nekādi ciltsreģistri par zilajiem lopiem, tātad arī nav informācijas par priekšteču paaudzēm, toties ir neapgāžami skaidrs, ja govs ir zila, viņai senčos pilnīgi noteikti ir kāds LZ.”

Pēdējos gados zilo govju skaits samazinās, šobrīd to ir 855, no tām programmā 350. Iemesli ir dažādi. Lielu peļņu LZ nenes, un nebūs daudz saimnieku, kas turēs tikai smukumam. Zemnieku paaudze arī noveco, bet vietā reti kurš paliek.

Daiga uzsver: „Ir problemātiski mazo novietņu kontekstā veikt padziļinātus pētījumus piena kvalitatīvo rādītāju, piemēram, proteīnu kvalitātes u.c. izpēti. LZ ir pētītas LLU projekta ietvaros, bet tas neaptver šķirni kopumā, tikai nelielu tās daļu. Tas pats par gaļas kvalitatīvo īpašību izpēti. Biedrībai tam visam pietrūkst līdzekļu, to varam veikt tikai kādu pētījumu projektu ietvaros, bet tik mazskaitlīga un neperspektīva šķirne pagaidām nevienu nav ieinteresējusi. Biedrībai bija idejas, rakstījām projektus gan par visas šķirnes piena proteīnu izpēti ar domu veidot LZ par kvalitatīvu pienu ražojošu šķirni, gan par gaļas izpēti, mēģinot radīt un piedāvāt zīmolu produktus. Diemžēl ne viena, ne otra ideja netika atbalstīta. Mana vīzija: salikt vienā novietnē vērtīgākos ataudzējamos jaunbuļļus un šķirnei vērtīgākās govis, kuras īpašnieki kādu iemeslu dēļ nevar turēt, bet kuras varētu izmantot atražošanai. Tagad tādas visdrīzāk aiziet desās, jo mēs nevaram nevienu privātīpašnieku piespiest ne pārdot, ne nopirkt dzīvnieku. Nu nav mums tādu tiesību. Varam tikai lūgt... Visā ir brīvprātības un godprātības princips, tāpat kā iesaistīšanās šķirnes ganāmpulka veidošanā un ģenētisko resursu programmā. Pat tad, ja atrastos privātīpašnieks, kas ar savu novietni šādā projektā iesaistītos, valsts viņa privātbiznesu nedrīkst atbalstīt. Taču valsts rīcībā nav šādas novietnes/fermas un pagaidām arī intereses par šādu projektu. Bet risnājums varētu būt līdzīgs kā ar Latvijas brūnajām Vecaucē.”

Zilās govs šķirnes entuziasti – Daiga Šimkevica, Guntis Pauga un Valda Zvaigznīte.

Ceļā uz Vidzemes lopkopju saimniecībām iegriežamies Siguldas Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā, kur tiekamies ar valdes priekšsēdētāju Nilu Ivaru Feodorovu. Biedrībai ir ļoti laba sadarbība ar šo staciju jaunbuļļu biomateriāla atražošanā. Pat vispareizākie līgumi neaizstāj tiešu sarunu vērtību. Tā ievirzās par visdažādajiem lopkopības nozares aspektiem un cilvēciskā faktora klātbūtni. N. I. Feodorovs pārliecināts, ka vissvarīgākais ir ieinteresētība darbā. „Nozarē cits citu pazīstam un varam ātri apmainīties ar informāciju. Vienmēr jābūt skaidrībā, vai tiešām kaut ko nevaram paveikt, vai negribam. Latvija izceļas ar to, ka esam pārāk centīgi norādījumu izpildītāji, taču, pārdomāti sadarbojoties, varam daudz izdarīt. Latvijas zilās šķirnes attīstībai un ģenētiskajai pilnveidošanai nepieciešams zināt, kādas šķirnes buļļi vaislai vajadzīgi, jo ļoti svarīga ir dažādība un vai varam to piedāvāt. Patlaban uzkrātais biomateriāla daudzums un dažādība ļautu atjaunot LZ šķirni pat pēc daudziem gadiem, arī ja vairs nebūtu nevienas dzīvas govs.”

Daiga Šimkevica gan ironizē: „LZ ir vai nu naudīgu cilvēku vaļasprieks, vai nostrādā vecā labā latvieša spītība. Daudzi Latvijas zilo gotiņu izvēlas arī ainavas izdaiļošanai. Galvenie LZ šķirnes kritēriji ir, pirmkārt, krāsa, asinība (ideāli, ja šķirnes asinība ir 70 %, labi arī, ja 50 %) un izcelsme. Kamēr LZ skaits ir tik neliels, atražošanai izmantosim arī LZ ar ne tik ideāli zilu krāsu, kā vēlētos, bet vadīsimies pēc izcelsmes – cik plaši bullis izmantojams un vai nepalielinās inbrīdingu. Proti, ja bullim ir izcila izcelsme un asinība, mēs pievērsim acis uz to, ka viņam sastopama arī rūsgana spalva.”

Tomēr abi pieredzējušie speciālisti secina – lai vismaz pagaidām motivētu lopkopjus un saglabātu LZ šķirni, vajadzīgs lielāks valsts atbalsts. Apnicīga kļuvusi salīdzināšana ar Igauniju, tomēr, ja nebūtu tik krasu atšķirību, neviens to nedarītu. Kāpēc Igaunijā šķirnes dzīvnieku audzētājus valsts var subsidēt ar ievērojami lielāku naudas summu nekā mēs? Runa nav tikai par vienas nozares šaurajām interesēm, bet par šķirnēm, kādas piederīgas tikai Latvijai, un to dzīvotspēju varam nodrošināt tikai mēs paši.

Zilo govju lolotāji
Raunas novada Drustos ir Normunda Zvaigznītes zemnieku saimniecība Skolieši. Dzīvojamā māja ir bijusī zviedru laikā celtā skola. Zemnieku bērni te skolojušies no 1873. līdz 1935. gadam. Valdas Zvaigznītes ģimene plašajā divstāvu ēkā dzīvo un saimnieko kopš 1988. gada. Zvaigznītes ir bagāti ar četriem bērniem un sešiem mazbērniem. Valdas ganāmpulkā ir 150 galvas, 50 slaucamās gotiņas, katru saimniece apčubina un aprūpē, katru sauc vārdā. Par Valdu varētu teikt – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk var izdarīt. Viņai piemīt milzīga vēlme mācīties. Apguvusi arī sociālā darbinieka profesiju un strādā tajā jau vairāk nekā desmit gadus. Dēla ģimene apstrādā 70 ha vectēva zemes Ropažos. Vīrs Normunds savulaik beidzis Murjāņu sporta internātskolu un vēlāk ieguvis agronoma diplomu Jelgavā. Pastrādājis Īrijā divus gadus un atgriezies, lai uzņemtos saimniecības rūpes.

Interesanti, ka arī Valdas pirmā mīlestība bijuši zirgi, tāpēc Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā viņa 70. gados ieguvusi zootehniķa specialitāti. Drustos uzaicināta par galveno zootehniķi, bet 80. gados mācījusies Rjazaņā zirgu treneru kursos. Valdas enerģiskajā stāstījumā gan ieskanas vēsts par bērnu atturīgo attieksmi pret lielo ganāmpulku Skoliešos, taču viņi esot samierinājušies ar mammas aizraušanos. Valdas ganāmpulkā ir vairāk nekā 20 LZ šķirnes dzīvnieku, viņa ir viena no lielākajiem šķirnes audzētājiem un dedzīgiem entuziastiem Latvijā. Saimniecībā netrūkst arī šķirnes vistu, zosu, kazu. Ar kazām sākusi nodarboties zemās piena iepirkuma cenas dēļ, kamēr tās izaudzinājuši, cenu atkal govju pienam pacēla.

Guntis Pauga saimnieko dzimtas mājās, zemnieku saimniecībā Rieksti, viņam vetārsta specialitāte. Kopā ar Valdu strādājuši plecu pie pleca vēl kopsaimniecības laikos. Ganāmpulkā līdzās citām ir četras Latvijas zilās šķirnes gotiņas. Īpašu cieņu izpelnījusies seniore, 12 gadus vecā Salaca. Viņa ir tieša, pirmo 90. gados apzināto LZ govju pēctece, tāpēc jo vērtīga šķirnes atražošanai. No šīs govs potenciāli vēl var iegūt šķirnes bullīti. Saimnieks to paglābis no kāda gaļas liellopu audzētāja, kur Salacai bijuši pagalam neatbilstoši apstākļi. Guntis Pauga ir pieredzējis lopkopībā un zina tajā ieguldītā darba sūro vērtību. Viņam rūp šķirnes nākotne un zemnieku iespējas. Taču Vidzemes lejas un pakalni ir iztukšojušies, cilvēku laukos maz un vēl mazāk to spītīgo latviešu, kuri ar mieru nodarboties ar lopkopību jebkuros ekonomiskajos apstākļos. Gunta sievai Anitai Skujai savs bizness – zirgu pulciņš, un tas savukārt ir Anitas sirdsdarbs. Bet vai ar to vien Latvijas lauki var noturēties un attīstīties ilgtermiņā?

Gunta Paugas saimniecībā mājo īsts retums –  12 gadus vecā zilā govs Salaca.

Zemkopības ministrijas komentārs
Gita Jansone, Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāja:
– Vietējās apdraudētās šķirnes – Latvijas zilo un citas varēs saglabāt, ja domāsim ilgtermiņā. Zemkopības ministrija, citas organizācijas var izvirzīt stratēģiskus uzdevumus, bet virzošajam spēkam jābūt lopkopju organizācijām. Ganāmpulku īpašniekiem zūd entuziasms, kad saprot, ka LZ produktivitāte nebūs augsta un iekļaušanās ģenētisko resursu saglabāšanas programmā prasa rūpīgāku darbu nekā ar kvantitatīvi ražojošu ganāmpulku. Arī atdeve mazāka. Vietējām šķirnēm ir atšķirīgi kvalitātes rādītāji, salīdzinot ar komercsķirnēm.

LZ govju šķirnes saglabāšanas programmā 2016.–2026. gadam iekļāvušies vairāk nekā 300 LZ govju šķirnes dzīvnieku. Vietējās šķirnes ir izturīgākas, jo veidojušās mūsu klimatiskajos apstākļos. Šai nozarei akūti nepieciešams atrast nišas produktu/s, (siers, desas, gaļa) un ar reklāmas palīdzību jāiegūst un jāvairo patērētāju interese un uzticība. Tātad vajadzīgs mērķis, vīzija, ko mēs – audzētāji, patērētāji, zinātnieki gribam. Arī tūrisma nozarei te būtu savas iespējas. Atbalsts programmas dalībniekiem patlaban par neiegūtajiem ieņēmumiem ir 200 EUR par dzīvnieku. Var teikt, ka tas nav daudz, bet tik un tā nozarei ir jāmeklē sevī spēka rezerves, lai pierādītu LZ šķirnes vērtības un veidotu produkta piedāvājumu.

Protams, lopkopības nozare sastopas ar tādu subjektīvu faktoru, kā paaudžu maiņa. Bet jaunajiem zemniekiem ir iespēja strādāt ar jaunām, modernām tehnoloģijām, apgūt zinātnes un prakses sasniegumus.

Kādēļ tur zilās govis

• Īpatnēja apmatojuma krāsa.
• Cieņa pret senču mantojumu.
• Tūristu piesaistes objekts.
• Labas teļu mātes.
• Veselīgas.
• Produkcijas iegūšanai.
• Ilgmūžīgas.