Saimnieks LV / 2018.gads (Maijs.)

Ances ir saimniecība, kur pēdējo 10 gadu laikā skrupulozi izkopta vietējā aitu šķirne – Latvijas tumšgalve, izveidojot vienu no labākajiem tīršķirnes ganāmpulkiem valstī. Tam pamatā ir saimnieka Kaspara Kļaviņa pieeja – neatstāt novārtā latviešu pašu reiz veidoto šķirni, kas ir piemērotāka vietējiem apstākļiem nekā vairums ārzemēs selekcionēto, kā arī patiesi zinošu cilvēku padomu uzklausīšana. Saimnieks iestājas par vietējo šķirņu izkopšanu graudkopībā un lopkopībā, aicinot vairāk domāt par pārstrādi un nišas produktiem, kas ilgtermiņā sniegs lielāku ieguvumu nekā tikai izejvielu tirgošana.

– Kas jūs pamudināja pievērsties aitkopībai un izvēlēties tieši Latvijas tumšgalves šķirni, lai gan tirgū ir citas, ko vērtē arī kā ražīgākas.
– Par aitkopības saimniecības izveidi sākām domāt 2006. gadā, kad vēl strādāju bankā. Īpašumu nopirkām no igauņu vecsaimnieka, kurš bija pirmās brīvvalsts laikā te izveidojis savu saimniecību. Kad viņš saprata, ka draud padomju varas represijas, atgriezās Igaunijā. Saimniecība tikmēr tika lietota kolhoza vajadzībām, jaunajā dzīvojamajā mājā ir bijis kolhoza kantoris, rādīts kino, vēlāk dzīvojuši dažādi ļaudis, arī sezonas strādnieki. Kad īpašumus atguva, saimnieks Jaunpeitēnus pārdeva. Mums bija tāda sajūta, ka kaut kas jādara papildus. Domājot par to, ka esam tīrā, mežu ieskautā vidē, bet tīrumos ir nekopta Ulmaņlaika meliorācija, izvēle krita par labu aitkopībai. 2007. gadā nopirkām Valdas Straumes Latvijas tumšgalves šķirnes saimniecības Rocēni aitu māšu ganāmpulku. Tā izkopšanā un attīstībā piedalījušies aitkopības nozares autoritātes – dr. agr. profesore Daina Kairiša, kam aitkopība ir sirdslieta, dr. agr. Genovefa Norvele, kas ir viena no retajām mācītajām aitkopības speciālistēm, ilggadējs zootehniķis, aitkopības entuziasts, tagad jau nelaiķis Roberts Sīmansons, profesionālākā veterinārārste šajā jomā Latvijā Aija Šneidere u.c.

Pirmajā gadā, kad piedzima jēri, atbrauca profesore Kairiša un izbrāķēja teju visus. Pēcāk viņai teicu – nejūtos tik labs vadītājs, lai no 7 % iznākuma izveidotu kvalitatīvu ganāmpulku. Tomēr mēs turpinājām, brāķējām bez žēlastības un pašlaik esam izveidojuši nelielu, toties salīdzinoši ļoti kvalitatīvu tumšgalvju ganāmpulku. Izlasi veicām pēc asinības un eksterjera – raibumi, melnie matiņi, kājas, sakodiens u.c., skatījāmies, kāda ir māšu auglība un īpašības, pienīgums. Tā kā sākuma bāze bija zema, ātri panācām strauju izaugsmi. Mums ir pirmais Latvijas tumšgalves ganāmpulks valstī, kurā no 2016. gada visi dzīvnieki ir skrepi rezistenti, ar genotipu R1, mums ir arī pirmais šķirnes ganāmpulks, kurā, sākot no 2015. gada, visām jaunajām aitām izcelsme tiek apstiprināta ar DNS testu pēc abiem vecākiem. Tas nepieciešams selekcijai, jo Latvijā aitas tiek pārotas, izmantojot dabīgo lecināšanu, un nereti jēra māte vai tēvs izrādās cits, nekā domā saimnieks.

Aitas ir Latvijas videi ļoti piemēroti mājdzīvnieki! Pirmās brīvvalsts laikā aitu skaits bija gandrīz desmit reizes lielāks nekā šobrīd. Tāpat aitai ir vilna, āda, ko var izmantot. Pagājušā gadsimta 30. un 40. gados Latvijā un lauksaimniecībā tika paveiktas daudzas labas lietas, kas strādā vēl joprojām. Viena no tām ir arī Latvijas vietējo šķirņu izveide, tajā skaitā radīta Latvijas tumšgalve. Vietējām aitām mērķtiecīgi ar valsts atbalstu tika vesti teķi no Anglijas, tolaik gan gaļa bija tikai viens no ieguvumiem, jo liels uzsvars bija uz vilnu, ko izmantoja apģērbu gatavošanai. Bija pat tāds aicinājums – izmantojot vietējo tekuli, no aitas varēsi nodrošināt drēbes vienam bērnam, ņemot angļu, – diviem bērniem. Manu izvēli noteica arī cieņa pret šķirnes izveidotājiem un cilvēkiem, kuri pirms vairāk nekā 20 gadiem to saglāba. Salīdzinājumam, Latvijas brūno govju ir palicis pavisam maz, piena lopkopība kļuvusi daudz intensīvāka, tomēr, ja šo vietējo šķirni labi ēdina, piens sanāk ļoti kvalitatīvs!

– Jūs arī darbojaties nozares organizācijās, lai gādātu par aitkopības attīstību.
– Jā, esmu Latvijas aitu audzētāju asociācijas pārstāvis Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē. Asociācijā esam izstrādājuši Latvijas aitu audzēšanas stratēģiju, tomēr trūkst prasmes un atbalsta to pārliecinoši realizēt. Arī aitu asociācijā ir laiks izvirzīt jaunus mērķus, piemēram izkopt un pavairot Latvijas tumšgalvi, lai šo šķirni vēlētos un varētu iegādāties aitu audzētāji ārzemēs. Prieks, ka Lauksaimniecības datu centrs pēdējo gadu laikā ir veicis būtiskas izmaiņas dzīvnieku datu bāzē, tāpat atsaucīgi ir Lauku atbalsta dienesta darbinieki, arī Zemkopības ministrijas darbinieki lielā daļā gadījumu ir atsaucīgi konstruktīviem priekšlikumiem. Lauksaimniecības politika tomēr ir jāvirza uz ilgtermiņā sabalansētu, videi un cilvēkam draudzīgu attīstību, un atbalsta maksājumi tam ir labs instruments. Citādi sanāk, ka dod tam, kas attiecīgajā brīdī skaļāk kliedz vai uztver atbalsta naudu tikai kā uzņēmuma ieņēmumu palielināšanas iespēju. Tā grūti sasniegt augstus ilgtermiņa mērķus. Mēs taču zinām arī par dažādām degradētām cilvēka teritorijām pasaulē, t.sk. lauksaimniecības zemēm, kur kukaiņi gājuši bojā un tiek piedāvātas mākslīgās bites augu apputeksnēšanai.

Otra lieta ir normatīvās aktu bāzes pilnveidošana, kas arī ir gana būtiski. Latvija ir ļoti maza, un viens otru te pazīst, līdz ar to lobijiem ir liela ietekme. Es tomēr būtu par stingrāku lauksaimniecības politiku, ko ikdienā var pārliecinoši realizēt, nevis ik pa brīdim apmierināt kādas šauras grupiņas īstermiņa intereses. Šeit nerunāju par palīdzību kādās nelaimes gadījumā, kas prasa ātru un konkrētu rīcību, bet gan vēlmi dažādos veidos izstiepties uz budžeta vai līdzcilvēku rēķina. Piemēru tam ir daudz, skaļākais šobrīd ir OIK! Arī tur apakšā nav īsti godprātīga vai valstiska attieksme. Un, vai par to obligāti vajadzētu maksāt mums katram?

Aitkopībai noteikti ir potenciāls attīstīties. Arī daudzi jauni cilvēki izvēlējušies aitkopību kā sev tuvu nozari, un tā turpina augt. Tāpat domāju, ka, palielinoties aitu skaitam, arī vilnas bizness attīstīsies. Lielāks aitu skaits palielinās nozares svaru, veidosies stabils pieprasījums kvalitatīva vaislas materiāla ražošanai uz vietas. Piemēram, pašlaik piena lopkopībā ciltsdarbs pārsvarā notiek ASV un Eiropā, pie mums vairs tas nav attīstīts, jo galveno produktu – spermu pērkam no citām valstīm. Tāpēc nodrošināt savu šķirņu, kā arī dažu labāko ārzemju šķirņu attīstību gan lopkopībā, gan augkopībā ir jēga. Un valsts atbalsts šādiem procesiem ir lauksaimniecības politikas veidošana.

Nedomāju, ka mums būtu jāiet pasaules globālajā tirgū, tiešā veidā konkurējot ar industriālajiem lielražotājiem, Latvijas ražotājiem vajadzētu spēt piedāvāt kvalitatīvus, veselīgus nišas gala produktus. Jau vairākus gadus no Latvijas izved gandrīz pusi no saražotā svaigpiena – tomēr vēsture rāda, ka eksportēt izejvielu nav pareizs ilgtermiņa risinājums. Sanāk, ka pienu, kura ražošanu atbalsta arī valsts budžeta līdzekļi, vedam ārā, tā atbalstot citu valstu pārstrādātājus un tirgotājus, jo zemnieks jau nesaņem Eiropas cenu. Pakāpeniski šo situāciju tomēr vajadzētu mainīt. Ļoti labi, ka graudu un piena nozares attīstījušās sekmīgi un šobrīd mūsu lauksaimniecībā ir svarīgākās. Graudinieki pašlaik lielā mērā darbojas pasaules tirgū. Šeit gan jāatceras, ka mūsu lauksaimnieki saņem būtiski mazākus atbalsta maksājumus nekā vecajā Eiropā, un tā nav godīga konkurence. Tomēr jāsaprot, ka mēs vedam ārā izejvielu arī šajā gadījumā. Uzskatu, ka, uzstādot skaidrus mērķus, vairāk būtu jāstimulē tādu saimniecību attīstība, kurās audzē lauksaimniecības dzīvniekus. Izvedot graudus, sanāk, ka eksportējam zemes auglību, bet importējam minerālmēslus un pesticīdus. Tajā ir vērts iedziļināties! Vairāku nozaru saimniecībā parādās iespēja diversificēt riskus, vienlaikus arī ražojot un pārstrādājot savu produkciju. Tātad risinājums un nākamais solis ir izejvielu pārstrāde un gatavu pārtikas produktu ražošana, kas dažādu iemeslu dēļ gan neattīstās pietiekami sekmīgi. Šeit ir vēl viena, manuprāt, ļoti laba ilgtermiņa iespēja – Latvijā katru gadu mērķtiecīgi palielināt bioloģiski apsaimniekoto lauksaimniecības zemju platību, teiksim līdz 50 % no kopējās, ciešā saistībā ar bioloģisko produktu pārstrādi. Pārliecinoši lielākā mūsu sabiedrības daļa no tā būtu tikai ieguvēji.

Lopkopībai varētu pievērsties arī stabili graudkopji, tas būtu ideāli, ja valsts šādu modeli īpaši atbalstītu. Viena konkrēta lieta, kas nākamajā plānošanas periodā būtu jāatrisina kopā ar Zemkopības ministriju esošā budžeta ietvaros, ir tā saucamās kaušanas prēmijas. Šeit runa ir par nelielu atbalstu katram kautuvē kautam kvalitatīvam jaunlopam, jēram, kazlēnam. Esam dzirdējuši atrunas par to, ka Latvijai ES to aizliedz, bet Somijā tomēr tādas ir. Atkal ieguvumu daudz – audzētājs stimulēts ražot kvalitatīvu kaujamo dzīvnieku, bet pelēkais gaļas tirgus tiek ierobežots.

Latvijas tumšgalves aitas bauda pavasara gaisu.

– Droši vien pieredze bankā, kur strādājāt pirms tam, arī devusi jums zināmu pieredzi uzņēmējdarbībā.
– Jā, 10 gadi, vadot bankas filiāli, nešaubīgi bija ļoti laba pieredze, toreiz filiālēs bija daudz lielākas lemšanas tiesības nekā tagad. Tieši piedalījos straujā uzņēmējdarbības attīstībā, galvenokārt laukos. Arī bankas attīstība bija ar pieaugumiem vairāki simti procentu gadā. Tomēr banku mērķis ir kļūt par globālu spēlētāju, kuram neinteresē vienas valsts robežas un iedzīvotāji, bet gan tikai peļņa. Ja nauda no instrumenta kādu mērķu sasniegšanai pati pārtop par mērķi, tad tas nes sev līdz daudz negatīvā.

– Kurā brīdī sapratāt, ka aitkopība var būt bizness, kas nes peļņu?
– Ja nebūtu atbalsta maksājumu, mēs strādātu ar zaudējumiem. Jā, noteiktu peļņu šī darbošanās nes, bet tas nav nekas pārmērīgi liels. Viss ir arī atkarīgs no katra prasībām pēc dzīves līmeņa – ja grib katru gadu braukt ar jaunu auto, šis noteikti nebūs veids, kā to panākt. To varu teikt arī par sevi – kad biju jauns, bija tik svarīgi braukt ar jaunāko auto, tagad tas nav izšķiroši.

Pašlaik tik daudz nedomājam par aitu ganāmpulka paplašināšanu, drīzāk par nelielas pārstrādes attīstīšanu. Lai varētu pārdot ne tikai kautķermeņus, bet kaut ko vairāk, pirmkārt, lai būtu iespēja gaļu sadalīt, safasēt. Te labs piemērs ir Sidrabjērs, kas piedāvā dažādus produktus, ko uzreiz var pagatavot, liekot katlā vai uz pannas. Patiesībā – ja mūsu jauniešiem būs kādas idejas, viņi tās varēs īstenot. Kāds no bērniem varētu šo biznesu attīstīt. Arī par savu nelielu kautuvi noteikti var domāt.

– Ko redzat kā tumšgalves pozitīvās puses?
– Katrai šķirnei ir savs mērķis. Pasaulē populārākās šobrīd ir speciāli selekcionētās gaļas šķirnes aitas. Mūsu vietējā šķirne nevar sacensties gaļas iznākuma ziņā, bet ar gaļas kvalitāti un ražošanas izmaksām gan. Kā jau minēju, mūsu vide pagaidām vēl ir daudz tīrāka, lai gan pesticīdu lietojums, pateicoties intensīvai graudkopībai, strauji pieaug. Līdz ar to, normāli strādājot, varam saražot labu produktu, jautājums – vai mēs to spējam arī pārstrādāt līdz tādam līmenim, lai liktu galdā? Kad sākām audzēt jērus, divi asociācijas darbinieki speciāli atbrauca pārbaudē un bija pārsteigti par to labo kondīciju, kas iegūta galvenokārt tāpēc, ka mana sieva Daiga viņus ļoti rūpīgi baro, kā arī ir laba zāles lopbarība.

Esmu sastapies ar vairākiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka aitas gaļu neēd, jo jūt specifisku garšu. Taču, kad iedodu pagaršot jēra gaļu, sakot, ka tā ir brieža, – apēd gardu muti. Protams, senāk, pagājušā gadsimta 30. gados, apstākļi bija citi – nevarēja izvēlēties tik daudz ēdamā, laukos rudenī kāva vecās aitas, ko lika zupā, tauki peldēja pa virsu, bija arī specifiska piegarša. Arī pašlaik var būt situācijas, kad atsevišķi tirgotāji jēru sajauc ar krietni lētāko aitas gaļu, un tad pircējiem var likties, ka tas nav nekas īpaši garšīgs. Ir skaidrs, ka veca aita un jērs garšo pilnīgi atšķirīgi! Mēs savas saimniecības vecās aitas nepārdodam tieši tāpēc, lai tās nenonāktu gaļas tirgū. Lielāko daļu pārstrādājam desās, pie tam nepievienojot citu gaļu. Desu darbnīcā izgatavo tiešām gardu produkciju, cilvēki nespēj noticēt, ka tā ir tikai aitas gaļa! Arī pats to labprāt ēdu, var izmantot gan aukstā, gan karstā veidā.

– Tomēr galvenais jūsu ģimenes bizness ir vaislas materiāla pārdošana?
– Jā, audzējamo dzīvnieku pārdošana – tas, kas neaiziet vaislai, paliek gaļai. Svaigo gaļu pārdodam tikai tiešajā tirdzniecībā, arī pāris restorāniem Valmierā un Rīgā. Mazi restorāni var atļauties pateikt – mums šodien ir veselīgā vidē audzis jērs no zināma audzētāja, un varam to pagatavot šādi, nevis pieturēties pie standarta ēdienkartes, kur produkciju šodien un pēc mēneša gatavo no konkrētas sasaldēta Jaunzēlandes jēra daļas. No mūsu 200 jēriem ap 100 ir teķi, no kuriem paši labākie – ap 10 % aiziet vaislai, pārējie – gaļai.

 Pārdodamie dzīvnieki paliek Latvijā, lai gan esam tos pārdevuši arī uz Igauniju. Konkrētām zināmām saimniecībām teķus mēdzam arī iznomāt lecināšanai.

– Kāds ir cikls saimniecībā – kad nāk jēri?
– Ganāmpulku esam sadalījuši divās daļās. Lecināšanu veicam divreiz gadā, līdz ar to arī jēru dzimšana ir divreiz – viena puse februārī, otra – jūlijā. Tā iegūstam, ka jēru laikā nav ļoti piebāzta kūts. Un kas jo svarīgāk – visu gadu gaļai varam tirgot jaunus, 4–8 mēnešu vecus jērus. Arī konkurence ar kvalitatīvu, legālu pašmāju un ārvalstu preci ir laba lieta, jo nemitīgi jātur kvalitātes kante. Katrs grib pelnīt, taču – ja tas ir vienīgais dzinulis, tad rezultāts var nebūt īsti labs. Es savu jēru gaļu nepārdotu uzpircējiem, jo tad, manuprāt, viņu peļņas daļa pieaug pārāk daudz. Samērībai ir jābūt visur! Pašlaik jēra gaļas cena Latvijā visos līmeņos ir pietiekami augsta – no 4.5 līdz 7.5 EUR/kg. Ja cilvēks grib pelnīt vairāk, ir jāstrādā intensīvāk. Jēra gaļas tirgus Latvijā pašlaik vēl nav piesātināts. Labi, ka jēra gaļas tirgus pie mums ir daudz pārskatāmāks nekā citu sugu gaļai.

Pati aitkopība neprasa ļoti daudz ikdienas darba, tāpēc ir iespējams pievērsties arī citām nodarbēm. Vienīgi jēru laikā ir svarīgi būt klāt. Citā laikā – ja ir izdarītas pamatlietas un aitām ganībās ir pietiekami proteīnbagātas zāles, tīrs ūdens, minerālvielas un drošība, tad viņas vienkārši ņem un aug. Par kūts modernizāciju pašlaik nedomājam, tas jāsabalansē ar ieguldījumu atdevi. Svarīgākais – lai aita ir paēdusi, lai kūts ir tīra un sausa, pārējais – vai apgaismojums ieslēdzas ar sensoru vai roku, ir detaļas atbilstoši vēlmēm un iespējām.

– Cik lielās platībās aitas var ganīties?
– Ganību platības mums ir divreiz vairāk nekā iesaka teorijas – kopā ap 40 ha, mūsu aitas dzīvo gana brīvi, nekas nav jāsaspiež. Aitām tāpēc ir labs veselības stāvoklis. Daigas rūpes par jēriem atmaksājas – viņiem atliek tikai augt! Pie mājas mums ir 40 ha, vēl nedaudz virs 30 ha nomājam tuvākajā apkārtnē. Nomas maksas aug, un, protams, par šīm zemēm nekad nevari būt drošs, taču – ja cilvēks dara, noteikti var rast risinājumu. Aitas ganās tuvākajās platībās, jo tas ir drošāk, bet no tālākajiem laukiem gatavojam sienu, skābsienu.

– Jūsu saimniecībai vairākas reizes nācies saskarties arī ar vilku uzbrukumiem.
– Plēsēju jautājums gaļas dzīvnieku audzētājiem Latvijā ir ļoti svarīgs. Te pašlaik ir Eiropas vilku rezervāts, viņu skaits aug, bet arī stabila vilku populācija dabā ir tās neatņemama sastāvdaļa. Silavas darbinieku ilggadēju zinātnisku pētījumu rezultātā zinām, cik liels ir vilku skaits un joprojām varam tos medīt. Diemžēl, salīdzinot ar citām ES valstīm, mūsu lauksaimniekiem vieniem pašiem ir jācīnās ar vilku dabisko interesi par aitām. Daļa cilvēku arī vilku aizstāvēšanu uztver ļoti burtiski – katram vilkam ir jādzīvo par katru cenu, bet jāņem taču vērā kopējā reālā situācija!

Traģiskākais gadījums Ancēs bija 2014. gadā, kad vairāk nekā 20 % ganāmpulka nokoda vilki. Nu jau mūsu saimniecībā ganības ir apjoztas ar stipras jaudas elektrisko žogu, lai samazinātu vilka interesi tam tuvoties. Ir bijuši arī citi gadījumi, kad vilks tiek aplokā manas vainas dēļ – vai nu aizmirsu pieslēgt strāvu, varbūt slapjuma dēļ izkustējies mietiņš un zem žoga izveidojusies lielāka vaļīgāka ieeja. Vienreiz pat bija tā, ka vasarā pie mājas pa neaiztaisītiem vārtiem vilks bija iegājis aplokā, aizdzinis aitas no kūtspriekšas un pāris nokodis. Zaudējumi toreiz nebija lieli, to var uzskatīt par dabas resursu nodokli. Jāatzīst gan, ka, rūpīgi neizpētot situāciju, arī daļu klaiņojošo suņu noplēsto aitu kāds noraksta uz vilkiem, savukārt šos suņus mēs, mednieki, nedrīkstam šaut, kas, manuprāt, atkal ir pārspīlēta dzīvnieku tiesību noteikšana, lai noveltu cilvēka atbildību uz ko citu.

– Jūsu saimniecība pārdod arī vilnu.
– Jā, tas mums ir tāds vairāk vaļasprieks. Sieva vilnu ļoti rūpīgi ar rokām izmazgā, mēdz arī kaut ko uzaust un uzadīt. Nesen mūs caur mājaslapu atrada arī kāds vācietis, kuram nosūtījām paraugus, pēc tam arī dziju un cimdus. Šī nozare iet kopā ar mūsu dzīvesveidu, un, ja ar to var arī nopelnīt, kāpēc ne!

– Vai jūsu saimniecībā bez aitām aug arī vēl kas cits?
– Pateicoties kaimiņu sniegtajiem tehnikas pakalpojumiem, nedaudz mēģinām audzēt labību, pirmkārt, rudzus, ko pērn gan neiesēju, jo bija par slapju, diemžēl nemeliorēti lauki darīja savu. Kad šopavasar zvanīja rupjmaizes cepējs Ķelmēnu saimnieks un prasīja, vai rudzi būs, nācās atteikt, jo pārmērīgā slapjuma dēļ nevarēju uzart. Eksperimentēju ar griķiem, iespējams, pamēģināsim arī auzas. Tas arī tādēļ, lai praksē pārliecinātos, ka var saražot labu produktu vietējam tirgum par konkurētspējīgu cenu, maksimāli samazinot reklāmas, piegādes un vēl citas izmaksas.

No saimniecībā augošajiem griķiem tapušie pārstrādes produkti.

– Saimniecībā tapuši arī griķu pārstrādes produkti.
– Pērn pirmo reizi iesējām griķus, arī tā ir sena kultūra, vērtīgs pārtikas produkts. Kad strādāju kolhozā, griķus nesēja vispār, pašlaik šī tendence atkal ir atjaunojusies. Esam sagatavojuši bez tvaika lobītos zaļos griķus, samaluši arī miltus, ko mēģinām realizēt – pagaidām divos veikaliņos Rīgā, gan arī sadarbojoties ar SIA Naukšēni viņu iepakojumā. Vai šo virzienu gribam attīstīt? Tad redzēsim! Mēs paši ēdam šos griķus, pērn Ziemassvētkos arī nebija grūti izdomāt, ko dāvināsim! Šeit atkal ir jautājums par produkta sagatavošanai izmantotajām iekārtām, telpām un līdz ar to – gala cenu. Ja vietējais pircējs ir gatavs pārliecināties pats savām acīm un ticēt, ka atrastā melnā plēksnīte griķu paciņā nav nekas slikts no malas, tad nebūs jāiegādājas dārgas šķirošanas iekārtas, caur ko šos griķus laist cauri, tādējādi pakļaujot tos arī citām ietekmēm, lai tikai atšķirotu šo melno sēklas apvalciņu. Mums taču ir pieredze ar dažādiem apšaubāmas izcelsmes un kvalitātes produktiem, kas ir eleganti iepakoti un ko tirgū virza mārketinga un reklāmas instrumenti.

– Vai kāds no jūs bērniem jau izrāda interesi par šīs nozares turpināšanu?
– Šobrīd vecākais dēls Krišs mājās dara visvairāk. Tas gan ir atkarīgs no bērniem pašiem. Cilvēkam ir jāmeklē un jāatrod tas, kas viņam patīk. Jo tikai tad viņš var sevi realizēt, būt priecīgs un pārliecināts, spējīgs nospraust mērķus un rīkoties, izprast apkārt notiekošos procesus. Man to jāspēj atbalstīt. Kārlis ir mācījies ekobūvniecību, un izskatās, ka ies šajā virzienā, – nesen nodibināja savu uzņēmumu. Jaunākais, Klāvs, aktīvi piedalās pašdarbībā un nedaudz strādā radio. Varbūt pat nav lielas nozīmes tam, ko katrs darīs, galvenais – lai pašam patīk. Visi viņi ir darījuši darbus kūtī, uz lauka un mežā. Jaunākā meita Elfa Diāna savulaik rūpējās par mazajiem jēriņiem un palīdzēja darbiņos ar vilnu, pašlaik viņa iet 8. klasē, sporto un apņēmusies pabeigt arī mūzikas skolu.

Priecājos par to, ko abi ar Daigu esam sasnieguši. Labprāt savā pieredzē dalāmies ar citiem, kas arī ir svarīgi. Esam ieguldījuši lielu darbu – vai tam būs turpinātāji ģimenē, redzēsim, bet jebkurā gadījumā – labs darbs, kur savulaik ielikta patiesa vēlme, laiks, enerģija un zināšanas, nekad nepaliek bez sekām!

– Vai jums atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
– Jā, mana ikdiena kļuvusi daudz mierīgāka, aktīvi eju medībās, vēl šad tad uzspēlēju volejbolu, aizeju uz Rotari klubu un Valmieras uzņēmēju klubu Ozols, aizbraucu uz Zemkopības ministriju, pāris reizes gadā uz Briseli, uz aitu – kazu darba grupu.

Man ir Latvijas dzinējsuns. Arī šī nacionālā šķirne atjaunojas, un priecājos to atbalstīt! Vai man būs Latvijas zilā govs un Latvijas šķirnes zirgs, – par to neesmu drošs, esmu kļuvis stipri laiskāks. Tomēr, cik paši ar prieku darīsim, tik arī būs, tāpat darbojas kādreiz populārais aicinājums – katru dienu vienu labu darbu!