Saimnieks LV / 2018.gads (Janvāris)

Pēdējos gados lauksaimnieki arvien vairāk sāk audzēt pupas un zirņus kā proteīnbarību  lauksaimniecības dzīvniekiem un augsnes ielabošanai. Zirņi un pupas ir Latvijas teritorijā ļoti seni kultūraugi ar olbaltumvielām bagātām sēklām. Tos audzēja jau senajā Romā, Grieķijā un Turcijā. Šo kultūraugu izcelsmes vieta ir Vidējie un Tuvie Austrumi. Latvijā tos audzē jau no mūsu ēras 5. gadu simta, tomēr laika gaitā to nozīme tautsaimniecībā bija krasi samazinājusies. Pelēkos zirņus pārsvarā Latvijā izmantoja tikai Ziemassvētku galdam.

Projektā EUROLEGUME FP7 KBBE–2013–7–613781 starp partneriem bija AREI PPC (Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrs) un LLU (Latvijas Lauksaimniecības universi­tāte). Viens no projekta uzdevumiem bija izvērtēt šobrīd Latvijā audzētās pupas un zirņus kā proteīnaugus lopbarībai. Lopbarības sadaļā īstenoti pētījumi par pākšaugu (pelēko zirņu Pisum sativum)  un cūku pupu (Vicia faba) sēklu, kopā 15 šķirņu, bioķīmisko sastāvu.

Šobrīd dažādi sojas produkti ir visizpla­tītākais olbaltumvielu avots, kas iekļauts piena govju koncentrātos Latvijā un citās Eiropas valstīs. Nepieciešamība pēc alter­natīviem olbaltumvielu avotiem sojai, kas daļēji vai pilnībā tiek aizstāta ar vietēji audzētām pupām un zirņiem, mūsdienās ir aktuāla problēma lauksaimniecībā. Piena govju ēdināšanā mērķis ir samazināt sojas pupu importu ES un daļēji aizstāt ģenētiski modificētos organismus pārtikas ķēdē. Starp iespējamām alternatīvām pākšaugu graudi šķiet interesanti piena govju uztu­ram, jo zirņi un pupas ir svarīgs barības olbaltumvielu avots.

Nepilnvērtīga slaucamo govju ēdinā­šana, sevišķi, ja tā raksturīga ar enerģijas trūkumu, vislielāko ietekmi atstāj uz piena olbaltumvielu saturu. Piena olbaltum­vielu saturs tiek paaugstināts, izēdinot barības devu ar pietiekami viegli fermen­tējošo ogļhidrātu (cukuri, ciete) saturu, jo oglekli saturošo savienojumu noārdīšanas rezultātā iegūtā enerģija tiek izmantota mikrobiālā proteīna sintēzei spureklī.

Ar proteīnu bagātāko un labāk sagre­mojamo slaucamo govju barības devā izmantotā lopbarības pupu un zirņu šķirne tika noteikta, izvērtējot Latvijā plašāk audzētās 8 zirņu un 11 lopbarības pupu šķirnes. Izmēģinājuma gaitā noteiktās sausnas, kopproteīna, kokšķiedru frak­ciju – skābi skalotās kokšķiedras (ADF) un neitrāli skalotās kokšķiedras (NDF) sagre­mojamības, neto enerģijas laktācijā (NEL) un cukuru daudzumos zirņu un pupu šķirnēm bija redzamas atšķirības (skat. 1. tabulu). Tas norāda, ka atšķirīga ir arī pupu un zirņu barotājvērtība un to izmantoja­mība slaucamo govju organismā.

Barības līdzekļa sausnā ir koncentrētas visas barības līdzeklī esošās barības vie­las un enerģija. Jo vairāk barības līdzekļos sausnas un labāka tās izmantojamība, jo augstāka barotājvērtība.

Lopbarības pupas, salīdzinot ar zirņiem, satur par 3.24 % lielāku kopproteīna dau­dzumu sausnā, bet līdzvērtīgu koptauku, kokšķiedras, koppelnu, kalcija un fos­fora daudzumu. Zirņos ir nedaudz vairāk enerģijas (NEL) nekā pupās, jo zirņi satur vairāk cietes un cukuru. Visvairāk cukuru salīdzinājumā ar vietēji audzētām citām zirņu un pupu šķirnēm, kā arī ar ievestiem sojas spraukumiem ir zirņu šķirnē ‘Bruno’. No pārbaudītajām zirņu šķirnēm augstā­kais kopproteīna saturs konstatēts ‘Bruno’ (26.38 %) un ‘Vitra’ (25.10 %), bet labākā sagremojamība zirņiem ‘Vitra’ (82.5 %).

Augstākais kopproteīna saturs no lop­barības pupām, kuras iekļāva barības devā slaucamām govīm, bija šķirnēm ‘Lielplatone’ (29.80 %) un ‘Priekuļu’ (31.36 %),  bet labāka sagremojamība pupu šķirnei ‘Jogevas’ (81.70 %) .

Vairākām zirņu šķirnēm proteīna sagremojamība bija ievērojami (p <0,05) augstāka nekā sojas spraukumiem, bet dažādu pupu šķirņu tā nebija būtiski atšķi­rīga no sojas spraukumiem. Zirņu šķirnes, kurās ir vairāk reducējošo cukuru  un cie­tes, ir augstāka arī NEL MJ/kg vērtība nekā sojas spraukumiem, kas nodrošina lielāku zirņu barības vērtību.

Sākot slaucamo govju ēdināšanas izmēģinājumu laboratorijas apstākļos, tika izvērtēta visu izmēģinājuma grupu barī­bas deva, nosakot sausnas un kopproteīna sagremojamību (2. tabula).

Pētījuma rezultāti rāda, ka sausnas sagremojamība izmēģinājuma govju grupās (1., 2., 3 – barības devās zirņi un pupas) bija līdzīga, robežās no 69.06 % līdz 69.42 %. Sausnas sagremojamība kontroles govju grupā (4), kurām barības devā tika iekļauti sojas spraukumi, bija 68.73 %. Izmēģinājuma govju grupās sausnas sagremojamība bija augstāka, salīdzinot ar kontroles govju grupu, attie­cīgi par 0.69 %, 0.56 % un 0.33 %, tātad labāk izmantojās dzīvnieku organismā (2. tab.).

Proteīna sagremojamība visās govju grupās bija līdzīga, robežās no 65.67 % līdz 65.97 % (2. tabula). Proteīna sagremo­jamība kontroles govju grupā bija 65.67 %, kas bija zemāka nekā visās izmēģinājumu grupās. Augstākā proteīna sagremojamība tika konstatēta 2. grupas govīm, kurām barības devā tika iekļauti lopbarības zirņi.

Aminoskābes ir galvenais mūsu un arī dzīvnieku ķermeņa būvmateriāls, kas veido visu organismu – kaulus, audus, musku­ļus, asinsvadus utt. Turklāt aminoskābes dalās aizvietojamās un neaizvietojamās. Aizvietojamās aminoskābes sintezē orga­nisms, bet neaizvietojamās organisms patstāvīgi nevar sintezēt, tāpēc tās ir jāuz­ņem ar pārtiku. Vienīgais aminoskābju avots ir proteīns jeb olbaltumvielas, kas var būt  dzīvnieku vai augu valsts izcelsmes. Tieši tādēļ proteīnam obligāti jāietilpst uzturā. Jo pārtikas līdzekļos vairāk pro­teīna, jo vairāk būs arī aminoskābju.

Veicot projekta ietvaros lopbarības pupu un zirņu aminoskābju analīzi, līdzīgi kā LLKC konsultāciju centra speciāliste Antra Gražule nonācām pie līdzīgiem secinājumiem. Ja vērtējam lopbarības pupas un zirņus no aminoskābju vie­dokļa, tad tajos ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapšos ir liels metionīna īpat­svars, līdz ar to šie divi barības līdzekļi labi izmantojas, esot kopā  vienā barības devā dzīvniekiem. Lopbarības pupu un zirņu apvalkos ir ķīmiskā viela tanīns, ko uzskata par antiēdināšanas faktoru. To izjūtam kā traucējumus barības traktā (gāzu veidošanās, smaguma sajūta).  Novērtējot kopējo aminoskābju saturu atsevišķās zirņu šķirnēs un audzēšanas līnijās, ievērojami atšķirīgas koncentrā­cijas netika novērotas. Vislielākās kopējo aminoskābju vērtības atbilst zirņu šķir­nēm ‘Alma’ un ‘Bruno’ (attiecīgi 196.7 un 189.2 g/kg). Viszemākā vērtība bija šķir­nei ‘Selga’ (vidēji 149.5 g/kg). Novērtējot kopējo aminoskābju saturu atsevišķās pupu šķirnēs, starp 10 šķirnēm netika novērotas būtiskas atšķirīgas koncen­trācijas. Vislielākās kopējo aminoskābju vērtības atbilst pupām ‘Ada’, ‘Tolea’ un ‘Bauska’.

Ir valstis, kurās barības devā lauksaim­niecības dzīvniekiem tiek mēģināts uz pusi vairāk iekļaut lopbarības pupas, bet mūsu izmēģinājumā tie bija 20–24 % no koncentrētās barības jeb 4.1 % no kopējās barības devas.

Viens no augstvērtīgas dzīvnieku valsts produkcijas ieguves priekšnosacījumiem ir pilnvērtīga, nekaitīga un droša dzīvnieku barība, jo barībai ir tieša ietekme uz dzīv­nieka veselību, līdz ar to uz produkcijas apjomu un kvalitāti.

Viens no projekta uzdevumiem bija noskaidrot, kā mainās piesārņojuma pakāpe ar mikroskopiskām pelējuma sēnī­tēm zirņu un pupu miltos, kā arī miltu maisījumā, uzglabājot tos trīs mēnešus kūts vidē. Iegūtie rezultāti apkopoti 3. tabulā.

Bīstami dzīvnieku barības, t.sk. zirņu un pupu sēklu piesārņotāji ir mikroskopis­kās pelējuma sēnītes no Aspergillus un Fusarium ģintīm, kuru dabīgā dzīves vide ir augsne, no kuras sēnīšu sporas viegli nokļūst uz augiem un to sēklām. Ir zināms, ka slaucamo govju organismā ar inficētu barību uzņemtais aflatoksīns B1 pārvei­dojas pret karsēšanu izturīgā, cilvēkiem kaitīgā aflatoksīnā M1, kas ar pienu izdalās no govs organisma un saglabājas kā ter­miski neapstrādātā, tā pasterizētā pienā un no šāda piena pagatavotā krējumā, jogurtā, biezpienā, sviestā u.c. produktos. Savukārt dažādas Fusarium ģints sēnīšu sugas spēj producēt bīstamus, termotole­rantus (nesadalās karsējot) mikotoksīnus, kas negatīvi ietekmē dzīvnieku veselību un iegūto produktu kvalitāti.

Pēc pētījumu rezultātiem, pelējuma sēnīšu skaits pupu un zirņu miltos pēc uzglabāšanas nav uzskatāms par bīs­tamu dzīvnieku veselībai. Barības līdzekļi, kuros pelējuma sēnīšu skaits nepārsniedz 1 000 000 koloniju veidojošās vienības 1 gramā (kvv/g), ir izbarojami dzīvniekiem.

Sākotnējais barības līdzekļu – zirņu miltu, pupu miltu un zirņu un pupu miltu maisījuma piesārņojums ar pelējuma sēnītēm bija zems. Pēc trīs mēnešu uzgla­bāšanas zirņu miltos pelējuma sēnīšu skaits bija pieaudzis 14.3 reizes, pupu mil­tos 2.3 reizes un abu miltu maisījumā 4.9 reizes. Tomēr pelējuma sēnīšu skaits pēc uzglabāšanas nav uzskatāms par bīstamu dzīvnieku veselībai.

Pēc veiktajiem pētījumiem varam seci­nāt, ka vietēji audzētas pupas un zirņi pēc bioķīmiskā sastāva ir vērtīgs un atbilstošs proteīnbarības avots slaucamām govīm un piemērots drošai uzglabāšanai fermas apstākļos, ievērojot atbilstošus mitruma un apkārtējās vides temperatūras rādī­tājus. Tādēļ izmantosim Latvijā audzētas tauriņziežu sēklas proteīnbarības nodroši­nājumam lopkopībā.