Saimnieks LV / 2018.gads (Augusts.)

Dr. Ieviņa Stūrīte kopš 2008. gada strādā Norvēģijas bioekonomikas institūtā (NIBIO), kur viņas pētījumu lokā ir augkopība un pļavkopība, kā arī tauriņzieži, vairāk pievēršoties tieši bioloģiskajai lauksaimniecībai. Kā veidot ilgtspējīgu lauksaimniecību, kas ir izdevīga cilvēkam un nekaitīga videi, – šis aspekts ir pētnieces darba pamatā, un iegūtā pieredze var būt lietderīga arī saimniekiem Latvijā.

– Kā jūs nokļuvāt Norvēģijā un ko tieši tur pētāt?
Ieviņa Stūrīte: – Esmu rīdziniece un 1991. gadā ieguvu diplomēta agronoma izglītību toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc tam radās iespēja studēt Norvēģijas Lauksaimniecības Universitātē, bet 2005. gadā ieguvu tur doktora zinātnisko grādu augkopības zinātnē. Vienu brīdi es atgriezos, lai strādātu Stendes pētījumu centrā, bet nu vairāk nekā 10 gadus esmu NIBIO – institūtam ir 18 filiāles, un tā ir mūsu stiprā puse, jo aptveram dažādas klimata joslas – Norvēģijā tās ir vairākas, jo teritorija ir izstiepta ļoti gara – 2000 km. Es strādāju 100 km no Polārā loka, uz salas.

Mans pētījumu tēmu loks ir daudzveidīgs, lai gan vispār pētām to, kas ir aktuāls. Tomēr pamatā mani visu laiku ir interesējuši tauriņzieži un bioloģiskā lauksaimniecība, kaut strādāju arī ar jautājumiem, kuri aktuāli konvencionālam saimniekošanas veidam. Man vienmēr šķitis, ka tauriņziežus izmantojam un novērtējam pārāk maz. Jau vairāk nekā pirms simts gadiem zemnieks zināja, ka āboliņam ir jābūt gan pļavās, gan sētajās platībās, un mūsdienās Eiropas Savienība atkal turpina pierādīt un pasūta pētījumus, piemēram, ka tauriņzieži ir vērtīgi augu sekai, nenovērtējams slāpekļa avots, kas ļauj ietaupīt uz minerālmēsliem. Tātad – ja arī parādās jaunas tehnoloģijas, senās vērtības paliek nemainīgas!

Institūtā atbildu par ilglaicīgiem zālaugu izmēģinājumiem, kas ir ierīkoti 1968. gadā. Starp tiem ir arī tādi, kas nav arti un pārsēti kopš izmēģinājuma ierīkošanas gada. Tiesa, salīdzinot nepārsētos zālājus ar tiem, kas tiek arti un pārsēti ik pa trīs vai sešiem gadiem un pie vienāda mēslojuma fona, nav lielas atšķirības ne ražībā, ne oglekļa uzkrāšanā.

– Tātad atbalstāt lauksaimniecību, kur pēc iespējas mazāk lieto mākslīgus minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus.
– Uzskatu, ka, nodarbojoties ar lauksaimniecību, noteikti nedrīkst aizmirst par vidi. Šie jautājumi kļūs arvien aktuālāki. Pašlaik nozarē valda vēlme strādāt arvien lielāk, vairāk, efektīvāk, ne vienmēr to rūpīgi pārdomājot. Mēs bieži lietojam lozunga tipa vārdus – par planētas pabarošanu un pieaugošo cilvēku skaitu, nemaz neiedziļinoties to jēgā. Ja šo pašu retoriku sāk lietot politiķi, tas aiziet jau kā pats par sevi saprotams. Starp citu, ir zinātnieki, kas uzskata, ka cilvēku skaits uz planētas nemaz tik ātri nepieaugs. Taču šāds viedoklis īsti nav izdevīgs globālajam biznesam. Diemžēl ir tā – kamēr galvenais ir nauda, nonākt pie kāda cita kopsaucēja nav īsti iespējams, lai būtu labi gan videi, gan cilvēkam. Domāju, ka lauksaimniecībā mēs pašlaik cīnāmies ar sekām, savos zinātniskajos projektos ļoti bieži nevis pievēršamies kam pilnīgi jaunam, bet gan domājam, kā izlabot kļūdas, piemēram, kā saglabāt augsnes ražīgumu.

Sarkanajam āboliņam ir dziļa sakņu sistēma, un sausā vasarā tas jūtas labi.

– Kas jums nepatīk konvencionālajā lauksaimniecībā?
– Domāju, ka 80.–90. gados atšķirības starp bioloģisko un konvencionālo lauksaimniecību bija būtiskas. Taču šobrīd, lai arī konvencionālie lauksaimnieki to ne vienmēr vēlas atzīt, viņi ir daudz mācījušies no bioloģiskās nozares, tās abas satuvinās. Daudz kas ir atkarīgs arī no likumdošanas, tā kā esam Eiropas Savienībā, mums jāpilda šie globālie nosacījumi. Pašlaik arvien vairāk runājam par integrēto lauksaimniecību, paņemot labāko no abiem saimniekošanas veidiem. Gan pareizo, gan nepareizo var atrast abos.

Specializētajās saimniecībās, sevišķi tajās, kur tiek audzēti graudi, pietrūkst augsekas. Pat, ja pa vidu iesēj rapšus, ripšus, – tas īsti nav risinājums. Arī auzas pa vidu citiem graudaugiem, lai arī tiek uzskatītas par sanitāraugiem, kam ir cits slimību un kaitēkļu fons, neveicina bioloģisko daudzveidību. Mainoties augiem, mainās arī mikrofauna, un tas dod augsnei un augam kaut ko savu. Vajag dažādību! Otra lieta ir smagā tehnika, kas nodara pāri augsnei, sablīvē to, jo ne Latvijā, ne Norvēģijā nav milzīgu prēriju, kur būtu nepieciešamas pašas jaudīgākās un lielākās tehnikas vienības. Arī tas atstāj negatīvu ietekmi uz augsnes auglību. Lauksaimniekam gluži vienkārši pašam jāvērtē, vai tas der un atmaksājas tieši viņa saimniecībā, nevis jāskatās uz kaimiņu.

Man tiešām nepatīk augu aizsardzības līdzekļi, jo sekas vidē un sevišķi augsnē paliek uz ilgu laiku, un mēs nevaram būt droši, ka tas neatstāj ietekmi arī uz cilvēka veselību. Zemē un pārtikā pesticīdu atliekas uzkrājas, un, ja šādi produkti tiek lietoti uzturā daudzus gadus, tad... Piemēram, pašlaik mēs zinām, kādas sekas ir pesticīda DDT jeb dusta lietošanai uz laukiem, tomēr savā laikā šīs vielas atklājējs saņēma Nobela prēmiju! Tādas ir progresa sekas – tikai laika gaitā atklājas, kāds rezultāts jaunievedumiem var būt. Vai pēc 50 un 100 gadiem šodienas progress vēl tiks vērtēts ar pluss zīmi? Mani satrauc, ka reizēm pārāk ātri pieņemam jaunatklājumus, tāpat kā ĢMO – lai arī par šo sarunas pašlaik ir pieklusušas. Ja pārtikā no tā varam izvairīties, kā ir ar lopbarību? Neticu, ka Latvijā var nopirkt soju no Dienvidamerikas, kas nav ģenētiski modificēta. Norvēģija iegulda ļoti daudz, lai iepirktu no ĢMO brīvu soju, bet tās pasaulē paliek arvien mazāk. Pirms nedaudz gadiem jau sākās novērojumi par to, ka mainās gaļas struktūra, lai arī lopu ēdināšana it kā palikusi tā pati.

Tātad – ja uzsvars vienmēr tiek likts uz peļņu, tad veselība diemžēl paliek otrajā plānā. Mūsdienu dzīves ritms pieprasa nemitīgu skrējienu, kad neatliek laika iedziļināties darāmajā, tāpēc dzīvojam virspusēji – galvenais, lai ir ieguvums konkrētajā brīdī. Taču aizmirstam, ka viens ar otru esam saistīti – ja otram nebūs labi, arī man drīz var nebūt. Protams, ļoti laba lieta ir precīzā lauksaimniecība, kas ļauj augu aizsardzības līdzekļus lietot tik, cik vajag konkrētajā lauka gabalā. Taču, vai visas saimniecības šīs modernās tehnoloģijas var atļauties?

Jāsaprot, ka ar ķīmijām un minerālmēsliem mēs daudz ko bremzējam. Augsne vairs nav pietiekami dzīva, tajā vairs nenotiek procesi, kādi būtu bioloģiskā laukā jeb dabīgā vidē. Lietojot minerālmēslus, augiem sakņu sistēma ir daudz seklāka, jo minerālmēsli īpaši dziļi netiek iestrādāti un saknītes arī tāpēc neiet dziļumā, augi sāk slinkot. Tiek bremzēta gumiņu veidošanās, lai piesaistītu slāpekli. Tauriņziežu sakņu sistēma ir dziļa, karstās vasarās ļoti labi izdzīvo lucerna, sarkanais āboliņš, kam saknes var būt līdz divu metru dziļumā, kur vēl ir ūdens.

Uzskatu, ka pašlaik esam nonākuši pie tāda kā piesātinājuma punkta, kad ražas vairs daudz vairāk nevar pacelt – arī selekcionāri ne. Teorētiski, saprotot, kā augs uzņem barības vielas, var mēģināt šo procesu paātrināt, bet – vai tas ir vajadzīgs un nāks par labu? Brīvā dabā mēs redzam, ka viss funkcionē, jo augi, mikroorganismi, kukaiņi dzīvo savstarpējā saderībā. Vienveidība to izjauc. Ja cilvēkam katru dienu būtu jāēd gaļa, tas apniktu, gribas taču daudzveidību. Tieši tāpat arī mikroorganismiem augsnē, kas mineralizē organisko vielu, lai notiktu aprite un veidotos veselīga augsne, vajadzīga daudzveidība. Taču, ja augu baro mākslīgi – kā bērnu ar karotīti, augs vairs pats nestrādā, neattīsta tos komponentus, kas pēc tam palīdzētu izdzīvot, piemēram, sausumā. Minerālmēslus augs tādos laika apstākļos nespēj izmantot. Turpretī dabīgā vidē saknes aug dziļāk, kopā ar tām darbojas sēnītes, mikoriza, kas veido tādu kā tīklu augsnē, paplašinot augu sakņu virsmu, un tas savukārt palīdz augiem uzņemt ūdeni un barības vielas.

– Jūs ļoti uzsverat āboliņa labās īpašības, kuru, iekļaujot augsekā, var samazināt minerālmēslu patēriņu.
– Izmēģinājumos, kur zālāju sēklu maisījumā bija 15–30 % baltā un sarkanā āboliņa, ieguvām aptuveni tādu pašu ražas iznākumu kā no zālājiem, kur bija tikai auzene, timotiņš, skarene un kuri papildus vēl tika mēsloti. Zālaugiem tiešām patīk minerālmēsli, bet āboliņam tas nav īpaši nepieciešams – tas uzņem slāpekli ar gumiņu palīdzību tieši no gaisa, izmanto sev un dod to arī blakus zālītēm, radot pietiekamu līdzsvaru. Taču daudzi lauksaimnieki, arī Norvēģijā saka – āboliņam nav ilgs mūžs, jo pēc diviem trīs gadiem āboliņš no lauka pazūd un turklāt tā sēkla izmaksā dārgi. Tā ir taisnība, toties tas joprojām palīdz augsnei, citādi metode, kā kopjam savus zālājus ir par agresīvu. Sevišķi sarkanajam āboliņam nepatīk, ka to par daudz pļauj. Kā man teica viens bioloģiskais zemnieks Norvēģijā – augi ir jāmīl, pret viņiem ir jāizturas iejūtīgi. Viņš pats lopbarību sagatavoja no ilggadīgajiem zālājiem, ko pļāva tikai vienreiz gadā, un tajos joprojām bija sarkanais āboliņš, timotiņš un citas vērtīgas stiebrzāles. Sākumā man šķita – nu kas tās par runām, bet tad aptvēru, ka augiem tāpat kā dzīvniekiem vajag labturību. Tādu zemnieku, kā viņš, ir retums, jo mēs gribam vismaz trīs pļāvumus gadā. Āboliņa pētījumos es pārliecinājos, ka pļaušana vai ganīšana augiem ir stress – uz brīdi apstājas visas funkcijas, vajadzīga aptuveni nedēļa, lai kārtīgi atjēgtos un tad atsāktu augt.

Āboliņu tiešām arvien vairāk iekļauj augsekā, izmanto kā pasēju graudaugiem. Gadu vēlāk to izmanto kā zaļmēslojumu, pļaujot vairākas reizes, atstājot zaļo masu uz lauka. Tai sapūstot, atbrīvojas minerālvielas. Īsi pirms graudaugu sējas to iear augsnē. Āboliņš ļoti viegli sadalās un mineralizējas, tajā ir daudz slāpekļa, ne tikai saknēs un gumiņos, bet arī lapās un stublājos. Ja gribam ieguvumu no āboliņa mērīt tikai pēc minerālā slāpekļa daudzuma augsnē, tas būs grūti, jo slāpekļa daudzums ir svārstīgs. Tomēr, ja skatāmies pēc tā, cik augsnē ir slieku, citu kukainīšu, kāda ir augsnes struktūra, tad var redzēt pozitīvo efektu.

– Kā ir ar ražu kāpumu – vai šis pats āboliņš dos ražas pieaugumu vai padarīs ražas stabilākas ilgtermiņā?
– Vairāk gan varu runāt par zālājiem – ja salīdzina monokultūras ar daudzveidīgākiem sējumiem, tur, kur ir lielāka dažādība, ražas ir stabilākas. Ieguvums ir tieši mainīga klimata apstākļos – kad ir te sausums, te mitrums. Sarkanajam āboliņam ir dziļa sakņu sistēma, un sausā vasarā tas jūtas labi, jo var aizsniegt ūdeni dziļāk nekā stiebrzāles. Augi sadarbojas. Ražība šādā gadījumā būs noteikti lielāka zālājos ar āboliņu nekā bez tā. Tāpat ir ar pārziemošanu. Ja sējumos, piemēram, ir tikai ganību airene, tā dod lielu zaļo masu, bet vienā aukstā un garā ziemā viss var izsalt, kā tas notika 2013. gadā Norvēģijā. Taču, ja kopā ar aireni būtu bijis timotiņš vai auzene, kaut kas būtu pārziemojis labāk, nebūtu panikas un jāpārsēj viss lauks. Jau senos laikos zemkopji izmantoja vairāku augu maiņu sistēmu, rotācija bija ļoti svarīga, lai tiktu pie labas labības vai dārzeņu ražas. Daudzveidība vienmēr atmaksājas, jo nekad nevar zināt, kas notiks, – 10 gadi var būt ļoti labi, bet vienpadsmitajā ražas vairs nav.

Augi ir ļoti gudri! Es bieži eju uz lauka pati, man pētījumu centrā nav tik daudz palīgu, tāpēc strādājot esmu novērojusi, ka augu rīcība ir līdzīga mūsējai – meklē to, kas ir izdevīgāk. Monokultūras dabā nav īpaši sastopamas. Piemēram, ja āboliņš ir iesēts kopā ar stiebrzālēm, tas labāk pārziemo, tie palīdz viens otram, jo āboliņa augšanas veids atšķiras no stiebrzāļu. Āboliņš stāv ar atvērtām lapām, gatavs uzņemt visu, kas nāks, savukārt stiebrzāle ir taisna un izslējusies, to vairāk kustina vējš. Līdz ar to augi viens otru pasargā, tas palīdz izdzīvot. Dabā nekas nav lieks, viss ir savās vietās!

– Kā ir ar aršanu? Cik tā nepieciešama?
– Tas ir duāls jautājums. Aršana lielā mērā palīdz cīnīties ar nezālēm. Pasaulē pašlaik ir tendence runāt par bezaršanas saimniekošanu, jo ir uzskats, ka tā var saglabāt augsnes auglību un piesaistīt vairāk oglekļa. Bet vai tā īsti ir? Arot ogleklis būs mazāk augsnes virskārtā, bet samērā viendabīgi izvietots visā aramkārtas dziļumā. Nearot vairāku gadu garumā, ogleklis būs uzkrājies daudz vairāk augsnes virskārtā un daudz mazāk 20–40 cm dziļumā, un, skatoties šķērsgriezumā, tādā kā trijstūrī. Abos gadījumos uzkrātā oglekļa daudzums būs aptuveni vienāds. Ja near, augu aizsardzības līdzekļu tomēr jālieto daudz vairāk, jo daudz labāk saglabājas nezāļu sēklas un saknes, sēnītes, kas izraisa slimības. Arī dīgšanas ilgums tiešajā sējā graudaugiem ir garāks, jo augsne tik ātri neiesilst. Sausā pavasarī/vasarā iegūs tie, kas izmantojuši tiešo sēju, slapjā vasarā – otrādi! Tāpēc ir jādomā un jāskatās, kas laukam konkrētā brīdī ir labāk. Ir jau arī citas iespējas – frēzēt vai citādi pairdināt augsnes virskārtu. Aršanai tomēr ir ļoti sena vēsture, un tam bija savs pamats!

Arī es strādāju pie pētījuma, kā atjaunot vecos zālājus bez aršanas. Tas nav viegli, jo vecos zālājos ir biezs augu trūdvielu slānis un tas ierobežo sēkliņu tiešu saskari ar augsni. Vieglāk ir sēt tieši jaunos zālājos. Norvēģijā tāda prakse ir – lai zelmenis būtu lekns, noturētu bioloģisko kvalitāti, nemainītu botānisko sastāvu, sēj jau otrā gada zālājā, iejaucot zālāju sēklas šķidrajos kūtsmēslos. Tad aršana ilgāku laiku nav vajadzīga. Aršana, pēc aprēķiniem, gan enerģijas, gan laika patēriņa ziņā ir viena no dārgākajām tehnoloģijām, ko laukā var veikt.

Piedaloties Dziesmu un deju svētkos šovasar.

– Ko vēl jūs gribētu lauksaimniekiem likt pie sirds?
– Noteikti pienāks laiks, kad mums būs daudz vairāk jārunā par sabalansētu ekoloģisku sistēmu, kādā mēs rūpējamies par augsni un augiem. Līdzsvars ir nepieciešams kā cilvēka organismā, tā arī dabā. Lauksaimniecība – tas ir dzīvesveids, kurā jābūt ar sirdi un dvēseli. Ļoti grūti ir īstenot tādu praksi, kādu piekopj Norvēģijā, – pusslodzes lauksaimnieks, kas pa dienu strādā valsts institūcijā, un ir zemnieks, kad atliek laiks. Taču tad nav iespējams visu izdarīt īstajā laikā!

Konvencionālā un bioloģiskā lauksaimniecība tuvinās, vai to gribam atdzīt vai ne, un dažkārt to gluži vienkārši veicina likumdošana. Piemēram, Norvēģijā pašlaik tiek samazinātas atļautās slāpekļa un fosfora normas, lielākā atļautā norma būs 190 kg/ha slāpekļa, lai arī zālājiem iepriekš varēja lietot vairāk nekā 250 kg/ha. Pirms 20 gadiem uztraucās, ka Norvēģijas augsnēs ir pārāk maz fosfora, tagad pētījumi atklājuši, ka tā ir pārpārēm un fosfora ir dots par daudz. Būtu interesanti zināt, kas ir Latvijas augsnēs. Te ļoti noder arī precīzās tehnoloģijas!

Tomēr tāpat arī turpmāk pastāvēs t.s. komerciālā lauksaimniecība, kas apsaimniekos lielas platības un droši vien nevairīsies no ģenētiski modificētām sēklām. Kādas sekas tas atstās uz mums, mūsu bērnu veselību? Lauksaimniekam allaž ir sev jāuzdod jautājums – vai es gribu, lai to, ko es izaudzēju, ēstu mans bērns un mazbērns?

– Kas šobrīd ir aktuāls Norvēģijas lauksaimniecībā?
– Vispirms jāatgādina, ka tur saimniecības ir daudz mazākas, vairāku simtu hektāru saimniecības ir retums, bet 50 govju ganāmpulks jau skaitās liels. Tomēr Norvēģijā kūtīs strādā pārsvarā piena slaukšanas roboti. Ļoti daudz tiek runāts par kooperāciju – trīs četri saimnieki apvieno spēkus, lai attīstītu kopīgu saimniecību, tomēr nereti tas rada grūtības darbu sadalē. Jābūt simtprocentīgi atklātam un vajadzīga savstarpēja uzticēšanās, lai tiešām veiktos. Tāpat aktuāls ir aršanas un bezaršanas jautājums, tiešā sēja. Pašlaik aktuāls kļūst jautājums par oglekļa uzkrāšanos augsnē, ko nodrošina zālaugu klātbūtne vismaz pāris gadu garumā, jo graudaugi un citas aramkultūras oglekli no augsnes izsmeļ. Norvēģijā, uz ziemeļiem no Trondheimas vasaras periodā, ir gaišs 24 stundas diennaktī, kas veicina fotosintēzi un līdz ar to arī oglekļa uzkrāšanos. Tāpat sasāpējis jautājums ir meliorācija – līdz 70. gadiem to Norvēģijā subsidēja, tad pārtrauca, līdz ar to ne visi pret to izturas atbildīgi.

Norvēģija grib atteikties no naftas, tāpēc pašlaik par prioritāti ir izvirzīta bioekonomika. Ir daudz diskusiju par to, kā būt zaļai valstij, tomēr nereti šajos plānos pietrūkst konkrētības. Taču ir arī interesantas idejas, piemēram, ar enzīmiem pārstrādāt Kanādas egli, lai to izmantotu lašu barībā. Norvēģijai un Latvijai kopīgs ir tas, ka esam mazas valstis – ar vienu ausi varam paklausīties, ko dara lielie, paņemt to labāko, bet nevajag skriet pakaļ katrai tendencei, jāizvērtē, kas vislabāk noderēs mums. Nevar teikt, ka nauda atrisinās visas problēmas, to esmu sapratusi, ilgus gadus dzīvojot salīdzinoši bagātā valstī. Cilvēki tāpēc nekļūst kulturālāki un inteliģentāki, nauda reizēm padara laiskāku, vienaldzīgāku, jo viss it kā ir pieejams. Tāpēc pašlaik nāk atpakaļ daudzas piemirstas vērtības – cilvēki sāk saprast, ka svaigais gaiss un daba ir tas, kas vajadzīgs ikvienam. Norvēģijas daba man ir ļoti tuva. Iešana kalnos ir lielisks veids, kā attīrīt galvu un nedomāt par zinātnes problēmām!

– Cik bieži esat Latvijā un vai sekojat līdzi šejienes notikumiem?
– Noteikti esmu vienu reizi gadā, bet pēdējā laikā, arī piedaloties zinātniskos pasākumos, ir sanācis trīs līdz piecas reizes. Sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā, un dažkārt sāp sirds, kad liekas – kaut ko varētu atrisināt daudz vienkāršāk. Latvija tomēr ir aizgājusi pa ļoti mežonīga kapitālisma ceļu. Ierodoties šeit, dažkārt jūtu, ka esmu attālinājusies no Latvijas ikdienas, savā ziņā esmu kā ciemiņš, tomēr mierinu sevi ar domu, ka strādāju zinātnē, kas ir nozare bez robežām. Domāju, ka var strādāt un dzīvot jebkur, ar to dodot daudz laba arī Latvijai. Mums bija ļoti interesants projekts kopā ar LLU un Agroresursu un Ekonomikas institūtu par kailgraudu miežiem, auzām un tritikāli, kas pērn tika arī novērtēts kā viens no labākajiem Latvijā. Audzējām abu valstu šķirnes gan Latvijā, gan Norvēģijā, pārtikas tehnologi analizēja graudu uzturvērtību un kā tos var izmantot sausajās brokastīs, bija arī klīniskie izmēģinājumi RSU. Es koordinēju šo projektu no norvēģu puses un centos, lai vairāki Latvijas zinātnieki iegūtu pieredzi un vērtīgas zinātniskās publikācijas, kas lauksaimniecības nozarē nemaz nav tik viegli izdarāms.

Latvijā ir jāmācās cienīt vienam otru – tas ir vajadzīgs gan starp valdību un iedzīvotājiem, gan ģimenē. Norvēģijā ļoti seko līdzi tam, ko dara valdība, politiķi, piemēram, kad tiek pieņemts budžets, ļoti cieši seko līdzi, lai zinātu, cik piešķirts manai iestādei. Mentāli mēs, baltieši, esam ļoti līdzīgi norvēģiem un skandināviem. Saprasties ir samērā viegli, lai gan katram ir sava dzīves pieredze. Man pašai ir vieglāk saprasties ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo mums ir līdzīga pieredze – tas, ko viņi dzīves līmeņa ziņā bija piedzīvojuši 50. gados, es Latvijā piedzīvoju 80. gados.

Man dzīvē, šķiet, ir ļoti veicies, jo man patīk tas, ko es daru ikdienā, un to es varu darīt, nedzīvojot pilsētā. Norvēģijā jūtos pieņemta. Liela nozīme, protams, ir arī valodas prasmei. Ja kopā var diskutēt, smieties un jokot un ja pats esi atvērts, tad jūties labi. Es gan daudz nepiedomāju pie tā, ko par mani domā. Galvenais ir izdarīt savu darbu, cik vien labi varu.