Saimnieks LV / 2017.gads (Marts.)

Mūsu klimatiskajā zonā mežs ir agresīva ekosistēma – tiklīdz cilvēks pārtrauc savu saimniecisko darbību, mežs dažās desmitgadēs atkal pārklāj gan neapstrādātos tīrumus, gan nepļautās pļavas. Iepriekšējā gadsimta laikā meža platības Latvijā ir dubultojušās, un mežu īpatsvars turpina palielināties plānveidīgas jaunu mežu ierīkošanas dēļ, tomēr visbiežāk iemesls ir dabiskā neapstrādāto bijušo lauksaimniecības zemju aizaugšana.

Lai arī pēdējos gados lauksaimniecības attīstībā ir investēti lieli līdzekļi un daudzi atmatās atstātie lauki no jauna tiek apsaimniekoti, tomēr neapstrādāto zemju apjoms Latvijā joprojām ir ļoti augsts. Šobrīd var paredzēt, ka ievērojamu daļu no šīm zemēm nāksies apmežot, lai būtu iespējams pildīt jaunās Eiropas Savienības klimata politikas prasības par zema oglekļa dioksīda emisiju līmeņa ekonomikas attīstību.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku reģionos nav tikai Latvijai raksturīga parādība. Daudzās Eiropas valstīs liels skaits faktisko zemes īpašnieku dzīvo pilsētās un paši savu zemi aktīvi neapsaimnieko. Zemes iznomāšana vai nodošana apsaimniekošanā lauksaimniecības vai mežsaimniecības kooperatīvām sabiedrībām ir pierastākie risinājumi, kā panākt, lai šo pasīvo īpašnieku zeme netiktu izslēgta no ražošanas. Latvijas zemju un mežu īpašnieki visai nelabprāt izvēlas kooperācijas ceļu, tomēr paaugstinātais nekustamā īpašuma nodoklis par neapsaimniekotu lauksaimniecības zemi liek meklēt risinājumus zemes lietderīgai izmantošanai. Ja lauksaimniecības zeme tiek apmežota, jaunaudžu vecumā par šo zemi nekustamā īpašuma nodoklis nav jāmaksā.

Dabiskās apmežošanās īpatnības
Ja lauki nav ilgstoši apstrādāti, visbiežāk tie jau ir sākuši apmežoties dabiski un daļēji aizauguši ar krūmiem vai kokiem. Nereti dabiskā apmežošanās notikusi ar vērtīgām koku sugām – bērzu, melnalksni, egli un pat priedi. Ir gadījumi, kad dabiskās apmežošanās rezultātā ieaudzētās jaunaudzes jau atbilst mežaudzes parametriem un iespējams to reģistrēt kā mežu vai plantāciju mežu. Tomēr visbiežāk dabiski apmežotās zemēs ieviešas krūmi un saimnieciski vērtīgo koku īpatsvars ir neliels un to izvietojums nevienmērīgs. Šādos gadījumos nepieciešams novākt apaugumu un veikt stādīšanu. Izcērtot krūmājus, var apsvērt iespēju atstāt dabiskās izcelsmes vērtīgo sugu labas kvalitātes kokus, tomēr tad jāizvērtē atstājamo koku kvalitāte un saderība ar plānoto stādījumu.

Dabiskos apmežojumos visbiežāk dominē bērzs, baltalksnis un blīgznas. Bērzs ir vērtīga koku suga, un labas kvalitātes bērza koksnei ir laba cena. Domājot par dabiskas izcelsmes bērzu audzēšanu lauksaimniecības zemē, tomēr svarīgi novērtēt koku kvalitāti. Novācot apaugumu, ir jēga saglabāt tikai labas kvalitātes kokus. Resni, koksnē ieauguši, trupējuši zari, dubultās galotnes un stumbru zobenveida izliekums koka pamatnē ir defekti, kas norāda, ka nākotnē no šiem kokiem diez vai izdosies izaudzēt kvalitatīvus finierklučus. Lauksaimniecības zemes lielākoties apmežojas ar āra bērzu, tomēr vietām var dominēt arī purva bērzs. Sliktākās stumbru kvalitātes un mazāko koku dimensiju dēļ vērtīgo apaļkoksnes sortimentu iznākums purva bērza audzēs būs vismaz uz pusi mazāks nekā āra bērzam. Baltalksni un blīgznu joprojām jāuzskata vairāk par malkas kokiem, un šo koku audzēšana nākotnē nenesīs lielus ieņēmumus un neuzlabos īpašuma vērtību.

No citiem lapu kokiem novārtā atstātās bijušajās lauksaimniecības zemēs atjaunojas arī apse un melnalksnis. Lai arī ļoti ātraudzīga, tomēr apse lauksaimniecības augsnēs reti kad izaugs kvalitatīva. To pastiprināti bojā meža dzīvnieki, apses lauksaimniecības zemēs parasti ir trupējušas, jo stumbrus no pamatnes bojā vītolu urbēja kāpuri. Šo lielā izmēra kāpuru ejas koksnē no ārpuses nav redzamas, tomēr nereti var redzēt, ka jaunajām apsēm pie pamatnes ir dzeņu ir dzilnu veidoti caurumi, kurus putni izkaluši, lai piekļūtu šim līdz pat 12 cm garajam gardumam. Atsevišķi augoši melnalkšņi neizaugs kvalitatīvi – tie būs zaraini un ar savu kuplo vainagu nosegs lielu platību. Dabiski aizaugušā lauksaimniecības zemē melnalkšņus var saglabāt, ja tie iesējušies grupās un aizņem šai sugai raksturīgas augsnes – mitras, auglīgas ieplakas.

Arī no atsevišķi augošām dabiskas izcelsmes priedēm nez vai izdosies izaudzēt mastu kokus – retainēs augušas priedes izaugs strupas un ar resniem zariem. Tomēr, ja dabiski ieaugušās priedes iesējušās no labas kvalitātes māteskokiem un to izvietojums ir vienmērīgs vai vismaz grupveida, priedes var sekmīgi saglabāt, veicot papildinošo stādīšanu vietās, kurās dabiskā veidā koki nav iesējušies.

Lai arī egle nav pieskaitāma pie tipiskām pionieru sugām, kuras pārņem nemeža platības, tomēr vietām, piemēram, Vidzemes augstienē, egles diezgan bieži mēdz iesēties ilgstoši neapstrādātās lauksaimniecības zemēs. Arī atsevišķi augošām eglēm var būt kvalitātes problēmas – resni zari un blīvs zarojums, bojāts galotnes dzinums un nekvalitatīvi stumbri, tomēr egle ir ļoti laba piemistrojuma suga platībās, kuras pārsvarā aizaugušas ar lapu kokiem. Ja platība ir apmežojusies nevienmērīgi un nepieciešama papildinošā stādīšana, ēncietīgā egle ir ļoti piemērota, lai papildinātu gan lapu koku, gan priežu jaunaudzi. Jaunaudzēs, kurās koku augstums sasniedzis jau vairākus metrus, papildināšanai izmantot bērzus vai priedi ir nelietderīgi – šie gaismas prasīgie koki noēnojumā tā arī nevarēs uzsākt normālu augšanu un nīkuļos.

Veidojot mežaudzi dabiski aizaugušā lauksaimniecības zemē, vēlams saglabāt dabas vērtības, kas padarīs nākotnes mežu interesantāku un daudzveidīgu, – mežābeles, kadiķus, cietos lapu kokus.

Tīrot apaugumu no aizaugušas lauksaimniecības zemes, iespējams saglabāt labas kvalitā-tes vērtīgo sugu kokus.

Meža augsnes sagatavošana
Lai ierīkotu stādījumu daļēji aizaugušās lauksaimniecības zemēs un krūmājos, pēc krūmu un mazvērtīgo koku novākšanas vēlams veikt augsnes gatavošanu. Tā kā platībās visdrīzāk būs daudz celmu un sakņu, augsnes gatavošanai labāk izvēlēties specializēto meža tehniku. Disku arkla (saukts arī par meža frēzi) izmaksas gan būs lielākas nekā lauksaimniecības tehnikai, tomēr tas bez grūtībām sagatavos augsni vietās, kur celmu, sakņu un pielūžņojumā dēļ lauksaimniecības arkls ir bezspēcīgs. Augsnes gatavošana ierobežos atvasāju veidošanos un atvieglos stādījuma kopšanu, kā arī uzlabos jauno koku augšanu.

Arī stādot mežu neaizaugušā lauksaimniecības zemē, nepieciešams veikt augsnes apstrādi. Augsnes gatavošanai šādās vietās var izmantot lauksaimniecības tehniku, platību uzarot vienlaidus vai joslās. Uzartā platībā stādītajiem kokiem būs vieglāk konkurēt ar nezālēm, bet uzirdinātā augsne veicinās labāku koku sakņu sistēmas attīstību, kas uzlabos koku agrīno augšanu un samazinās kopšanas nepieciešamību. Tomēr arī gatavotās augsnēs bez stādījuma kopšanas visdrīzāk neizdosies iztikt. Vislielākā uzmanība jāpievērš saulmīļu kokiem – priedei un bērzam. Nedrīkst pieļaut, ka jaunos kociņus nomāc nezāles. Svarīgākais, lai stādītie koki būtu atbrīvoti no lakstaugiem līdz rudenim, citādi ziemā nenopļautā zāle var noliekt stādītos kokus un biezā kūla ziemā kalpos par patvērumu grauzējiem.

Kurus kokus izvēlēties meža audzēšanai?
Egle un bērzs ir populārākās koku sugas meža ieaudzēšanā, priede tiek izmantota retāk. Katrai no šī koku sugām ir savas priekšrocības un audzēšanas riski. Egle ir ievērojami ēncietīgāka par pārējām koku sugām, tāpēc to ir vieglāk kopt. Egli veiksmīgi var audzēt arī piemistrojumā gan ar priedi, gan lapu kokiem. Priede nekādā gadījumā nav audzējama kopā ar bērzu un citiem ātraudzīgajiem lapu kokiem, jo ātraudzīgākie koki priedi nomāks.

Egle pēc iestādīšanas aug salīdzinoši lēni, tomēr vēlāk tās augšana notiek ļoti strauji un ražības ziņā tā pat pārspēj bērzu. Tomēr egles audzēšana saistās arī ar nozīmīgiem riskiem. Egles bojā meža dzīvnieki, un bijušajās lauksaimniecības zemēs stādītās egļu audzēs mēdz izplatīties sakņu trupe, visbiežāk pēc pirmajām krājas kopšanas cirtēm. Virspusējās sakņu sistēmas dēļ egle cieš no vējgāzēm.

Priedi ierasts audzēt uz nabadzīgām smilts augsnēm, tomēr ļoti produktīvi priežu stādījumi ir ierīkoti arī auglīgajā Zemgales līdzenumā. Ar savlaicīgi veiktu atzarošanu un lielu jaunaudzes biezību var panākt, ka priedes stumbru kvalitāte ir pietiekoši laba arī auglīgās augsnēs, tomēr jārēķinās, ka koksnes blīvums priedēm ar platām gadskārtām un lieliem radiālajiem pieaugumiem būs mazāks nekā ierasts. Arī priežu audzes bijušajās lauksaimniecības augsnēs var ciest no sakņu trupes, tomēr galvenais apdraudējums priežu audzēšanai šobrīd ir augstais pārnadžu blīvums. Ir reģioni, kuros bez repelentu pielietošanas priežu jaunaudzes izaudzēt kļūst praktiski neiespējami.

Bērzs ir pioniersuga, kura ir labi piemērojusies mežaudžu izveidei nemeža platībās. Jaunaudžu vecumā bērzus var bojāt meža dzīvnieki, tomēr, sasniedzot 2–3 m augstumu, pārnadžu bojājumi kokus praktiski vairs neapdraud. Kūlas dedzināšana pavasaros, snieglieces un piesalstošais lietus ziemā ir nopietnākie apdraudējumi, kas var iznīcināt bērzu stādījumus.

No mazāk populārām koku sugām lauksaimniecības zemju apmežojumam jāpiemin melnalksnis. Tas stādījumos demonstrē ļoti labu augšanu; nav mazsvarīgi, ka melnalksnis uzlabo augsnes auglību. Lai arī šie koki dabiskos apstākļos aug mitrās vietās – auglīgās mitrās kūdras augsnēs un upju palienēs, tomēr arī melnalksnis neaugs smagās māla augsnēs veidojušās mitrās ieplakās ar stagnējošiem virsūdeņiem. Vislabāk tam patiks labi aerētas auglīgas augsnes ar skābekli bagātiem, plūstošiem gruntsūdeņiem.

Augsnes sagatavošana koku stādīšanai.

Jaunaudzes reģistrēšana
Pēc jaunaudzes ierīkošanas Valsts meža dienestā jāiesniedz pārskats par meža ieaudzēšanu un jānorāda, vai platība reģistrējama kā mežaudze vai plantāciju mežs. Pēc tam kad mežzinis būs pārliecinājies, ka ieaudzētā mežaudze atbilst MK noteikumu Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi prasībām, nogabals tiks reģistrēts Meža valsts reģistrā. Ja ieaudzētā audze reģistrēta kā plantāciju mežs, meža īpašnieks var brīvi izvēlēties plantācijas audzēšanas mērķi un rotācijas ilgumu.

Līdz ar izmaiņām Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā kokus lauksaimniecības zemē iespējams audzēt arī kā kokaugu stādījumus. Par kokaugu stādījumiem atzīst īpašiem mērķiem un regulārā izvietojumā lauksaimniecībā izmantojamā zemē ierīkotus stādījumus, kuru maksimālais audzēšanas cikla ilgums ir līdz 15 gadiem, pēc kura kultūru atjauno vai turpina zemi izmantot citu lauksaimniecības kultūru audzēšanai. 15 gadu rotācijā gan ekonomiski lietderīgi stādīt tikai izcili ātraudzīgas koku sugas, piemēram, papeles un hibrīdās apses.