Saimnieks LV / 2021.gads (Maijs.)

Vizma Sileniece ir diplomēta ciltslietu zootehniķe ar vairāk nekā četrdesmit gadu darba pieredzi. Viņa atzīst, ka cauri laikiem mainījušies profesijas nosaukumi, bet ne mērķis un būtība – veselīga ganāmpulka veidošana, no kura varam iegūt augstas kvalitātes pienu un tā galaproduktus. Pēc Vizmas Silenieces domām, profesijas statuss atkarīgs no tā, kādus pienākumus zootehniķis veic, taču galvenais joprojām ir cieša sadarbība ar ganāmpulka īpašnieku, rūpīga dzīvnieku izvērtēšana, atlase un atbilstošas ciltslietu dokumentācijas sakārtošana.

Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) arī šodien sagatavo kvalificētus speciālistus, bez kuriem nav iedomājama Latvijas piena lopkopības nozare. Vizma Sileniece savu pieredzi un atziņas nodod jaunajiem studentiem, jo bez tiešajiem pienākumiem SIA Silenieces ciltsdarba serviss viņa ir arī LLU Lauksaimniecības fakultātes lektore, bet Aizputes novada Lažas pagastā zemnieku saimniecībā Birzītes 1 kopā ar vīru Andreju Silenieku apsaimnieko 300 piena liellopu ganāmpulku, kur aizvien gūst noderīgu praktisko pieredzi. Vizma Sileniece uzsver, ka piena lopkopībā cikls, kurā var iegūt pilnīgu priekšstatu par telītes potenciālu, ir četri pieci gadi. Tas ir ilgs laiks, vajadzīga liela pacietība, lai saprastu un izvērtētu pirmpienes ražību perspektīvā. Taču, attīstoties zinātnei arī lopkopībā, ir iespējas savā ganāmpulkā veikt dzīvniekiem genoma analīzes un, izsakot tās indeksos, noteikt, kādus gēnus ir mantojis pēcnācējs. Līdz ar to saimnieks var vai nu atstāt ganāmpulkā tikai potenciāli ražīgākos dzīvniekus, vai atlasīt pēc pazīmēm, kas konkrētā ganāmpulkā ir prioritāras.

SIA Silenieces ciltsdarba serviss pārstāvji – Latvijas holšteinas asociācijas rīkotajā pasākumā Nākotnes zvaigzne 2020.

No laukiem uz laukiem
Vizmas Silenieces dzimtā puse ir Madona, taču, kad ģimene pārcēlās uz Alūksnes rajonu, viņas mācības turpinājās Annas astoņgadīgajā skolā. Bioloģijas skolotāja Grieta Baltiņa pamanījusi meitenes interesi par dabu un mājdzīvniekiem. Vizmas zinātkāre un izpratne ļāva viņai ar panākumiem piedalīties skolu jaunatnes konkursā Mēs − tavi saimnieki, zeme. Pēc pamatskolas beigšanas viņa devās uz Smiltenes sovhoztehnikumu, kur četros gados apguva zootehniķa specialitāti. Vizma atceras: „Viss bijis kā vienā skrējienā – arī pieci gadi Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur iegūts zooinženiera diploms. Tolaik LLU deva tādas tehniskās zināšanas, kas bija tieši saistītas ar lopkopību: par fermu slaukšanas aprīkojumu, celtniecības specifiku, materiāliem u.tml. 70.–80. gados ganāmpulki kolhozos skaitliski auga, sāka būvēt jaunas, plašas kūtis, ko aprīkoja ar piena slaukšanas vadiem un modernizētām mēslu izvākšanas iekārtām. Zootehniķim ganāmpulka labturība un attīstība neaprobežojās tikai ar piena kvalitātes rādītājiem, bija jāseko līdzi celtniecības gaitai un jāsaprot mehānismu darbība. Viss bija jāizsver, un lēmumi jāpieņem plašākā kontekstā.

Mācību laikā mums bija lieliskas prakses iespējas, kas mērķtiecīgi stiprināja teorētiskās zināšanas un veidoja izpratni par jaunā speciālista vietu un uzdevumiem. Govju vērtēšanā praktizējos jau tehnikuma laikā, savā pirmajā darbavietā kolhozā Trapene biju ciltslietu zootehniķe. Kartotēkā ierakstus izdarīja kartotekārs, bet es apstaigāju fermas un vācu informāciju par katru gotiņu: aprakstīju, fiksēju pazīmes, novērtēju potenciālu. Svešvārdā dzīvnieka vērtības noteikšanu ballēs pēc kādām noteiktām pazīmēm sauca par bonitēšanu, un šim nolūkam pastāvēja bonitēšanas tabulas. Šodien, sekojot precīzi iztrādātajiem Eiropas kritērijiem, varbūt ir vieglāk strādāt, bet atbildība tāpat ir liela, ja darbu gribi izdarīt labi.”

Par speciālistu kļūst, par vadītāju jāpiedzimst
„Augstskolas pēdējā kursā nodibinājās ģimene. Bērns jau bija paaudzies, un, kā tas dzīvē mēdz notikt, pārmaiņu viļņi ir neparedzami. 1989. gadā pārcēlāmies uz nelielu Liepājas rajona kolhozu Apriķi, kas bija atdalījies no Aizputes sovhoza. Vīrs Andrejs tajā sāka strādāt par dispečeru, bet manā pārziņā bija tikai 400 liellopi, tajā skaitā 200 slaucamas govis. − Tīrais nieks salīdzinājumā ar Trapeni, kur bija 690 slaucamas govis un vēl visu vecumu jaunlopi, cūkas u.c.”

80. gadu izskaņā nepārprotami gaisā virmoja lielu pārmaiņu tuvošanās. Mūsu sabiedrība tā īsti to gadu norises un sekas nav analizējusi, lielākoties mūsu secinājumi balstās individuālā pieredzē, atmiņās, vērojumos. Privatizācijas laiks lieliski atklāja cilvēku rakstura īpašības un vērtību sistēmu, bet, kas vēl būtiskāk, profesionālās prasmes un darba spējas. Par pajām vai sertifikātiem varēja iegūt īpašumā gan fermu, gan zemi vai kādus citus ražošanas līdzekļus. Daudzi fermu privatizētāji izkāva govis, tie, kuri tika pie zemes, izpārdeva to ārzemniekiem utt. Kas un cik no tā visa palicis pāri?

„Pēc manām domām, par vadītāju ir jāpiedzimst, diploms vien to negarantē,” saka Vizma. „Man zināmā saimniecībā Ventspils novadā saimniece – pilsētas meitene pat bez lauku dzīves pieredzes spējusi izdarīt brīnumus. Ir jābūt talantam, spējām un izpratnei – īstam saimnieka ķērienam. Pats galvenais – jāpatur prātā, ka pats esi šādu dzīvesveidu izvēlējies un darbs kaunu nedara. Darbu vari nemīlēt, bet tam ir jāpatīk un tas jādara ar prieku. Tas ir svarīgi jebkurā nozarē.”

Sadarbība – panākumu pamats
Vizma Sileniece atzīst, ka ir grūti strādāt, ja neveidojas labs kontakts ar saimnieku. Svarīgi, lai speciālists un ganāmpulka īpašnieks sadarbotos, jo ciltslietu zootehniķis var tikai rekomendēt, dot nepieciešamo informāciju, padomu, bet galīgo lēmumu pieņem īpašnieks. Vērtēšanas kritēriji ir stingri. Kad saimnieks ir ieinteresēts, jautā, kā rīkoties, kad saprotoši uztver arī norādes par kļūdām, tad Vizma zina, ka viņas darbs nav bijis velts, lai gan īstais ciltsdarba rezultāts būs redzams tikai pēc gadiem.

Vizma Sileniece kādu laiku ir strādājusi arī Zemkopības ministrijā, Ciltsdarba valsts inspekcijā, tas devis lielu pieredzi darbā ar dokumentāciju.

90. gadu beigās Latvijas lauku konsultāciju centrā Ozolniekos bija iespēja mācīties un iegūt piena pārrauga un dzīvnieku vērtētāja sertifikātus. Taču uzkrātās zināšanas arvien rosinājušas izveidot kaut ko savu. Tā 2007. gadā dibināts SIA Silenieces ciltsdarba serviss. Tas bijis Latvijā pirmais šāda veida pakalpojumu serviss. Vizma atzīst, ka sākumā nebūt nav bijis viegli. Vajadzējis sevi pierādīt, iegūt nišu nozarē. Bija zemnieki, kas sadarbību pārtrauca, bija, kas palika uzticīgi un pakalpojumus turpināja izmantot, vēl citi pēc laika kontaktus atkal atjaunoja. Speciāliste teic: „Dzīvē ir kā krosa distancē, tiklīdz atskatīsies, zaudēsi. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka ne viss izsakāms naudā. Jā, tā ir jānopelna, bet darbā svarīga arī saskarsmes kultūra, cilvēcība, sapratne, ko par naudu nenopirksi.

Šodien mūsu serviss sadarbojas ar Vācijas Holšteinas lopu audzētāju organizāciju Masterrind, Holandes šķirnes lopu audzētājiem K.I.SAMEN. Organizējam kursus un praktiskās apmācības ar ārzemju lektoru piedalīšanos, pieredzes apmaiņas braucienus. Iepērkam un tirgojam bioproduktu, sniedzam par to zemniekiem visu nepieciešamo informāciju, lai viņiem būtu iespēja izdarīt izvēli, kas balstīta kompetentos argumentos par labu vienai vai otrai šķirnei. Jau agrāk esmu uzsvērusi, ka pāru atlasei (vaislas buļļa izvēlei) ir būtiska nozīme piena ganāmpulka veidošanā, bet, lai ciltsdarbu varētu īstenot pilnībā, tam nepieciešama katrai laktācijas fāzei atbilstoša piena govju ēdināšana un turēšana, kā arī piena teļu un jaunlopu audzēšana. Tad ciltsdarbs attaisnosies un Latvijā veidosies augstražīgi ganāmpulki. Holšteinas šķirnes govis it kā jau ir ieprogrammētas augstiem izslaukumiem, tāpēc jo svarīgāk, lai ar tām strādātu zinoši speciālisti, taču būtu aplami domāt, ka Latvijas brūnās šķirnes govis ir pieticīgākas. Līdzīgos ēdināšanas un turēšanas apstākļos arī tās sasniedz ļoti augstus izslaukumus ar izcilu piena sastāvu. Latvijas apstākļos vēlamāk būtu strādāt kvalitātes virzienā un iegūt augstvērtīgu pienu, jo vietējie piena pārstrādātāji maina savus piena iepirkuma noteikumus, izvirzot augstākas prasības.

Vizma Sileniece – lektors seminārā par jaunlopu izaudzēšanu.

Ļoti svarīgs aspekts ir ganāmpulka atražošana, taču vēl labāk, ja saimnieks teles var arī pārdot un gūt papildu peļņu. Protams, izaudzēt kvalitatīvu jaunlopu nav ne viegli, ne vienkārši. Grūsna tele var maksāt no deviņsimts līdz pat pusotram tūkstotim eiro. Mūsu saimniecības Birzītes 1 ganāmpulkā pavisam ir 170 slaucamās govis, Holšteinas melnraibās, Holšteinas sarkanraibās un tīršķirnes Švices gotiņas. Bieži vien saimnieki, iegādājoties telītes, piemirst, ka jānodrošina dzīvniekam līdzvērtīgi apstākļi tiem, kādos tas audzis līdz pārdošanas brīdim. Piemēram, nav prātīgi no intensīvas turēšanas apstākļiem pārcelt lopiņu uz zāles ganībām, jo tā gremošanas orgāni nav piemēroti šādas barības ieguvei un pārstrādei. Jāņem vērā, ka paies zināms laiks, līdz govs pieradīs un kuņģis pielāgosies cita veida lopbarības pārstrādei.”

Vizma Sileniece ar smaidu atzīst, ka gadiem krātā pieredze ļauj par saimniecību spriest jau pēc smakas kūtī. Viņas skatījumā nav divu vienādu saimniecību, jo arī apstākļi ir atšķirīgi – augsne, barība, klimats un saimnieka pieeja, viņa prioritātes.

Pēdējā laikā diskutē par paaudžu maiņu laukos, taču Vizma saskata daudz pozitīvu piemēru, kur jaunieši cenšas iekļauties fermeru dzīvē un gatavi pārņemt saimniecību no vecākiem. Viņa ļoti uzteic savas fermas pārzini, jauno centīgo Daci Putniņu, kura Birzītēs1 sākusi strādāt kā praktikante, pakāpeniski apgūstot visus pienākumus, ieskaitot slaukšanu. Dace Birzītēs 1 strādā nu jau ceturto gadu. Meitene apveltīta ar augstu pienākuma apziņu, prot un grib strādāt ar dzīvniekiem, uz tādu darbinieku var paļauties, un tāds var daudz ko iemācīties darba procesā. V. Sileniece uzsver, ka jāuzticas jaunajiem, jāpieņem viņu varbūt atšķirīgā pieeja, jābūt pacietīgam apmācību procesā, jo galvenais taču ir un paliek rezultāts. Vizma neslēpj gandarījumu: „Agrāk, kad piena ražošanas fermā parādījās jaunie speciālisti, centos viņiem daudz ko iemācīt, nu šiem pašiem jauniešiem varu paprasīt padomu vai dalīties pieredzē. Tas taču ir tik patīkami.”