Dārzs un Drava / 2018.gads (Pavasaris.)

Kurš gan nepazīst muskares – šīs sīkās, tumšāk vai gaišāk zilās ziedu vālītes, kuras aug gandrīz vai katrā dārzā un kuru ziedkopas nedaudz atgādina miniatūru hiacinti, kādēļ tās arī iesauktas par pērļu hiacintēm vai arīdzan pērlenītēm. Vai to dēļ vērts vispār rakstīt kaut ko žurnālam? Taču patiesībā mēs muskares jau nemaz tā īsti nepazīstam – tik ļoti daudzveidīgas un dažkārt neparastas tās mēdz būt!

Botāniķiem atšķirīgi viedokļi
Vienā otrā muskaru šķirnē pat grūti atpazīt, kas tas vispār tāds par augu. Arī botāniķi par tām nav vienisprātis. Daži botāniķi tās iedalījuši četrās ģintīs – muskarēs (Muscari) apzinātas apmēram 60 sugas, bellevāliju (Bellevalia) ģintī ir ap 50 sugu, pie muskarīmijām (Muscarimia) gan pieskaita tikai vienu vai divas sugas, bet pie leopoldijām (Leopoldia) aptuveni 20 sugu. Citi atzīst tikai muskares un bellevālijas, bet vēl citi izdala arī ģinti Pseudomuscari un citas. Katrā ziņā tā ir augu grupa, kur botāniķiem vēl daudz darāmā, un, labāk iepazīstot savvaļas sugas, varam gaidīt pavisam jaunu sugu sadalījumu.

Muscari leucostomum

Muscari armeniacum Gul

Raksturīgas blīvas ziedkopas
Visām muskarēm un to radiniecēm kopīgas ir vairāk vai mazāk blīvas vārpveida ziedkopas un ziedi pārsvarā zili violetos vai purpura toņos. Kā daudziem sīpolaugiem, arī muskarēm nav retas albīnās formas ar baltiem ziediem. Leopoldiju un muskarīmiju ziedi nereti ir brūnos vai dzeltenīgos toņos. Muskarīmijām savukārt vēl raksturīgas resnas daudzgadīgas saknes, tādēļ tās labāk jūtas, ja tiek audzētas bez pārstādīšanas. Muskarēm ziedvārpa sastāv no divu tipu ziediem – tās pamatnē ziedi ir auglīgi, bet augšējie ziedi parasti ir sterili. Daudzām sugām tie atšķiras arī pēc krāsas. Apakšējie ziedi dažkārt ir blāvos, tumšos toņos, bet sterilie ir daudz košāki un kalpo apputeksnētāju pievilināšanai. Daudzām raksturīga stipra smarža, it īpaši muskarīmijām, kuru vārds atvasināts no muskusa – austrumos iecienīta smaržvielu stabilizatora. Kad tās man siltumnīcā uzzied, tad šķiet, ka esmu iegājis parfimērijas veikalā.

Muscari comosum

Vairums muskaru izcili vairojas veģetatīvi, dažas pat tik intensīvi, ka var kļūt par nezāli, gan ne tik uzbāzīgu kā Bētlemes zvaigzne (Ornithogalum umbellatum), tomēr daudz netrūkst. Īpaši raksturīgi tas ir Armēnijas muskarei. Taču ir arī sugas (nereti tās visskaistākās), kas jāvairo ar sēklām. Taču muskarēm audzēšana no sēklām parasti problēmas nesagādā. Sēklas labi dīgst (tās jāsēj rudenī), un sēklaudži masveidā zied jau trešajā gadā.

Muscari 'Valerie Finnis'

Populārākā – Armēnijas muskare
Visizplatītākās pie mums ir parastās muskares (Muscari), un no tām visiecienītākā un visplašāk dārzos izmantotā ir Armēnijas muskare – Muscari armeniacum. To izmanto gan apstādījumiem, gan pavasara ziedu pušķīšiem, gan arī uzziedināšanai. Šai sugai izveidotas ļoti daudzas šķirnes. No tām pie mums ļoti iecienītas ir šķirnes ar pildītiem ziediem zarotās vārpās – ‘Blue Spike’ un tās mutants ‘Fantasy Creation’. Tā kā abām šķirnēm ziedi ir sterili, tās zied ļoti ilgi, jo lielākais muskaru trūkums ir ziedu ātrā novīšana pēc bites vai cita apputeksnētāja apmeklējuma. Tiesa, to mazina lielais ziedu daudzums vārpā un ziedu pakāpeniskā uzziedēšana. Abām šķirnēm raksturīga atgriezeniskā mutācija, t.i., ziedu atgriešanās no pildītās atpakaļ vienkāršo ziedu formā. Tādēļ ziedēšanas laikā ik gadus jāizdara pārbaude un jāizvāc augi ar vienkāršām, nezarotām vārpām un nepildītiem ziediem. Ja ziedēšanas laiks nokavēts, atlasi var izdarīt arī vēlāk – augiem ar nepildītiem ziediem ieriešas sēklu pogaļas un tos nepārprotami vajag izravēt kopā ar visiem sīksīpoliņiem. Citādi pamatforma drīz vien pārņems visu stādījumu, izspiežot pildīto.

Muscari 'Baby Breath'

Izaudzēta vēl viena Armēnijas muskares šķirne ar steriliem ziediem – ‘Saffier’. Tai ir lodveida ziedi ar noslēgtu atveri, un apputeksnētāji vienkārši netiek ziedā iekšā, līdz ar to ziedi ļoti ilgi nevīst, bet ziedkopai ir ļoti skaists un neparasts izskats, arī ziedu krāsa ir ļoti īpatnēja – zila ar zaļganīgu pieskaņu. Armēnijas muskares lielākais trūkums – tā lapas bieži veido jau rudenī un ziemā tās apsalst. Augs gan pats necieš, taču stādījums izskatās diezgan nepievilcīgs. To var labot, nogriežot apsalušos lapu galus. Tuva radiniece Armēnijas muskarei ir daudzziedu muskare (M. polyanthus). No šīs muskares man izdevās atlasīt mutāciju ar spilgti tīri baltiem ziediem ļoti lielās blīvās vārpās, ko nosaucu par ‘Sniega Karalieni’ (‘Snow Queen’). To šobrīd uzskata par labāko baltziedu muskaru šķirni un daudz audzē Holandē.

Muscari adilii

Zināmās un ne tik zināmās skaistules
Muscari leucostomum esmu ievācis Kopet-Daga kalnos, Turkmēnijā. Tai ziedi ir ļoti tumši zili, pat sīpoli tai ir zaļganīgi melni, un pēc tiem šo sugu es atpazīstu pat pēc novākšanas, kad sīpoli glabājas noliktavā, kaut arī daļa botāniķu uzskata, ka tā īpaši neatšķiras no plaši izplatītās M. neglectum jeb M. racemosum un epitets leucostomum uzskatāms tikai par M. neglectum sinonīmu. Man gan tā šķiet krasi atšķirīga un ļoti skaista.

Muscari muscarimi 'Society's Cream'

Sevišķi oriģināla šajā grupā ir platlapu muskare (M. latifolium). Tai parasti ir tikai viena, retāk divas, taču ļoti platas lapas, un daži mūsu dārzkopji to pat ir iesaukuši par muskari ar tulpes lapām. Tai ziedi ir īpaši lielās vārpās ar melni violetiem auglīgajiem ziediem un stipri gaišākiem – koši gaiši debesziliem sterilajiem ziediem. Šo sugu visātrāk un vislabāk pavairot tieši ar sēklām, lai gan tā vairojas arī veģetatīvi. Arī tai izveidotas formas ar baltiem, zaļiem un pat brūnganiem ziediem.

Muscari latifolia

Taču viena no visskaistākajām muskarēm pieder pie bellevāliju ģints, proti, tā ir Bellevalia forniculata. Tas ir viens no tiem retajiem augiem, par kuru droši var teikt – dārzā to ieraudzīsiet jau iztālēm. Kaut arī šīs muskares ziedvārpa nav sevišķi blīva, tā var būt pat 30 cm gara, un ziediem piemīt tik ļoti intensīva zaļgani debeszila krāsa, kādu grūti būs atrast pie citiem sīpolaugiem. Savvaļā tā aug pārplūstošās mālainās pļavās Austrumturcijā, bet mūsu apstākļos tā nav tik mitrumprasīga un labi jūtas jebkurā dārzā, ja vien netrūkst saules. Diemžēl šo muskari pavairo galvenokārt tikai ar sēklām, jo veģetatīvi tā vairojas ļoti lēnām. Arī veģetāciju, kā jau augstkalnu augs, tā sāk vēlu, un es bieži jau esmu sācis bažīties, vai tā ziemā nav aizgājusi bojā, kad pēkšņi virs zemes parādās tās asni un jau pēc nedaudz dienām arī koši debeszilo ziedu vārpas.

Bellevalia forniculata savvaļā

No bellevālijām mūsu dārzos vēl audzē melni zilās Bellevalia paradoxa un B. pycnantha. Abas ir viegli audzējamas sugas, taču stipri vīrusieņēmīgas. Parasti tās var atveseļot, ataudzējot no sēklām. Dažkārt gan vajadzīgas pat divas paaudzes, lai būtu drošs, ka augi ir brīvi no vīrusiem. Pārējās bellevālijas nav īpaši dekoratīvas, jo veido ļoti retas, kaut arī lielas ziedkopas ar blāviem netīru toņu ziediem ļoti garos kātiņos, un tās var radīt interesi tikai fanātiskam sīpolaugu kolekcionāram, kam galvenais nosacījums auga turēšanai kolekcijā ir sīpola esamība augsnē.

Bellevalia pycnantha

No Pseudomuscari grupas visizplatītākā ir M. coeleste. Šīs grupas sugām muciņveida ziediem pie atveres nav iežmaugas, kas raksturīgi īstajām muskarēm (Muscari ģintij). Tā ir zema auguma suga ar koši ziliem ziediem ļoti blīvās vārpās un zied ļoti agri – šķiet, ka tā ir viena no visagrīnākajām muskarēm dārzā. Ļoti skaista ir arī tās baltziedu forma – ‘Alba’.

Pie šīs grupas pieskaitāma arī viena mistiska muskare (visticamāk, jauna, vēl neaprakstīta suga), kuras introdukcija Latvijā un pasaules dārzos saistās ar Aldoņa Vēriņa vārdu. 70. gadu beigās viņš no Ziemeļkaukāza saņēma muskaru sīpolu sūtījumu ar nosaukumu M. pallens. Kad tās uzziedēja, izrādījās, ka sūtījumā ir trīs ļoti atšķirīgas formas, kuras Aldonis izdalīja un vēlāk deva vārdus: ‘Dark Eyes’ – tumši zila ar gaiši ziliem sterilajiem ziediem; ‘Sky Blue’ – gaiši debeszila ar baltiem sterilajiem ziediem un trešā – visneparastākā – ar balti rozā ziediem, ko nosauca par ‘White- Rose Beauty’. Diemžēl rozā tonis nebija īsti noturīgs un ne katru sezonu izpaudās pietiekami spilgti, tādēļ holandieši vēlāk to pārdēvēja par ‘White Beauty’. 1982. gadā 200 sīpoliņus no katras šķirnes aizvedu uz Holandi un uzdāvināju pazīstamajam sīpolpuķu speciālistam M. Hoogam, no kura audzētavas šīs šķirnes aizgāja plašajā pasaulē. Diemžēl šīs muskares izrādījās ļoti vīrusieņēmīgas, tādēļ tās vairs neaudzēju. Lai atveseļotu šīs muskares, lietuviešu selekcionārs Eugenius Dambrauskas atkārtoti pārsēja šķirni ‘White-Rose Beauty’. No sēklaudžiem viņš atlasīja vēl izteiktāk rozā tonētas divas šķirnes – agri ziedošo ‘Pink Sunrise’ (Rozā Saullēkts) un vēlīnu ‘Pink Sunset’ (Rozā Saulriets). Izrādījās, ka rozā krāsu nosaka gaisa temperatūra, tādēļ agrīnā šķirne allaž ir ar rozā ziediem, bet vēlīnā – tikai vēsos pavasaros. Tomēr ir vērts audzēt abas, jo to ziedēšanas periodi secīgi nomaina viens otru.

Bellevalia crassa

1983. gada ekspedīcijā uz Ziemeļosetiju man izdevās atrast īsto M. pallens, kas tik krasi atšķīrās no A. Vēriņa audzētās, ka bija skaidrs – agrāk ar šo vārdu audzētā muskare nekādā gadījumā nav M. pallens. Īstā M. pallens ir ļoti skaista zema auguma suga ar nelielām variablu gaišu toņu (zilgana, zaļganīga, balta vai pat viegli krēmīga) krāsojuma ziedu vārpām. Tā aug uz klintīm, visneiedomājamākajās vietās, kur tik vien var nedaudz aizķerties augsne. Šobrīd tā ir ļoti iecienīta pasaules tirgos. Tomēr tā jāvairo ar sēklām, jo slikti vairojas daloties, taču sēklas ierieš ļoti labi, un sēklaudži uzzied jau trešajā gadā.

Muscari 'Pink Sunrise'

No leopoldijām dārzos visvairāk audzē M. comosum un it īpaši tās šķirni ‘Plumosum’. Šī muskare zied vasaras vidū, un tās sterilo ziedu purpurkrāsas ziedlapas ir sašķēlušās tievās, izlocītās diegveida daivās. Ziedi ir tik neparasti, ka neviens tajos negrib atpazīt muskari. Diemžēl mūsu vasaras šai sugai ir par vēsu, un, kaut arī tā aug un vairojas labi, manā kolekcijā tā ir ziedējusi tikai vienu reizi, lai gan audzēju to vairākus gadus. Neapkurināmā siltumnīcā tā ziedēja ik gadus, taču, kā jau daudzām Holandē rūpnieciski vairotām šķirnēm, arī ‘Plumosum’ izrādījās inficēta ar vīrusiem. Šķirne ir sterila, sēklas nedod, un to nācās iznīcināt. Iespējams, ka kaut kur var atrast arī veselu klonu, bet es to vairāk meklējis neesmu. Katrā ziņā tas ir augs eksotisku eksemplāru cienītājam, kas meklē visu neparasto.

Viena no skaistākajām muskarēm Rietumeiropas sīpolpuķu tirgos pašlaik ir šķirne ‘Baby’s Breath’ un tai nedaudz līdzīgā ‘Valerie Finnis’. ‘Baby’s Breath’ ziedi nedaudz atgādina M. pallens, taču tā ir lielāka, ar lielāku ziedvārpu. Ziedi ir ļoti maigi gaiši zili ar baltu un var teikt, ka pilnīgi atbilst vārdam Mazuļa Elpa. ‘Valerie Finnis’, ko Anglijā savā dārzā starp dažādu muskaru pašizsējas augiem atrada Valērija Finnis, ir ar tumšākiem ziediem.

Muscari pallens

Muskaru ir ļoti daudz, un pēdējos gados nāk klāt arvien jaunas šķirnes. Arī daudzas mazāk pazīstamas sugas var sekmīgi audzēt mūsu dārzos. Tās var iegūt, izmantojot ārzemju dārzkopības biedrību sēklu apmaiņu, kā arī nopirkt nelielās specializētās audzētavās. Manā kolekcijā ir aptuveni 300 dažādu muskaru paraugu, no daudziem ir tikai viens podiņš, bet muskares viegli ierieš sēklas.

Muscari turcicum

Aizvien top jaunas šķirnes
Ar muskaru selekciju joprojām nopietni strādā, lai arī cik vienkāršas tās pirmajā mirklī nešķistu. Pēdējos gados radītas daudzas jaunas muskaru šķirnes. Viena no neparastākajām ir šķirne ‘Gul’ ar izteikti koši rozā ziediem. To Turcijā savvaļā atrada Vollisu pāris (Rob & Ranweig Wallis) un savairoja savā dārzā. Tagad arī to jau piedāvā dažas firmas, tiesa, sīpoli, kā jau retumam, ir padārgi.

Kā audzēt
Tās prasa labi drenētu, trūdvielām bagātu saulainu vietu, taču daudzas panes arī pat samērā stipru ēnu. Vienīgi muskarīmijām un dažām citām stipri dienvidnieciskām sugām vajag saules piekarsētu stūrīti vai arī tās jāstāda pie mājas dienvidu sienas, kas, saulē uzkarstot, nodod siltumu arī šo dienvidnieču sīpoliem, citādi tās nezied vai zied arī tikai pēc ļoti karstām vasarām.

Personīgi es visas muskares audzēju podiņos, neapkurināmā plēves siltumnīcā. Iemesls ir pavisam vienkāršs – man manos gados ir palicis par grūtu ložņāt pa zemi, tādēļ visus sīpolaugus stādu podiņos un audzēju uz paceltiem galdiem plēves siltumnīcā (bez papildu apkures). Izmantoju tā saucamos rožu podus, kas ir 20 cm dziļi. Galvenais nosacījums – substrātam jābūt irdenam, ar labu drenāžu. To gatavoju, samaisot 1 daļu pakaišu kūdras ar 3 daļām grants. Alternatīvs maisījums – 1 daļa kūdras, 2 daļas grants un 1 daļa velēnu trūdzemes. Tad jālaista retāk. Skābumu neitralizēju ar dolomīta miltiem un pievienoju lēni šķīstošo granulēto komplekso mēslojumu ar mikroelementiem. Audzēšanas gaitā regulāri jālaista – parasti reizi nedēļā, bet karstās dienās pat divreiz nedēļā. Pirms laistīšanas reizi nedēļā katram podiņam uzlieku mazu šķipsniņu viegli šķīstošā mēslojuma. Izmantoju kristalonu – pavasarī ar maksimālo slāpekļa saturu, pēc noziedēšanas vai pāris nedēļas vēlāk to nomainu ar kristalonu, kam ir vismazākais slāpekļa saturs, bet visvairāk kālija un fosfora. Slāpeklis vajadzīgs lapu veidošanai, bet fosfors un kālijs – ziemcietības nodrošināšanai. Alternatīva ir regulāra (reizi nedēļā) nomiglošana ar 0,2 % kristalona šķīdumu (20 g kristalona uz 10 l ūdens), proti, mēslošana caur lapām. Kad lapas sāk dzeltēt, laistīšanu un mēslošanu pārtrauc un atsāk septembra beigās, oktobrī. Rudenī laista tikai ar ūdeni, bez minerālmēsliem. Pārstādu reizi divos gados, bet uz lauka muskares var augt ļoti ilgi bez pārstādīšanas.

Muscari polyanthum