Saimnieks LV / 2019.gads (Aprīlis.)

Latvijā arvien lielāku popularitāti iemanto ekskluzīvie kartupeļi – ar zilu, violetu vai sarkanu mīkstumu un tādu pašu krāsu dažādu toņu mizu. Katrs, kas audzē kartupeļus savām vajadzībām vai izvērsis to kā biznesu, vēlas savā praktiskajā darbībā tos iepazīt, izmēģināt un nogaršot. Šobrīd patērētāju vidū valda dažādi viedokļi – no pozitīviem līdz pat skeptiskiem, daļēji arī neticība tam, vai šādi kartupeļi ir radušies un auguši dabīgi, vai cilvēks tos ar modernām tehnoloģijām nav pārveidojis vai pat mākslīgi iekrāsojis.

Kāpēc kartupeļiem ar krāsainu (zilu, violetu vai sarkanu) mīkstumu šodien pievērsta tik liela uzmanība?
Jau vairākus gadsimtus daudzviet uz zemeslodes kartupeļi (Solanum tuberosum L.) ir galvenais pārtikas avots cilvēku uzturā (Sablani, Mujumdar, 2006). Pasaules mērogā tas pēc kukurūzas, kviešiem un rīsiem ir ceturtais pārtikā izmantotākais kultūraugs (Brown, 2005). Krāsainie kartupeļi kļuvuši populāri tikai pēdējās pāris desmitgadēs. Galvenokārt tas noticis līdz ar pētījumiem par uztura saistību ar veselību. Jaunākie atzinumi par krāsaino kartupeļu vērtību ir veicinājuši to patēriņu un specializācijas tirgus paplašināšanos (Tierno u.c., 2015), jo tie tiek pieskaitīti pie veselīgo produktu grupas. Mūsdienās kartupeļu selekcijā aizvien vairāk pievēršas diētiskām šķirnēm, izceļot tajās īpašības, kas paaugstina organisma spēju pretoties dažādām slimībām. Tas attiecas arī uz kartupeļiem ar krāsainu mīkstumu (Šaparenko O., Šaparenko A., 2017).

Kartupeļi satur ogļhidrātus, olbaltumvielas, aminoskābes, minerālvielas, vitamīnus (A – karotinoīdi, B, C – askorbīnskābe, E), organiskās skābes, fenola skābes, flavonoīdus un citus ķīmiskos savienojumus, kas var sniegt plašu klāstu veselības ieguvumu (Brown, 2005; Navarre, Goyer, Shakya, 2009; Skrabule, Dimante, 2014; Šaparenko O., Šaparenko A., 2017). Pateicoties savām dabīgajām ķīmiskajām īpašībām, kartupeļi ir nozīmīgs antioksidantu avots cilvēku uzturā (Karadeniz u.c., 2005; Lachman, Hamouz, 2005; Reyes, Miller Cisneros-Zevallos, 2005; Nara u.c., 2006; Navarre u.c., 2011; Zarzecka, Gugala, 2011). Galvenie kartupeļu antioksidanti ir polifenoli, askorbīnskābe, karotinoīdi, tokoferoli, α-lipoīnskābe un selēns (Lachman, Hamouz, 2005).

Latvijā daļa kartupeļu audzētāju laiku pa laikam vecvecāku, vecāku un savos piemājas dārziņos hobiju līmenī ir iepazinuši kartupeļus ar neparastu mizas vai mīkstuma krāsu. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šādi kartupeļi savulaik nav kļuvuši populāri. Cik zināms, nevienā no senākām publikācijām Latvijā par šādām kartupeļu šķirnēm nav rodamas liecības, nav bijuši arī zinātniska rakstura pētījumi. Pirmo reizi apmēram pirms 15 gadiem (kopš 2004. gada) plašsaziņas līdzekļos var atrast norādes, ka kartupeļu šķirņu kolekcionāru stādījumos aug arī šķirnes ar neparastiem bumbuļiem − gan no ārpuses, gan iekšpuses (skat. 1. tab.).

Latvijā audzēto krāsaino kartupeļu šķirņu ražu apkopojums no SIA Rugēni, AREI Priekuļu un Stendes pētījumu centriem apkopota 2. tabulā, bet no ZS Pilsumi (Alojas pagasts, Alojas novads) šķirņu izmēģinājuma parādīta 1. attēlā. Kā rāda no publikācijām apkopotie dati, Latvijā audzētajiem kartupeļiem ar zilu un violetu mīkstumu atkarībā no gada meteoroloģisko apstākļu ietekmes, audzēšanas agrotehnikas pielietojuma, slimību un kaitēkļu ietekmes un genotipa raža ir bijusi no 5 līdz 30.90 t/ha.

Dažādu ķīmisko savienojumu saturs Latvijā audzētajos kartupeļos ar dažādu mīkstuma krāsu apkopots 3. tabulā.

Antioksidantu savienojumu veidi
Askorbīnskābe jeb C vitamīns. Spēcīgs reducējošais aģents, kas organismā darbojas kā antioksidants, ir daudzu enzīmu līdzfaktors un ieņem svarīgu lomu dzelzs bioloģiskās pieejamības nodrošināšanā. Lietojot uzturā kartupeļus, organisms diennaktī var saņemt līdz 44 % no nepieciešamās C vitamīna devas (Grosso u.c., 2013).

Antocianīni. Kartupeļi ar krāsainu (zilu, violetu, sarkani – violetu) mizu un mīkstumu dabīgā veidā satur antocianīnus (pieder pie flavonoīdu grupas fenolu fitoķīmiskajiem savienojumiem) – zilas, violetas (malvidīns, petunidīns, delfinidīns un peonidīns) un sarkanas (pelargonidīns un peonidīns) krāsas ūdenī šķīstošus pigmentus, kuriem piemīt antioksidatīvās īpašības, un ir svarīgi veselības stiprināšanai – aizsargā šūnas pret dažādu vēža formu veidošanos (piem., resnās zarnas vēzi) un mazina citu hronisku saslimšanu risku (Kosieradzka u.c., 2004; Lachman, Hamouz, 2005; Teow u.c., 2007; Kita, 2013; Pazderů, u.c., 2015; Šaparenko O., Šaparenko A., 2017). AREI Priekuļu pētījumu centrā 2011.–2012. gada izmēģinājumos kartupeļu šķirnei ar violetu mīkstumu ‘Blue Congo’ antocianīnu saturs bija ievērojams – 3.1 mg/100 g, turpretī šķirnēm ar dzeltenu mīkstumu, piem., ‘Agrie Dzeltenie’, antocianīnu saturs bija tikai 0.4 mg/100 g (Skrabule, Dimante, 2014)

Kā liecina pētījumi, fenolu savienojumiem (rādītājs – kopējo fenolu saturs) ir labvēlīga ietekme uz veselību. Fenolus parasti iedala trīs svarīgās grupās: fenola skābes, flavonoīdi un tanīni (Rice-Evans, Miller, Paganga, 1996). Kartupeļos visbiežāk sastopamie polifenolu antioksidanti ir L-tirozīns, kofeīnskābe, skopolīns, hlorogēns, kriptohlorogēnskābe un ferulīnskābe (Lachman, Hamouz, 2005). Galvenā fenola skābe kartupeļos ir hlorogēnskābe (Brown 2005) − vēl viens ķīmiskais savienojums pretvēža profilaksei.

Karotinoīdi jeb A vitamīns. Karotinoīdi piešķir kartupeļiem baltu vai dzeltenu mīkstuma krāsu (Tarn, 2005). A vitamīna saturs bumbuļos pieaug līdz ar dzeltenās krāsas intensitāti. Pētījumos par uzturu tiek norādīta pozitīva sakarība starp lielāku karotinoīdu satura koncentrācijas uzņemšanu un zemāku hronisko slimību risku (Rao A., Rao L., 2007). AREI Priekuļu pētījumu centrā 2011.–2012. gada izmēģinājumos kartupeļu šķirnei ar violetu mīkstumu ‘Blue Congo’ karotinoīdu saturs (līdzīgi kā baltā mīkstuma šķirnēm) bija neliels – tikai 0.05 mg/100 g. Salīdzinājumam − kartupeļiem ar koši dzeltenu mīkstumu, piem., ‘Anuschka’, karotinoīdu saturs vidēji bija 0.33 mg/100 g (Skrabule, Dimante, 2014).

Kartupeļu ķīmiskais sastāvs ir atkarīgs no daudziem faktoriem, piem., genotipu ģenētiskās īpašības, bumbuļu vecuma un brieduma, no vides apstākļiem (meteoroloģiskie un augsnes apstākļi, slimību un kaitēkļu izplatība), pielietotās agrotehnikas – mēslošana, pesticīdi utt. (Sablani, Mujumdar, 2006) AREI Priekuļu pētniecības centrā veiktajos izmēģinājumos konstatēts, ka kartupeļos C vitamīna saturu vairāk ietekmē mēslojums, bet A vitamīna saturu – genotips (vismazākais saturs ir šķirnēm ar baltu mīkstumu). Bioloģiskajos apstākļos augušiem kartupeļiem C vitamīna saturs bija augstāks nekā konvencionālajā sistēmā augušajiem vai gadījumos, kad agrotehnikas risinājumos palielināta slāpekļa pieejamība augiem (salīdzinot slāpekļa normas: l20 kg/ha N pret 60 kg/ha N) (Skrabule, u.c., 2013).

Ķīmiskais sastāvs var atšķirties arī starp dažādiem genotipiem. Piemēram, Spānijā pētījumā par kartupeļiem ar violetu un sarkanu mīkstumu augsts šķīstošo fenolu un antocianīnu saturs konstatēts izteikti violetām šķirnēm: ‘Violet Queen’, ‘Purple Peruvian’ un ‘Vitelotte’, kurām bija arī augsta antioksidantu kapacitāte, savukārt šķirnēm ‘Morada’ (violets mīkstums), ‘Highland Burgundy Red’ (sarkans mīkstums) un ‘Violet Queen’ (violets mīkstums) relatīvi augstāka bija karotinoīdu koncentrācija (Tierno, u.c., 2015). Krāsaino kartupeļu genotipi ķīmiskajās analīzēs uzrāda arī ievērojami lielāku fenola savienojumu saturu (Reyes, Miller Cisneros-Zevallos, 2005; Hamouz u.c., 2006). Violetā un sarkanā mīkstuma kartupeļiem ir 2–3 reizes augstāks antioksidantu potenciāls nekā kartupeļiem ar baltu mīkstumu (Kosieradzka u.c., 2004; Lachman, Hamouz, 2005; Nara, u.c., 2006), ko apstiprina arī Latvijā veikto pētījumu rezultāti (skat. 3. tab.).