Saimnieks LV / 2018.gads (Aprīlis.)

Visdažādākās krīzes, aktualitātes un izaicinājumi lauksaimniecības nozari piemeklē regulāri. Biedrība, kas visus šos jautājumus tikpat regulāri mēģina risināt, ir Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), iestājoties par 60 nozares dalīborganizāciju interesēm. Par šī pavasara aktualitātēm stāsta Edgars Treibergs, padomes valdes priekšsēdētājs.

– Šis gads daudziem lauksaimniekiem sākās ar nepatīkamu pārsteigumu, ieskatoties savos elektrības rēķinos.
Edgars Treibergs: – Uzskatu, ka šis jautājums ir kā atombumba. OIK maksājums nav īsti saskaņots ar Eiropas Komisiju, taču nauda, ko šādā veidā samaksā iedzīvotāji un uzņēmumi, ir ļoti liela. Latvenergo peļņa ir vairāku simtu miljonu apmērā! Tas, kā dzīvo šīs kompānijas pārstāvji un kādus attīstības plānus izvirza, ir pilnīgi neiedomājami salīdzinājumā ar to, kā dzīvo lauksaimnieki vai vispār pārējie cilvēki un nozares.

Arī mūsu biedru pārstāvētās saimniecības un uzņēmumi visā Latvijā ziņoja par elektrības rēķinu kāpumu. Piemēram, VAKS kooperatīvam pieaugums bija 27 % – tā ir trešdaļa! Daudzām, īpaši lopkopības saimniecībām, jauda ir nepieciešama katru dienu un nav iespējams to atslēgt, līdz ar to par pieslēgumu ir jāmaksā katru mēnesi. Jau pirms diviem gadiem vienojāmies ar Ekonomikas ministriju, ka saimniecības varēs atslēgt lielāku jaudas pieslēgumu uz deviņiem mēnešiem, bet par šo vienošanos aizmirsa. Taču kaltes katru gadu būs jāpieslēdz pie papildu jaudas uz pāris mēnešiem, tur nekas nemainīsies. Gribam godīgus spēles noteikumus, tāpēc pārrunas ar Ekonomikas ministriju turpinās. Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai kaut kas nepaiet garām nepamanīts, kas varētu nākt par sliktu lauksaimniekiem.

Taču vispār šis jautājums ir komplicēts. Visiem, kuriem ir jāpārstrādā atkritumi, neradot papildu SEG emisijas, to vispareizāk ir izmantot elektroenerģijas ražošanai. Mūsu mērķis būtu panākt, lai OIK tiek piemērots tikai atjaunojamiem energoresursiem, par ko varas gaiteņos runā nelabprāt. Diemžēl jau no pirmsākumiem OIK piemēro arī dabasgāzei, kas nu nekādi nav energoresurss. Pareizāk būtu, ja pats Latvenergo ar savu virspeļņu kompensētu gan par pieslēgumiem, gan saražoto elektroenerģiju.

Ja vispār salīdzina dabasgāzes ražošanu un biomasas/biogāzes stacijas, tad pēdējo darba nodrošināšanai nepieciešami vismaz 50 cilvēki. Un darba vietas ir tieši tas, kas laukos vajadzīgs. Tad ir ieguvums gan no mēslu pārstrādes, gan SEG emisiju samazinājuma. Starp citu, pret jautājumu par SEG emisijām jāizturas nopietni – ja normas tiek pārsniegtas, tas var ietekmēt gan transportu, gan ražošanu. EM te ir rūpīgi jāstrādā gan, lai ieviestu dīzeļvilcienus, gan elektriskos auto u.tml. Biogāzes stacijas ir uzceltas, ieguldot milzīgus līdzekļus, jau darbojas un ar to palīdzību var samazināt SEG emisijas.

Laukos ir, ko darīt, diemžēl nereti pat jauni cilvēki gaida pabalstus, nevis dodas strādāt (to redzu, arī strādājot kā Garkalnes novada deputāts). Iesniegumu viņi māk uzrakstīt ļoti ātri. Es pats strādāju jau kopš 10 gadu vecuma un biju priecīgs, ka brīvdienās varēju nopelnīt gan jaunam uzvalciņam, gan velosipēdam. Tagad nereti cilvēki vairs nesaprot, ko nozīmē kaut ko atļauties par paša nopelnīto naudu. Arī mēs pie rocības tikām pakāpeniski, nevis uzreiz – dzīvokli, mašīnu, televizoru un bankas kontu. Paaudzes ir ļoti mainījušās! Tas rada problēmas arī bezdarba jomā. Pie tam jāvērtē, kā notiek darbinieku kvalifikācija un pārkvalifikācija. Veidojas arī tādi kā profesionālie skolnieki, kas pusmūžā dažādās programmās apgūst vienu, otru prasmi, bet reāli to nepielieto. Tajā pašā laikā ir vakances, kuras ilgstoši neizdodas aizpildīt.

– Lauku reģionos trūkst darbinieku, vai darbinieku ievešana no ārvalstīm būtu risinājums?
– Esam situši trauksmes zvanus regulāri, gājuši uz Saeimas komisiju sēdēm, lai pierādītu, ka ievest sezonālo darbaspēku ir nepieciešams. Partijas vilcinās šo risinājumu atbalstīt, jo sabiedrībā tomēr pastāv viedoklis, ka ievest darbaspēku nav vēlams. Taču ir jāsaprot, ka sezonas strādniekus ieved, piemēram, uz trīs mēnešiem, pēc kuriem viņi dodas prom. Nav runa, ka viņi varētu palikt te vai ka jārūpējas par viņu sociālo nodrošinājumu – bērnudārziem vai pensijām. Taču samaksātā nodokļu nauda paliek mūsu valsts budžetā. Ukraiņi, baltkrievi ar prieku brauc šurp, jo var nopelnīt savam dzīves līmenim labas algas.

Tā kā LOSP pārstāv dažādas nozares – gan zivjsaimniecību, gan mežsaimniecību, gan pārtikas pārstrādi u.c., zinām, kas nodarbinātības sfērā notiek. Piemēram, zivrūpnieki stāsta, ka ir uzcelta vesela māja, kur varētu dzīvot darbinieki, bet tā stāv tukša – cilvēku nav! Un nav tā, ka maksātu algās 300 vai 500 EUR uz rokas, jau sen ir 800 un 1000! Diemžēl redzams, ka lielākas algas nebūt visu neatrisina. Tāpēc domāju, ka strādnieki, kas ievesti uz laiku, noteikti nav sliktākais variants.

Mums bija saruna ar mūsu biedri, melleņu audzētāju – uz ogu novākšanas laiku viņa bija ar mieru maksāt divreiz lielāku algu, bet tas neveicināja darba ražīgumu – darbinieki nostrādāja tik, cik uzskatīja par vajadzīgu, nevis bija ar mieru pēc iespējas ātrāk novākt visas ogas. Otrs jautājums – ja audzētājs ir gatavs maksāt vairāk darbiniekiem, vai pircēji būs gatavi par produktu vairāk maksāt? Neviens ražotājs taču nestrādā, lai iedzīvotos zaudējumos! Prece ir jāpārdod virs pašizmaksas. Produkcijas novākšanu un apstrādi var modernizēt, kur vien tas ir iespējams. Lauku apdzīvotību gan tas, protams, neveicina.

Tāpat nav pieņemams, ka notiek diskusijas par kādiem īpašiem izglītības nosacījumiem mazkvalificētu darbu darīšanai vai arī obligātu noteikumu maksāt nozares vidējo algu, nevis to, kas nopelnīts... Nevajag pašiem radīt šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai!

– Par pozitīvu notikumu var uzskatīt PVN samazinājumu Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem.
– Daudz gan arī nācās liet sviedrus un asaras, lai to izcīnītu. Nav pat pagājuši divi mēneši, kad jau dzirdam viedokļus gan no ierēdņiem, gan banku puses, kas tas ir bijis aplams lēmums. Tad ir jājautā – kāpēc 24 ES valstīs šāds samazinājums strādā un mums tas nedarbotos? Neviena valsts, kas šo nodokli ir samazinājusi, to atpakaļ neceļ. Pagaidām ir grūti novērtēt ieguvumus, jo jaunā vietējā produkcija veikalos vēl nonākusi minimāli. Taču nozares pārstāvji jau pašlaik var apgalvot, ka noiets ir lielāks, jo cena lielveikalos ir mazāka. Tirgotāju asociācijas godprātīgi pilda noslēgto memorandu, kas parakstīts ar Zemkopības un Finanšu ministrijām. Kad nāks ķirši, plūmes, avenes un āboli, tā pa īstam redzēsim īsto PVN samazināšanas vērtību. Manuprāt, neapmierināti ar šo jauninājumu varētu būt vien tie, kas pielietoja dažādas PVN shēmas negodīgas peļņas ieguvei. Ražotāji turpretī ir apmierināti. Pie tam nereti pat tie, kas iepriekš nodarbojušies ar PVN krāpniecību, sakot, ka tā bija vienīgā iespēja biznesam izdzīvot, nu atzīst, ka ir gatavi maksāt 5 % PVN un gulēt ar mierīgu sirdsapziņu.

– Vai LOSP plāno iestāties par PVN samazinājumu vēl kādām pārtikas grupām?
– Kad trīs gadu periodā redzēsim, kā darbojas samazinātais PVN augļiem un dārzeņiem un ka tam nav negatīva ietekme uz budžetu, par to varam domāt. Sākotnēji mēs bijām iestājušies par nodokļa samazināšanu arī pienam, maizei, gaļai, zivīm – visai produkcijai, kas ātri bojājas, kā tas ir arī citās ES valstīs. Protams, budžets ir saspringts, vajag visiem – armijai, veselības sistēmai, skolotājiem, bet kādam nauda ir arī jānopelna.

Tāpat produktīvs risinājums ir reversais PVN graudiem, kur tas devis savu pozitīvo ietekmi, arī mežsaimnieki ar šo ir apmierināti. Tāpat mums izdevās panākt, ka arī turpmāk lauksaimniecības subsīdijas netiks apliktas ar nodokļiem. Atzinīgi vērtējam valsts sniegto atbalstu gan piena krīzes risināšanā, gan rudens plūdu radīto seku kompensēšanā. Taču darba vēl ir daudz.

– Vai LOSP biedri – piensaimnieki – pašlaik sūdzas arī par piena cenu kritumu?
– Piensaimniecībā viss notiek cikliski – cenas te krīt, te kāpj. Ir saražots ļoti daudz sausā piena pulvera, kas pašlaik tirgū tiek pārdots teju zem pašizmaksas. Tā kā tika atceltas piena ražošanas kvotas, daudzu valstu piensaimnieki cerēja, ka piena cena pastāvīgi būs augsta, ir auguši ganāmpulki un izslaukumi – arī pie mums. Pērn Spānijā piena kongresā mūs jau brīdināja, ka piena cena šī gada martā var strauji kristies pārpodukcijas dēļ. To gan vēl redzēsim. Vēl nezinām, kā šogad veicas Jaunzēlandei, kas ir lielākais piena ražotājs pasaulē, kā arī citiem lielajiem piena piegādātājiem. Tāpat arī piena patēriņš lielajās valstīs var augt, ja, piemēram, Ķīnā vairāk sāks patērēt saldējumu u.c. piena produktus. Pašlaik piena cena nav zemāka par 20 centiem, tā ir diezgan stabila.

Interesanti, ka ir piena pārstrādes uzņēmumi, kur cena līmenī ir bijusi gandrīz visu laiku. Tie pārsvarā ir mazie kooperatīvi – Straupe, pēdējā laikā mūs iepriecina arī Tukuma piens, kas pārstrādā arī bioloģisko produkciju, kam iepirkuma cena pat aizvadītajā krīzē nenokritās zem pašizmaksas. Jādomā par tiem produktiem, kuriem ir tirgus pieprasījums, un pēc bioloģiskajiem produktiem tas Eiropā joprojām aug, jo cilvēki grib dzīvot veselīgāk. Protams, tas nozīmē lielākus ieguldījumus, tomēr tam vajadzētu atmaksāties.

– Kā lauksaimniecības nozare, jūsuprāt, sadzīvo ar mūsdienu tendencēm – dažādiem dabas aizstāvjiem?
– Jā, ir, piemēram, dzīvnieku draugi, kas ir gatavi iznīcināt pat veselu nozari, piemēram, kažokzvēru audzēšanu. Ne vienmēr šādi aizstāvji darbojas tikai savu humāno principu vārdā. Dažkārt tas tiek lobēts no citām valstīm, lai varētu iegūt labākas pozīcijas, konkurējot šajā nozarē globālajā tirgū, piemēram, maksājot dažādu piketu dalībniekiem. Izlaist speciāli gadiem selekcionētu šķirņu ūdeles no būriem, lai viņas turpat nosaltu, – vai tas nav neprāts? Bieži vien šādus dzīvnieku aizstāvjus vada kādas iluzoras, emocionālas iedomas, kas nav saistītas ar izpratni par zootehniku vai veterināriju. Tāpat pirms pāris gadiem bija skaļas diskusijas par rituālo liellopu kaušanu. Manā ieskatā šis kaušanas veids ir pat humānāks, salīdzinot ar Latvijā ierasto, jo pāris sekundēs dzīvnieks ir zaudējis samaņu un tiek nokauts. Pašlaik šai nišā ir liels potenciāls. Daudz lielāka uzmanība jāpievērš dzīvnieka selekcijai, audzēšanai, jo nokaušana ir tikai pēdējais posms, kas notiek saskaņā ar nozarē pieņemtajām tradīcijām.

Nesen bija arī gadījumi, kad kāda biedrība uzstājās skolās, mudinot skolēnus atteikties no dzīvnieku valsts produktu lietošanas uzturā. Ir tomēr konkrētas uztura normas, kas bērniem noteiktā vecumā ir jāievēro. Cilvēks taču ir visēdājs, tāpēc to, ko katrs var iesākt ar savu ķermeni, lai katrs pats izlemj pēc 18 gadu vecuma.

– Rimi tomēr paziņoja, ka pēc pāris gadiem tirgos tikai olas, ko dējušas brīvi dzīvojušas vistas.
– Jā, taču tajā pat laikā, piemēram, no Ukrainas nāk iekšā olas, par kuru izcelsmi, audzēšanas normām mums nav daudz informācijas. Ir jāskatās, lai šādi lēmumi nenāk par ļaunu mūsu ražotājiem. Pie tam, lai ilustrētu, cik slikti dzīvo vistas sprostos, tiek izmantoti video materiāli ar noplukušiem putniem, lai gan spalvu mešana ir dabisks vistu dzīves posms. Var manipulēt ar dažādiem fotomateriāliem, tā emocionāli iespaidojot cilvēkus, kam par to nav pietiekamu zināšanu. Mums ir bijušas atvērto durvju dienas gan putnu fermās, gan kažokzvēru uzņēmumos, kur interesenti var labi redzēt, kā šis process notiek.

– LOSP ir vairāk nekā 60 biedri – vai visi var pietiekami efektīvi iestāties par savām interesēm un tikt arī sadzirdēti?
– Visu nozaru organizācijām tomēr ir arī kopējās intereses – vispirms jau kopējā lauksaimniecības politika, iestāšanās par savām interesēm Eiropas Savienībā un līdzekļu sadalījums starp dažādām nozarēm un dažāda mēroga saimniecībām. Katru mēnesi ir gan valdes sanāksmes, gan pārstāvju sanāksmes, kur par dažādiem jautājumiem diskutē. Pērn īpaši pievērsāmies nodokļu reformēšanas aspektiem, paldies arī zemkopības ministram, kas cīnījās kopā ar mums. Domāju, ka, sadarbojoties ar Satiksmes ministriju, esam ieguvuši daudzas priekšrocības – gan par TEN, gan vinjetēm.

Domāju, ka mūsu biedru skaits augs, jo nozaru skaits arvien pieaug. Kādreiz man šķita, ka pamatnozares jau ir izveidojušās, bet tagad redzu, ka nemitīgi rodas jauni attīstības virzieni. Piemēram, briežaudzēšana – pašlaik ļoti labi attīstās, tā labi iederas vidē, daudz tiek eksportēti vaislas dzīvnieki uz Baltkrieviju, Azerbaidžānu. Mēs mākam izaudzēt, arī izmantojot mākslīgo apaugļošanu un embriju pārstādīšanu. Ja man kāds 70. gados būtu stāstījis, ka Latvijā audzēs strausus vai briežus, nekad nebūtu ticējis! Tagad mums ir gan paipalu fermas, gan melleņu un smiltsērkšķu dārzi. Pēdējā laikā attīstās arī upeņu audzēšana. Daudz aktīvāk notiek arī kooperācija.

Mūsu problēma pagaidām vienmēr ir bijis apjoms – lai ar savu produkciju konkurētu lielos globālos tirgos, piemēram, Ķīnā, kur ir miljardiem cilvēku. Lai arī pienu mēs saražojam vairāk nekā varam patērēt, tāpat arī graudu eksports ir milzīgs. Ja kāds man teiktu, ka Zilupē ir iespējams iegūt 86 cnt/ha, es neticētu, jo kādreiz ražīgajā Tērvetē varēja iegūt 60! Cilvēki ir ieguldījuši sēklas materiālā, apguvuši tehnoloģijas, un rezultāts ir redzams. Vasaras atvaļinājuma laikā ar mašīnu izbraucu pa 10 Eiropas valstīm. Tas, ko tur redzēju, man radīja lepnumu par mūsu lauksaimniekiem – mūsu lietotā tehnika tomēr ir daudz jaunāka. Mūsu saimniecības ir spējušas pārorientēties un iemācījušās ļoti labi apstrādāt sev pieejamo zemi. Tāpat prieks, ka LAD novērtēts arī pasaules mērogā – pērn tā elektroniskā pieteikšanās sistēma atzīta par labāko pasaulē. Tāpat mums ir laba sadarbība ar VAAD un PDV, ZM departamentiem. LOSP nostāja ir tāda, ka visi jautājumi jārisina sarunu ceļā, nevis ar konfrontāciju – kopīga sadarbība ir sekmīgu rezultātu pamats.

– Kāds ir skats nākotnē, īpaši uz laiku, kad lauksaimniecībā samazināsies ES fondu līdzekļi?
– Mums jau nav īsti nevienam jāpierāda, ka varam strādāt, – jau daudzus gadus Latvija ir pēdējā vietā pēc saņemtā atbalsta apjoma. Arī Brexit dod savu artavu. Tas, ko mēs gribētu panākt, – ja atbalsts mazinās, lai tas proporcionāli rūk arī visiem pārējiem vai arī ir pēc vienas – Baltijas valstu mērauklas. Protams, bagāto valstu lobijs darīs savu darbu. Nākotnē, iespējams, vairāk līdzekļu aizies vides jautājumu risināšanai, zaļināšanai un buferjoslām, mazāk atstājot ražošanas veicināšanai. Protams, nākotnē nav gaidāmas dzīres. Noteikti ir lielās un stabilās saimniecības, kas salīdzinoši mierīgi varēs iztikt bez fondu atbalsta, taču ko iesāks mazie? Ap 20 % lauksaimnieku Latvijā un arī Eiropā saņem 80 % no atbalsta, kas, no vienas puses, nav īsti taisnīgi. No otras – šie 20 % apstrādā ap 80 % zemes. Tās ir attīstītākās saimniecības, kas spējušas labāk izmantot fondu līdzekļus, vairāk riskējušas un vairāk ieguvušas. Tomēr ir jādomā par mazajām saimniecībām – kā tās saglabāt, lai saglabātu apdzīvotību laukos.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni? LOSP priekšgalā esat jau astoto gadu.
– Iespējams, rudenī no Vidzemes reģiona kandidēšu uz Saeimas vēlēšanām. Aizejot uz Saeimu, nereti nākas justies kā sviežot zirņus pret sienu – cilvēki nesaprot, ko nozīmē ražošana, kā to atbalstīt. Man šķiet, ir par maz tādu pārstāvju, kas var un prot aizstāvēt lauksaimniecības nozari. Būtu svarīgi izveidot tautsaimniecības grupu, tas noteikti veicinātu arī visas valsts izaugsmi. Pašlaik noteikti bremzē savstarpējā kritika, bet darba darītāju īsti nav.