Saimnieks LV / 2017.gads (Aprīlis.)

Eiropas Komisija līdz 2. maijam visās Eiropas Savienības dalīb-valstīs īsteno interneta aptauju par ES Kopjo lauksaimniecības politiku (KLP), aicinot lauksaimniekus un visus pārējos interesentus novērtēt politikas līdzšinējo darbību un iesniegt priekšlikumus tās modernizācijai pēc 2020. gada. Kāpēc ir svarīgi izteikt savu viedokli un kādas iezīmējas jaunās KLP aprises, stāsta biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja – Burmistre.

– Kas vispār ir Kopējā lauksaimniecības politika un ko tā lauksaimniekam nozīmē?
– Tā ir lielākā kopējā politika Eiropas Savienībā, kurai tiek tērēti gandrīz 40 % no ES kopīgā budžeta. KLP sastāv no lauksaimniecības subsīdiju sistēmas jeb tiešmaksājumiem (I pīlārs), lauku attīstības (II pīlārs) un kopējā tirgus organizācijas (piemēram, graudu un piena produktu intervence, skolas piena programma utt.). Kādreiz resursi, kas tika atvēlēti KTO pasākumiem, bija ievērojami un atbalstu sniedza galvenokārt eksporta subsīdijām (arī Latvijā pirms iestāšanās ES ienāca daudz subsidētu un tādējādi lētu Eiropas produktu), un tirgus tika regulēts ar intervences iepirkumiem. Pēdējo reformu laikā Pasaules Tirdzniecības organizācijas spiediena rezultātā šāda veida pasākumi praktiski ir likvidēti.

Kopējā lauksaimniecības politika nozīmē to, ka šo politiku lielā mērā regulē Brisele, lai noteikumi būtu pēc iespējas vienādi un tos varētu piemērot visā ES teritorijā. Protams, ir elementi, kur dalībvalstis var izdarīt savas izvēles, piemēram, ar kādām platībām varēs nodrošināt zaļināšanas noteikumu ekoloģiskas nozīmes platības. Latvija izvēlējās plašāko iespējamo ekoloģiski nozīmīgo platību elementu klāstu, bet, piemēram, Dānija pirmajā gadā izvēlējās tikai starpkultūras un papuvi, slāpekli fiksējošās kultūras nemaz zemniekiem netika piedāvātas kā izvēle.

KLP radās neilgi pēc ES dibināšanas ar mērķi nodrošināt patērētājus ar pārtiku par pieņemamu cenu. Šis uzstādījums jau nekur nav pazudis. Esam iemācījušies saražot pārtiku – vairāk nekā apēdam Eiropā kopumā. Bet vienmēr aktuāls ir jautājums, cik sabiedrība var par pārtiku maksāt un vai no tā var izdzīvot zemnieks. Pēdējās desmitgadēs tomēr jaušama tendence, ka sabiedrība grib paēst lēti, bet ir ļoti atrauta no laukiem. Tāpat ne visās valstīs patērētāji ir lojāli pret vietējiem pārtikas ražotājiem, jo pārtiku lētāk var saražot daudzviet citur pasaulē, kur ir mazāk regulēta lauksaimniecība, mazāk noteikumu attiecībā uz lopu labturību, augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, vidi u.tml.

– Jau par pašreizējā perioda KLP bija grūtas diskusijas starp dalībvalstīm, droši vien kas līdzīgs gaidāms arī šoreiz?
– KLP mēģina reformēt jau kopš ES lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franča Fišlera laikiem, tomēr mums šķiet, ka ne īsti pareizā virzienā. Piemēram, maksājumi tika atdalīti no ražošanas, ieviests termins – zeme labā lauksaimniecības vai vides stāvoklī, tika pieļauta tikai vienreizēja lauku nopļaušana, lai saņemtu atbalstu. Tas daudzviet, īpaši lauksaimniecībai nelabvēlīgākās teritorijās, samazināja lauksaimniecisko darbību, nozarē nodarbināto skaitu, veicināja cilvēku aizplūšanu uz pilsētām. Arī šoreiz ir gaidāma ļoti asa lauksaimniecības sektora un it īpaši vides pārstāvju diskusija. Ir jāapzinās, ka lauksaimnieki pēdējās desmitgadēs ļoti strauji ir zaudējuši savu lobēšanas spēku, tāpēc ka Rietumeiropā lauksaimnieki vidēji ir tikai 2– 4 % no iedzīvotājiem, tātad arī vēlētājiem. Savukārt labi pārtikušu pilsētnieku vidū ir aizvien vairāk vides aktīvistu, kuri ne vienmēr saprot lauksaimniecības specifiku un to, ka ir jābūt noteiktam ieņēmumu līmenim, lai varētu uzturēt ģimeni, maksāt nodokļus un uzturēt
vidi. Tāpēc lauksaimnieki audzē to, ko tirgus pieprasa un ko var pārdot par pieņemamu cenu, nevis to, ko kāds, sēžot pilsētā, izdomā.

– Lai saprastu, ko varētu mainīt nākamajā KLP kārtā, Eiropas Komisija ir izveidojusi anketu, ko var aizpildīt katrs ES valsts iedzīvotājs. Zemnieku saeima savā mājaslapā ir arī sagatavojusi anketu ar ieteicamajām atbildēm.
– Jā, konsultācijas ar sabiedrību notiek, jo ir jāsaprot, kas nepatīk šībrīža politikā un ko vajadzētu mainīt nākotnē. Jūlija sākumā anketēšanas rezultāti tiks prezentēti, un ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Fils Hogans norāda, ka jaunā politika daļēji balstīsies uz anketu rezultātiem. Tiks prezentēts arī, cik daudz anketu katras valsts pārstāvji ir aizpildījuši. Iepriekšējā reizē, kad bija šāda anketa, no Latvijas, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, atbilžu skaits bija liels. Protams, tāpat notiek diskusijas dažādas darba grupās, konferencēs, tiek veikti pētījumi, taču arī anketēšana ir viena no topošās politikas mozaīkas daļām.

Anketa ir izstrādāta salīdzinoši saprotami. Tajā ir jāsniedz dati par atbilžu sniedzēju, jo anketu var aizpildīt gan indivīds, gan organizācija, gan ar lauksaimniecību saistīts vai pavisam nesaistīts cilvēks. Anketā ir gan vērtējums par pašreiz spēkā esošo KLP, gan nākotnes mērķiem. Jautājumos par to, kā modernizēt un vienkāršot KLP, lauksaimniekiem noteikti vajadzētu paust savas idejas, piemēram, kā padarīt vienkāršākas LAD pārbaudes. Par konkrētiem piedāvājumiem politikas veidotāji noteikti priecāsies!

Var redzēt, ka daudzi jautājumi attiecas uz vidi. Tas varētu liecināt, ka komisija mērķē vēl stingrāku vides aizsardzības prasību virzienā. Tieši tāpēc lauksaimniekiem ir tik svarīgi pašiem atbildēt un norādīt, ka nav nepieciešami vēl augstāki standarti gaisa, augsnes vai ūdeņu politikai. Jau pašlaik prasības ir gana striktas. Ja ir vēlme tās vēl pastiprināt, tas lauksaimniekiem ir atbilstoši jākompensē. Sabiedrība nevar likt kādai uzņēmēju daļai arvien lielākas prasības, tajā pat laikā par to nemaksājot. Tad ir vai nu jāceļ subsīdijas, vai produkcijas cenas veikalos. Tāpēc arī anketas jautājumos par vides aizsardzības mērķiem un mežu ilgtspēju ZSA ieteica izvēlēties variantus, kas maksimāli maz liktu uzsvaru uz vides prasību palielināšanu. Piemēram, jautājumā par vides aizsardzības mērķiem ZSA izvēlējās atbildi par iespēju pievērsties plūdu novēršanai, jo to mēs saistījām kopā ar meliorācijas sistēmu sakārtošanu. Ja šīs sistēmas ir pienācīgi sakārtotas, tad plūdu ietekme var būt mazāka. Izvēloties atbilžu variantus, kas saistīti, piemēram, ar gaisa kvalitātes uzlabošanu, tas var novest pie vēl stingrākām prasībām kūtsmēslu uzglabāšanai, lopu turēšanai u.tml.

Anketā nav jautājuma par godīgākiem tiešmaksājumiem, kas būtu aktuāli tieši Latvijai. Vienīgā iespēja, kur par šo jautājumu izteikties – vietā brīviem komentāriem. Un to noteikti vajag darīt! Tāpat anketā ir jautājumi, kas vērsti uz to, lai KLP padarītu vienkāršāku. Tomēr tā ir diezgan neiespējama misija, ja nemaina kaut ko pašos pamatos. Arī man KLP liekas kā tāda salipināta māja, jo arvien ir likti klāt jauni noteikumi, bet pamati ir diezgan nestabili. Jo vairāk mēģini ko labot, jo sarežģītāk kļūst. To arī parāda pēdējās reformas, ka vienkāršot īsti neko neizdodas, tieši otrādi. Ja grib vienkāršot, tad drīzāk viss ir jānoslauka nost un jāsāk pilnīgi no sākuma. Ir palielinājies ES valstu skaits, noslēgti vairāki starptautiskie līgumi – daudz kas ir mainījies. Tomēr Eiropā īsti nav atbalsta būvēt KLP pilnīgi no jauna, tāpēc domāju, ka tas nenotiks arī pēc 2020. gada.

Protams, arī daudzi lauksaimnieki nav īsti gatavi kaut ko radikāli mainīt. Liela daļa no tiem, kas tiešmaksājumus saņem daudz ilgāk nekā Latvijas zemnieki, pie tiem ir pieraduši teju neatgriezeniski.

– Vai ir iespējams, ka, piemēram, zaļināšana nākamajā periodā varētu arī nebūt?
– Pie pašreizējās ES politiskās situācijas zaļināšana visdrīzāk paliks. Sabiedrība ir pietiekami radikāli noskaņota vides jautājumos, un šo pārstāvju intereses Eiropā tiek ņemtas vērā. Es nezinu, kas šīs vides organizācijas finansē, taču tās ir ļoti spēcīgas. Pat vecās Eiropas lielajām zemnieku organizācijām nav tādu resursu kā vides organizācijām. Lauksaimnieki nespēj apvienoties un veidot tik spēcīgas kampaņas, lai iespaidotu sabiedrisko domu sev par labu. Zaļās idejas ir līdzīgas daudzās valstīs, tāpēc šiem cilvēkiem ir vieglāk apvienoties. Tiem, kam vairākas reizes dienā jāslauc govis, nav laika iesaistīties milzīgās akcijās, ne kā interesentiem, kas ar dabas glābšanu nodarbojas no sava pamatdarba brīvajā laikā.

Pašlaik atvērts jautājums varētu būt, vai zaļināšana paliks pie tiešmaksājumiem vai tomēr pāries uz lauku attīstības plānu, kur es personīgi to redzu daudz loģiskāk. Tad katram zemniekam ar noteiktu hektāru skaitu būtu obligāti jāievieš kādi agrovides pasākumi, kuri tiešām dotu pienesumu mūsu videi. Pašreizējie zaļināšanas pasākumi – triju (divu) kultūraugu audzēšana katrā saimniecībā, 5 % aramzemes atvēlēšana ekoloģiskas nozīmes platībām un ilggadīgo zālāju saglabāšana dod ļoti mazu pozitīvu pienesumu videi un ir pretrunīgi vērtējami no, piemēram, jaunās klimata politikas puses skatoties.

– Vai ZSA biedri – lauksaimnieki – arī ir neapmierināti ar pastāvošo KLP?
– Visticamāk, ar pastāvošo politiku īsti neviens ES lauksaimnieks nav apmierināts. Īpaši Latvijā, kur tiešmaksājumi ir zem 100 EUR/ha un jāvieš visas zaļināšanas prasības tieši tādā pat mērā kā valstīs, kur maksājums ir 400 EUR/ha. Lielākais sašutums ir tieši par zaļināšanu, jo gala rezultātā ar to šobrīd nav apmierināti ne lauksaimnieki, ne vides organizācijas. Taču tas jebkurā gadījumā ir uz zemnieku pleciem. Tā pati trīs kultūru audzēšana, piemēram, Somijā bija pilnīgi neiespējama, jo tur vispār var iesēt tikai miežus un auzas – dažās teritorijās sasalums beidzas jūnijā un atsākas septembrī. Bet Briselē visi grib vienoties par vienādiem noteikumiem! Protams, ka zemnieki ir pacietīgi un mēģina pielāgoties prasībām. Pie mums Latvijā gan triju kultūraugu prasību, gan ekoloģiskas nozīmes platību noteikumus iepriekšējos gados vairums zemnieku īstenoja, audzējot pupas un zirņus. Tomēr šobrīd šī iespēja izskatās apdraudēta, jo iespējams, ka no nākamā gada šajās platībās nedrīkstēs lietot augu aizsardzības līdzekļus. Ja tā notiks, tad vienīgā reālā iespēja būs atstāt 5 % no zemes papuvē vai mēģināt audzēt rudenī starpkultūras.

Zaļināšanas prasība par divu vai trīs kultūru audzēšanu atkarībā no aramzemes platības ir diezgan smags apgrūtinājums mazām un vidējām saimniecībām. Un kāds ir pamatojums? Jo lauksaimnieki audzējot monokultūras un noplicinot zemi. Mīts, ka zemnieki noplicina augsnes, ir ļoti populārs. Neviens vairāk par pašu lauksaimnieku nav ieinteresēts, lai augsnes auglība uzlabotos, jo tas dod lielāku ražu un līdz ar to ienākumus. Augšņu analīzes, kuras reizi piecos gados vides jutīgās teritorijās (Zemgalē) zemnieki veic jau kopš 2004. gada, arī rāda pakāpenisku augsnes auglības uzlabojumu! Varbūt kaut kur Eiropā situācija ir citadāka, bet ne pie mums.

– Vai, ņemot vērā dažādās intereses, ir iespējams izveidot KLP, kas apmierinātu visus?
– Būs jāatrod kompromisi ar vides organizācijām attiecībā uz zaļināšanu un pamatotiem agrovides pasākumiem, kas ir izpildāmi un loģiski no agronomiskā viedokļa, reālās prakses. Protams, vides organizācijas vispār gribētu šos 30 % (kas novirzīti zaļināšanai) paņemt un izmantot pēc saviem ieskatiem. Mēs, lauksaimnieki, vēlētos, lai politika būtu ieviešama, pietuvināta reālajai dzīvei, mazāk regulēta un vairāk balstītos uz zinātniski pārbaudītām metodēm. Lai varam strādāt un ražot pārtiku maksimāli efektīvi.

Nenoliedzami, nākotnē konkurence ar pasauli, īpaši trešās pasaules valstīm būs arvien lielāka. Mums Eiropas Savienībā ir jābūt konkurētspējīgākiem. Tieši tāpēc arī visi noteikumi, kas ir nejēdzīgi vai dārgi, mūsu konkurētspēju mazina. Lai arī kā mēs gribam atpakaļ pagātni ar mazajām skaistajām saimniecībām, realitāte iet pilnīgi pretējā virzienā – ienākumi samazinās un, lai spētu izdzīvot, ir nepieciešama lielāka platība, vairāk lopu utt.

Spiediens, kas nāk no sabiedrības, sadārdzina ražošanu, tāpat arī no tirdzniecības ķēdēm, zaļajām organizācijām – tas viss prasa zemniekam investīcijas, pastāvīgu saspringumu. Nereti veidojas attieksme, ka lauksaimnieks ir tas sliktais, kas kaitē videi. Arī tas atņem vēlmi strādāt šajā nozarē, neveicina jauno ienākšanu.

– Tā kā Lielbritānija stājas ārā no ES, samazinās arī kopējā budžeta apjoms, ko veido dalībvalstu iemaksas. Līdz ar to cerēt uz lielākiem tiešmaksājumiem droši vien arī nevar.
– Latvijai nav svarīgi absolūtie cipari, bet salīdzinoši – lai mums nav mazāk kā visiem pārējiem. Jā šobrīd aizvien reālāks kļūst kopīgā budžeta samazinājums, tāpēc vēl jo aktuālāks jautājums ir – kā to sadalīs. Mēs gribētu, lai lielāko maksājumu saņēmējvalstīm tie samazinātos, bet mums tie mazliet palielinātos vai vismaz paliktu iepriekšējā līmenī. Taču jau dzirdam paziņojumus no citām valstīm, piemēram, Vācijas, kas vairs nav gatava maksāt par citiem. Arī komisārs Hogans ir atzinis, ka tiešmaksājumu izlīdzināšana būs darba kārtībā nākamajā KLP kārtā, tomēr par kaut ko vienoties būs ārkārtīgi grūti. Neviens jau īsti negrib dalīties. Tāpat kā mēs! Mūsu politiķiem būs ļoti jāpacīnās par labākiem nosacījumiem. Bet tas ir jādara. Par zaļināšanas loģiskāku piemērošanu cīnās daudzas valstis, savukārt tiešmaksājumu izlīdzināšana ir aktuāla tikai dažām. Es tomēr raugos cerīgi, jo apzinos, ka, skaidri definējot intereses un strādājot kopīgi komandā no prezidenta līdz ierindas ierēdnim un katram zemniekam, ir iespējams panākt labus rezultātus. Šobrīd katram ir jāizdara pirmais mājasdarbs – jāaizpilda anketa!