, .
partlycloudy_night 5.4℃
Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Ķēniņu traktormīlestība

Elīna Šmite , 08-07-2021
Ķēniņu traktormīlestība

Saimnieks LV / 2018.gads (Jūlijs.)

Šogad Traktordienā pirmo reizi traktoru sacensības notika arī individuālo braucēju disciplīnā jeb Tautas klasē. Netālu no pasākuma vietas atrodas arī ZS Ķēniņi, no kuras ar saviem spēkratiem piedalījās pat divi braucēji – saimnieks Guntars Ķēniņš un darbinieks Vladimirs Tihanovs. Tehnikas mīlestība un rūpes par to saimniecībā ir vērojamas arī ikdienā, kad darbus vada divi brāļi – Guntars un Gatis, kas turklāt abi ir arī policisti. Vai viegli apvienot abas profesijas, sarunā atklāj vecākais no viņiem – Guntars Ķēniņš.

– Kur meklējami saimniecības pirmsākumi?
Guntars Ķēniņš:
– Mana ģimene ir no Dāviņiem. Saimniecību sākām veidot, kad sākās pārmaiņu laiki. Tā kā mani interesēja lauksaimniecība, izvēlējos mācīties Saulaines tehnikumā agronomiju, vietējā kolhozā man bija arī prakse kā agronomam – mērniekam. Pēc tam devos uz LLU – ieguvu bakalaura grādu, kļuvu par agronomu, to pašu ceļu izvēlējās arī mans brālis Gatis. Pēc studijām kolhozs jau bija beidzis pastāvēt, tāpēc īsti vairs nebija, kur savu profesiju pielietot. Apguvu arī policista arodu un sāku strādāt policijā. Arī mans krusttēvs bija milicis, pēc tam policists. Tad sākās laiki, kad no kolhoziem varēja privatizēt visu ko – gan lūžņus, gan labu tehniku. Mans tēvs Reinis par pajām iegādājās 20 ha zemes, izsolē nopirka divus traktorus un pāris agregātus. Viņš visu mūžu bija agronoma palīgs, kolhozā daudz ko organizēja un rīkoja.

Daiga Ķēniņa: – Pēc tam 1997. gadā vīratēvs piereģistrēja zemnieku saimniecību Ķēniņi.

Guntars: – Sākumā mums pat izveidojās vairākas saimniecības – brālim Gatim bija piemājas saimniecība Mazķēniņi, Daigai – Jaunķēniņi. Toreiz tas bija izdevīgi, jo katra saimniecība varēja attīstīties un dabūt kādu atbalstu. Iegādājāmies jaunus agregātus un tad sapratām, ka vajag arī jaunu jaudīgāku traktoru. Tad atkal apvienojām visu vienā saimniecībā, lai būtu pietiekami liela platība, un iegādājāmies jaunu Belarus traktoru, tas mūsu saimniecībā ir daudz paveicis. Tad arī lēnā garā sākām paplašināties. Nodarbinājām arī divus Jenisej kombainus – visu jūliju parasti nācās tos remontēt, lai augustā varētu pļaut. Ar tiem gan strādāšana bija tāda, ka – viens stāv, otrs pļauj, un tā uz maiņām. Mājās atgriezāmies netīri, viens otru izlamājuši, jo nemitīgi bija kaut kas jāpielabo. Par laimi, kombainus izdevās pārdot, paņēmām kredītu un nopirkām lietotu John Deere kombainu, tam sekoja arī šī paša zīmola traktors. Pēc tam nāca gan Amazone minerālmēslu kliedētājs, gan Horsch sējmašīna un citi agregāti.

Pārsvarā visu tehniku pērkam jaunu – gan ar ES fondu atbalstu, gan bez tā. Vecu tehniku nav jēgas pirkt, pēc tam ir tikai galvassāpes. No tehnikas zīmoliem pašlaik vairāk esam iecienījuši John Deere. Mums ir jau divi traktori un plānojam iegādāties trešo. Par tehniku ļoti rūpējos, uzmanu to, tāpēc tā kalpo ilgi un izskatās kā jauna. Esmu pedants, tāpēc pat kabīne spīd un laistās! Pavisam mums ir pieci traktori, miglotājs, Scania smagais auto, pašlaik plānojam iegādāties arī frontālo iekrāvēju. Vajadzību un izdevumu ir daudz. Scania nopirkām, jo negribējām vairs maksāt par pārvadājumiem, tagad paši savus graudus vedam uz ostu. Kā pakalpojumu gan to nesniedzam, jo tas sanāk pārāk dārgi, bet arī paši to ilgi lietojam, līdz vēlam rudenim.

Autoparks mums ir liels, smejos, ka man ir mazummānija! Mums patīk tehnika, ņemties ar dzelžiem, ir arī svarīgi, lai visu varam paveikt laikus, jo jāiesēj ir pēc iespējas ātrāk, lai raža varētu sākt ātrāk gatavoties, kamēr neuznāk sausums vai vēl kādas stihijas.

Guntars, Daiga un Kristiāns šogad Traktordienā.

– Kā veicas ar zemes iegādi?
Guntars:
– Daļa mūsu apstrādāto 257 ha ir nomāti, bet labi, ka lauki atrodas samērā tuvu viens otram. Redzam, ka daļa iznomātāju kļūst arvien vecāki, grib zemi pārdot, tāpēc piedāvā mums. Ja palaidīsim šo izdevību garām, tad varam to pazaudēt. Tas arī, protams, uzliek savu finanšu slogu, jo no zemes atteikties nevaram. Līdz šim pirkām zemi paši, bet pašlaik apsveram iespēju piesaistīt Altum programmu. Priecājos, ka mums ar kaimiņiem zemes iegādes ziņā tomēr ir zināma solidaritāte – ja kāds saimnieks ar konkrēto zemes gabalu rīkojas, tad otrs to viņam nemēģina ņemt nost.

Daiga: – Dabūt klāt pašlaik var praktiski tikai jaunapgūstamās zemes, kurās jāiegulda diezgan daudz, lai tajās varētu ko sēt. Paši piedāvājam īpašniekam to nopirkt, ja redzam kaut ko, kas varētu mums noderēt. Protams, visas labākās zemes jau ir kāda īpašumā.

Guntars: – Daži zemes gabali ir mitri, zemi... traktoru esmu kādas četras reizes līdz vēderam nogremdējis. Riteņi divas trīs reizes apgriežas un viss, netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Guntars Ķēniņš saņem medaļu par traktoru sacensībās iegūto otru vietu  jaudas grupā 135–195 ZS.

– Kādas ir ražas jūsu laukos?
Guntars:
– Nevarētu teikt, ka mūsu augsnes būtu ļoti auglīgas. Tomēr pie tā piestrādājam! Viss, protams, atkarīgs no katra konkrētā gada. Pērn bija laba raža pupām – ap 6.2 t/ha, paši neticējām!

Iepriekšējā gadā ar pupām mums gāja interesanti – bijām tās laikus iesējuši, viss glīti dīgst, te vienu dienu atbraucam – lauks melns! Izrādās, bijām tās iesējuši tieši zosu ceļā. Protams, nebijām jau vienīgie tādi. Mēs gan pieteicām un arī saņēmām kompensācijas par gājputnu postījumiem.

Daiga: – Šogad mums visvairāk ir ziemas kviešu – 84 ha, tā kā nevarējām iesēt visu, kā bijām plānojuši, mums ir arī vasaras kvieši – 62 ha, ziemas rapši 45 ha, 32 ha pupas, vēl ir mieži, šis tas atstāts papuvē zaļināšanai, ir arī zālāji. Iepriekš zaļināšanai izmantojām pupas.

Guntars: – Šogad ražas bija labas – ziemas kviešiem – ap 7 t/ha, rapšiem – ap 3.5 t/ha.

– Kurā brīdī sapratāt, ka lauksaimniecība var nest peļņu, ne tikai būt kā blakusnodarbe?
Daiga:
– Lauki – tas ir dzīvesveids, kas tomēr arvien vēl prasa milzīgus regulārus ieguldījumus.

Guntars: – Man patīk tehnika un darboties ar to, tāpēc šo uzskatu par pareizu izvēli. Tagad jau ar katru soli esi lauksaimniecībā arvien dziļāk un ārā vairs īsti netiec. Tāpat arī kredīti dzen uz priekšu.

Interesanti arī, ka, lai gan hektāru skaits saimniecībā nav liels, kad vērtē ES fondu atbalsta projektu pieteikumos, mēs nonākam kopā ar lielajām saimniecībām, jo vērā tiek ņemti ienākumi un ražības. Tā nu sanāca, ka šogad gribējām pirkt kombainu, bet atbalstu neieguvām.

Arī Gatis Ķēniņš izvēlējies iet vecākā brāļa pēdās,  kļūstot par agronomu  un policistu.

– Kā jums izdodas apvienot pilnas slodzes policista un lauksaimnieka darbu?
Guntars:
– Mums ir divi algoti traktoristi – viens ir pieredzējis, viņš tepat apkārtnē ir strādājis, otru apmācām. Paši ar brāli strādājam pa vakariem, brīvdienās. Daudz darbu paliek uz sieviešu pleciem. Pat visu dienu pavadījis traktora kabīnē, nemaz tik ļoti nenogurstu. Traktordienā noguru vairāk, jo nācās ilgi gaidīt saulē savu braucienu.

Smagākie mēneši saimniecībā ir jūlijs, augusts, septembris... visu laiku braucām ar vienu traktoru, bet pērn laikapstākļi parādīja, ka noteikti vajag otru un trešo. Tāpēc arī paplašināmies. Atbildības saimniecībā sadalām tā, ka brālis Gatis vairāk atbild par agronomisko pusi, augu ķīmijām, manā pārziņā ir finanses un kredīti. Tāpat abi braucam ar tehniku, ja ir vajadzība. Izmantojam SIA Agrosfera un SIA Elagro Trade agronomu konsultācijas.

– Kur nododat nokultos graudus?
Guntars:
– Izmantojām vietējās kaltes pakalpojumus Bauskā. Ja Eriņu kalte kaimiņos ņemtu pretī mūsu graudus, tas mums būtu liels ieguvums. Darām tā, ka jau laikus fiksējam graudu cenas un paši vedam uz ostu. Kādu daļu vedam arī Lielzeltiņu putnu fermai. Starpnieki pārdošanas procesā vairs nav vajadzīgi, tagad jau saimnieki paši ir pietiekami gudri, drīz starpniecība izzudīs vispār. Paši spējam izaudzēt pārtikas graudus, tas ir galvenais! Stāšanos kooperatīvā īsti neesmu apsvēris, pašlaik labi tiekam galā paši. Daļu graudu varam uzglabāt arī darbnīcās.

– Vai jūsu abas profesijas nekonkurē savā starpā?
Guntars:
– Tā īsti jau abas nozares nepārklājas. Vienīgais, ko atceros, – saimniekošanas sākumā, kad man jau bija vairākas tehnikas vienības, daži vietējie ļoti uzmanīja, vai ir izieta tehniskā apskate, jo kā tad policistam tādas nebūs! Kā policists veicu gan operatīvo darbu, gan strādāju ar dokumentiem pa visu bijušo Bauskas rajonu. Pēc trīs gadiem man būs izdienas pensija, plānoju, ka tad pievērsīšos tikai lauksaimniecībai, jo šeit ir arvien vairāk darāmā.

Daiga: – Arī es strādāju pilnas slodzes darbu, bet tāpat palīdzu, kā vien varu, īpaši vasarā, sezonas laikā – gatavoju un aizvedu pusdienas, pievedu degvielu vai kādu trūkstošu detaļu, palīdzu ar projektu dokumentiem.

Guntars: – Tagad jau mēs tā moderni – tīras drēbes mugurā un traktorā iekšā! Ja kaut kas nepieciešams, zvanu Daigai, lai pieved uz lauka. Paši jau vien esam izvēlējušies šo ceļu, ka esam divās nozarēs. Jāsaka, kā ir – ja nebūtu lauksaimniecības, ar valsts darbu vien ienākumi būtu citi.

Daiga: – Īstais saimnieks saimniecībā joprojām ir Guntara un Gata tēvs Reinis.

Guntars: – Viņš ir kā mafijas boss, lai gan tēvam ir jau 80 gadi un dažkārt vairs nespēj izsekot līdzi, kas te notiek. Tēvs bija tas, kas mums mācīja art – vēl ar mazo Belarusu, kā arī citus darbus. Ar veco tehniku bija traki – kabīne kratās, pēc dienas darba izkāp ārā un rokas, kājas trīc.

Arī mans dēls Kristiāns jau daudz zina par tehniku, viņam jau ļoti patīk, tad redzēs, kā būs vēlāk.

Daiga: – Arī Traktordienu Kristiāns nevarēja vien sagaidīt!

ZS Ķēniņi: izmantojam no kolhoza laikiem palikušās darbnīcas, tagad cenšamies tās attīstīt – mainīt jumtu, logus, uzcelt žogu, te turēsim saimniecības tehniku.

– Kā izlēmāt piedalīties Traktordienas Tautas klases braucienā?
Guntars:
– Pasākums man ļoti patika, domāju, ka nākamgad varētu piedalīties atkal. Ir pat ideja restaurēt vienu vecu mūsu traktoru, kas arī varētu sacensties. Man patīk šāda veida pasākumi! Kad Traktordiena notika Eriņos pirmo reizi, piedalījos kā policists – vadīju kārtības uzturēšanu tur uz vietas. Tautas klasē pamudināja piedalīties Liene Grantiņa, Eriņu saimniecība un Spolnieku lauks jau mums tepat netālu. Man nebija tik svarīgi uzvarēt, bet gan piedalīties un parādīt, ka mēs – ZS Ķēniņi pastāvam. Sacensībās jau smējās, vai traktoristam nebūs bail uzvarēt saimnieku, jo abi braucām vienā jaudas grupā. Sanāca, ka es vinnēju, kopvērtējumā dabūju 2. vietu, Vladimirs – trešo. Abiem mūsu John Deere traktoriem ir automātiskās kārbas, pirmajai vietai, šķiet, bija mehāniskā – iespējams, tas arī deva savu.

– Jums ir arī piemājas saimniecība.
Daiga:
– Jā, vīramātei viena govs, kas dod pienu, no kura gatavojam biezpienu, krējumu un sviestu, kaut ko var pārdot arī kaimiņiem. Ir arī četras cūkas un Kristiānam – pieci truši. Tāpat mums ir dārziņš, siltumnīca – ikdienas vajadzībai izaudzējam dārzeņus sev paši. Pašlaik dzīvojam vecāku mājā, jau ilgi ceļam arī savējo, bet tas darbiņš ir iekavējies.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...