Saimnieks LV / 2020.gads (Oktobris.)

Latvijas teritorijā pēc aptuvenām aplēsēm pašlaik mīt vairāk nekā 100 tūkstoši bebru, tāpēc nav brīnums, ka cītīgo grauzēju darbu redzam noslīcinātās jaunaudzēs, izretinātos mežos un aiz­sprostoto upju krastos. Bebru dabiskais dzīvesveids sagādā raizes zemju īpašniekiem, kuriem atliek vien divi varianti – attīrīt teritorijas, lai tajās nebūtu nekas dzīvniekiem interesants, vai arī rīkot medības. Kas mums par bebriem jāzina, lai ar tiem mēģinātu līdzpastāvēt? – Stāsta Ogres tehnikuma Mežsaimniecības, kokizstrādājumu un medību nodaļas vadītājs Kārlis Ranga.

Kādi bebri pie mums mīt?
Bebrs (Castor fiber) ir lielākais Latvijas grauzējs. Mūsu zemē dzīvo gan melnie, gan brūnie bebri, pirmo izcelsme vairāk saistīta ar Kanādu, savukārt otrie – Eirāzijas bebri – nāk no kontinenta ziemeļu daļas – Krievijas, Sibīrijas. Pašlaik gan dzīvnieku populācija ir sajaukusies tiktāl, ka bebru suga nav īsti nosakāma, arī bebru kucēni var būt dažādas krāsas. Piemēram, diviem brūniem vecākiem visi vai daļa kucēnu metiena var piedzimt melni, taču raibi kucēni gan rasties nevar.

Bebru dzīvesveids un paražas
Bebri ir ilgdzīvotāji, kas, ja nemirst vardarbīgā nāvē, nodzīvo piecpadsmit, bet labvēlīgos apstākļos pat vairāk gadu. Viņu attīstītākā maņa ir oža, otrajā vietā – dzirde, savukārt redze ir vāja. Bebri ir monogāmi. Vienai bebru mātei atkarībā no viņas vecuma var dzimt no diviem līdz sešiem kucēniem. Pie tam interesanti, ka mātītes svars nereti var pārsniegt bebru tēviņa svaru.

Bebru riesta laiks ir februāris – marts, bet dažkārt ievelkas pat līdz aprīlim, pārošanās var notikt vēl ziemas spelgonī, zem ledus un pašu bebru mītnēs. Mājokļi gan neatrodas zem ūdens, tie tiek veidoti kā segti midzeņi no zariem un zemes vai izraktas alas upju krastos.

Vasarā bebri ēd piekrastes un ūdens augus, savukārt ziemai izveido barības krājumus. Krājumu veidošana sākas augustā, kad pie darba var likt arī mazos kucēnus, ja tie piedzimuši gana agri. Ja gadījumā savāktie krājumi tiek izpostīti, bebrs ir spējīgs neilgu laiku pārtikt no saviem ekskrementiem, tā uzturot sevi līdz pavasarim, kad atkal tiek pie jaunas barības.

Kucēni dzimst, sākot no aprīļa beigām līdz pat jūnija vidum. Bebriem, tāpat kā citiem zīdītājiem, mainās zobi. 2.5–3 mēnešu vecumā piena zobu vietā nāk kaula jeb graužamie zobi. Četri lielie netīri oranžas krāsas priekšzobi turpina augt visu mūžu, tāpēc bebram nemitīgi nepieciešams zobus deldēt, kaut ko graužot.

Bebru starpā valda stingra hierarhija, vecākie dzīvnieki ir kungu statusā. Katrā apmetnē ir viens vadonis – parasti lielākā un vecākā bebru māte. Vecākās un stiprākās bebru mātītes un tēviņus vasarās apkalpo jaunākie bebri, pienesot viņiem svaigu barību, kā arī darot melnos darbus. Īpaši čakli strādā pusotrgadīgie kucēni, kas vēl pēc gada no dzimtas mājām tiek padzīti. Arī tad, ja apvidū ir kas aizdomīgs, izlūkos tiek sūtīti jaunie – iepriekšējā gada metiens. Viņi uznirst, aplūko apkārtni un cenšas saprast, no kurienes, piemēram, nāk aizdomīga skaņa. Parasti jaunaudzēm un vispār apkārtnei visvairāk posta nodara tieši jaunie kucēni – gadu, divus veci, kuriem aktīvi sākuši augt zobi. Viņi grauž visu – egli, ozolu un pat koka trepes, ja tās atradīsies blakus bebru mītnei.

Lielākās bebru aktivitātes parasti sākas krēslas laikā un norit līdz pat saullēktam. Izņēmumi ir vien tad, ja apkārtnē bebriem nav dabisko ienaidnieku un viņi neuzskata apkārtējo vidi par traucēkli, piemēram, kā tas ir Rīgas centra kanālā, tad viņi var būt aktīvi arī visu diennakti.

Bebri ir pazīstami kā dzīvnieki, kas uz nelielām upītēm vai strautiem spēj uzbūvēt plašas dīķu sistēmas. Bebri dīķu kaskādi parasti dala vairākās daļās, kur katrai ir sava funkcija. Parasti pirmais, zemākais dīķis ir barības dīķis, kuru bebrs aiztaisa, tādā veidā ceļot ūdens līmeni. Otrajā un trešajā dīķī parasti ir apmetnes, kur bebru saime dzīvo. Parasti blakus mājvietai būs arī barības krātuve – tā ir līdzīga bebru mājai, bet virs ūdens redzami tikai daži lielāki zari, kas nospiež apakšā esošos mazākos zarus, – barība tiek krāta zem ūdens! Mazākie zari parasti ir sazaroti, vidēji 5–7 cm platumā, no tiem izmanto gan mizu, gan sagrauž pašu zariņu. Augstāk ir t.s. ūdens dīķi, kas nodrošina, lai dīķis ziemā neizžūst. Ja barība neatradīsies ūdenī, tā bojāsies un bebriem var nepietikt ēdamā.

Pēc Valsts mežu dienesta uzskaites, vienā apmetnē kā vienā medību objektā parasti skaita četrus bebrus. Taču reāli vienā mājā mēdz būt pat 16 bebri. Cik īsti bebru dzīvo apmetnē, var mēģināt saprast pēc apkārtnes postījumiem, taku platuma – mazos bebrus dzen prom tālāk, viņu takas ir šaurākas, savukārt vecie, lielākie bebri izmanto īsākas takas pie tuvākiem kokiem, labākas barības. Lielie bebri kokus apgrauž, savukārt mazie tos velk uz barības uzkrāšanas vietām.

 Bebru izveidots aizsprosts Sējas novadā.

Mednieki un rāmjveida lamatas
Ja bebri izvēlējušies dzīvot kādā saimniecībā esošā dīķī vai grāvī un nekādus būtiskus postījumus nenodara, vien nograuž pāris apses un ievāc barību ziemai, vēlams viņus pēc iespējas mazāk aiztikt – miera apstākļos dzimst mazāk kucēnu. Tātad viņi var nodarīt mazāku postu nekā tad, ja tiek intensīvi traucēti. Ja medībās var izmedīt pilnīgi visus konkrētajā apgabalā dzīvojošos īpatņus, tad no bebru kolonijas var atbrīvoties. Taču parasti uz bebru dīķi vienreiz gadā atbrauc pāris mednieku, kas nomedī 3–4 dzīvniekus, bet tas nozīmē, ka bebri sāks vairoties pastiprināti, lai atjaunotu savu populāciju. Pie tam – ja bebri atjauno izjauktu aizsprostu, to parasti uzceļ vēl augstāku un platāku. 

Ja bebriem piesaka karu, to nedrīkst darīt lokāli, bet gan plašā teritorijā – visas ūdens kaskādes garumā un ar lielu dalībnieku skaitu – nepieciešami vairāki prasmīgi mednieki un suņi, tas ir darbietilpīgs process. Bebru apmetni jāsāk jaukt no lejas dīķa, nolaižot ūdeni, tur jāsāk likt aizsprostus – jādzen iekšā koka žogi, kuriem zogoties cauri, mednieki var bebrus pamanīt. Tā kā bebri no augšas bēg uz leju, aizsprosti jāliek arī augšējos dīķos. Pazeminot ūdens līmeni, alās tiek iekšā suņi. Ja kaskāde ir augstu upju krastos, augšpusē noteikti ir vairākas ejas, kuras ir jāmēģina jau iepriekš apsekot, jo pa tām bebri, īpaši vecie, mūk prom. Daudzkārt mednieki to nepamana un neievēro, tā neviļus ļaujot medību laikā bebriem aizbēgt.

Ar rāmjveida lamatām, kas ir vienīgās atļautās bebru medībām Eiropas Savienībā, bebru skaitu ierobežot var diezgan minimāli. Ja lamatas nostrādā, tās nogalina bebru tajā pašā brīdī, pārlaužot tam mugurkaulu – dzīvnieks nemokās, kā arī āda paliek vesela. Jo bebrs vecāks un lielāks, jo uzmanīgāks un grūtāk noķerams. Ja lamatas ir aprūsējušas un ož pēc metāla, bebrs tajās iekšā nelīdīs, tās ir īpaši jāsagatavo, lai būtu dzīvniekam pievilcīgas. Vislabāk, ja lamatas novāra egļu vai kārklu mizu novārījumā, tad smarža būs pēc iespējas dabiska. Tāpat bebrus var piebarot ar āboliem, kukurūzas vālītēm, burkāniem, kas īpaši labi smaržo, ja tos salauž gabalos. Vēl bebriem ļoti patīk viņu pamatbarība – svaigi oša zariņi, kas arī spēcīgi smaržo. Ja grib novērot, vai bebrs pa dīķa piekrasti ir pārvietojies, var gluži vienkārši novilkt smiltīs svītru un nākamajā dienā pārbaudīt, vai ir novērojamas šļūkšanas pēdas. Tad arī tajā vietā var uzlikt lamatas, apkārt samētājot ošu vai ābeļu zariņus. Tos nevajadzētu spraust lamatu malās esošajās cilpās, ar kurām lamatas tiek piestiprinātas pie zemes. Gadās, ka stiprāks dzīvnieks lamatas ievelk iekšā dīķī, tāpēc tās tomēr vajadzētu piestiprināt.

Vēl ļoti drošs līdzeklis ievilināt bebru lamatās ir iesmērēt tās ar citas apmetnes bebru dziedzeru sekrētu, kas parasti ir ļoti aromātisks. Tāpat bebru mītnes tuvumā var ūdenī iespraust zariņu, pie kura piestiprināts dziedzera gabaliņš, bebrs pie tā pievelkas kā pie magnēta. Īpaši pavasarī un rudenī to izvēlēsies lielie bebri, kas to uztvers kā uzaicinājumu uz cīņu ar citu tēviņu.

Bebru medību sezona ilgst no 15. jūlija līdz 15. aprīlim. Ja saimnieks pats nav mednieks, slēdzot līgumu ar mednieku kolektīvu, ir īpaši jānosaka, ka nepieciešams cīnīties ar bebriem vai jātur tīrs noteikts apgabals.

Ja kādā piekrastē atrodami daudzi bebru galvaskausi, ļoti ticams, ka tuvumā ir vilku  midzenis. Bebrs vilkam ir delikatese. Vilki un pat suņi ir prasmīgi bebru ķērāji, visātrāk viņi tos ķer, strādājot pa pāriem. 

Kur likt bebru?
Ja ir vēlme un iespēja, no nomedītā bebra var izmantot teju visu. Kopš 2011.–2012. gada bebru ādu cena ir augusi, tā kā medniekiem tas ir papildu peļņas avots. Bebru ādu izmanto siltu kažoku šūšanai, parasti tirgū pieprasītākas ir tumšākās bebrādas. Bebru gaļu izmanto uzturā – ēd un ražo pārstrādes produktiem, ēdama ir arī aste, jābūt vien prasmīgam pavāram. Bebru kaulus var izmantot kā barību suņiem, savukārt bebru kuņģis, kas ir pilns ar skaidām, der iekuram (joks!).

Sevišķi populārs ir bebru dziedzeru uzlējums. Bebru dziedzeri jeb kastorejas ir olveida muskusa dziedzeru pāris, kas abu dzimumu bebriem atrodas pie astes pamatnes un satur smaržojošu sekrētu, kam piemītot imunitāti stiprinoša iedarbība. Izplatīts ir dziedzera šņabja uzlējums, kā arī kapsulas, kad dziedzeris tiek izkaltēts un samalts pulverī.