Dārzs un Drava / 2020.gads (Vasara.)

Savulaik vai katra lauku māja lepojās ar stalto kāršrožu ziedu piltuvēm, maijrozīšu smaržīgajiem ziediem un rudeni ieskandinošo skaraino flokšu ziedu reibinošo aromātu.

Kāršrozes

Pieder malvu (Malvaceae) dzimtai, ir divgadīgi lakstaugi. Savvaļā aug Vidusjūras reģionā un Centrālāzijā. Ģintī vairāk nekā 60 sugu, bet vispazīstamākā ir kāršroze (Alcea rosea), tautā saukta arī par štokrozi. Dārzkopības kultūrā pazīstama kopš 1440. gada. 

Stublāji spēcīgi, pie pamatnes sazaroti un  sasniedz pat 250 cm augstumu. Lapas asas, klātas ar matiņiem. Ziedi vienkārši vai pildīti, 12 cm diametrā, plati zvanveida, dzelteni, sarkani līdz gandrīz melni, gaišāk vai tumšāk sārti, sakārtoti garā, stāvā vārpā.  Ja nodrošināti optimāli augšanas apstākļi, var saskaitīt līdz pat 150 ziedu uz ziedkātiem. Zied no jūlija līdz septembrim otrajā augšanas gadā. Sēklas ieriešas daudz un izsējas netālu no mātesauga, vienā vietā augot, rada iespaidu par daudzgadīgu ziemcieti.

Rozā kāršroze.

Kāršrozes var audzēt gan kā viengadīgu, gan daudzgadīgu kultūru. Atšķiras tikai sēšanas laiki. Iegādājoties sēklas, nepieciešams izlasīt informāciju uz sēklu paciņas. Tur noteikti būs norādījums par iespēju audzēt kā viengadīgu vai tikai kā divgadīgu kultūru. 

Viengadīgās kāršrozes sēj  martā, bet izaudzētos stādus paliekošā vietā izstāda maijā.  Divgadīgajām kāršu rozēm  pirmajā audzēšanas gadā attīstās lapu rozete, otrajā gadā veidojas ziedneši. Šo divgadīgo ziemcieti sēj jūnija beigās vai jūlija sākumā.

Līdz augustam izaugs skaista lapu rozete, kuru septembrī pārnes uz paredzēto vietu. Atstatums starp augiem 50 cm. Var stādīt arī pavasarī, taču tad izrok pēc iespējas ar lielāku augsnes daudzumu, lai netraumētu sakņu sistēmu. Jo stresa pārstādot augam sagādāts, jo labāk tas ieaugas un bagātīgāk zied. Izvēlas saulainu,  siltu, no vējiem pasargātu vietu, auglīgu, mēreni mitru, dziļi sastrādātu dārza augsni ar labu drenāžu. Ziemas periodā stādus piesedz ar egļu zariem, agri pavasarī tos aizvāc. Augsni uzirdina, lai saulītē ātrāk iesilst. Mitrās vai pārlieku sausās vietās iestādītās kāršrozes ziemā var aiziet bojā. Tām ir kaitīga arī ilgstoša atrašanās vietās, kur uzkrājas rudens lietavu vai pavasara kūstošie sniegu ūdeņi. Ja dārza augsne ir auglīga un bagāta ar barības vielām, īpaša mēslošana nav nepieciešama. Ja augsne ir nabadzīga, tad apkārt ziemcietei dažas nedēļas pēc iestādīšanas uz saknēm uzber auglīgu kompostu. Lai kāršrožu ziedneši stiprā vējā neizgāztos, laiku jāsarūpē mieti un stublāji jāatsien. Rudenī ziedkātus nogriež un sadedzina. Ja blakus ir izveidojušās jaunas lapu rozetes, tās atstāj un uz ziemu piesedz ar egļu zariem. Nākošā gada pavasarī attīstīsies jauni ziedneši.

'Alcea rosea'

Kāršrozes slimo ar malvu rūsu (teicamos augšanas apstākļos krietni mazāk). Vispirms tiek inficētas apakšējās lapas, uz kurām parādās dzelteni vai oranži padziļināti plankumi. Tās aizvāc un sadedzina. Slimība izplatās ar ūdens pilieniem, tāpēc jāizvairās augus laistīt pa lapām. Tā ir postoša un var skart visu augu. Tad tas jāizrok un jāsadedzina. Nedrīkst kompostēt, lai neizplatītu slimību. Slimības ierobežošanai, šo ziemcieti nestāda katru gadu vienā un tajā pašā vietā. Ietur vismaz divu gadu pauzi. Tāpat nepieciešams kodināt sēklas, jo uz tām saglabājas malvu rūsas ierosinātāji. Sēklas ievāc tikai no veseliem augiem. Ja vasara ir auksta un lietaina, kāršrožu ziedus bojā pelēkā puve, bet uz stublājiem attīstās baltā apsarme. No kaitēkļiem karstās un sausās vasarās kāršrožu lapas bojā tīklērce. Pareiza agrotehnika palīdzēs izaudzēt skaistus stādus un priecāties par bagātīgo ziedēšanu. Kāršrozes der arī grieztajiem ziediem un, ieliktas vāzē ar ūdeni, izzied līdz pēdējam pumpuram. Kāršrozes ir vienas no visaugstākajām ziedētājām mūsu dārzos, tāpēc lieliski noder kā aizmugures plāna augs. Labi izskatīsies puķu dobē kopā ar flokšiem, rudbekijām un viengadīgajām vasaras puķēm − kosmejām un saulespuķēm.  

Maijrozītes

Maija mēnesis saistās ar ziedēšanu un smaržu mākoņiem, ikvienā dvēselē ievibrējot kādu aizmirstu romantisku stīgu. 

Noraglapu roze (Rosa pimpinellifolia) jeb maijrozīte ir sen zināma un Latvijā 19. gadsimtā auga gandrīz katras lauku mājas apstādījumos. Roze – savvaļniece, ar skaistajiem, puspildītajiem un smaržīgajiem ziediem ir godam izturējusi konkurenci, augot gadu desmitus vienā vietā un vēl arvien sastopama aizmirstās lauku sētās... Taču tā teicami jūtas arī pilsētas apstākļos, ir izturīga pret dūmiem un auto izplūdes gāzēm. Vēju noturīga. Ziemcietīga. Ļoti dekoratīvs augs ar stāviem, līdz 1–1,5 m augstiem, zarotiem dzinumiem un tumši zaļām lapām. Lapas rudenī krāsojas purpursarkanas. Ziedi pa vienam, balti vai krēmbalti ar dzeltenām putekšnīcām, ļoti smaržīgi. Zied maijā un jūnijā. Veido sakņu atvases. Ja augšanas apstākļi ir pietiekami labi, maijrozīšu sakņu atvases dažos gados aizpilda atvēlēto vietu. Tad jāveic ierobežojoši pasākumi, neļaujot krūmam izplesties. Augšanas vietu dārzā izvēlas saulainu, jo nemīl noēnotas vai ēnainas vietas. Maijrozītes augsnes ziņā nav izvēlīgas. Augs arī nabadzīgās, pat mālainās augsnēs. Sausumizturīgas. Slikti panes pārlieku mitrumu. Taču vislabāk augs un jutīsies labā, auglīgā, svaigā smilšmāla dārza augsnē ar ļoti labu drenāžu. Nepieciešama viegli skāba vai nedaudz sārmaina, kaļķaina augsne. Pavairo ar sakņu atvasēm, kuras vasaras vidū 1 m attālumā no krūma centra atdur, lai tām izveidotos neatkarīga sakņu sistēma. Atvases izrok tikai nākošajā gadā un (ja tas iespējams) tūlīt arī iestāda. Tikko atdurtas un izraktas mežrozīšu sakņu atvases praktiski neieaugas, jo tām nav izveidojusies sava sakņu sistēma. Atvase barības vielas saņēma no krūma centrālajām saknēm. Arī sakņu iekaltēšana apgrūtinās ieaugšanos. Bedri izrok pietiekami dziļu. Ja augsne nolūkotajā stādīšanas vietā ir nabadzīga, bedri piepilda ar auglīgu kompostu. Ja augsne ir smilšaina, kompostam pievieno arī nedaudz mālu.

Pildītziedu maijrozītes.

Vislabākais laiks stādīšanai ir agrs pavasaris − aprīlis, maijs vai rudens sākums − augusta beigas, septembris. Pēc iestādīšanas augsni apkārt jaunajam stādam mulčē ar priežu mizu mulču, zāģu skaidām, kūdru.

Jaunais augs tiks pasargāts no izkalšanas pavasara saulē, būs saglabāts augsnes mitrums un aizkavēta nezāļu dīgšana. 

Flokši

Skaraino flokšu (Phlox paniculata) ziedu smarža allaž klusi un neatvairāmi atgādina –tuvojas rudens. Jaunās flokšu šķirnes ir iedevušas otro elpu šai skaistajai ziemcietei. Iemesls bija tikai viens – miltrasa. Vecās šķirnes bija ļoti miltrasas ieņēmīgas, un puķu mīļotājiem katru rudeni nolaidās rokas nebeidzamā stāsta priekšā,  ieraugot, ka flokšu lapas atkal noklātas ar baltu apsarmi. Tā flokši lēnām tika aizmirsti, un to vietā dārzos tika stādītas citas, pret miltrasu izturīgākas ziemcietes. Pateicoties selekcijai, jaunradītās šķirnes slimo mazāk vai nemaz. Flokši ir atguvuši  popularitāti un kļuvuši par iecienītu ziemcieti dārzos. Tie ir viegli kopjami, nav izvēlīgi augšanas apstākļu ziņā un ir viegli pavairojami. Krietni saaugušos cerus sadala. Vislabāk to izdarīt ar zaru zāģīti.

Violeti flokša ziedi.

Flokši ir tik pacietīgi, ka tos var pārstādīt pat ziedošus. Pirms tam gan krietni salaistiet un  pagaidiet, lai augs kārtīgi padzeras!

Tad izrociet un iestādiet jaunā, pietiekami mitrā augsnē. Labāk to darīt vakarpusē. Ziemciete ar plašu krāsu gammu – no koši baltiem, dažādu nokrāsu sārtiem, sarkaniem, violetiem, pat zilganiem ar lielāku vai mazāku actiņu. Ziedi sakārtoti  apaļās, ovālās, piramidālās ziedkopās. Šķirnes pieaug lēnāk vai ātrāk, taču katru gadu flokšu ceram klāt nāk 8−10 jauni dzinumi.

Vietu izvēlas saulainu ar auglīgu augsni, labu drenāžu, taču labu gaisa caurlaidību un pietiekami mitru.

Visu augšanas sezonu augsne jāuztur vienmērīgi mitra. Ja flokšus iekaltē un tad krietni salaista, tiem sāk plaisāt stublāji. Šūnas tik daudz uzsūc ūdeni, ka pārplīst. Šādi saplaisājuši stublāji ir ideāla vieta dažādu slimību attīstībai. Noziedējušās ziedkopas ar sēklām nolauž. Pagarināsies ziedēšanas periods − uzziedēs pazares. Rudenī stublājus labāk nolauzt, nevis nogriezt ar šķērēm. Pasargāsiet augus no vīrusslimībām. Pārkoksnējušos flokšu stublājus kompostā mest nevajag, labāk sadedzināt.