Saimnieks LV / 2019.gads (Janvāris.)

Kristaps un Ģirts Sulas saimnieko Valkas novada zemnieku saimniecībā Lejasciņi. Brāļi saimniecības vadību pārņēmuši no vecvecākiem Rasmas un Viļa Jansoniem, kuri kopā ar puišu vecākiem Inesi un Zinti saimniecību dibinājuši un lolojuši. Visas trīs paaudzes plecu pie pleca risina ikdienas situācijas un veido saimniecības nākotni.

Kristaps pabeidzis LLU un pēc kvalifikācijas ir lauksaimniecības uzņēmuma vadītājs, agronoms, bet jaunākais brālis Ģirts tagad studē LLU un pēc studiju beigšanas būs lauksaimniecības tehnikas inženieris. Jaunākais no brāļiem bilst, ka izvēle studēt LLU nav ģimenes spiediena rezultāts. Viņš jau agri zinājis, ka ies mācīties inženierzinātnes. „Jau trīs gadu vecumā tētim asistēju pie tehnikas, padevu atslēgas, nogurdināju ar saviem kāpēc? Tagad saimniecībā vadu tehniskos darbus, gādāju rezerves daļas, meklēju tehniskos risinājumus. Man tas ārkārtīgi patīk. Arī skolā redzi, kuram interesē mācību saturs, bet kurš cerējis iet vieglāko ceļu. Pēc pirmā gada kursā bija milzīgs atbirums. Sākām 40, tagad esam palikuši 25 jaunieši. Atbira tieši pilsētas bērni, kuriem trūka sava redzējuma, izpratnes un mugurkaula. Viņiem ātri viss apnika, jo procesi prasa iedziļināšanos,” saka Ģirts.

Kristaps papildina brāļa sacīto, piebilstot, ka augstskola dod labu ievirzi turpmākām dzīves un darba gaitām, taču tas, vai dzīvē ko sasniegsi, atkarīgs no paša cilvēka, nevis izglītības diploma. Tomēr puiši novērojuši, ka sabiedrībā valda uzskats – ja nāc no laukiem, tātad neesi tāds pats kā tie, kas izauguši pilsētā. „Un kaut kādā mērā tā arī ir. Tie, kuri uzauguši laukos, ir ieguvēji, nevis dzīves pabērni, kas jāieliek kaut kādā rāmītī. Jaunieši, kuri nāk no reģioniem, dzīvi saprot citādāk. Atsevišķās lietās mūsu redzeslauks ir plašāks nekā pilsētniekam, jo ir sava māja, kas jākopj, nav vakari, kad pēc darba zvilni dīvānā, gaidot kādu citu katlumājā noregulējot siltumu. Saimniecībā par visu jādomā perspektīvā, un tas norūda, iemāca sadalīt laiku, prioritātes. Te ir rīcības brīvība un no paša atkarīgs, cik produktīvi un ar kādu atdevi šo brīvību izmantosi,” tā vecākais no brāļiem.

Rada pievienoto vērtību
Pašlaik Lejasciņos apsaimnieko 650 ha lauksaimniecības zemes, no kuriem 290 ha tiek nomāta. Savu darbu prasa arī mežs 150 ha platībā: „Ja iespējams, zemi pērkam, tā ir drošāk. Izskatām nomas zemes un, ja tās ir ļoti sliktā situācijā, tad atsakāmies. Ir bijuši gadījumi, kad esam noslēguši nomas līgumu, iestrādājuši zemi un beidzot parādījusies pirmā labā raža, kad uzrodas arī zemes īpašnieks, sakot: „Tev šogad tik skaista raža, gribētu pacelt līguma cenu.” Nupat jau zeme kļūst par deficītu, tāpēc apsveram visas iespējas, taču skatāmies, lai apsaimniekojamās platības būtu tepat saimniecības tuvumā, tā kompakti.”

Šajos 650 ha saimnieki audzē dažādas kultūras: „Neliekam uzsvaru tikai uz kviešiem un rapšiem. Izmantojam pilnu ciklu. Tas sasaistās ar mūsu nākotnes vīziju, ko uzstādījām 2015. gadā. Pirms trīs gadiem sapratām, ka vēlamies kļūt par sēklaudzētājiem. Tagad, lai nodrošinātu augu maiņu, mums ir daudz dažādu kultūraugu. Tas ir būtiski, jo šādi tiek izskausti sēklu samaisīšanās riski, slimības un raksturīgās nezāles. Pa šiem gadiem ir uzbūvēta jauna kalte ar 800 t tilpumu. Ne tikai nokuļam, izkaltējam un pārdodam graudus, bet arī radām tiem pievienoto vērtību, un šis process sākas jau ziemā, izplānojot augu maiņu, gatavu recepti gadam.”

Kaprīzo laikapstākļu dēļ pēdējie divi gadi Lejasciņos bijuši grūtāki, tomēr ļoti daudz investēts sēklas atjaunošanā un tehnoloģijās. „Esam atjaunojuši ziemas, vasaras kviešus, miežus, auzas, rudzus, griķus. No tritikāles esam atteikušies, tai nav pieprasījuma. Rudzu hibrīdus audzējam minimāli, vairāk strādājam ar klasisko ‘Kaupo’. Mums ir paveicies, ka atrodamies pierobežā, jo ir izveidojusies arī sadarbība ar Igauniju. Pieprasījums pēc sēklām ir un vienmēr būs,” sarunā akcentē Kristaps, bet Ģirts, atskatoties uz aizvadīto gadu, saka: „Tas bija ideāls gads, lai saprastu savas vājās vietas saimniecībā. Pie tām piestrādājot neizbēgami pienāks gads, kad pārsniegsi maksimālos prognozētos rezultātus. Šādi laikapstākļi nav sods, tā ir mācība. Lauksaimniecībā par rutīnu var aizmirst, šeit visu laiku kaut kas mainās.”

Kristaps un Ģirts Sulas pie savas jaunās kaltes.

Nozīme ir kvalitātei
Brāļi uzskata, ka nākotne ir attīstītām saimniecībām. Tādām, kas efektīvi saimnieko ar katru savu hektāru un kur apjomam nav nozīmes. „Perspektīva varētu būt vidējām un lielām saimniecībām, jo grozies, kā gribi, – sadarbības partneriem graudkopībā, pirmkārt, interesē apjoms. Tagad ir par vēlu atbalstīt mazos, jo lielās saimniecības ir atspērušās, sakārtojušas savu darbību, noslēgušas labus sadarbības līgumus un strādā ar lieliem apjomiem. Dažas pat strādā bez starpniekiem. Tanī pat laikā, ja ražo kaut ko mazu, bet nozīmīgu – kādu nišas produktu, būtiski pārzināt mārketinga instrumentus, lai cilvēki par tevi zinātu. Mūsdienās liela nozīme ir kvalitātei. Ja ir kvalitāte, produkts aizies, arī par lielāku cenu. Mazajām saimniecībām ir jāveido kooperatīvi, taču kooperatīvs, manuprāt, jāvada neitrālam cilvēkam bez saimniecības un jādarbojas visu interesēs. Vairākos gadījumos novērojama prakse, kad kooperatīva priekšsēdētājs slēdz līgumus, meklē noieta tirgu produktiem, taču pirmajā vietā viņam ir shēmošana savās interesēs,” saka Kristaps.

Visi strādā vienam mērķim
Ģirts vairākkārt sarunā akcentē, ka ģimenes saimniecībām ir būtiskas priekšrocības: „Jo visi strādā vienam mērķim. Tas pats attiecināms uz darbiniekiem. Grūti klājas tiem, kas nāk uz darbu un vēlas strādāt no 8:00 līdz 17:00. Tur nekas nesanāk, jo pavasarī lauksaimniecībā jāstrādā no tumsas līdz tumsai. Toties, ja visi redz kopējo vīziju, darbi sokas ātrāk un labāk, tāpēc mums darbinieki ir kas vairāk nekā darbinieki, tā ir otra ģimene. Varu teikt, ka man nav jāorganizē darbs, bet gan ir jāmotivē cilvēki. Mēs zinām katra raksturu, izturēšanos, uzskatus, domas, tāpēc arī darbi veicas. Katram strādniekam mūsu saimniecībā ir izaugsmes iespējas.”

Kristaps bilst, ka Latvijā lauksaimniecības vadītājs ir saimnieks krietnos gados: „Arī mēs savu saimniecību esam pārņēmuši no senčiem, to dibināja vecaistēvs. Tas ir izaicinājums, ne vien mums, bet arī opim – ļaut jaunajiem darīt citādi, kā viņš savulaik darījis lietas. Tas ir stāsts par uzticēšanos – tajā brīdī, kad opis iemācījās man uzticēties, es varēju izteikt savu viedokli. Ja viensotru ciena un necenšas uzspiest savu patiesību, var pieņemt pareizu lēmumu. Un, kad cilvēks pieņem lēmumu, viņš sāk domāt savādāk, parādās atbildības sajūta, notiek cilvēka attīstība. Rodas jaunas idejas, vīzijas, un dīkstāve kļūst par lielāko biedu.”

Tincinu un provocēju, sakot, ka šāds uzrāviens tikpat labi var būt laimīga sagadīšanās, dzīve piespēlējusi labas kārtis, bet puiši pārliecināti, ka veiksme nav tikai ārējo apstākļu laimīga sagadīšanās. Veiksme ir tad, kad cilvēka gatavība satiekas ar iespēju. „Lauksaimniecība ir interesants bizness, jo ieņēmumi nav katru dienu, attīstība notiek pa gadiem. Galvā visu laiku ir jāizstrādā iespējamie scenāriji ar faktoriem, kas tevi varētu ietekmēt. Tādā ziņā labi, ja ir cilvēki no malas, kas vadītājam spēj dot idejas, iesaka variantus, jo viens cilvēks nespēj visu izkontrolēt. Ir simtiem nianšu, kas noklusētas, vai − tieši pretēji – pateiktas, spēj mainīt notikumu turpmāko gaitu. Un būtiski, lai katrs darbinieks jebkurā uzņēmumā saprastu, ka viņa atrašanās darba vietā neko nedod. No darbinieka ieguvums ir tikai tad, ja viņš saprot, ka vienīgi viņa aktīva iesaiste dod rezultātu. Tāds strādnieks, kurš skatās pulkstenī un grib saņemt naudu, uzņēmumam kaitē. Turpretī, ja darbinieks uzskata, ka uzņēmums, kurā viņš strādā, tikpat labi ir arī viņa uzņēmums, tāda attieksme izmaina visu, ieskaitot attīstību, peļņu un viņa paša algu. Ikviens darba devējs maksās vairāk, ja uzņēmums gadu no gada pelnīs vairāk un attīstīsies. Savukārt uzņēmuma vadītājam jāsaprot, ka viņa darbinieks ir vērtība,” viens otru papildinot, saka brāļi.

 Jaunās tehnoloģijas un trīs paaudžu pieredze ļauj saimniecībai attīstīties arvien straujāk.

Ambīcijas, nevis stagnācija
Ģirts neslēpj, ka abiem ar brāli ir ļoti tālejoši mērķi, tāpēc arī viņā ir vēlme no rīta celties, iet uz darbu. „Lai būtu veselīgs un spēcīgs uzņēmums, visu laiku jādomā perspektīvā. Nevar iegādāties vienu lietu un domāt, nu tā – tagad divus gadus dzīvosim mierīgi, neko nepirksim, jānostabilizējas. Ar tādām domām esi sevi norakstījis. Jābūt dullam, ar vēlmi riskēt, bet riskam jābūt pārdomātam. Pirms kaut ko darīt, ir jāsaliek viss uz papīra un jau uz papīra jāredz, kā tas sevi atpelnīs, turklāt jārēķina pašas pesimistiskākās prognozes. Uzskatu, ka mūsdienās jauniešiem ir ļoti mazas ambīcijas. Gribu nopirkt labu mašīnu! – Kas tad tā par ambīciju? Tas ir sīkums. Lieta,” uzskata Kristaps un turpina, „pašizaugsme, zināšanu apguve, savas valsts un citu kultūru iepazīšana, māja, ģimene, fundamentālu vērtību saglabāšana – tās ir ambīcijas. Arī mūsu vecākiem un vecvecākiem bija un joprojām ir ambīcijas. Citādi jau mēs šeit nesēdētu. Paldies viņiem, ka viņi mums to novēlēja! Mūsu interesi par lauksaimniecību noteica mūsu ģimenes interese. Ja tētim un opim nebūtu interese par lauksaimniecību un viņi neņemtu mūs visur līdz, kas zina, kur mēs tagad atrastos. Viņi mums kopš mazotnes iemācīja strādāt, uzticējās. Tēvs mums maziem, astoņgadīgiem ļāva vadīt traktoru. Viņi mūs audzināja nevis stingri, bet ar nākotnes vīziju. Bērnībā esam darījuši visus darbiņus, kas mums bija pa spēkam. Tāpēc līdz ar saimniecības nodošanu mūsu rokās nekas krasi nemainījās, tas notika tikai uz papīra, viss pārējais turpina savu gaitu. Tikai pateicoties viņiem, esam izauguši par strādīgiem un labiem cilvēkiem.”

Viss ir pašu rokās
Kā vecs, vinila platē iespiests dziesmas piedziedājums skan – laukos nekā nav, cilvēki bēg prom, darbu atrast nevar. Puiši teic, ka šī dziesmiņa ir nodziedāta: „Laukos viss notiek. Bērni no mazotnes jāvirza uz laukiem, tad viss būs. Tie jaunieši, kuri ir vecāku ieinteresēti, paliek saimniecībā un attīsta trakoti labas idejas. Patika uz laukiem ir jārosina, tā reti rodas pati no sevis. Lauku skolās bērniem jābrauc pa tuvējām saimniecībām, jāredz pozitīvie piemēri. Jārunā par veiksmīgiem lauksaimniekiem, jāmāca, ka nauda un skaitļi nav dzīves piepildījums, laukos darba nekad netrūkst. Te bez naudas ir arī brīvība, daba, klusums un prieks. Ja kvalitatīvi strādā, cilvēki būs vajadzīgi vienmēr. Un nevajag gausties, piesūkties ar negācijām. Birokrātija, papīri, atskaites, slikti ceļi, valdība – jā – tas viss ir, nu un! Ko tālāk, ko tas maina? Jā, ir darbi, kas patīk, un darbi, kas mazāk patīk, bet mums vecāki ir iemācījuši, ka jādara arī tas, kas ne pārāk patīk. Tikko izkrīt kāds posms, sajūk viss mehānisms, tāpēc īdēšana nekādi nepalīdz. Jākultivē darbaprieks. Kā ome saka, labākās zāles ir darbs. Un nekad nevajag salīdzināt sevi ar citiem, tikai ar sevi pašu. Nemitīgi jācenšas šodien būt labākam, nekā biji vakar.”