Saimnieks LV / 2020.gads (Decembris.)

Kā izrādās, govis jau ir pieradušas pie maisītā barības raciona, tā sauktā TMR. Tāpēc bieži vien sapļauto svaigo, smaržīgo zāli, kas uzlikta virsū samaisītajam racionam, tās cītīgi bīda nost, lai tiktu klāt ierastajai barībai. Gadās arī tā, ka saimnieks, veicot uzlabojumus kūtī, izlaiž govis pļavā cerībā, ka tur tās būs paēdušas un laimīgas. Noliek pat ūdens mucu, kur lopiņiem atveldzēties. Taču govis pat neiedomājas, ka zāle būtu jāplūc pašām. Šie novērojumi ļauj izdarīt noteiktus secinājumus un attiecīgi rīkoties.

Iepriekšējos gados sausums piensaimniekiem sagādāja raizes ar rupjās lopbarības sagādi, šajā sezonā zāles lopbarības vairumā saimniecību ir vairāk nekā pietiekami. Taču ir citi izaicinājumi.

Zems proteīna līmenis zāles skābbarībā
Šogad zāles skābbarībā ir ļoti maz proteīna, tāpēc jāpaaugstina proteīna barības līdzekļu devas, bet tām ir ievērojami cēlušās cenas. Risinājumi ir vairāki.

Viens no risinājumiem ir izmantot jau zināmo proteīnu – rapšu raušus. Vienīgi rūpīgi jāsekot līdzi, lai tie būtu pienācīgas kvalitātes. Barības pievedumu vispirms svarīgi vizuāli novērtēt. Izēdinot barību, ne vienmēr vairs ir iespējams ko mainīt, ja atklājas, ka proteīna kvalitāte neatbilst saimniecības vēlmēm. Par proteīna atbilstību liecina izmaiņas piena urīnvielas saturā pēc kārtējās proteīna barības piegādes. Pēc urīnvielas droši var veikt vērtējumu tikai tad, ja diendienā tiešām tiek ēdināta stabila barības deva un nemainīgs daudzums rupjās lopbarības. Ja zāles bedre ir kā daudzslāņaina torte ar mitra āboliņa masu apakšā un sausu stiebrzāļu masu augšā, tad mikserī jāieliek kā viena, tā otra. Citādi, ja vienu dienu patrāpīsies vairāk no „apakšējās kārtas”, bet citu dienu no „augšējās kārtas”, piena analīzes ēdināšanas novērtējumam nevar izmantot.

Otrs risinājums proteīna nodrošināšanai ir meklēt lētākus barības līdzekļus, vadoties no tā, cik maksā proteīna kilograms. Tad jāzina proteīna saturs barības līdzekļa sausnā. Ja barības līdzekļa sausnā ir 34 % proteīna un cena attiecīgi 280 EUR/t, tas sanāks lētāk nekā izvēloties barības līdzekli ar 17% proteīna sausnā un cenu 200 EUR/t. Ja proteīna barībā ir uz pusi mazāk, tad arī cenai vajadzētu jābūt uz pusi mazākai, lai barība būtu ekonomiski izdevīgāka.

Proteīna izmaksas iespējams samazināt, pievienojot zāles skābbarībai urīnvielu. Tad slaucamo govju ēdināšanā barības devā noteikti jānodrošina cukuri. Ja zāles skābbarība ir mīksta un tās masā ir galvenokārt lapas, nevis kāti, tad tajā varētu būt pietiekams cukuru saturs. Ja, masu rokās spaidot, tās kļūst lipīgas, tad cukuru saturs skābbarībā noteikti ir pietiekams. Ja cukuru klātbūtni neizdodas noteikt, tad labāk izvēlēties produktus, kuros bez urīnvielas ir pievienoti arī cukuri. Cukuru klātbūtne barības devā uzlabos tās izmantošanos, jo cukurus parasti govij iedodam par maz. Pārsvarā tiek iedots stipri par daudz cietes. Barības devā izmantojot urīnvielu, vēlams pārliecināties par slāpekļa un sēra attiecību. Augstvērtīgāks būs ar sēru papildināts produkts, lai nodrošinātu pareizu N:S (slāpekļa un sēra) attiecību.

Zemas sagremojamības zāles skābbarība
Pavisam cita veida izaicinājums ir zemas sagremojamības zāles skābbarības. Ja tādas skābbarības ēdināšanā jāizmanto, jo nav nekā cita labāka, piena izslaukumi noteikti ir zemāki kā citās sezonās. Situāciju neko daudz neatvieglo arī lielāku spēkbarības devu izēdināšana. Ne vienmēr skābbarībai ir veiktas kokšķiedras sagremojamības analīzes, bet sliktas sagremojamības masu var atpazīt tikai tad, ja saimniecībā tiek veikta barības apēdamības uzskaite. Ja izēdina masu ar sliktāku kokšķiedras sagremojamību, govis vairs neapēd pierastos barības daudzumus. Parasti tos mēra kā apēstos sausnas kilogramus. Savukārt, veicot mēslu skalošanu, redzama nepilvērtīga kokšķiedras daļiņu noārdīšanās. Šajā gadījumā noderīgs var būt dzīvais raugs, kas veicina kokšķiedras sagremojamību. Tomēr jāņem vērā, ka gadījumā, ja kokšķiedras sagremojamības iemesls ir lignīna daļas pieaugums, vēl nav atrastas barības vielas, kas govij ļautu pārstrādāt lignīnu. Tāpēc labi jāpārdomā, kādēļ barība ir tik pārkoksnējusies, un secinājumi jāņem vērā, gatavojot nākamās sezonas barības bāzi.

Kā liecina Eurofins laboratorijās veiktās zāles skābbarības analīzes, šajā proteīnā ir maz metionīna. Taču lizīns un metionīns ir divas svarīgākās aminoskābes, kas jānodrošina piena govju ēdināšanā. Parasti govij iedodam par maz metionīna. Pa tad, ja barības deva ir ar augstu proteīna saturu un papildināta ar pļautu zāli. Šī aminoskābe atbild arī par aknu veselību un ir viens no faktoriem veiksmīgai apsēklošanai. Situācijās, kad masas kokšķiedras sagremojamība ir zema, vajadzība pēc metionīna palielinās. Govju ēdināšanā aizsargātā metionīna pievienošana sniedz būtiskus rezultātus. Turklāt, izmantojot piedevas, kas satur metionīnu, govij barības devā tiek nodrošināta pastāvīga un droša kvalitāte. Barības devu sastādīšana ļauj metionīnu aprēķināt atsevišķi, bet, tā kā zāles skābbarības kvalitāte mainās un nemitīgi mainās pirktie proteīna barības līdzekļi, pat tad, ja tas visu laiku būtu tikai rapsis, aprēķinātais metionīna saturs barības devā ir tikai minējums. Protams, daudz lielāka pārliecība gūstama tad, ja barības devas produktu klāstā ir produkts, kas satur tīru metionīnu. Šīs aminoskābes iekļaušana barības devā jāvērtē kā ilgtermiņa ieguldījums. Kā tas atmaksājies (pēc apsēklošanas rādītājiem un govju veselības), būs redzams ne ātrāk kā pusgada, pat gada. Tiesa, vienalga nebūs iespējams panākt būtisku govju apsēklošanās uzlabošanos, ja saimniecībā nebūs atstrādāta meklēšanās noteikšana. Mūsdienās ir daudz gudru risinājumu, kas saimniekam sniedz vērtīgu informāciju par vēlamo govs sēklošanas laiku. Ja saimniecībā nodrošināta kvalitatīva govju meklēšanās noteikšana, bet vēlams uzlabot grūsnības iestāšanās procentu, to varētu panākt ar aminoskābju piedevu.

Kukurūzas skābbarības izēdināšana
Palaikam aizmirstam, ka kukurūzas skābbarības vērtība pieaug, tās masai ilgāk skābstot. Visaugstākā barības vērtība ir kukurūzas skābbarībai, kas skābusi vismaz pusgadu. Labāk novākt nedaudz zaļākus augus nekā jau pārdzeltējušus. Zaļāka masa ir ar augstāku sagremojamību. Tāpat svarīgs ir arī ciets saturs, proti, ne zemāks par 25% sausnā. Ja sausnā cietes saturs ir virs 40%, samazinās tās sagremojamība. Jāņem vērā, ka labākā sagremojamība visas skābbarības sausnā ir 30−35%. Vēl būtisks rādītājs ir kukurūzas skābbarības izmantošanās barības devā. Tā novērtējama, tikai apskatot mēslus. Ja tajos atrodami kukurūzas graudi, pat daļēji šķelti, tas nozīmē būtiskus zaudējumus. Ļoti svarīgs faktors ir kukurūzas skābbarības smalcinājums. Ja kāti un lapas ir par garu, govs uz barības galda veic šķirošanu, apēdot garšīgāko. Tas ietekmē spurekļa veselību. Protams, pamanot kļūdas uz barības galda, vairs nav iespējams veikt uzlabojumus, tikai pieņemt tās zināšani, lai nepieļautu citu gadu. Barības masas izmantošanos šādā gadījumā var uzlabot ar amilāzi saturošām piedevām, kas ļauj cietei pilnvērtīgāk izmantoties. Arī cietes pilnvērtīga izmantošanās ir nosakāma, veicot mēslu parauga cietes analīzes. Jo zemāks cietes saturs mēslos, jo labāk, izcils vērtējams, ja tā ir zem 2% sausnā.

Ļoti augsts izslaukums
Īpašs stāsts būtu par saimniecībām ar ļoti augstiem izslaukumiem, kur vidējā ražība no govs ir krietni virs 40 kg piena dienā. Ieteikums − pievērst uzmanību un kontrolēt sausnas apēdamību. Izslaukumam ceļoties, govij jāapēd vairāk kilogramu sausnas. Gandrīz visas augsto izslaukumu saimniecības aktīvi ikdienā mēra rupjās lopbarības sausnu, bet ne vienmēr kontrolē sausnas ap apēdamību no barības galda labākās ražības grupas govīm. Papildu rādītājs ir piena analīzes, kas parāda, ja ir izteikti zems piena tauku un/vai piena olbaltumu saturs, liecina, ka kaut kas nav īsti labi ar ēdināšanu. Tāpat interesanti pasekot, cik procentu barības devā sastāda rupjā lopbarība, bet vēl precīzāk, cik procentu NDF ir no rupjās lopbarības. Lielākoties saimniecībās ar ļoti labiem izslaukumiem ir rūpīgi pārdomāta skābbarības sagatavošana.

Ēdināšanas sistēmā kā pamata enerģijas nodrošinātāju barību izvēlamies graudus – kviešus, miežus, tritikāli. Barības devā jācenšas ieviest arvien augstvērtīgākas skābbarības, bet kombinācijā ar minētajiem graudiem var veidoties spureklim nedraudzīga vide, kas neļauj palielināt apēdamību, pat to samazina. Mazinoties apēdamībai, pieaug vajadzība pēc lielāka spēkbarības daudzuma devā. Veidojas tāds kā apburtais loks. Bieži fermā govs mēsli liecina, ka nekavējoties jāveic kādas izmaiņas, to konsistencei, barības apēdamībai un
piena analīzēm rūpīgi jāseko katru dienu. Nevajadzētu baidīties bez graudiem barības devā ieviest aizsargātos augu taukus, lai jau pašā sākumā būtu iespēja tajā dažādot enerģiju. Un vēl – ja barības devā minerālbarības izvēle būs veikta pēc receptes, kur, analizējot rupjo lopbarību, sagatavots konkrētai saimniecībai vajadzīgākais, lieko atmetot, tad atbrīvoto vietu barības devā varēs izmantot citām vērtīgām piedevām vai rupjās lopbarības īpatsvara palielināšanai.

Rupjās lopbarības makro un mikroelementi
Kā katru gadu, arī šogad, veicot rupjās lopbarības makro un mikroelementu pārbaudes, konstatēts, ka ir saimniecības, kur, izvēloties minerālbarību, pievēršama uzmanība pat kalcija (Ca), fosfora (P), magnija (Mg) saturam. Tātad šogad konstatētas barības ar trūcīgu makroelementu klātbūtni. Šo elementu sakārtošana barības devā ir obligāta neatkarīgi no izslaukuma. No mikroelementiem zemākais skābbarībās šogad ir varš (Cu), tam seko selēns (Se) un cinks (Zn). Tāpat jau vairākus gadus konstatējam zemu joda (I) saturu.

Tiesa, jāņem vērā, ka nevajadzētu censties gadu no gada izēdināt govīm arvien lielākus mikroelementu daudzumus. Pārdozējot neorganiskos Cu, Mn, Zn, var negatīvi ietekmēt spurekļa labsajūtu, tādēļ visu darbību pamatā ir nodrošināt vajadzības, nevis pārdozēt, izvēlēties labākus mikroelementu avotus.

Noslēgumā gribu atzīmēt, ka būtiskākais barības devas izmantošanās faktors ir rupjās lopbarības. Nav svarīgi, vai ēdina tikai zāles skābbarību vai zāles un kukurūzas skābbarību. Jebkurā gadījumā barības devā rupjās lopbarības procentuāli ir visvairāk, līdz ar to tā nosaka pārējo barību izmantošanos. Labi, ja slaucamo govju ganāmpulkā varam panākt pēc iespējas augstāku sausnas apēdamību. Labi, ja varam panākt, lai govis apēd pēc iespējas augstāku rupjās lopbarības daudzumu no barības devas. Izcili, ja ir gan augsta apēdamība, gan augsts rupjo lopbarību īpatsvars barības devā, gan augsti izslaukumi, gan vēlamais piena tauku un olbaltumvielu saturs. Pats galvenais, ka tas saimniecībā ir panākams un iespējams būt gataviem, sastopoties ar šodienas izaicinājumiem.