, .
partlycloudy_night 5.4℃
Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Kā top Ceriņu piena rekordistu ganāmpulks

Elīna Šmite , 17-06-2021
Kā top Ceriņu piena rekordistu ganāmpulks

Saimnieks LV / 2018.gads (Februāris.)

ZS Ceriņi regulāri ierindojas starp top3 ražīgākajām saimniecībām Latvijā, kurās vidējais izslaukums ir virs 14 tūkst. kg piena gadā. Tas ir ievērojams sasniegums ne tikai mūsu valsts, bet arī Eiropas Savienības līmenī, tomēr saimnieki Aldis un Lelde Kļaviņi zina, ka tas ir mērķtiecīga vairāku gadu darba rezultāts, kur pasaules klases ģenētika ir tikai viens no atslēgposmiem.

– Jūsu saimniecības pirmsākumi meklējami 90. gados.
Aldis Kļaviņš: – Saimniecība ir dibi-nāta 1992. gadā, lai gan darboties sāka jau pirms tam. Mēs neesam t.s. Breša zemnieki, lai gan pagastā ir arī vairāki tādi. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, sieva ir vācu filologs, viņa strādāja skolā, es – kolhozā. Sākumā dzīvojām ciematā, bet, kad piedzima trešais bērns, iegādājāmies lauku māju un sākām audzēt ganāmpulku.

– Kāpēc izvēlējāties tieši piena lopkopību?
Lelde Kļaviņa:
– Mēs bijām jauna ģimene, ar maziem bērniem, auto. Vienu dienu atbrauca mana mamma un atveda govi – redz, kur jums benzīna naudai! Ar to viss arī sākās. Govij regulāri dzima telītes, kuras mēs arī atstājām. Tā mums bija jau desmit govis, kad 1994. gadā nopirkām veco kolhoza fermu.

Aldis: – Kolhoza laikā fermā bija 84 slaucamas govis. Kad vecā sistēma juka, izveidojās četri kooperatīvi. Bija nepieciešams privatizēt kolhoza kaltes, darbnīcas un arī fermu. Tā kā ferma bija tuvumā mūsu saimniecībai, to ieteica pirkt man, lai gan pirmajā brīdī tā šķita traka doma. Apdomājāmies ar Leldi, es jautāju – vai tev pietiek ar to, kas mums ir tagad, vai nākotnē gribi pelnīt vairāk un dzīvot labāk? Esmu drošs, ka pat tolaik varēja pelnīt ar pienu.

Lelde: – Sākums bija dramatisks. Es rūpējos par govīm mūsu saimniecībā, vīrs –  fermā.

Aldis: – Toreiz likums noteica, ka, pērkot un privatizējot fermu, to nedrīkst pārdot tukšu. Bija jāatstāj vismaz puse no kompleksā esošajiem dzīvniekiem. Līdz ar to manā pārvaldībā nonāca 42 govis, visas labākās gan aizveda citi. Mums pat ir video no tā laika, dēls plāno uztaisīt video rullīti par saimniecības attīstību, kur to visu varēs redzēt.

Lelde: – Bija juku laiki. Tranšejās pat bija barība, bet nebija neviena, kas pieved govīm ēst. Ar to barību, ko bijām sagatavojuši savām desmit govīm, izbarojām visu jauniegūto ganāmpulku. Piena vads bija aizaudzis ar netīrumiem, transportieri saplīsuši. Govis izskatījās briesmīgi, nobadinātas, spalva nogājusi. Taču patiesībā no tā izveidojās mūsu ražīgā ganāmpulka bāze – gadiem ilgā krustojumu ceļā.

Aldis: – Pārpirktās govis sākumā gadā deva pusotru tonnu piena. Taču izslaukumu izdevās kāpināt, nedēļas laikā pat divas reizes – vienkārši tāpēc, ka iedevām govīm paēst. Mūsu pašu desmit govis ļāva nopelnīt teju četras reizes vairāk. Vecie darbinieki negribēja palikt, jo neticēja, ka kaut kas var uzlaboties un ir iespējams pelnīt.

Pagāja pāris gadi, un mēs sapratām, ka buksējam. Sasniedzām kaut kādu izaugsmes robežu, bet tālāk netikām. Parādījās jaunās vēsmas no citām valstīm, modernizācijas iespējas. Arī paši apciemojām fermas Vācijā. Ar Vācijas Ziemeļreinas-Westfālenes valdības atbalstu izveidojām Jeru mašīnu ringu. Vācieši mūs aicināja uz mācībām, kur arī divreiz bijām. No turienes un ASV modernās piensaimniecības avotiem smēlāmies iedvesmu Ceriņiem –  ka vajag veidot vaļēju fermu, ar barības galdu ārpusē. Tā mēs sapratām, ko govīm īsti vajag. Apzinājāmies, ka neesam tik bagāti, lai ievestu augstvērtīgu lopus, taču, mērķtiecīgi krustojot savus dzīvniekus, varam ataudzēt un izaudzēt tikpat labus un vēl labākus eksemplārus. No 1996. gada sākām savas brūnās Latvijas govis krustot ar labāko ģenētiku, vaisliniekiem, ko pasaule piedāvāja. Sākumā tas bija Kanādas Semex. Pēc tam Vidzemes veterinārajam servisam izdevās noslēgt līgumu ar vienu no lielākajām ASV kompānijām – Word Wide Sires, kas līdz šim brīdim ļauj izmantot pasaules labāko ģenētiku. Un tieši tā – lēnām vairāk nekā 20 gadu laikā esam sasnieguši tos ražīguma rādītājus, kas ir pašlaik. Pāru atlase tagad ir Leldes atbildība, sadarbībā ar Vidzemes veterināro servisu tiek piemeklēti atbilstošākie vaislinieki. Taču biomateriāls nebūt nav lielākā daļa no tiem izdevumiem, kas veido ražīgu ganāmpulku.

Teļu saimniecībā ir daudz, jo katrs jauns dzīv­nieks ļauj realizēt augošo ģenētikas potenciālu. Līdz 12 mēnešiem visas teles tiek sēklotas vismaz vienu reizi.

Lelde: – Mums, visām top saimniecībām, arī Vītoliņiem un Kalējiņi 1, izmantotā ģenētika ir ļoti līdzīga. Mēs sadzīvojam draudzīgi, braucam viens pie otra, apmaināmies ar pieredzi, visi esam arī Holšteinas asociācijas biedri. Ceriņos ir daudzas teles, bet nemitīgi nāk klāt arvien jaunas, kas pēc saviem ģenētiskajiem rādītājiem ir vēl labākas, līdz ar to no vecākajām govīm ir jāatsakās. Lai arī pirmpienes vēl nedod maksimālo piena daudzumu, jau tagad daudzas ir labākas par vecākajām govīm. Pašlaik pirmpienes veido ap trešdaļu ganāmpulka, pat vairāk.

– Vai ganāmpulku plānojat vēl paplašināt?
Lelde:
– Jā, jau pašlaik top jauna ferma. Celtniecības darbi nerimst arī ziemā, taču viss norit pakāpeniski. Kamēr būvējam jauno ēku, jau ir sadzimušas teles, kas varētu tur mitināties. Jaunā būs komforta kūts, kur būs ap 200 vietām divās rindās.

Aldis: – Protams, maksimāli izmantojam arī ES struktūrfondu līdzekļus gan celtniecībai, gan tehnikas iegādei. Tas, protams, ir atbalsts mūsu saimniecībai.

– Kas ir komforta kūts?
Aldis:
– Laba piensaimniecība sastāv no vairākiem aspektiem. Ģenētika ir tikai viens no tiem. Ja jautā, kas ir svarīgākais, cilvēki vienmēr saka – laba lopbarība, tomēr es to liktu trijniekā, taču ne pirmajā vietā. Ja ir ļoti laba barība, bet slikta ģenētika, nekas neizdosies. Pat lielāka iespēja, ka izdosies, ja ir laba ģenētika kombinācijā ar ne tik kvalitatīvu barību. Pats svarīgākais, lai būtu labs piens un rezultāti, ir gaiss! Kā jebkuram dzīvam organismam. Pēc tam seko ūdens, tad visu pārējo aspektu kopums – turēšanas apstākļi, barība, ģenētika... Un viens no komforta kūts galvenajiem aspektiem ir tieši brīva gaisa plūsma. Aukstums govij netraucē! Ja mēs runājam par –40 °C, tad par to ir vērts satraukties, bet cik bieži tā ir? Reizi 30 gados? Arī –20 °C temperatūrā govs joprojām jūtas normāli, bet rodas citas problēmas.

Lelde: – Var piesalt mēsli, aizsalt ūdens dzirdnes. Ja ir putenis, tas aizvelk ar sniegu barības galdu. Tad ir jāver ciet aizkari. Ir jāuzmana, lai aukstumā neslīd grīdas, govis nestaigātu ar mitriem tesmeņiem, tie ir jānosusina. Taču tas gada laikā ir ļoti īss periods.

Aldis: – Mīnus grādi traucē nevis govīm, bet tehnoloģijām. Ja izvēlētas tehnoloģijas, kas var strādāt tikai virs 0 grādiem, tad tā ir katastrofa. Tieši tāpēc mēs izvēlamies izturīgas tehnoloģijas. Var teikt, ka govīm kaitīgāks ir nevis aukstums, bet mitrums, ko govs pati arī izdala elpojot. Mitrumā un siltumā ātrāk attīstās patogēnie organismi. Tāds laiks kā tagad – 5 līdz 10 °C zem nulles – ir ideāls, visas durvis un logi vaļā, ferma vēdinās, lopi jūtas ļoti labi.

Lelde: – Govis trīs reizes dienā iziet ārā, kad dodas prom no slaukšanas, pastaigu laukumā. Viena slaukšanas reize ilgst piecas stundas. Ieteikums varbūt pat būtu slaukt četrreiz, jo mums ir govis, kas dienā dod virs 90 litriem, un tas ir krietni liels apjoms, ko saturēt tesmenī. Govīm ar labāku ģenētiku izslaukums ir krietni augstāks, kaut blakus ir govs, kas ēd to pašu, apstākļi ir vienādi, bet viņai izslaukums ir zemāks.

Aldis: – Mēs arī īsti neuzskatām, ka ilgmūžības rādītājs ganāmpulkā ir ļoti būtisks faktors. Tas nav mazsvarīgs, tomēr mūsu mērķis nav panākt lielu ilgmūžīgu govju īpatsvaru. Tās mums ir jāmaina pēc iespējas ātrāk, jo ģenētika attīstās ļoti strauji. Var teikt, ka tas, ko ģenētikā ieliksim saimniecībā tagad, mums rezultātu dos pēc trīs gadiem, savukārt peļņu gūsim ceturtajā, piektajā gadā. Savukārt šo gadu laikā ģenētika jau būs aizgājusi vairākus soļus uz priekšu. Tātad – ja izmantosim to pašu ģenētiku, ko iepriekš, mēs pēc sešiem gadiem jau sāksim atpalikt.

Lelde: – Vecākā govs mums ir astotajā laktācijā. Parasti vidēji ir tā, ka jau ar piekto laktāciju govis lieku brāķēšanas sarakstā un vairs tās nesēklojam. Atstājam tikai dažas govis par īpašiem nopelniem vai, ja viņas mazāk slimo.

Aldis: – Lopi mums tiek identificēti trīs dažādos veidos – ir vārds, valsts numurs un elektroniskā identifikācija. Identifikācija ir ļoti svarīga, lai varētu strādāt un saprast, kas ar katru lopiņu ir jādara! Veterinārārsts ierodas saimniecībā vismaz reizi nedēļā. Saimniecībā bijuši arī dažādi eksperimenti, piemēram, barot teļus ar piena pulveri. Tas gan nedeva cerētos rezultātus.

– Vai izslaukumi ziemā un vasarā ir līdzīgi?
Aldis:
– Ziemā ir pat augstāki, jo labāk strādā dabīgā ventilācija. Barību nodrošinām vienādu gan ziemā, gan vasarā. Ziemā barība ilgāk saglabājas svaiga uz barības galda, vasarā tā bojājas ātrāk. Govis daudz grūtāk pārcieš karstuma stresu. Komforta zona govīm vienmēr būs mazliet zem 0 °C.

Pērn uz gada beigām vidējais izslaukums bija virs 15 tūkst. kg. Dienā mēs iegūstam aptuveni 12 tonnas, bet tas noteikti vēl nav maksimums.

Lelde: – Mums ir labākās govis, kas var iedot 23–24 tūkst. kg piena gadā, sliktākās ap 10 tūkstošiem, starp govju ražības rādītājiem ir lielas atšķirības. Tāpēc vidējie rādītāji noteikti vēl var augt.

– Tātad pašlaik esat otrā ražīgākā saimniecība Latvijā?
Lelde: – No Ievas saimniecības (ZS Vītoliņi) iepriekšējā pārraudzības gadā atpaliekam par septiņiem kilogramiem. Mēs esam bijuši arī pirmajā vietā un noteikti mācāmies arī no abām pārējām top saimniecībām. Piemēram, Kalējiņi – 1 ir daudz lielāks govju skaits, ko ir grūtāk vadīt, un tas ir ievērojams rādītājs, ka arī tad var saglabāt tik lielu izslaukumu. Atsevišķas mūsu govis parasti ir starp ražīgākajām Latvijā.

– Un kur nonāk jūsu saimniecības piens?
Aldis: – Mūsu stāsts gadu gaitā ir mainījies. Kādreiz bijām Rūjienas piensaimnieku biedrībā, kas pēc tam pārņēma Valmieras piena kontrolpaketi, ar viņiem arī sadarbojāmies, līdz pirms diviem gadiem tomēr partneri nomainījām. Mēs iestājāmies igauņu kooperatīvā E-Piim. Latvijā piena kooperācija nav sevišķi augstā līmenī, bet Baltija ir maza, tāpēc atradām sadarbības partneri kaimiņos. Sākumā vienkārši pārdevām viņiem pienu, bet pēc tam kļuvām arī par biedriem. Kooperatīva ideja mums gluži vienkārši liekas simpātiskāka un stabilāka nekā vienkārši sadarbība ar pārstrādes uzņēmumu. Arī pēdējo gadu piena cenu svārstības mēs esam izjutuši daudz mazāk.

Lelde: – Mums nebija pati augstākā cena, bet tā arī nekad nenokrita ļoti zemu.

Aldis: – Kooperatīvā esam vairāk nekā 180 biedri, tomēr to skaits arvien pieaug, jo kooperatīvs gatavojas celt jaunu modernu rūpnīcu – Jelgavā mums tas neizdevās. E-Piim jau tagad pārstrādā ap 300 t piena dienā, kopā ir divas pārstrādes rūpnīcas, tomēr Baltijā paliek ap 15 % no saražotās produkcijas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc atradām kopīgu valodu, – mūs interesēja, lai ir konkrēts eksporta tirgus, un viņiem savukārt bija vajadzīga stabila augsta piena kvalitāte.

Lelde: – Piens tiek pārsvarā izmantots siera un piena pulvera ražošanai. Tiek pieņemts gan extra klases, gan vēl augstākas – siera klases piens, kam atbilst arī Ceriņu piens un par ko var saņemt arī augstāku samaksu.

Aldis: – Kooperatīva uzstādījums ir – esam mazi, tāpēc neražojam vis lētu masu produkciju, bet izcilus produktus, ar ko izcelties salīdzinoši dārgos eksporta tirgos. Apmēram 15 % kooperatīva produkcijas aiziet uz Japānu – tas ir ekskluzīvs tirgus! Pēc jaunās rūpnīcas palaišanas tie jau būs 30 %, japāņi jau ņemtu vēl vairāk, bet kooperatīvs grib sadalīt riskus, lai nav viss uzsvars uz vienu tirgu.

Tā kā pēc piena uz mūsu saimniecību brauc cisterna no Igaunijas, mums ir ļoti svarīga ceļu kvalitāte, diemžēl tieši Latvijas pusē, pārbraucot robežu, ir sešus kilometrus garš posms, kas tiek uzskatīts par maznozīmīgu un netiek pienācīgi uzturēts. Šoferim tas liek izvēlēties daudz garāku apkārtceļu – līkumu caur Valku.

Lelde: – Dažkārt ir nepatīkami klausīties, kad konvenciāli ražoto pienu sauc par ķīmisku, salīdzinot ar bioloģisko. Mēs paši dzeram savu pienu un dodam mazbērniem! Savu pienu uzskatām par ļoti kvalitatīvi ražotu. Jā, tas stāvēs nedēļu nesarūdzis ledusskapī, jo tajā gandrīz nav baktēriju – tas ir pareizi atdzesēts! Daudz piena var izslaukt tikai no laimīgām un veselām govīm, kurām nodrošināta kvalitatīva barība un teicami apstākļi.

Aldis: – Pēc slaukšanas piens būtu jāatdzesē vismaz divu stundu laikā līdz 6 °C, lai tam būtu laba kvalitāte. Mūsu piens tiek daļēji atdzesēts jau plūsmā, vēl nenonācis līdz baseinam. Pie mums tas notiek divās minūtēs līdz 2 °C – piena dzesēšanas
iekārta ir ļoti jaudīga! Arī telpas apsildām ar pienu – piena atdzesēšanas laikā iegūtais siltums sasilda telpas un ūdeni!

Sadarbība ar igauņu kooperatīvu ļauj Ceriņiem pārdot augstas kvalitātes pienu par īpašu cenu.

– Vai nav bijusi doma attīstīt otru nozari, lai mazinātu riskus piensaimniecībā?
Aldis:
– Manuprāt, graudkopība un piensaimniecība savā starpā konfliktē pat vienas saimniecības ietvaros. Tāpat, esot arī Zemnieku saeimā, jūtam, ka tur vairāk tomēr dominē graudkopju viedoklis. Es uzskatu, ka ir jāizdara viss pēc labākās sirdsapziņas tajā nozarē, kurā tu strādā. Lai pabarotu govis, man vajag maksimāli labas kvalitātes barību un maksimāli lēti. Ja es audzēju graudus, man tos arī vajag kvalitatīvus, bet jāpārdod maksimāli dārgi. Un šeit veidojas konflikts – vai man graudus pārdot vai izbarot lopiem? Tas nenozīmē, ka nozares nevar pastāvēt blakus, tomēr konflikts būs vienmēr. Tāpēc arī ir vajadzīgi kooperatīvi, kas maksimāli labi izdara savu darbu, piemēram, Daiva pārdod graudus, un es tos varu regulāri iegādāties – par maksimāli izdevīgāko, bet biržas cenu.

Manuprāt, piensaimniecība ir visstabilākā un sarežģītāka nozare. Panākumus te nevar gūt ātri un nevar arī veikt kādas straujas izmaiņas, lai neizjauktu to, kas ir gadiem veidots. Tas, ko dari šodien, tev dos rezultātu ne ātrāk kā pēc trīs gadiem.Augkopībā, cūkkopībā cikls ir krietni īsāks. Jebkura krīze nedrīkst ietekmēt govju barības kvalitāti.

Lelde: – Ja govīm nedosim to, pie kā tās ir pieradušas, viņas sāks slimot. Ekonomēt nedrīkst. Un nav iespējams arī tik ātri dabūt atpakaļ neiedoto.

Aldis: – Krīzēm esam tikuši pāri, pateicoties ilglaicīgiem sadarbības partneriem. Viens no tiem ir banka, kas mums panāca pretī 90. gadu beigās, kad smagi izjutām krīzi uzreiz pēc vecās kūts rekonstrukcijas. Mums samazināja procentu likmes, pagarināja atmaksas termiņus, piešķīra apgrozāmos līdzekļus – respektīvi, rīkojās pretēji tam, kā bankas mēdz darīt. Neseno krīzi, ko saista ar Krievijas embargo, mēs īpaši nejutām. Patiesībā domāju, ka piena cena nokrita nevis embargo dēļ, to izmantoja piesegam, lai varētu cenu nospiest lejā. Piena pārstrādātāji tajā brīdī pelnīja visvairāk. Latvijā ražo nedaudz virs 2000 t piena dienā, iekšējā tirgū patērē ap 40 % no šeit saražotā un vēl arī ievesto produkciju, tātad mūsu piensaimniecība pamatā ir atkarīga no ārējā tirgus un cenām tajā. Tieši tāpēc nebija pareizi, ka lielākie pārstrādāji deklaratīvi samazināja realizācijas cenas iekšējā tirgū tad, kad visur pasaulē piena cenas gāja lejā un tieši iekšējais tirgus varēja darboties kā vienīgais stabilizējošais faktors, noturēt cenu, bet tas netika izdarīts. Iekšējais tirgus bija pārsātināts pārsātināts, nozare īsti nedarbojās kā vienots organisms, tāpēc piena cena šeit nokrita vairāk nekā jebkurā citā valstī.

– Kā izmantojat savu zemi?
Aldis:
– Kopā ar dēla Austra zemi mums ir ap 350 ha, ko apsaimniekojam kopā. Var teikt, ka mums pašiem jau bija sajūta, ka pietiek, kaut kad jāsāk atpūsties. Taču jaunie ir kā dzinējspēks, kas arvien grib sasniegt jaunu pakāpi.

Lelde: – Vecākais dēls Jānis arvien mudina sniegt jaunu projektu celtniecībai... Ja gribam, lai viņi paliek strādāt saimniecībā, kompromisi vajadzīgi arī no mūsu puses.

Aldis: – Pamatā mēs audzējam rupjo lopbarību – zālājus un kukurūzu, ar to mūsu ganāmpulkam pietiek. Pārējo barību mēs pērkam. Kā jau minēju, graudus iegādājamies no sava kooperatīva – Daiva. Tam esam arī vieni no tā dibinātājiem 1994. gadā. Kamēr piensaimniecība nebija vēl tik plaša, tur arī nodevām graudus, bet tagad ir otrādi – iepērkam, gadā ap tūkstoš tonnām. Mūsu novadā vispār paveicās, ka daudz ko no kolhoza mantas neizsaimniekoja, tas nonāca kooperatīvu un saimniecību rīcībā. Citi sadarbības partneri, piemēram, par barības piedevām, mums ir Mūsa, Vilomix, vēl arī Scandagra, Agroserviss, Vidzemes veterinārais serviss un citi – ja sadarbība ir laba, mēs strādājam ilgstoši!

– Vai visi bērni ir iesaistījušies saimniecības darbos?
Aldis:
– Ikdienā ar mums kopā ir tikai Austris. Vecākais dēls ir būvinženieris, kas pieslēdzas saimniecības attīstības jautājumiem, projektiem. Meita Santa, mūsu vecākais bērns, ir dizainere, kas jau desmit gadus ar vīru dzīvo Lisabonā. Jaunākais dēls Matīss studē starptautisko mārketingu un reklāmu. Viņš spēlē arī hokeju, vēl meklē savu vietu dzīvē, viņu pamazām mēģinām piesaistīt mūsu saimniecībai.

– Un vēl ir arī daudz algoto darbinieku.
Aldis:
– Vēl nesen jaunā gadā skaitījām, ka uz 12 darbiniekiem ir 18 nepilngadīgi bērni. Var teikt, ka pastāvīgs kodols mums ir apmēram 3/4 no darbiniekiem. Kamēr mēs nepaplašinājāmies, ilgu laiku bija ļoti stabils cilvēku loks, bet tagad mēdz būt dažādi. Dažkārt ir tā, ka cilvēkam ir grūti mainīties līdzi saimniecības augošajiem mērogiem.

Darbiniekiem ir kopīgs pasākums vismaz reizi gadā, decembrī, tomēr piena fermā to ir grūti īstenot, jo vienmēr kādam ir jāstrādā. Pluss ir tas, ka vienmēr ir darbs un vienmēr ir ienākumi, bet nekad nevaram īsti atpūsties visi reizē vienā pasākumā.

Lelde: – Lepojamies, ka mūsu darbība ir legāla un maksājam visus nodokļus. Priecājamies, ka pašvaldība to novērtē, jo nodrošinām arī darba vietas.

Aldis: – Jautājums, par ko vēl mēdz bieži diskutēt, – samazinātā PVN likme augļiem un dārzeņiem. It kā ideja ir laba, un tāpat tiek diskutēts, ka to varētu attiecināt arī uz pienu.

Lelde: – Taču te lauksaimniekiem ir jāprasa – vai gribat gaidīt PVN atpakaļ no valsts? Tie ir apgrozāmie līdzekļi, ko uzreiz tekošajā mēnesī var izmantot un tikai pēc mēneša noslēguma liekais jāpārskaita valstij. Mūsu gadījumā – mēs pārmaksāto PVN gaidām atpakaļ mēnesi vai pat divus un tikai tad šī nauda ir izmantojama. Sakarā ar to, ka no valsts puses šī atmaksa kavējas, vairs arī nevaram to novirzīt uz citiem nodokļiem, jo VID jau uzreiz sāks skaitīt soda naudas. Ja PVN būs samazināts, gaidīs visi. Nav arī īsti ticības, ka produkcija veikalā būs tiešām lētāka.

Aldis: – Varbūt pat mazajiem dārzeņu tirgotājiem šis nāks par sliktu, jo pirms tam mazie piemājas ražotāji, strādājot tirdziņos, varēja konkurēt ar lielajiem dārzeņu audzētājiem, jo parasti viņi nodokļus nemaksāja,bet tagad arī lielajiem ražotājiem ir vieglāk ieiet mazajos tirgos, jo gala cenu var samazināt. Tas nav veids, kā piespiest maksāt nodokļus! Tāpat kā nav godīgi tas, ka valsts apmaksātus pilnīgi visus pakalpojumus medicīnā saņem visi, neatkarīgi no samaksātajiem nodokļiem. Ja būs izmaiņas šajā sistēmā, tas nāks tikai par labu un liks samazināties pelēkajai nodokļu nemaksātāju zonai. Jau šobrīd ir ļoti grūti algu ziņā konkurēt ar nodokļu nemaksātājiem vai daļējiem maksātājiem.

– Vai ir arī kas tāds, ko mēdzat darīt brīvajā laikā?
Aldis:
– Mani hobiji nu ir palikuši novārtā, bet kādreiz nodarbojos ar hokeju, kas bija mans sapnis kopš bērnības. Kad Valmierā uzcēla jauno ledus halli un puikas gribēja spēlēt hokeju, sāku viņus uz turieni vadāt, kamēr arī pats 43 gadu vecumā sāku spēlēt. Desmit gadus to arī darīju hokeja klubā, tomēr tad traumas lika sevi manīt.

Lelde: – Vēl mums patīk ceļot divas trīs reizes gadā – vairāk par nedēļu gan nevaram izbrīvēt, tāpat ziemā un vasarā noteikti jābūt uz vietas fermā. Bieži braucam pie meitas uz Portugāli, ko esam izbraukājuši krustu šķērsu. Iemīļota vieta ir arī Alpi Austrijā. Mēdzam braukt arī uz vienu vietu vairākkārt, ja tā ir iepatikusies. Vairāk esam dabas mīļotāji – izstaigājam kādu taku, Alpos nereti gadās redzēt arī govis.

Aldis: – Rudenī pirmo reizi bijām pasākumā, kur govis tiek no Alpiem dzītas mājās. Viņas tiek izpušķotas un izgreznotas ar skaistiem vainagiem. Tā kā Lelde ir vācu filologs, ar vietējiem ir viegli saprasties.

Lelde: – Tas ir liels pasākums ar amatnieku tirgu, dzīvo mūziku, to apmeklē cilvēki no visas pasaules. Protams, Alpu govis – tā ir ekstensīvā lopkopība, kas saņem īpašu valsts atbalstu, bet ir jāsaglabā autentiska vide. Bieži saimniecībā ir arī viesu māja, un labākais ir tas, ka nevienu neuztrauc kūtsmēslu smaka!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā
Lietuvas pieredze: liellopu nobarošana rada pievienoto vērtību valsts ekonomikā

Liellopu tirdzniecības uzņēmums SIA Baltic Bianco Trading 10. martā piedāvā...

Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība
Viena no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm Lietuvā – sliekkopība

Lietuvas lauksaimniecībā tradicionālajām nozarēm aizvien pievienojas jaunas...

Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas
Sastopamākās burkānu lapu slimības un to ierobežošanas iespējas

Burkānu audzētājiem lielākās rūpes sagādā nezāles, kuru ierobežošanai jāpie...