Saimnieks LV / 2019.gads (Februāris.)

Augsnes reakcija (skābums – neitrāls stāvoklis – bāziskums) ir viena no svarīgākajām augsnes agroķīmiskajām īpašībām, kas nosaka tajā augošo augu komforta līmeni un nodrošinājumu ar barības vielām. Latvijas augsnes daudzviet ir ar skābu reakciju, bet skābā augsnē neveidojas labvēlīga augsnes struktūra, vāji noris mikroorganismu dzīvības procesi, augi nespēj uzņemt barības vielas, skābums negatīvi iedarbojas uz augu. Kaļķošana tad būs īstais palīgs, lai augsnes reakciju optimizētu. Kā un kad pareizi kaļķot augsni, stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Agroķīmijas departamenta Augšņu agroķīmiskās izpētes daļas galvenā eksperte agronomijā Valija Kārkliņa.

– Kas īsti ir kaļķošana?
Valija Kārkliņa: – Tā ir augsnes skābuma neitralizācija. Skābās augsnēs ir maz kalcija un magnija, kas arī ir nozīmīgi augu barības elementi. Kaļķošana ir arī kalcija un magnija ienešana augsnē vai šo elementu mēslojums. Ja augsne ir skāba, augi vienkārši nevar izmantot visas tās derīgās vielas, kas augsnē atrodas, tāpēc kaļķošana palīdz šim procesam notikt jeb netieši uzlabo augu apgādi ar slāpekli, fosforu, kāliju u.c. barības vielām. Skābā augsnē var būt daudz augiem nevēlamu alumīnija, dzelzs un mangāna savienojumu, kuri pēc augsnes kaļķošanas kļūst nekaitīgi. Ja augsnē pietiekošā daudzumā nav dabīgo karbonātu, kas regulē tās reakciju, tad kaļķošana ir normāls agrotehnisks pasākums, kas, lai uzturētu augsnes auglību, ir jāveic periodiski. Tāpat kā augsne periodiski ir jāmēslo, tā arī jāveic meliorācijas sistēmas apkope un citi nepieciešamie darbi.

– Kā noteikt, vai augsne ir jākaļķo?
– Vēlamā augsnes reakcija visiem kultūraugiem nav vienāda. Citi vēlas nedaudz skābāku vidi, citi – bāziskāku. Taču vairumam kultūraugu tā ir robežās no vāji skābas līdz neitrālai jeb, izsakot mērvienībās, pH 6.0–7.0. Šis rādītājs arī ir visprecīzākais, kas raksturo kaļķošanas vajadzību. Jo lielāka novirze, jo vajadzība lielāka, un otrādi. Augsnes reakciju nosaka, analizējot augsni. Iespējas ir dažādas. Visprecīzāk, ja veic augsnes agroķīmisko izpēti, taču var lietot arī dažādas tirdzniecībā esošas vienkāršas mērierīces. Jāņem gan vērā, ka ar šāda veida mērītājiem var iegūt nepareizus nolasījumus, jo tie atkarīgi no augsnes mitruma un sāļu koncentrācijas. Cita veida netiešas noteikšanas metodes, piemēram, noteiktu nezāļu izplatība, pret reakciju jutīgu kultūraugu nīkuļošana, ir ļoti aptuvenas un uz tām vien balstīt saimnieciskus lēmumus nevajadzētu.

– Kā noteikt kaļķošanas normu un devu?
– Lieto speciālas tabulas. Lauku kultūraugiem precīzu kaļķošanas devu nosaka, izmantojot trīs rādītājus: augsnes reakciju (pH skaitli), augsnes granulometrisko sastāvu un organisko vielu daudzumu augsnē. Visus šos rādītājus nosaka, veicot augsnes agroķīmisko izpēti, un kaļķošanas devu jau aprēķina pats analītisko pakalpojumu sniedzējs. Ja nē, tad metode, kā to izdarīt, kā arī normatīvu tabulas ir atrodamas literatūrā. Sākotnēji kaļķošanas normu (kaļķošanas materiāla daudzums, kas nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo reakcijas līmeni) izsaka standartsavienojuma veidā. Latvijā par tādu ir pieņemts CaCO₃. Citās valstīs tas var būt savādāk, tāpēc ir jāuzmanās situācijās, kad lieto ārzemju ieteikumus. Standartsavienojums ir jālieto tāpēc, ka kaļķošanai var izmantot ļoti daudz un pēc sastāva dažādus materiālus, tāpēc noteiktā norma katrā konkrētā situācijā tiks koriģēta. Konkrētā kaļķošanas materiālā var būt atšķirīgs bāzisko savienojumu daudzums vai CaCO₃ ekvivalents. Pelniem tas ir tikai ap 50 %,
bet dažiem augstvērtīgiem kaļķošanas materiāliem pat 120 % un vairāk, salīdzinot ar CaCO₃. Otrs rādītājs, kas jāņem vērā, koriģējot kaļķošanas materiāla lietošanas normu, ir tā mitrums. Augstvērtīgiem materiāliem tas ir ļoti zems, ap 0.5 %, bet citiem pat 10 % un vairāk. Mitrums jeb kaļķošanas materiālā esošais ūdens neko nespēj darīt augsnes reakcijas novēršanā, tāpēc tā esamība ir jākompensē, palielinot lietotā materiāla daudzumu. Trešais rādītājs ir kaļķošanas materiāla daļiņu sasmalcinātības pakāpe. Jo smalkāka maluma kaļķošanas materiāls, jo labāk un ātrāk tas iedarbojas. Ja daļiņu izmēri pārsniedz 1–2 mm, tad augsnes neitralizācija notiks ļoti lēni. Visi iepriekš minētie rādītāji tiek norādīti kaļķošanas materiāla tirdzniecības pavaddokumentos un pēc tiem spriež par šī materiāla noderīgumu konkrētai situācijai, kā arī tiek aprēķināta lietošanas norma.

– Kādai vajadzētu būt augsnes reakcijai?
– Ja neskaita speciālus gadījumus un kultūraugus, tad tīrumos vēlams pH 6.5 un vairāk, platībās ar paaugstinātu organisko vielu saturu augsnē (pļavās u.c.) – 6.0–6.5, bet nosusinātos kūdrājos ne augstāk par 5.0. Ja augsnē ir augsts organisko vielu saturs (20 % un vairāk), tad reakcija ir jāuztur nedaudz skābāka, pretējā gadījumā notiek strauja augsnes organiskās vielas mineralizācija. Tas ir nevēlams process un rada virkni negatīvu seku, no kurām ir jāizvairās.

– Kā izvēlēties kaļķojamo materiālu?
– Kaļķošanai var izmantot dažādus materiālus. Galvenais, lai tie satur pietiekamā daudzumā bāzisko vielu (kalcija un magnija oksīdu, hidroksīdu un/vai karbonātu), lai tos ir iespējams pielietot, tie nav ķepīgi, ļoti rupju daļiņu veidā un nesatur kaitīgas vielas. Tie var būt gan dabīgi iegūtie mehāniski apstrādātie ieži, piem., sasmalcināts kaļķakmens vai dolomīts, izžāvēti un smalcināti saldūdens kaļķi u.c. Tie var būt rūpniecības atkritumprodukti, piemēram, pelni, degakmens pelni, cementa ražošanas atkritumprodukti, cukurfabriku filtrkaļķi u.c. Taču visaugstvērtīgākie ir speciāli ražotie kaļķošanas materiāli, kurus iegūst, augstā temperatūrā apstrādājot kaļķakmeni vai dolomītiežus.

Kaļķošanas materiālus nosacīti var iedalīt divās grupās – ātras un lēnas iedarbības. Pirmajos kalcijs un magnijs vairāk atrodas oksīdu un hidroksīdu formā, otrajos – vairāk karbonātu veidā. Grupas nosaukums jau liecina par to uzvedību augsnē. Ar ātras iedarbības kaļķošanas materiāliem ir jāstrādā uzmanīgi, jo, nokļuvuši uz augiem, var tos apdedzināt, uz ādas – to kairināt vai radīt pat ķīmisku apdegumu.

Kaļķošanas materiālus var iedalīt magniju saturošos (piem., dolomītmilti) un magniju nesaturošos (piem., kaļķakmens milti). Magnijs ir svarīgs, augiem nepieciešams barības elements. Taču augsnē vai substrātā tā nevar būt ļoti daudz, ir jāsaglabā noteikta proporcija attiecībā pret tur esošo kalciju un kāliju. Piem., ja tiks kaļķota ļoti skāba sūnu kūdra, lai veidotu substrātu segtajām platībām vai citiem mērķiem, būs jālieto liels kaļķošanas materiāla daudzums. Ja šiem mērķiem izmantos dolomītmiltus, kuri satur ap 20 % MgO, magnija noteikti būs par daudz un tas radīs problēmas augiem uzņemt kalciju un kāliju. Tāpēc šādās situācijās jāizvēlas kaļķošanas materiāli, kas palīdz sabalansēt attiecību starp kalciju un magniju.

Lai kaļķošanas materiālus vairumā un mazumtirdzniecībā varētu tirgot Latvijā, tiem ir jābūt reģistrētiem Valsts augu aizsardzības dienestā. VAAD mājaslapā var iegūt nepieciešamo informāciju gan par dažādu kaļķošanas materiālu iegādes iespējām, gan arī par to sastāvu un lietošanas īpatnībām.

– Kā lieto kaļķošanas materiālu?
– Kaļķošanas materiāls ir labi jāsajauc ar visu augsnes slāni, kurā izvietojas augu saknes. Tad augsnes skābums šajā slānī tiks neitralizēts. Mazās platībās to var veikt ar rokām, bet tīrumos ir jālieto atbilstoša tehnika. Rūpnīcā ražotu, smalku, sausu, putekļveidīgu kaļķošanas materiālu, kura mitrums nepārsniedz 2 %, izkliedē ar pneimatiskajiem izkliedētājiem. Ja kaļķošanas materiāla mitrums ir līdz 2–10 % vai tas ir rupjgraudains, tā izkliedei var izmantot minerālmēslu sējmašīnas ar centrbēdzes tipa izsējas mehānismu. Pēc izkliedes kaļķošanas materiālu rūpīgi sajauc ar augsni un iestrādā augsnē. Var lietot disku vai cita veida lobītāju, kultivatoru vai citu paņēmienu. Galvenais, kas ir jāievēro, – lai kaļķojamais materiāls labi sajauktos ar augsni visā aramkārtas dziļumā. Piemēram, ja izkliedētu kaļķošanas materiālu iestrādā ar arklu, tad sajaukšana nenotiek un kaļķojamais materiāls tiek iemests vagas dziļumā. Ja kaļķošanas materiālu tikai ieecē, tas sajaucas ar augsnes virskārtu. Šī iemesla dēļ dažkārt ļoti skābās augsnes, kur nepieciešamas lielas kaļķošanas normas, iesaka tās dalīt. Tas ir, normu sadala vairākās devās (2 vai 3), nokaļķo vienreiz, iestrādā un tad tajā pašā gadā vai vēlāk kaļķo atkārtoti. Tā pakāpeniski tiek panāks, ka kaļķošanas materiāls daudzmaz vienmērīgi tiek sajaukts ar visu aramkārtu.

Dažkārt ļoti skābu augšņu kaļķošanu, lietojot lielas kaļķošanas normas, sauc par pamatkaļķošanu. Pēc noteikta laika augsne atkal paskābināsies, un, lai tas nenotiktu, ieteicams periodiski kaļķošanu atkārtot, tagad jau lietojot mazākas kaļķošanas normas. To sauc par uzturošo kaļķošanu. Kādreiz lieto arī tādu paņēmienu, audzējot skābās augsnēs pret skābumu jutīgus kultūraugus, kad kaļķošanas materiālu lieto tikai tiešā sakņu tuvumā, piemēram, sējot vai stādot augu rindās vai ligzdās. Tad to sauc par kaļķu mēslojumu. Tas gan darbojas īslaicīgi, parasti gadu, jo pēc kultūrauga novākšanas nelielais lietotais kaļķošanas materiāla daudzums sajaucas ar visu augsni un neitralizācijas efekts zūd. Ja kaļķo daudzgadīgus augus, piemēram, augļu kokus, ogulājus, zālājus vai zālienus, kaļķošanas materiāla iestrāde ir apgrūtināta. Kaļķošanas materiāls arī ļoti lēni pārvietojas no augsnes virspuses uz dziļākiem slāņiem. Šajā gadījumā ir jālieto ļoti smalka maluma materiāls ar augstu neitralizācijas spēju. Taču nedrīkst lietot ķīmiski aktīvos kaļķošanas materiālus, jo tie var apdedzināt augus.

– Kas ir redzams laukā, ja kaļķošana netiek veikta?
– Kultūraugu sējumi un stādījumi attīstīsies vāji. Augs izjūt fizioloģisku stresu, augot nepiemērotos augšanas apstākļos. Attīstās vāja sakņu sistēma, kam ir grūtības ar barības elementu uzņemšanu, jo tie ir pārveidojušies augiem neuzņemamu savienojumu veidā, augam veidojas skāba šūnsula un tiek traucēta normāla vielmaiņa, izpaužas kalcija un magnija deficīts, kā arī citi nevēlami procesi. Augiem mazinās izturība pret citiem nelabvēlīgiem augšanas apstākļiem.

Kaļķošana uzlabo arī augsnes īpašības, jo tās ietekmē veidojas noturīgāka augsnes struktūra, uzlabojas citas augsnes fizikālās īpašības. Taču kaļķošanai ir liela loma augsnē notiekošajās mikrobioloģiskajās norisēs. Neitrālā augsnē tiek stimulēta to organismu attīstība, kas līdzdarbojas augu atlieku sadalīšanās procesā, augstvērtīga humusa sintēzē, slāpekļa bioloģiskajā piesaistē, dažādu bioloģiski aktīvu vielu sintēzē u.c. procesos.

– Kurā laikā vislabāk kaļķošanu veikt?
– Vislabāk rudenī vai pavasarī pirms kultūraugu sējas vai stādīšanas, kad notiek augsnes apstrādes darbi. Kaļķošanu var veikt arī ziemā līdzenos laukos pa sasalušu augsni, ja sniega sega ir plāna un kaļķošanas materiālu sniega kušanas ūdeņi nenoskalos. Iespējams kaļķot arī ar augiem aizņemtus laukus. Jāatceras, ka ar augiem aizņemtos laukus drīkst kaļķot tikai sausā laikā, kad rasa nožuvusi (augiem jābūt sausiem, lai kaļķošanas materiāls pie tiem nepielīp). Šādu lauku kaļķošanai labāk nelietot apdedzinātos kaļķošanas materiālus, piem., apdedzinātos dolomītmiltus, degakmens pelnus.

– Kas notiek, ja augsne tiek pārkaļķota?
– Pārkaļķot tīruma augsni praktiski ir neiespējami. Taču mazās platībās, kā mazdārziņos, segtajās platībās, tas var notikt. Pārkaļķošana tāpat radīs augam stresu, kā arī samazinās noteiktu elementu, sevišķi mikroelementu uzņemšanas spēju. Jāatceras, ka kultūraugiem katram ir savs vēlamais pH līmenis, tādu jācenšas augsnē uzturēt. Sevišķi izvēlīgi šajā ziņā ir dekoratīvie augi. Dažiem augiem nepatīk svaigs kaļķojums, piemēram, kartupeļiem, liniem. Tāpēc pirms to audzēšanas augsni nekaļķo.

– Cik ilgi darbojas kaļķojums?
– Augsne nepārtraukti paskābinās. Pakāpeniski no augsnes ar lietus un sniega ūdeņiem izskalojas kalcija un magnija savienojumi, kas caur drenu noteci aiziet uz gruntsūdeņiem. No augsnes kalciju un magniju augi iznes ar ražu. Nedaudz skābi ir arī atmosfēras nokrišņi, sevišķi pilsētu tuvumā, gar lieliem autoceļiem. Skābes rodas arī no sakņu izdalījumiem un sadaloties augu atliekām. Skābumu rada arī vairums lietoto minerālmēslu. Pastāv arī citi skābumu veidojošie faktori. Tāpēc, ja augsnē nav pietiekošā daudzumā dabisko karbonātu, lietotais kaļķošanas materiāls pēc zināma laika būs izlietojies. Lai reakcija augsnē nesamazinātos līdz augiem nevēlamam līmenim, ir jāveic uzturošā kaļķošana. Pēc cik gadiem tā būs nepieciešama, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Pirmkārt, jau no tā, cik nopietna ir bijusi kaļķošanas norma un kādas kvalitātes kaļķošanas materiāls ir lietots. Otrkārt, smilts un kūdras augsnē tas notiks ātrāk nekā mālainās augsnēs. Treškārt, cik intensīvi tiek lietoti minerālmēsli, sevišķi slāpekli saturošie. Tomēr, ja augsne ir atbilstoši kaļķota, piecus gadus var saimniekot, un tad jau atkal augsni analizēs un būs skaidrība par turpmāko rīcību.

– Kuri ir tie novadi, kur Latvijā visvairāk nepieciešama kaļķošana?
– Pamatā Latvijas augšņu reakciju, šajā gadījumā skābumu, nosaka augšņu cilmieži. Konkrētāk, šajos cilmiežos esošie karbonāti, kā arī tas, cik intensīvi tie ir izskalojušies no augsnes slāņa. Citviet to ir patrāpījies vairāk, citviet maz vai pat ļoti maz. Citur izskalošanās ir bijusi vāja, citur tas ir noticis ļoti intensīvi. Tagad mums situācija ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Būs novadi, kur par kaļķošanu nebūs jādomā, un būs novadi, kur šis pasākums ir viens no galvenajiem sekmīgai saimniekošanai. Atšķirības būs arī viena novada robežās.