Saimnieks LV / 2018.gads (Marts.)

Lauksaimniecība ir viena no nozarēm, kas atstāj ievērojamu ietekmi uz apkārtējo vidi, tajā skaitā ūdeņiem – upēm, ezeriem, avotiem. Tas savukārt ietekmē Baltijas jūras ūdens kvalitāti un pakārtoti iespaido visu apkārtējo vidi, kurā atrodas dzīvā daba un arī mēs, cilvēki. Lai nodrošinātu un kontrolētu ūdeņu aizsardzību, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) izstrādā upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānus, par kuru nozīmi plašāk stāsta iestādes Iekšzemes ūdeņu nodaļas vadītājs Jānis Šīre un vecākās speciālistes – Linda Fībiga un Aiga Krauze.

– Kas īsti ir upju baseinu apgabalu apsaimniekošana?
Jānis Šīre: – Iekšzemes ūdeņu nodaļa atbild par iekšzemes ūdeņu apsaimniekošanu Latvijā atbilstoši Ūdeņu struktūrdirektīvas prasībām, kuras prasības pārņemtas arī Ūdens apsaimniekošanas likumā un citos normatīvajos aktos, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) norādījumiem. Latvijā ūdeņu apsaimniekošana notiek pēc upju baseinu apgabalu un ūdens objektu principa: visas Latvijas upes (ja sateces baseins ir lielāks par 10 km2), un ezeri, kuru platība ir virs 50 ha, ir iedalīti ūdens objektos, kuri atrodas četros – Gaujas, Daugavas, Ventas un Lielupes upju baseinu apgabalos. Mazākas ūdenstilpes mēs nepētām, taču jebkurā gadījumā visi ūdeņi ir savienoti un dodas vienā virzienā – uz Baltijas jūru. Mēs analizējam ūdens objektu – upi vai daļu no upes, kur ir līdzīgi un viendabīgi apstākļi. Piemēram, upes augštece ir viens ūdens objekts, ja pa vidu ir HES, tad tas sadala upi vairākos objektos, kur katru skatāmies atsevišķi.

Linda Fībiga: – Katrs ūdens objekts ir kā atsevišķa administratīvā vienība, kur katrai ir savas ietekmes gan no lauksaimniecības, gan jebkuras citas nozares puses.

J. Šīre: – Katrā ūdens objektā ir vismaz viens monitoringa punkts, kurā tiek ņemti paraugi dažādu kvalitātes mērījumu veikšanai. Ūdensobjektu kvalitāte laboratorijā tiek vētīta pēc ļoti daudziem parametriem, ko mēra ūdenī, sedimentos un biotā (dzīvajos organismos) – sākot ar fizikāli ķīmiskiem (piemēram, barības vielu daudzums ūdenī), ķīmiskiem (piemēram, piesārņojošās vielas – pesticīdi, smagie metāli u.c.) līdz pat bioloģiskiem (ūdensaugu, ūdens iemītnieku, zivju klātbūtne un sabiedrības) u.c.

Pēc tiem varam izdarīt secinājumus par ūdensobjekta kvalitāti, lielākajiem piesārņojumu avotiem, kā arī varam izstrādāt ieteikumus un rīcības tā mazināšanai. Ūdens struktūrdirektīvas prasības nosaka, ka līdz 2027. gadam visā Latvijā jāsasniedz laba ūdeņu kvalitāte, tāpēc ir jāīsteno noteikti pasākumi, lai ūdens kvalitāti uzlabotu. Piemēram, savulaik ar Eiropas Savienības atbalstu ir īstenoti ūdens saimniecības projekti (notekūdeņu attīrīšanas iekārtu rekonstrukcija, ūdens apgādes uzlabošana), kuru galvenais mērķis – lai upēs nenonāktu piesārņoti ūdeņi, kas kopējo kvalitāti pasliktinātu.

Mūsu nodaļas pienākums ir apkopot tās rīcības, kas ūdeņu kvalitāti noteiktā periodā var uzlabot. Viens plānošanas periods, kura laikā darbojas plāni konkrētā upes baseinā, ilgst sešus gadus. Šajā laikā varam redzēt, vai konkrēti mērķi ir sasniegti. Ņemot vērā pasākumu augstās izmaksas daudzos gadījumos, protams, ne visi pasākumi tiek īstenoti, lielā mērā to ietekmē arī pieejamais finansējums.

Aigas Krauzes atbildība ir piesārņojuma slodžu noteikšana, modelēšana, pasākumu programmas veidošana ūdens kvalitātes uzlabošanai.

Linda Fībiga LVĢMC strādā jau vairāk nekā 10 gadus ar upju baseinu apsaimniekoša-nas jautājumiem, galvenokārt, slodžu analīzi un pasākumu programmu izstrādi.

Jānis Šīre uzskata, ka izpratne par vides  jautājumiem arvien pieaug.

– Kas ir tie faktori, kas ūdens kvalitāti ietekmē visvairāk?
J. Šīre: – Novērojumi rāda, ka slikta ūdens kvalitāte bieži vien ir barības vielu dēļ, sevišķi bieži atklājas slāpekļa un fosfora klātbūtne, kas mēdz noskaloties no lauksaimniecības, mežsaimniecības zemēm caur gruntsūdeņiem, drenāžas sistēmām. Tātad – intensīva saimnieciska darbība ūdenstilpju krastos gandrīz vienmēr nozīmē arī paaugstinātas barības vielu noplūdes. Tāpat kā fosfors un slāpeklis uz lauka veicina, piemēram, labības augšanu, pie labvēlīgiem apstākļiem ūdenstilpnes sāk ļoti intensīvi aizaugt – ar aļģēm, citiem ūdensaugiem, līdz pat tam, ka ezers var pārpurvoties. Tā rezultātā var izzust arī jutīgās un augstvērtīgās ūdens dzīvnieku (piemēram, zivju) sugas, jo apstākļi kļūst to dzīvei nepiemēroti.

Tāpat mēs vācam arī biotas paraugus – noteiktas zivju grupas jeb, mūsu gadījumā, asarus, kas ir barības ķēdes augšgalā kā plēsīga zivs. Dažādu piesārņojošu vielu klātbūtne šajos organismos var liecināt par vides piesārņojumu. Latvijā asaros ir konstatētas dzīvsudraba un atsevišķu citu noturīgu ķīmisko vielu paliekas. No vienas puses, šīs koncentrācijas ir ļoti zemas un nerada tiešus draudus cilvēka veselībai, taču, no otras, – apdraud pašus ūdens organismus un norāda uz piesārņojošo darbību un iespējamām problēmām nākotnē. Arī dažviet avotos, pazemes ūdeņos ir konstatētas pēdējos gados lietotu pesticīdu atliekas. Par to VARAM informējis arī attiecīgās pašvaldības. Tas noteikti nav veikts ļaunprātīgi, bet kombinācija starp intensīvu lauksaimniecību un ģeoloģiskiem apstākļiem šādu rezultātu var radīt. Vairāk barības vielas izskalojas pavasaros, rudeņos, kad uz laukiem nav tik daudz augu, kas tos patērē.

 L. Fībiga: – Tāpat mūsu pienākums ir analizēt, kas no piesārņojuma un kādā koncentrācijā nonāks Baltijas jūrā. Gan Eiropas Komisijai, gan Helcom (Helsinku komisijas), kas atbild par Baltijas jūras tīrību, mēs atskaitāmies par sasniegtajiem mērķiem.

Aiga Krauze: – Ņemot vērā mūsu iedzīvotāju skaitu un dzīves līmeni, Latvijai ir noteikti parametri, par cik piesārņojums, atsevišķi arī slāpeklis un fosfors, virszemes ūdeņos ir jāsamazina.

L. Fībiga: – Ar fosforu Baltijas jūrā ir samērā grūti, pie tā samazināšanas mums noteikti ir jāstrādā vairāk. Fosfors pārsvarā noskalojas ar ūdeņiem, augsnes daļiņām. Pēc pērn piedzīvotajiem lielajiem plūdiem rezultāti noteikti būs pavisam bēdīgi, jo fosfors lielākos apjomos būs nonācis Baltijas jūrā, noskalojoties no applūdušajiem laukiem. Jo vairāk mēs samazinām eroziju laukos, jo mazāk fosfora nokļūst ūdeņos. Tāpēc iesakām lauksaimniekiem dažādus paņēmienus, kā saimniekot videi draudzīgāk, tādējādi gan ietaupot uz laukiem lietotās barības vielas, gan rūpējoties par vidi. Piemēram, var atstāt neapartu lauka malu blakus grāvim, sevišķi vietās, kur ir slīpums, lai tādā veidā nofiltrētu barības vielu, augu aizsardzības līdzekļu atliekvielas. Tāpat var ierīkot ziemzaļās platības, par ko var saņemt arī platību maksājumus. Arī pākšaugu audzēšana palīdz piesaistīt augsnei slāpekli, tā mazinot vajadzību to lietot mākslīgi.

A. Krauze: – Neapartā zona lauka malā var būt kaut tikai divu metru platumā, pat metrs bufersjolas kaut ko dod! Līdz ar to nav jāzaudē nemaz tik liela lauka daļa. Par ziemzaļo platību uzturēšanu un videi draudzīgas meliorācijas ierīkošanu var iegūt atbalsta maksājumus, bet par buferjoslām gan ne, to ierīkošana ir brīvprātīga.

J. Šīre: – Arī pašam zemniekam ir zaudējumi, ja pavasarī un rudenī, kad lauki ir pliki, no tiem ar lietus ūdeņiem noskalojas barības vielas, kas pēc tam ir atkal jāatjauno, lietojot minerālmēslus. Tāpēc, ja atstāj rugājus rudenī un uzar tos pavasarī, ieguvums ir gan pašam saimniekam, gan videi.

– Vai jums ir sanācis komunicēt ar lauksaimniekiem par šīm ūdeņu aizsardzības iespējām?
J. Šīre: – Ar lauksaimnieku auditoriju vairāk tiekas Zemkopības ministrija, taču, kad veidojam upju baseinu apsaimniekošanas plānus, tos parasti mēģinām saskaņot. Tā parasti ir kompromisa versija starp to, ko gribētu mēs un kam piekrīt lauksaimnieki. Piemēram, ideāli būtu atstāt neapartu joslu līdz 10 metru platībā pie lielākajiem valsts nozīmes kanāliem. Taču lauksaimnieki ar to nebija mierā, jo tas nozīmētu lielu neiegūtās ražas apjomu.

L. Fībiga: – Ja runājam par augu aizsardzības līdzekļiem kā piesārņojošām vielām, tad jānorāda, ka to atliekas ūdenī nemaz nav tik liela problēma, jo to lietošana tomēr ir ierobežota. Ja nu vienīgi pēc miglošanas uzreiz uzlīst lietus un tos noskalo. Barības vielas noteikti ir nozīmīgākās, kas sekmē eitrofikāciju jeb ūdeņu aizaugšanu. Un visvairāk barības vielu upēs nonāk Zemgalē, kur arī ir lielākā lauksaimniecības intensitāte. Ūdeņu kvalitāte tur daudzās upēs ir slikta un ļoti slikta (ūdeņu kvalitāti iedala piecās klasēs – augsta, laba, vidēja, slikta, ļoti slikta).

Ūdens vispārējā ekoloģiskās kvalitāte Latvijā.

J. Šīre: – Te jāņem vērā, ka upes Zemgalē ir relatīvi lēni plūstošas, gruntsūdeņu līmenis ir salīdzinoši augsts, filtrācija intensīvas lauksaimniecības apstākļos notiek pietiekami ātri, tāpēc arī ūdenī nonāk samērā daudz barības vielu. Vēl noteikti jāņem vērā, ka liela daļa upju ir pārrobežu. Piemēram, Zemgalē Lietuvas ietekme upju ūdeņiem arī veido savus 50 procentus piesārņojuma, tāpēc pēdējos gados attīstām sadarbību ar lietuviešiem, uz ko mūs mudina arī Eiropas Komisija. Tas ir likumsakarīgi, jo cīnīties ar piesārņojumu tikai Latvijas teritorijā nav jēgpilni. Lietuva vairāk nodarbojas ar taisnoto upju meandrēšanu – veidojot tās līkumainas, jo tas mazina barības vielu nokļūšanu jūrā – jo garāks ceļš ūdenim jāmēro, jo tas labāk attīrās. Tā kā tas ir dārgs pasākums, Latvijā uzsvars ir vairāk uz lauksaimniecības pasākumu maiņu, piemēram, divpakāpju meliorācijas grāvju ierīkošanu, sedimentācijas dīķu jeb baseinu veidošanu tajos. Tas nozīmē, ka rekonstrukcijas laikā grāvjos ierīko seklus dīķus, kur barības vielas izsēžas, ļoti aktīvi aug ūdensaugi, tādā veidā paņemot barības vielas no ūdens – pēc šāda dīķa ūdens jau ir tīrāks. Tāpat arī kaskāde var samazināt barības vielu uzkrāšanos. Ideāli būtu, ja varētu lietot visu pasākumu kombināciju.

L. Fībiga: – Divpakāpju grāvji nozīmē, ka lielajam iztīrītajam grāvim dziļākajā vietā uztaisa vēl tādu kā papildu gropi. Un tad vasarā, kad ir sauss un ūdens apjoms ir pavisam niecīgs, tiem, kam ūdeni vajag, – putniem, gliemezīšiem – ir vieta, kur patverties, un vienlaikus attīrās un samazinās piesārņojuma apjoms. Varbūt tas prasa papildu darbu traktoristam, bet videi ir ieguvums. Te, protams, jāskatās, lai tas nav tikai vienā posmā, bet līdzīgu praksi piekoptu vairāki blakus esoši saimnieki. Valsts savukārt nodrošina lielo ūdens noteku un grāvju uzturēšanu.

Tērvetes un Iecavas upēm, kas atrodas Zemgalē, ūdens kvalitāte ir slikta un ļoti slikta, jo jau no Lietuvas ūdeņi ieplūst piesārņoti. Tērvetes krasti ir arī ļoti slīpi, salīdzinot ar citām Zemgales upēm, un daudzviet lauki ir noarti līdz pašam krastam. Uznākot lietum, barības vielas ātri notek upē. Tāpēc vēl viens vienkāršs paņēmiens, kā samazināt barības vielu noteci, ir lauka uzaršanu veikt paralēli upes krastam nevis perpendikulāri, līdz ar to ūdens no arumu vagām netek pa taisno upē!

Tā ir vides izglītība, un, jo vairāk par to stāsta un informē, jo vairāk cilvēki ir zinošāki un pieņem kā pašu par sevi saprotamu. Kad mēs rakstījām pirmo upju baseinu apsaimniekošanas plānu, mums jautāja – kāpēc tas jums ir vajadzīgs? Tomēr, kad pašvaldības un arī lauksaimnieki sāka saprast, ka atrašanās kādā īpašā teritorijā dod iespēju iegūt arī lielāku finansiālu atbalstu projektos, viņi ieraudzīja arī savu nosacītu izdevīgumu.

A. Krauze: – Biedrība Zemnieku saeima īsteno dažādus projektus, kuros veic pētījumus par videi draudzīgām rīcībām lauksaimniecības nozarē. No šiem pētījumiem arī mēs iegūstam informāciju par to, kuri pasākumi ir efektīvāki ūdens kvalitātes uzlabošanā. Zemnieku saeima sadarbojas ar vairākām saimniecībām Latvijā, piemēram, ZS Mežacīruļi, LLU mācību un pētījumu saimniecība Vecauce, kuros tiek ieviesti videi draudzīgie risinājumi.

J. Šīre: – Vēl gan sarežģīti no ieviešanas viedokļa ir tas, ka upju baseinu apsaimniekošanas plāni tiek apstiprināti ar Vides ministra rīkojumu, nevis pieņemti Ministru kabinetā, līdz ar to tie ir saistoši VARAM pārraudzībā esošām iestādēm, bet pārējām iestādēm, tostarp arī Zemkopības ministrijai un lauksaimniekiem, pasākumu īstenošana ūdens kvalitātes uzlabošanai ir brīvprātīga. Protams, ZM cenšas īstenot un ieviest šos plānus, taču tiem nav likuma spēka, kas lauksaimniekus spiestu tos ievērot.

L. Fībiga: – ZM izstrādātais Lauku atbalsta plāns parasti arī ir sasaistīts ar upju baseinu apsaimniekošanu, vides aizsardzību. Šādi atbalsta plāni parasti tiek saskaņoti ministriju līmenī, tāpēc tas, kas nonāk plānā, arī tiek īstenots. Nevar teikt, ka valstiskā līmenī par vidi netiktu domāts. Mūsu iestāde nav tāda ekstrēmi zaļa – neesam vienā vai otrā pusē, analizējam datus un skatāmies, kur rodas lielākā slodze videi, to arī mēģinām novērst, iekļaujot pasākumu plānos.

J. Šīre: – Arī savā pieredzē esmu izjutis, ka sadarbība no dažādām pusēm, kā arī izpratne par vides jautājumiem arvien pieaug. Vēl labāk būtu, ja atbalsts tiktu palielināts arī finansiāli. Ir īstenoti vairāki projekti, piemēram, zemnieku izglītošana Zemgalē. Vides jautājumi nevienam noteikti nav sveši, vienīgi varētu vēlēties lielāku atsaucību to īstenošanā. Mūsu mērķis nav radīt papildu slodzi lauksaimniekiem, kaut arī ir neizbēgami, ka vides politikas un lauksaimniecības politikas intereses parasti gluži nesaskan.

L. Fībiga: – Lauksaimnieki labi apzinās, ka vides jautājumi šajās desmitgadēs būs aktuāli, pie tā jau daudzi ir pieraduši. Tam ir jāpielāgojas un jāmācas izmantot savā labā. Šobrīd arī ZM pārraudzībā norit darbs pie videi draudzīgas meliorācijas vadlīniju izstrādes, kur ietilpst videi draudzīgu elementu iekļaušana. Rekonstruējot lielās valsts nozīmes ūdens notekas, ko veic Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi, daudzi jautājumi tiek saskaņoti ar vides organizācijām, mēģinot rast kompromisu ar vides prasībām, protams, atkarībā no konkrētajām vajadzībām.

Pasākumi, ko lauksaimnieki var veikt ūdens kvalitātes uzlabošanai:
– Ziemas zaļo zonu vai rugāju lauku uzturēšana. Augu segu ziemā veido ilggadīgie zālāji, daudzgadīgi dārzeņi, starpkultūras, ziemāji vai kultūraugu rugāji – tādā veidā tiek samazināta barības vielu (slāpekļa un fosfora) notece no laukiem uz ūdeņiem; mazinās eitrofikācijas attīstība ūdenstilpēs.
– Ievērot 2 m platu veģetācijas buferjoslu ūdensteču un ūdenstilpju krastos, kā arī gar meliorācijas sistēmu novadgrāvjiem – buferjosla samazina slāpekļa noteci par 30 % un fosfora noteci – par 20 %.
– Videi draudzīga lauksaimniecības meliorācijas sistēmu pārbūve un atjaunošana, iekļaujot videi draudzīgus meliorācijas sistēmas elementus (sedimentācijas baseini, divpakāpju meliorācijas grāvji u.c. MK noteikumu Nr. 600 12. pielikumā minēti pasākumi) – tādā veidā tiek samazināta barības vielu (slāpekļa un fosfora) notece no laukiem uz ūdeņiem; mazinās eitrofikācijas attīstība ūdenstilpē.

– Tātad upju apsaimniekošanas plānu izstrādē iesaistījušies dažādi partneri?
L. Fībiga: – Mūsu sadarbības partneru loks ir ļoti plašs, tajā ietilpst arī zinātnieki. Latvijā pētījumu lauksaimniecības un vides attiecību jomā gan ir maz, lielāko daļu veic LLU pētnieki. Mēs mēģinām maksimāli izmantot šo informāciju.

J. Šīre: – Sadarbība ar zinātniekiem dod mums zinātnē balstītus pierādījumus, mērījumus un efektus saviem ieteikumiem. Nav tā, ka mūsu dokumenti top, tikai apspriežoties biroja telpās. Mēs daudz izmantojam arī attālinātās metodes – modelējam situācijas, ņemot par pamatu esošos datus un attīstības tendences. Mēs redzam, kādas ir prognozētās tendences – vai upe, ezers būs pienācīgā kvalitātē uz 2027. vai 2021. gadu. Tas nav ideāli precīzi, bet dod potenciālu ieskatu.

A. Krauze: – Trešā perioda upju ūdens apsaimniekošanas plānam, kas jau pašlaik top, pasākumus izstrādāsim vēl detalizētāk, sīkāk pētot arī katra pasākuma efektus.

L. Fībiga: – Precīzā lauksaimniecība, modernās tehnoloģijas, ko vairāk tomēr var atļauties lielie lauksaimnieki, arī noteikti samazina piesārņojumu, jo tiek izmantots tikai tik daudz barības vielu un augu aizsardzības līdzekļu, cik ir nepieciešams konkrētajā lauka vietā.

Upju baseinu apsaimniekošanas plāni 2016.–2021. gadam ir atrodami www.meteo.lv sadaļā VIDE ŪDENS Ūdens apsaimniekošana Upju baseinu apsaimniekošanas plāni