Saimnieks LV / 2018.gads (Septembris.)

Attīstoties SIA Aloja Starkelsen, pieprasījums pēc eksporta preces, proti, bioloģiski ražotās cietes pieaug. Tā kā kartupeļu cietes ražošanai nepieciešami kartupeļi ar augstu cietes saturu, pārtikas tupenis šim mērķim viss nederēs. Vēršoties pie Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra (AREI PPC) vadošās pētnieces Ilzes Skrabules, interesējamies, par tām cietes kartupeļu šķirnēm, kuras spēj nodrošināt pārstrādei piemērotu cietes daudzumu, turklāt viegli padodas bioloģiskām saimniekošanas metodēm.

„Izvēloties kartupeļu šķirni ar mērķi tālāk ražu nodot pārstrādātājam, īpaši jāpiedomā pie izvēlētajām cietes kartupeļu šķirnēm. Tā kā bioloģiskā kartupeļu ciete ir eksporta produkts, kuru sekmīgi var pārdot gan uz ES dalībvalstīm, gan uz ASV un Austrumiem, produkta straujākai ražošanas kāpināšanai no 2013. līdz 2015. gadam tika īstenots projekts Baltijas bioloģiskie kartupeļi pasaules tirgum. To Igaunijas un Latvijas pārrobežu sadarbības programmā īstenoja septiņi partneri no Latvijas un Igaunijas. Šis projekts bija vērsts uz to, lai izpētītu izejmateriālu, proti, kartupeļus bioloģiskās cietes ražošanai,” klāsta I. Skrabule un piebilst, ka no Latvijā izveidotām šķirnēm varam uzsvērt trīs vidēji vēlas kartupeļu šķirnes, kas ideāli piemērotas cietes ražošanai, – ‘Brasla’, ‘Imanta’ un viens no pēdējiem jaunumiem – ‘Jogla’.

„‘Brasla’ neizceļas ar bumbuļu lielumu, toties par spīti dažādiem vasaras untumiem tās priekšrocība ir stabils ražas līmenis un stabils, atbilstošs cietes saturs bumbuļos. Caurmērā kartupeļos cietes saturs variē atkarībā no laikapstākļiem, proti, saulainās vasarās tas ir ļoti augsts, turpretī lietainās zemāks. ‘Brasla’ šajā ziņā būs uzticams sabiedrotais. Jebkurā gadā, jebkuros audzēšanas apstākļos no šīs šķirnes varēs iegūt normālu ražu ar pietiekami augstu cietes saturu. Lai gan salīdzinoši ‘Brasla’ nav tik izturīga pret lapu puvi, taču to kompensē tas, ka šķirne ļoti strauji veido bumbuļus un ātri uzkrāj cieti, līdz ar to, ja lakstu puve parādās, tā ražu ietekmē mazāk kā citām šķirnēm. Turklāt ‘Brasla’ sevi labi pierādījusi bioloģiskajos laukos,” stāsta I. Skrabule.

Otra šķirne, ko cietes ražotājs SIA Aloja Starkelsen labprāt izmanto pārstrādei cietes ražošanā, ir ‘Imanta’. Te gan ir neliels āķis – šī kartupeļu šķirne spēj sagādāt izaicinājumu sēklaudzētājiem, jo ārkārtīgi strauji veido lielus bumbuļus. Patiesībā tik strauji, ka speciālisti ar grūtībām spēj nodrošināt bumbuļu lielumu atbilstoši sēklas materiāla prasībām, turpretī ražotāji par ‘Imantas’ iznākumu var tikai priecāties.

Savukārt jaunpienācēja ‘Jogla’ tikai šogad reģistrēta un iekļauta augu šķirņu katalogā. „Šī cietes kartupeļu šķirne vieš cerības. Domājam, ka tā sevi attaisnos kā vērtīgs izejmateriāls cietes ražošanai arī bioloģiskajā laukā. ‘Joglai’ ir augstāks cietes saturs nekā abām iepriekšminētajām šķirnēm un ļoti līdzīgs cietes saturs plaši izmantotai Holandes kartupeļu šķirnei ‘Kuras’, taču, salīdzinot ar ‘Kuras’, ‘Joglu’ var novākt līdz pat divām nedēļām agrāk,” sarunā uzsver pētniece.

Šobrīd saistībā ar ‘Joglas’ ieviešanu ražošanā integrētajā saimniekošanas sistēmā PPC kopā ar sadarbības partneriem uzsākuši projektu, lai izstrādātu sēklaudzēšanas metodes, veiks pārbaudes zemnieku saimniecībās un pārstrādes rūpnīcā. Atsevišķi tiks izvērtēts tieši šīs šķirnes cietes saturs un ekonomiskais izdevīgums. Projekts kopumā ilgs trīs gadus, pēc tam zemniekiem ‘Joglas’ sēklas materiāls būs brīvi pieejams.

Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece Ilze Skrabule.

Augsne
Bioloģiskajā lauksaimniecībā vienmēr primāri tiek izvēlēta audzēšanai piemērota kartupeļu šķirne, otrs svarīgs priekšnosacījums ir barības elementiem bagāta augsne, tāpēc, pirms stādīt kartupeļus laukā, kurā nekad kartupeļi nav audzēti, ieteicams paņemt augsnes paraugus. Analīžu rādījumi uzskatāmi parādīs, kādas barības vielas augsnē jau ir un vai nepieciešams augsni bagātināt.

„Augiem nepieciešamās barības vielas var nodrošināt, zemē iestrādājot bioloģiskos kūtsmēslus, taču tas jādara ne vēlāk kā iepriekšējā gada rudenī. Kūtsmēsli nav problēma daudznozaru bioloģiskajās saimniecībās. Jāatzīmē, ka Latvijā ne viena vien bioloģiskā saimniecība specializējas tikai vienā jomā, kas bioloģiskajā lauksaimniecībā nav īsti pareizi, jo ir svarīgs pilns cikls, nodrošinot lopbarību, iegūstot kūtsmēslus un tā veicinot augsnes auglību un citu kultūru attīstību. Neviena saimniecība nevar specializēties tieši bioloģisko kartupeļu audzēšanā, jo bioloģiskajā lauksaimniecībā viens no nosacījumiem ir augu maiņa. Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jābūt vismaz trīs lauku augsekai, pēc noteikumiem jābūt zināmam procentam tauriņziežu, kas augsnē ienestu slāpekli. Ja nav kūtsmēslu, tad viennozīmīgi nepieciešams zaļmēslojums. Daļa saimnieku zaļmēslojumam audzē āboliņu, jo uzskata, ka tā sēkla nav pārāk dārga un, ja būtu jāpērk minerālmēslojums kā integrētajā saimniekošanā, cenas ziņā iznākums būtu tāds pats. Līdz brīdim, kamēr kartupeļi sadīgst, barības vielas no augsnes sēklas bumbulim nav nepieciešamas, jo tas pārtiek no mātes kartupeļa, taču, tiklīdz augs ir sadīdzis un sāk attīstīt sakņu sistēmu, tam nepieciešamas barības vielas, īpaši slāpeklis. Ja pavasarī zeme nav iesilusi, tad augsnē pietiekamā daudzumā nav pieejami barības elementi, jo trūdvielu sadalīšanās procesi, kas nodrošina barības elementus, vēsumā ir lēni. Parasti tas ir viens no ražu ierobežojošajiem faktoriem bioloģiskajā saimniekošanā. Jāpiezīmē, ka augu maiņa palīdz ierobežot kaitīgos organismus un ne tikai kartupeļu laukos,” norāda I. Skrabule.

Nepieciešams būtu kartupeļiem nodrošināt vienmērīgu mitrumu augsnē. Īpaši šī gada apstākļos tiem varētu kaitēt sausums, jo pastāv risks, ka kartupeļu bumbuļiem uz mizas veidosies parastais kraupis. Latvijā kartupeļu lauku apūdeņošana ir bijusi fragmentāra un parasti ieguldījumi saimniekus attur no laistīšanas sistēmu ieviešanas, jo vienmēr grūti paredzēt, kāda būs nākamā vasara. Tāpat kartupelim nav pa prātam smagas un mālainas augsnes, līdz ar to, vairākkārt iearot zaļmēslojumu, iespējams uzlabot augsnes agrofizikālās īpašības. Tā kā kartupeļi centīgi patērē augsnes vērtīgās barības vielas, saimniekiem jādomā, kā ņemto kompensēt.

Stādīšana
Priekuļu pētniecības centrs savos izmēģinājuma lauciņos kartupeļus stāda maijā, taču daļa saimnieku kartupeļus stāda arī agrāk, vēl neiesilušā zemē. Arī pēc sentēvu novērojumiem var labi orientēties un noteikt īsto kartupeļu stādīšanas brīdi, proti, līdzko varam staigāt ar plikām kājām pa vagām, var sākties dārza stādīšanas, sēšanas sezona. Tomēr atsevišķos gadījumos saimnieki jau aprīļa vidū stāda agros pārtikas kartupeļus, tādā gadījumā šīs dažas vagas piemājas dārziņā var pārklāt ar agroplēvi, ko lielā laukā, protams, nedara.

Tāpat pētniece iesaka vagas veidot valdošo vēju virzienā, atstājot starp tām lielāku atstarpi, tad ir cerība, ka vējš izvēdinās zemi, gadījumos, kad tā ir pārlieku mitra, kā arī nožāvēs cerus un samazināsies lakstu puves izplatīšanās iespēja.

Labas ražas
Lai iegūtu labas cietes kartupeļu ražas, jāmēģina saīsināt kartupeļu atrašanās laiku uz lauka, taču augstāks cietes saturs ir vidēji vēlajām kartupeļu šķirnēm. Tādēļ, lai iegūtu labu ražu un saīsinātu augšanas periodu, ieteicams kartupeļus pirms stādīšanas diedzēt, tad kartupelis jau uzsācis savu attīstību un lapotne salīdzinoši straujāk nosedz zemi. Līdz ar to kartupeļi retāk jāvago un tie ātrāk attīstās, arī uzzied, veido bumbuļus, izkonkurējot nezāles. Tāpat diedzēto kartupeļu stādīšana zināmā mērā pasargā no lakstu puves, kas sagādā problēmas vasaras nogalē, kad vairāk nokrišņu. Iepriekš diedzētie kartupeļi tad jau ir izveidojuši savu ražas potenciālu, un lakstu puve tiem nav būtisks apdraudējums.

Kopumā lakstu puve ir otrs būtiskākais faktors, kas traucē iegūt augstas kartupeļu ražas bioloģiskajā laukā. Saimnieka uzdevums būtu maksimāli ierobežot lakstu puves ietekmi uz ražu, ne tikai audzējot relatīvi izturīgas šķirnes, bet arī sēklas pavasarī diedzējot.

Nezāles un vagošana
„Kartupeļu laukos nezālēm nevajadzētu būt problēmai, ieskaitot bioloģisko audzēšanas metodi, nedaudz grūtāk cīnīties ar daudzgadīgajām nezālēm – vārpatu, usnēm,” stāsta pētniece un turpina, „saimnieki ļoti bieži izmanto vagošanu, ecēšanu, un, ja visu dara gan laicīgi, gan pareizi, nezāles nespēj gūt virsroku. Vagot kartupeļus var jau nedēļu pēc stādīšanas, to var turpināt arī tad, kad ceri ir lieli, kā arī īsu brīdi pirms ražas novākšanas, ja nezāles uzsāk augšanu pēc lakstu pļaušanas. PPC izmēģinājuma lauciņos parasti pietiek ar trim vagošanām, bet var būt arī situācijas, kad jāvago piecas un vairāk reizes.”

Mīts vai patiesība
Pastāv viedoklis, ka bioloģiski kartupeļus izaudzēt ir sarežģīti. Salīdzinot ar integrēti audzētiem cietes kartupeļiem, ražas esot mazas. „Ja integrētajā laukā kartupeļus var audzēt gadu no gada, tad bioloģiskajā saimniecībā nav iespēja specializēties tikai viena kultūrauga audzēšanā. Nenoliedzami, bioloģiska laukos kartupeļu ražas ir zemākas, taču tas nenozīmē, ka nevar iegūt stabilas ražas. Ja ir pietiekams barības vielu nodrošinājums, kaut vai tie paši iepriekš minētie kūtsmēsli, ir pat ļoti labas ražas. Ja bioloģisko kartupeļu audzētāji ir izvēlējušies pareizās šķirnes un metodes, 40 t/ha kartupeļu nav nekas neiespējams. Turklāt jāpiebilst, ka bioloģiski audzētie cietes kartupeļi nekad nebūs pārmēsloti ar slāpekli, turpretī, ja kartupeļiem ir ļoti daudz slāpekļa, tie veido augstu ražu, bet zemāku cietes saturu bumbuļos,” tā I. Skrabule.

Kartupeļu lapgrauzis
Lai gan lapgrauža postījumi šogad novēroti minimāli, parasti šim kukainim Latvijas kartupeļu lauki ir kā uzklāts zviedru galds. ‘Laura’ šonedēļ, ‘Vineta’ nākamajā un, lūk, nešpetnā kukaiņa acs jau iekāro ‘Montu’ piecas vagas tālāk.

Saimniekojot konvencionāli vai ar integrētajām metodēm, par to galva nesāp. Augu aizsardzības līdzekļu katalogs žilbina ar izvēli un piedāvājumu, bet, ko darīt bioloģiskajām saimniecībām? Izrādās, situācija nav bezcerīga. Plašajā AAL piedāvājumu klāstā padomāts arī par videi draudzīgiem risinājumiem. Protams, izvēle nav pārāk liela, bet attiecībā uz kaitēkļiem šo to atrast var. „Ja nu tomēr nav vēlēšanās miglot vai kā citādi apstrādāt laukus, var paņemt garāku auklu un nobraucīt pa lakstiem pēc iespējas tuvāk zemei. Lapgrauzis centīsies tikt atpakaļ līdz lapām, bet, tā kā ceļš ir tāls, vairums kukaiņu dabīgi aizies bojā,” stāsta I. Skrabule. Šo metodi PPC darbinieki ir izmēģinājuši un novērtējuši kā pārbaudītu vērtību.

Nākotnes perspektīva
Bioloģiskā kartupeļu ciete – Latvijā tirgus ir tikai 10 %, lielākais vairums SIA Aloja Starkelsen ražotās gala produkcijas tiek eksportēts. Tas ir labs un uzskatāms piemērs tam, ka Latvija var. Tā ir niša, par kuru tik nepagurstoši runājam. PPC pētnieki saskata nākotni bioloģiskajā saimniekošanā, īpaši kartupeļu cietes izejmateriāla ražošanā. To, ka saimnieki arvien vairāk pievēršas cietes kartupeļu audzēšanai, parāda naskā bioloģisko sēklas kartupeļu iegāde.