Dārzs un Drava / 2018.gads (Ziema.)

Dabisko pļavu jeb zālāju platības Latvijā samazinās un pašlaik aizņem ap 0.7 % no Latvijas teritorijas, 100 gadu laikā šī platība ir samazinājusies no 30 %. Taču tieši dabiskās pļavas ir bioloģiskās daudzveidības oāzes, kur uz viena kvadrātmetra var būt pat vairāk nekā 50 augu sugu. Lai veicinātu dabisko pļavu apsaimniekošanu un vairotu izpratni par to nozīmi plašāk nekā tikai dabas daudzveidības saglabāšanā, Latvijas Dabas fonds pērn ir uzsācis ilgtermiņa projektu GrassLIFE: Zālāju atjaunošana un to dažādas izmantošanas veicināšana. Kāpēc ir svarīgi saglabāt dabiskās pļavas un kā tās var integrēt veiksmīgā saimniecībā, stāsta Baiba Strazdiņa, projekta biotopu eksperte, un Liene Brizga - Kalniņa, projekta komunikācijas eksperte.

1898. gads „Ganu meitas dziesma” Jānis Rozentāls          2018. gads „Ganu meitas dziesma” Realitāte

Laikā, kad tapa šī glezna, 30 % Latvijas teritorijas klāja dabiskās pļavas. Ziedošās pļavas, gravas un ainaviskie pakalni pamatīgi patukšoja Rozentāla krāsu tūbiņas.  Mūsdienās glezna izskatītos jau citādāk – pakalni būtu nolīdzināti plakani, ziedošās pļavas – uzartas, nomēslotas, apsētas ar kultūraugiem un, protams, ainavā būtu vismaz daži zālāju konservi.

– Kāds ir GrassLIFE projekta mērķis?
Liene Brizga - Kalniņa: – Latvijas Dabas fonds bija lolojis ideju par dabisko zālāju atjaunošanu un apsaimniekošanu jau vairāku gadu garumā, līdz beidzot savas ieceres varējām apkopot šajā projektā, piepulcējot partnerus – Latvijas Universitāti kā zinātnisko spēku, Vides risinājumu institūtu ar zinātnisku un praktisku palīdzību, kā arī 12 saimniecības un uzņēmējus, kas strādā laukos. Viena no šīm saimniecībām būs arī demonstrējumu saimniecība. Izturot lielu konkursu par ES fondu programmas LIFE līdzekļiem, ieguvām lielāko daļu finansējuma projekta īstenošanai. Šajā septembrī noslēdzām pirmo projekta gadu no kopumā gandrīz sešiem.

Šis ir ļoti aktuāls projekts, jo dabiskās pļavas Latvijā var ievietot starp izzūdošajām dabas vērtībām, jo to platības ievērojami sarūk. Pat minētos 0,7 % no Latvijas teritorijas daži eksperti dēvē par optimistisku skaitli.

Projekts fokusējas uz pieciem aizsargājamo biotopu veidiem, kas atrodas Natura 2000 teritorijās, un tā mērķis ir gan atjaunot vairāk nekā 1000 ha pļavu šajās teritorijās, gan izstrādāt konkrētas prakses, kas palīdzētu turpmāk un ilgtermiņā apsaimniekot dabiskās pļavas. Mums ir svarīgi saprast, kā lauku uzņēmējdarbībā integrēt prakses, lai dabisko pļavu apjoms nesamazinātos, bet ideālā gadījumā – pat palielinātos. Tāpēc šoreiz projekta akcents nav tikai uz dabas aizsardzību, bet arī uz ražojošu lauksaimniecību, kur šīs pļavas dod savu pievienoto vērtību.

Viens no lielākajiem un arī inovatīvākajiem aizsardzības un atjaunošanas pasākumiem ir mobilais ganāmpulks. Tāpat projekta ietvaros mēs analizēsim dabisko pļavu sniegtos ekosistēmu pakalpojumus. Vēl tiks izstrādātas produktu idejas, jo ārvalstīs veiktie pētījumi rāda, ka piens, medus, gaļa, siers u.c., kas nāk no dabiskajām pļavām, ir augstvērtīgāki par citiem produktiem. Šādu salīdzinājumu gribam veikt arī Latvijā. Tad lauksaimnieks, kam īpašumā ir dabiskā pļava, ko dažkārt mēdz nenovērtēt, varētu no tās gūt pievienoto vērtību – izmantot tūrismā vai produkcijas ražošanā.

– Tomēr dabiskā pļava nevar iztikt bez cilvēka vai – mājlopa iesaistīšanās.
Liene: – Jā, arī šīm pļavām vajag cilvēka apsaimniekošanu, jo pretējā gadījumā pļava vienkārši aizaug. Tieši tāpēc mums ir izveidots mobilais ganāmpulks, kas veic noganīšanu vietās, kur citādā veidā pļavu apsaimniekot ir sarežģīti, bet projekta īstenošanā iesaistītie zemnieki un uzņēmēji paplašinās esošos vai veidos jaunus ganāmpulkus savās saimniecībās.

Baiba Strazdiņa: – Projekta mobilajā ganāmpulkā šobrīd ir 53 Galoveju šķirnes liellopi un 216 aitumātes. Visi dzīvnieki ir sadalīti vairākos ganāmpulkos, kas strādā dažādās Latvijas vietās. Skatāmies, kuri apgabali ir vairāk piemēroti gaļas lopiem, kuri – aitām vai abiem kopā. Ik pa pāris dienām lopiņi tiek apskatīti klātienē – vai pietiek ūdens un ganību zāles. Vairākiem dzīvniekiem ir arī kaklasiksnas ar raidītājiem, tāpēc varam sekot viņu gaitām no attāluma.

Liene: – Ganību vietai apkārt ir arī elektriskais gans. Īpaši nekādu problēmu nav bijis, vienīgi aitu ganāmpulks pāris reizes bija aizklīdis, bet, pateicoties kaimiņu sniegtajām ziņām un raidītājiem, tās ātri atvedām atpakaļ.

Baiba: – Ganāmpulkam ir pastāvīga novietne Līgatnē, kur tas uzturas ziemās un atnešanās laikā. Ar dažām aitām šogad gan bija grūtības, jo neplānoti bijām iepirkuši jau grūsnas aitas, kas atnesās vasarā.

Uzsākot un beidzot noganīšanu katrā konkrētā vietā, eksperti izvērtē, kā ir izmainījusies zālāju struktūra. Šis gan ir tikai pirmais gads, bet redzam, ka lopi ir strādājuši cītīgi, izgrauztas pat mežmalas, jo karstuma dēļ viņi meklēja pavēni. Daudzviet jau bija izmīņāts iepriekšējos gados uzkrātais kūlas slānis, bet noteikti nevar teikt, ka zālāju atjaunošanas darbi jau ir pabeigti. Piecu gadu laikā esam solījuši noganīt 600 ha, šogad – 200 ha. Būs vietas, kuras noganīsim divas, trīs sezonas, citās varbūt būs jāturpina vēl ilgāk. Nākamos gados būs vieglāk, jo sākumā daudzviet bija jāizcērt stigas, lai uzliktu aplokus vai pat, lai tiktu pļavām klāt.

Liene: – Plāns ir arī izvērtēt, vai mobilais ganāmpulks strādātu kā pakalpojums, ko varētu piedāvāt pļavu īpašniekiem par samaksu. Ja tas būs finansiāli iespējams, tad pakalpojumu varētu sniegt ārpus Natura 2000 teritorijām. Jau tagad lielāko interesi saņemam no saimniekiem, kuri dzīvo ārpus aizsargājamām teritorijām.

Baiba: – Līdz tam gan būs jārod risinājums loģistikas jautājumiem, jo pļaviņas ir nelielas un izkaisītas dažādās Latvijas vietās, kas nozīmē, ka sētu uzlikšana, noņemšana, lopu pārvešana, dzirdināšana un uzraudzība nebūs lēta. Tomēr arī pļaušanas izmaksas nav mazas, ja tā ir otra saimnieka alternatīva.

– Kā jūtas ganāmpulks, kam regulāri jāmaina ganības?
Liene: – Protams, par to mēs arī domājam. Viens no iemesliem, kādēļ paņēmām tieši Galovejus, ir tas, ka tie ir augumā mazāki, mierīgi un bez ragiem.

Baiba: – Katrā ziņā varam novērot, ka dzīvniekiem īpašu pretenziju nav, viņi lielākoties labprāt kāpj piekabē, jo zina, ka tiks izlaisti svaigā zālītē. Ganāmpulks no ganāmpulka gan atšķiras. Govis, kam ir bijis vairāk saskares ar cilvēkiem, ir drošākas nekā viengadīgās teles, piemēram, pie kuru pieradināšanas šoziem būs īpaši jāpiestrādā.

– Vai par dabisko zālāju, ko nogana ganāmpulks, ir vēl papildus jāgādā?
Baiba: – Ja tas ir labā stāvoklī, nepieciešama tikai noganīšana, kas gan ir jāregulē un vismaz reizi pāris gados būtu jāļauj tā augiem izziedēt un nogatavināt sēklas. Taču Latvijā reti kurš dabiskais zālājs ir labā aizsardzības stāvoklī, jo ir problēmas gan ar nosusināšanu, ekspansīvām sugām un krūmiem, gan ar augsni, kas pārāk piesātināta ar slāpekli un fosforu.

Liene: – Tāpēc arī projektā saimnieki izmēģinās dažādas metodes – piemēram, sēklu pārnesi, kā augus no dabiskās pļavas ieaudzēt pļavā, kurā sugu daudzveidība nav tik liela, kā gribētos. Tas nebūt nav tik vienkārši! Ir arī doma par velēnas pārnesi. Eksperimentēsim un izvērtēsim piemērotākās metodes.

Baiba: – Šī būs iespēja gūt praktisku pieredzi, nevis tikai literatūrā izlasītu. Zālāju Latvijā ir daudz, un tādu augu sugu, kas ir pielāgojušās auglīgām augsnēm, mums ir daudz. Lielākā problēma ir, kā saglabāt tās sugas, kas ir pielāgojušās nabadzīgiem augšanas apstākļiem un kas nespēj dzīvot lielāku augu ēnā.

Liene: – Viens no projekta mērķiem ir arī skaidrot, kādi ir dabisko pļavu ekosistēmu pakalpojumi, paplašināt izpratni par dabas vērtībām. Ka dabas vērtība nav izmērāma tikai ciparos un metros, bet nereti dod arī ko tādu, ko uzreiz nemaz nespējam novērtēt. Projekta ietvaros mēs arī stāstām un stāstīsim plašākai sabiedrībai par dabiskajām pļavām visdažādākajos veidos, piemēram, paredzēta mākslas izstāde un recepšu grāmatas izdošana par ārstniecības augiem.

Vēl viens inovatīvs mērķis ir zālāju konektivitātes modelis, kas Latvijā taps pirmo reizi. Tā uzdevums ir noteikt tās zālāja teritorijas, kuru atjaunošana un saglabāšana ir vissvarīgākā. Ja ir maza un izolēta teritorija, to ierobežota finansējuma apstākļos, iespējams, nemaz nav vērts atjaunot, jo ilgtermiņā tā sugas tāpat nespēs izdzīvot. Ierobežotos finanšu līdzekļus daudz prātīgāk ir ieguldīt zālājos, kas var kalpot kā kodolteritorijas, kas spēj uzturēt vitālās dabisko zālāju sugu populācijas un sekmēt sugu izplatību uz tuvējām dabisko zālāju teritorijām. Šī modeļa izveidē tiks izmantoti arī dabas skaitīšanā iegūtie dati, kā arī Vides risinājumu institūta apstrādātie attālās izpētes satelītu dati. Tas dos iespēju dabisko zālāju atjaunošanu veikt maksimāli racionāli un ar ilgtermiņa efektu, lai zālāji turpinātu izplesties.

– Kas notiks demonstrējumu saimniecībā Krastiņi?
Liene: – Pie tā pašlaik strādājam. Krastiņi atrodas Ziemeļgaujā, apvidū, kur vēl ir daudz parkveida pļavu. Tas arī ir viens no mūsu biotopiem, ko svarīgi saglabāt dabas daudzveidībai. Mūsu ilggadīgais Latvijas Dabas fonda eksperts ir Viesturs Lārmanis, kurš pirms pusotra gada pārcēlās atpakaļ uz tēva mājām, lai tur saimniekotu. Šajā teritorijā ir daudz dažādu biotopu (12–13). Saimnieks tur atjauno dabiskās pļavas, izmēģinot dažādas atjaunošanas metodes. Plānojam, ka tur būs kompetences centrs par dabisko pļavu atjaunošanu, kur varēs apgūt gan teoriju, gan praksi.

Baiba: – Tā kā daudz kas šai saimniecībā paveikts jau iepriekš, šogad interesenti varēja aplūkot iepriekšējos gados atjaunotās pļavas vai, piemēram, daudzreiz piesauktās, bet Latvijā vēl neizmantotās putnu atbaidīšanas ierīces, ko izmantot, lai mazinātu putnu bojāeju zālāju pļaušanas laikā. Nākotnē centrs plānots tā, lai to būtu noderīgi apmeklēt jebkuram dabisko zālāju apsaimniekotājam, saņemot pēc iespējas plašāku informācijas klāstu.

– Dabiskās pļavas ir visā Latvijas teritorijā, vai tās vienmēr būs bioloģiskas?
Baiba: – Tā kā dabisko pļavu apsaimniekošanā neizmanto ne minerālmēslus, ne ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, tad var uzskatīt, ka jebkura dabiskā pļava tiek apsaimniekota atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības prasībām, bet, lai to uzskatītu par bioloģisko pļavu, tā būtu jāsertificē atbilstoši Latvijas normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai. Taču dabiskās pļavas var būt arī konvencionālajās saimniecībās.

– Kādi ir iemesli dabisko pļavu izzušanai?
Liene: – Galvenais iemesls ir tas, ka mainījies saimniekošanas veids – tas vairs nav tāds kā pirms 100 gadiem. Industriālā lauksaimniecība, meliorācija – tas viss kopā ietekmē šo procesu.

Baiba: – Saimnieka izvēli rūpēties un atstāt bioloģiski vērtīgu zālāju motivē tas, ka par to saņem papildus ES maksājumu.

Liene: – Un šādas bioloģiski vērtīgas pļavas var izvēlēties saglabāt gan gaļas lopu īpašnieks, gan konvencionālais graudkopis, kas vienā vietā atstāj šādu neskartu pļavu. Daudziem, kas saimnieko jau no paaudzes uz paaudzi, zemes vērtība neaprobežojas tikai ar maksimālu ekonomisko ieguvumu, vērtība ir arī, piemēram, īpašā orhideja, kas aug piemājas pļavā.

Baiba: – Īpaši, ja ir gaļas lopi, tos var ganīt gan dabiskajās, gan konvencionālajās pļavās, bet ziemā tos var piebarot gan ar dabiskajās pļavās vāktu sienu, gan sētos zālājos ražotu skābbsienu. Te nav pretrunu.

– Paraksturojiet, lūdzu, saimniecības, kas iesaistījušās projektā.
Baiba: – Tie ir pārsvarā gaļas un piena lopkopji, daži paralēli nodarbojas arī ar biškopību. Lopkopības saimniecību izvēle projektam bija samērā mērķtiecīga, jo tas bija veids, kā iegūt ilgtspējīgāku rezultātu. Ja saimniecībā ir liellopi, tad ir daudz lielāka garantija, ka šis virziens pastāvēs vēl daudzus gadus pēc projekta īstenošanas un līdz ar to – arī atjaunotās pļavas, iniciatīva neizsīks.

Liene: – Daži tikai projekta ietvaros iegādāsies lopus. Pāris no projekta dalībniekiem nav zemnieki, bet gan uzņēmēji, kas iegādājās zemi kā investīciju un ir speciāli meklējuši tādu, kur ir dabiskās pļavas. Viņiem savukārt ļoti svarīga ir tieši ainava.

Projekta ietvaros paredzēts arī identificēt desmit ar zālājiem saistītus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tā var būt gaļa, piens, medus, zāļu tēja, ir ideja par īpašu preču zīmi, kas liecinātu, ka produkcija ir, piemēram, ievākta dabiskajā pļavā. Plānojam vērsties pēc idejām arī pie ārvalstu ekspertiem.

Baiba: – Vēl viens vienkāršs piemērs – lopbarība. Arī to projekta ietvaros vēlamies pētīt padziļināti, lai saprastu, kāds ir šīs barības ķīmiskais sastāvs, salīdzinot ar konvencionālo lopbarību.

– Vai jūtat cilvēku interesi un atsaucību par šo projektu?
Liene: – Vairāk uzmanības piesaista tieši mobilais ganāmpulks, bet vispār jūtam interesi – cilvēki arī zvana un informē, ka gribētu sava kultivētā zālāja vai aramzemes vietā dabisko pļavu.

Baiba: – Priecājamies par katru, kura uzmanību ir izdevies piesaistīt, pārliecināt par dabisko pļavu nozīmi. Latvijā pagaidām nav ļoti izteikta dabisko zālāju atjaunošanas un kopšanas kompetence. Tāpēc, strādājot ar projekta 12 saimniecībām, redzam visdažādākos izaicinājumus un to risinājumu spektru.

Liene: – Nākamgad dažādi pasākumi turpināsies. Būs arī seminārs – Gribu pļavu, ko man darīt? Tas radās, atsaucoties uz cilvēku interesi.

– Vai ir tādi augi, kas dabiskajās pļavās ir pavisam iznīkuši vai tuvu tam?
Baiba: –Tas būtu jājautā Daugavpils Universitātes vai Nacionālā botāniskā dārza pētniekiem, kuri vairāk strādā ar retām un izzūdošām augu sugām. Kā biotopu eksperts varu minēt, ka viena trešā daļa no visām Sarkanajā grāmatā iekļautajām augu sugām ir tādas, kas aug tieši dabiskajās pļavās. Aizvien retāk mums izdodas ieraudzīt bezdelīgactiņas, armērijas, ķekarpapardes, kaķpēdiņas, tumšzilās drudzenes, deguma dzegužpuķes vai odu gimnadēnijas.

Liene: – Uz lielajām dabiskajām pļavām ir jāskatās kā uz augu sabiedrībām, kopumu, kas piesaista sīkbūtnes un veido savu pasauli. Dabiskā pļava ir tik piesātināta ar sugām, kā reti kura ekosistēma. Atsevišķās pļavās sugu skaits uz kvadrātmetru pārsniedz 50, kas ir pat vairāk nekā tropiskajā mežā. Pārējos zālājos ir vien 5–7 augu sugas.

Baiba: – Dabisko zālāju eksperte Solvita Rūsiņa uzsver, ka dabiskie zālāji vēl nav īsti novērtēti. Daudzi īpašnieki neuztver to kā vērtību, kas jāsaglabā. Līdzīgi kā ar pilskalniem – vēl pirms gadiem simts tie nebija nekas īpašs, tos vienkārši mēdza uzart. Taču, pateicoties Augusta Bīlenšteina, Ernesta Brastiņa u.c. 20.g. sākuma novadpētnieku uzsāktajai iniciatīvai, šis priekšstats ir mainījies un šobrīd tie tiek uzskatīti par saudzējamu vērtību. Ticu, ka tāpat mainīsies arī priekšstats par dabiskajām pļavām, kas ieņems savu vietu starp Latvijas dabas un kultūras bagātībām.

– Kā mēs izskatāmies, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju?
Baiba: – No igauņiem mēs atpaliekam. Viņi dabisko pļavu atjaunošanā un apsaimniekošanā ir vismaz piecus gadus priekšā. Tur ir arī vairāk speciālistu, kas valsts līmenī strādā ar šo jautājumu, un vairākas zālāju atjaunošanas atbalsta programmas. Runājot par Eiropu, daudzās valstīs dabisko pļavu platības procentuāli ir pat lielākas nekā Latvijā, īpaši tur, kur ir kalnains, – gluži vienkārši tur aktīvu saimniecisku darbību ir grūti veikt. Vācija, Lielbritānija, Austrija un citas Eiropas valstis, novērtējot to lomu apputeksnētāju saglabāšanā, augsnes veidošanā, ūdeņu attīrīšanā un dabas daudzveidības saglabāšanā, pašlaik īpaši fokusējas uz dabisko zālāju atjaunošanu vai to veidošanu kultivētos zālājos. Arī tur tiek īstenoti līdzīgi projekti.