, .
partlycloudy_day 23.5℃
Vārda dienu svin: Alfrēds, Madars, Fredis

Izidoru uzrāviens Latgalē

Elīna Andiņa , 17-09-2020
Izidoru uzrāviens Latgalē

Saimnieks LV / 2020.gads (Februāris.)

IK Izidori (Rēzeknes novada Pušas pagastā)

 

Īpašnieks: Valdis Zujs

Ģimene: sieva Inese, bērni – Laura, Armands un Roberts.

LIZ: 270 ha, kopā ar sievas saimniecību SIA Vilardi – vairāk nekā 500 ha.

Dalība organizācijās: biedrība Zemnieku saeima, LPKS LATRAPS.

 

Pie Valda Zuja uz Pušas pagastu jābrauc pamatīgs gabals – kā citādi, ja tas atrodas teju pašā Latgales sirdī. Taču tas ir tā vērts – redzēt to aizrautību un darbasparu, ar kādu saimnieks Izidorus izveidojis par pamatīgu saimniecību vien teju desmit gadu laikā. Neaizstājams biedrs visos darbos un plānos ir Valda sieva Inese, ar kuru kopā abi pieņēma lēmumu atgriezties Latgalē, jo dzimtā mala sauca atpakaļ tik uzstājīgi, ka pretoties nebija iespējams.

 

Jūs zemkopībai esat pievērsušies salīdzinoši nesen, jau šajā gadsimtā.

Valdis Zujs:Izidori ir reģistrēti 2008. gadā, taču ideja par savu saimniecību man bija jau krietni sen. Esmu vietējais, tepat netālu Pušā ir arī manu vecāku māja. Kā daudzi, mēs bijām Breša zemnieki, strādājām naturālajā saimniecībā, aprūpējām padsmit gotiņas. Mēs ar brāli pabeidzām Lūznavas lauksaimniecības tehnikumu, un viņš palika vecāku saimniecībā, ko joprojām attīsta, nodarbojas ar bioloģisko piensaimniecību. Es savukārt pievērsos zinātnei, deviņus gadus studēju LLU Tehniskajā fakultātē, pat aizstāvēju doktora grādu ar promocijas darbu Piena ražošanas tehnoloģiju izpēte un novērtējums, jo domāju, ka man noteikti būs savs ganāmpulks. Tomēr visu laiku tam nebija nekāda racionāla pamata, jo īsti nekādu līdzekļu īstenošanai nebija. Pēc doktorantūras beigām vēl trīs gadus kā docents strādāju Meža fakultātē par Darba vides katedras vadītāju. Mana sieva Inese turpat LLU ieguva pārtikas tehnologa izglītību.

Doktorantūrā pie mana zinātniskā vadītāja studēja Ansis Saliņš, arī lauksaimnieks, ar ko vēl tagad uzturam kontaktus. Reiz, kad braucām uz Vecauci veidot savu zinātnisko projektu, viņš man ieminējās par projektu jaunajiem lauksaimniekiem. Tas man iekrita prātā, jo es jau nepārtraukti, paralēli zinātniskajam darbam, Excelī modelēju, kādas ir iespējas veidot savu saimniecību. Tāpat biju stažējies Vācijas un ASV piena saimniecībās pa pusgadam, redzēju, ka tur attīstība notiek, bet Latvijā kaut kā trūka uzrāviena. Par Vāciju gan man radās iespaids, ka saimniekošana tur ir ļoti sadrumstalota un arī dārga. Minētajā jauno zemnieku atbalsta programmā varēja saņemt 80 % atbalstu no 50 tūkst. EUR. – Saliku pilnīgi visus izdevumus un ienākumus savā tabulā – iespējamās ražības, tirgus cenas, piecu gadu naudas plūsmu un skatos – iet tā lieta! Protams, bija svarīgi, vai zemes varēs iznomāt manā dzimtajā pusē, kur gribēju atgriezties. Tad arī nolēmu startēt uz atbalsta saņemšanu. Ja situācija būtu tāda, kā pašlaik, es nebūtu sācis, jo zemes nomas maksas ir milzīgas, tiek arī visādas shēmas izdomātas, lai iegūtu zemi... Ir, protams, ļoti daudz sakarīgu zemnieku, bet daži cilvēki ir pilnīgi bez morāles.

Tajā laikā zemi, ko vēlējos pirkt, nevienam nevajadzēja, tā bija aizaugusi krūmiem un brikšņiem... Meklēju īpašniekus un pamazām sāku pirkt zemi. Man bija vecais Belarus, arī brālis palīdzēja ar kombainu, sējmašīnu, un 2009. gadā novācu pirmo ražu – 18 ha auzu. Atdevu gan tās puspavelti, jo sākās krīze, nevienam īsti nevajadzēja. 2009. gada rudenī arī ar projektu atbalstu iegādājos jaunu 110 ZS John Deere traktoru un arklu. Pēc tam nopirku lietotu Claas Dominator kombainu, vēlāk kombainu nomāju, bet ar to visi darbi kavējās, tāpēc nolēmu pirkt jaunu kombainu projektā, jo tas gluži vienkārši bija izdevīgāk nekā pēc tam kult sadīgušus graudus. Turpināju iegādāties zemi, iekopt to, 2010. gadā man bija jau 100 ha. 2012. gadā saņēmām apbalvojumu Senču aicinājums, kas mums zināmā mērā parādīja, ka esam uz pareizā ceļa. Ja tagad kādam jaunam saimniekam gribētos sākt visu no jauna, tas ir praktiski neiespējami. Vienīgi, ja pārņem kādu saimniecību vai ir vecāku atbalsts.

Teicāt, ka jums nav sanākusi sadarbība ar bankām.

Ja neskaita finansējumu, pērkot vienu John Deere traktoru no Dojus, kas, šķiet, ir bijis mans izdevīgākais kredīts, viss pārējais finansējums ir saņemts no ne–banku aizdevējiem. Es neteiktu, ka man tas patīk, jo tomēr dabūjam pārmaksāt – procentos esam samaksājuši ļoti daudz. Tas viss izveidojās kopš pirmsākumiem, jo saimniecību sākām tukšā vietā un bankas man īsti nenoticēja. Cik negāju skaidrot un rādīt... Savukārt līdzekļus zemju iegādei aizņemamies no Altum. Saistību ir daudz, bet grozāmies, kā varam.

Zemes nomāšana ir gana liels risks.

Manā saimniecībā īpašumā ir ap 100 ha, bet par lielāko daļu vēl ir jāmaksā. Brīvu zemju apkārtnē nav, un, ja nenomāsim vai nepirksim mēs, būs, kas to izdarīs. Ja nomājam novada zemi, mums vismaz ir pirmpirkuma tiesības. Slikti ir tas, ka pēdējie trīs bija praktiski neražas gadi – kopš 2016., kad raža bija, bet neliela, savukārt 2017. gadā uznāca lietavas, kas pazemināja kvalitāti, līdz ar to pieauga pakalpojuma cenas, rudenī kaut kā iesēju ziemājus 100 ha, bet iesētā sēkla slapjuma dēļ sapuva, tad nācās iesēt vasarājus, kas bija smuki, līdz 2018. gadā nāca sausums. Kūlām kviešus vien 2.1 t/ha, bet labi, ka vasaras rapši izdevās – ap 2.2 t/ha. Šāda dinamika neļauj saimniecībai attīstīties tā, kā plānots.

Kādas ir vidējās ražības?

Zemes auglība te nav īpaši liela, lauku ražības svārstās. Bez kviešiem un rapšiem mums ir nedaudz arī mieži, auzas – tas vairāk zaļināšanai. Mieži gan labi padevās tikai vienu reizi trīs gados, pārējos sagūla veldrē. Pērn ziemāji bija virs 5 t/ha, kas ir gana laba raža, ņemot vērā sausumu. Abās saimniecībās kopā pērn nokūlām vairāk nekā 2000 tonnas.

Savas kaltes jums nav.

Plānā mums šis projekts ir. Kopā ar graudu glabātuvi – angāru, kur varētu turēt arī tehniku. Arī vietu esam tam jau noskatījuši. Taču viss ir atkarīgs no ražas. Ja izaugs laba, tad varēsim domāt par īstenošanu. Pirmapstrāde ir svarīga. Esam 10 gados no nulles izauguši par gana lielu saimniecību, bet visu nepieciešamo nav iespējams realizēt uzreiz.

Kam nododat ražu?

Esam Latraps biedri, pārsvarā ražu vedam viņiem uz Rēzekni – transports atbrauc un paņem kravu, bieži uzreiz no kombaina. Kad sākam sezonas sākumā strādāt, visas izejvielas pērkam uz parāda un norēķināmies tikai pēc tam, kad ir nodota raža. Tas ir ritenis, no kura gribam tikt ārā, maksāt par visu jau uzreiz. Tas dotu neatkarību un arī lielāku izvēli, kam ražu realizēt.

Katrai saimniecībai, arī mūsu novadā, ir tāda situācija, kādu to ir veidojuši konkrētie apstākļi, un tur neko daudz nevar mainīt. Piemēram, ir ļoti liela saimniecība, kur ir daudz darbinieku, bet viņi ir gados vecāki, nav daudz iespēju aizbraukt vai strādāt kur citur. Savukārt es tā nevaru strādāt – man vajag cilvēku, kas pats grib un var pelnīt sev algu, nevis es viņam to maksāju. Man ir nepieciešams viens cilvēks, ir nomainījušies vairāki darbinieki šajā amatā, bet šogad esmu jau nobriedis strādāt viens pats, brālis arī varētu palīdzēt. Negribu cīnīties un gaidīt, vai darbinieks ieradīsies darbā vai ne.

Vai viens pats varētu tikt galā?

Ja ir pietiekamas jaudas tehnika, tad to var paveikt. Traktors un kombains ir ar automātisko vadību, lai to visu varētu īstenot. Bez autopilota būtu ļoti grūti strādāt, 12 stundas pavadot kabīnē, nogurums būtu pamatīgs. Daudz laika nākas patērēt lauku apstrādei arī tāpēc, ka mums kādi 120 lauki nebūt katrs nav kvadrāta formas, tur ir gan dīķi, gan purvi... Man ir divi dēli, vecākais vēl 3. klasē, bet ceru, ka vismaz viens no viņiem paliks saimniecībā, savukārt meita ļoti labi zīmē, iespējams, būs māksliniece. Ja mēs ar laiku varēsim piesaistīt bērnus saimniekošanai, tas būtu visizdevīgākais un labākais variants, tad visi resursi paliktu saimniecībā. Maksāt algu vēl vienam cilvēkam ir lieli izdevumi, jo mums vēl jāmaksā gan par zemi, gan tehniku. Ar vecāko dēlu esam lasījuši akmeņus no lauka, arī ar tehniku viņš ir jau pazīstams. Un es priecājos, ka tā, jo ir jau saimnieki, kuri bēdājas, ka viņu bērni negrib vai neprot saimniekot un pārņemt viņu iesākto. Varbūt viņi paši nav laiduši bērnus pie darīšanas, bet varbūt kāds arī nav piemērots šai nozarei un daudz veiksmīgāks būs citā.

Pie kā konsultējaties agronomiskos jautājumos?

Man ir sadarbība ar ļoti pieredzējušu un gudru agronomu Arti Vanadziņu, kura padomā ieklausos. Uzticos, ka viņš man piedāvās un ieteiks labāko, izvērtējot situāciju tieši manos laukos. Jo tirgotāju ir daudz, bet ekspertu – maz, ne tikai lauksaimniecībā.

Vai savus laukus arat?

Aršana prasa daudz vairāk tehnikas – gan arklus, gan traktorus, lai ar visu raiti tiktu galā. Uzarts lauks arī prasa līdzināšanu, kultivēšanu pēc tam. Es daru tā, ka rudenī laukus nokultivēju un pavasarī uz lauka virsū iet tikai sējmašīna – tā ir tā saucamā minimālā augsnes apstrāde. Man ir rugaines kultivators. Es vairs netērēju laiku augsnes mīcīšanai! Tikai sākumā, tikko lauks nonāk manā īpašumā, parasti tas ir jāsastrādā uzarot. Šāda tehnoloģija palīdz arī noturēt mitrumu augsnē, neizjaucot augsnes kapilāro sistēmu. Katrai saimniecībai, katrai augsnes specifikai un pat izvietojumam, reljefam ir nozīme, izvēloties pareizo tehnoloģiju. Uzskatu, ka maniem laukiem tiešā sēja neder, bet arī aršanu neuzskatu par vajadzīgu. Esmu tiešām novērojis, ka kultivētos, neartos laukos ir daudz mierīgāka braukšana, lauki ir līdzenāki, tehnika nestieg iekšā, ne tā, kā uzartajos, kur augšējais slānis saiet putrā.

Kā izvēlaties tehniku savai saimniecībai?

Izvēlos un apdomāju ļoti rūpīgi. Pirmkārt un galvenokārt, man tehnika ir jāsajūt pašam – es izmēģinu un sajūtu, vai tas der un patīk, gluži tāpat kā auto izvēle. Pēc tam klausos citu kolēģu pieredzē, izrunājos, dzirdu atšķirīgu pieredzi. Agronoms Vanadziņš man ir arī ieteicis tehniku, ko izvēlējos saviem laukiem. Sākumā es raustīju plecus, kad viņš runāja par rugaines kultivatoru, bet pēc tam pārliecinājos, cik tas noderīgs. Kad izvēlējos sējmašīnu, skatījos uz trīsmetrīgo, bet man eksperti ieteica sešmetrīgu, par ko galīgi nebiju domājis. Taču tagad saprotu, ka tā bija pareiza izvēle – platā sējmašīna ir daudz ērtāka. Protams, to var darīt tikai tad, kad zeme ir iestrādāta un arī finansiāli to var atļauties. Ir arī nācies vilties tirgotāju ieteiktajā tehnikā, kad nopirktais galīgi neatbilst situācijai manos laukos.

Kombaini arī man ir bijuši visādi – sāku ar Jeņiseju, pēc tam Claas Dominator, tad divi Tucano, pēc tam Lexion 750, kas ir hibrīds – trumulis un rotors. Arī kombainu man ieteica ar septiņus metrus platu hederi, kas man likās daudz par lielu. Taču uzticējos un nenožēloju. Tas ļoti labi kopē reljefu, mazāk ēd zemi nekā ar īsāku hederi!

Pašlaik no tehnikas man vēl būtu vajadzīgs jaudīgs minerālmēslu kliedētājs. Tad jau varētu teikt, ka tehnikas parks ir pārbaudīts un nokomplektēts – ir gan tehnika, gan agregāti.

Jūs esat arī Zemnieku saeimas biedrs, tātad jums ir svarīgi pārstāvēt zemnieku intereses.

Es uzskatu, ka, pirmkārt, mans darbs ir mana cīņa, kas visvairāk pastāsta par mani. Esmu biedrībā, jo tā ir ātrāka piekļuve objektīvai informācijai, kas man noder ikdienā. Tāpat tā ir iespēja diskutēt par būtiskiem jautājumiem. Taču ne vienmēr esmu apmierināts ar visu zemnieku interešu pārstāvniecību. Ja problēma, piemēram, ir lietavas Latgalē, bet citur tas nav aktuāli, pārējie biedri, kurus tas neskar, to nesaprot. Pēc 2017. gada Latgalē izveidoja Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienību, lai aizstāvētu savas intereses. Tomēr es vairāk esmu par to, lai visi pēc iespējas ir vienā biedrībā un tad iestājas par savām interesēm, procentuāli esot lielākā skaitā. Nevis katrs veido atsevišķu biedrību, kur katrs cīnās par savām interesēm, kas savā būtībā ir līdzīgas.

Tomēr uzskatu, ka Latgales zemnieki ir īpašākā situācijā, jo mēs, piemēram, esam no ostām daudz tālāk nekā citi novadi, tāpēc mums nākas vairāk maksāt par transportēšanas izdevumiem, kas samazina peļņu. Latgalē mēs arī vairs nesaņemam piemaksas par atrašanos mazāk labvēlīgā apvidū, tas samazina mūsu subsīdiju apjomu. Tāpat ražas mums nav tik lielas... Par šo mēdzam diskutēt ar to pašu Ansi Saliņu, kuram ir saimniecība Vidzemē, viņš savukārt norāda, ka tur ir daudz augstākas zemes cenas utt. Taču procentuāli – Latgalē tomēr ir mazāk pārtikušu saimnieku un cilvēku vispār! Taču subsīdijas visiem vienādas. Es vispār esmu par to, lai lauksaimniecībai nebūtu subsīdiju, jo tad varētu redzēt reālo situāciju katrā valstī un arī katrā nozarē. Tad redzētu, kā aug bioloģiskie graudi un cik patiesībā maksā tas, ko izaudzējam.

Vai plānojat vēl paplašināt saimniecību?

Tā ļoti apzināti ne. Vienīgi, ja pārdos to, ko tagad iznomājam. Vai, ja parādīsies kāds izdevīgs zemes gabals, kas pieguls mūsu esošajam, tad tas būtu tā vērts. Par citas nozares attīstību... teorētiski sākumā bija doma par gaļas lopiem, bet tam vajag vairāk darbinieku, bet tādu nav un nebūs. Pie tam tas prasa veterinārārstu, aplokus, uzskaiti... Jau tagad grāmatvedība, ko veic mana sieva, ir gana sarežģīta.

Lai saimniecība nostabilizētos, nepieciešami vismaz 15–20 gadi, mēs pat tik daudz vēl neesam sasnieguši. Tomēr priecājos, ka ir izdevies arī dzīvojamo māju sev sagādāt, kur esam jau ceturto gadu, esam to nosiltinājuši, pamazām remontējam. Netālu ir ezers un pirtiņa, kas arī ir jāatjauno. Iespējams, neko tādu nebūtu pirkuši, bet saimnieks pārdeva zemi kopā ar ēkām, tā kā nācās pirkt. Pirms tam bijām iegādājušies māju, kur sākumā dzīvojām vasarās.

No kā ir radies saimniecības nosaukums – Izidori?

Izidors ir arāju aizbildnis katoļticībā. Laikā, kad apsvērām saimniecības nosaukumu, daudzi, ko iedomājāmies, bija jau aizņemti. Mūsu meita piedzima 10. maijā – nolēmām skatīties, ar ko šī diena īpaša. Izrādās, tā ir svētā Izidora diena. Ar to pietika, izvēlējāmies šo nosaukumu! Savukārt Ineses saimniecības nosaukumā Vilardi ir iekļauti visi mūsu ģimenes vārdi – vecuma vai svarīguma secībā!

Saprotu, ka ticība jums ir svarīga.

Jā, katru svētdienu ejam uz baznīcu un arī bērnus ņemam līdzi. Arī pats biju ministrants Jelgavas Jēzus Sirds katedrālē – palīdzēju priesterim dievkalpojuma laikā un arī ikdienā. Mums jau visiem liekas, ka šajā pasaulē mēs paši visu darām un panākam, bet tā gluži nav, nejaušību un veiksmju nav, visam ir strikta un secīga likumsakarība sadarbībā ar augstākiem spēkiem. Manuprāt, pasaulē cilvēkiem trūkst morāles. Tas tā ir bijis visos laukos. Reālu naudu mūsdienās ražo tikai neliela daļa ražotāju, bet visu to globāli bauda patērētāji. Daudzas no lietām, ko jaunieši un arī pieaugušie dara, viņiem ir iestāstītas kā vajadzīgas, jo to rāda TV, internets un kino. Baznīca ir tas siets, kas ļauj cilvēkam pieņemt pareizās izvēles. Kādreiz no Jelgavas katru piektdienu braucām uz Latgali. Jūs zināt, kāpēc mašīnai degvielas patēriņš turpceļā bija lielāks nekā braucot atpakaļ uz Jelgavu? Tāpēc, ka uz Latgali es braucu daudz ātrāk, jo gribējās tur drīzāk nokļūt.

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā
Minerālas, mikrobioloģiskas un augu izcelsmes barības piedevas cūku ēdināšanā

Mūsdienās antibiotiku lietošana Eiropas Savienībā un citās valstīs ir pilnī...

Zināmais un nezināmais piens
Zināmais un nezināmais piens

Piena produktu patēriņš Latvijā pēdējās desmitgadēs ir ievērojami samazināj...

Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda
Kur kaza Bonija Sniķerus aizveda

Gleznaini skaistā vietā – Sniķeru kalniņā Jumurdas ezera krastā vasarās gan...

Vienmēr ar rūpēm par vidi
Vienmēr ar rūpēm par vidi

Junkkari sējmašīnu rūpnīca atrodas Somijā, Dienvidostrobotnijas reģionā, Yl...