Saimnieks LV / 2026.gads (Jūlijs)

Zemgales auglīgajās, bet izaicinošajās māla augsnēs plecu pie pleca saimnieko tēvs un dēls Ivars un Aivars Cimermaņi. Viņu saimniecības Aņģi un Kāršas gadu gaitā piedzīvojušas iespaidīgu tehnoloģisko transformāciju. Atsakoties no aršanas, saimnieki pārgājuši uz tiešo sēju un kļuvuši par reģeneratīvās lauksaimniecības vēstnešiem reģionā. Viņu uzmanības centrā ir augsnes veselība un inovatīvi bioloģiskie risinājumi, kas ļauj mērķtiecīgi samazināt resursu patēriņu. Par drosmi izkāpt no komforta zonas, mikrobioloģiju un paaudžu sinerģiju aicinājām uz sarunu pašus saimniekus. 

– Kāds ir jūsu lauksaimniecības stāsta sākums un kā notika saimniecības attīstība? 

Ivars Cimermanis: – Mūsu dzimtai saimniecība, tostarp vējdzirnavas, piederēja jau pirms Otrā pasaules kara, tā bija ļoti spēcīga saimniecība. Taču vēsturiskie notikumi attīstību atmeta piecdesmit gadus atpakaļ – vecāmāte no tēva puses tika izsūtīta uz Sibīriju gan 1941. gadā, gan 1950. gadā. 

Kad deviņdesmito gadu vidū radās iespēja atgūt dzimtas īpašumus, sākām rīkoties. Mēs nebijām Breša zemnieki, sākām saimniekot 1996. gadā. Gan es, gan mans tēvs un brālis bijām absolvējuši Kandavas tehnikumu, tāpēc lauksaimniecība mums nebija sveša. Es tolaik strādāju Apguldes arodvidusskolā, kur tēvs bija direktora vietnieks. Brālis strādāja lauktehnikas uzņēmumā, līdz ar to mums bija iespēja izdevīgi iegādāties divus pilnībā saremontētus traktorus T-40 un kāpurķēžu traktoru DT-75. Dzimtas mājas atradās Džūkstes pagastā, pie tagadējās Liepājas šosejas, kur sabrukušā kolhoza bāzē vajadzēja sākt visu no nulles. 

Šeit, Dobeles apkārtnē, nopirkām māju un blakus no SIA Agrofirma Zelta Druva, kas izveidota uz kolhoza Zelta druva bāzes, atguvām vecvectēva īpašumus. 

Ņēmām aizdevumus, pirkām tehniku un sākām cīņu ar šeit ļoti auglīgo, bet ārkārtīgi smago mālu. Mans tēvs bija īsts zemes rūķis, es biju vairāk atbildīgs par tehnoloģiski smalkākiem darbiem – smidzināšanu un sēju. Kad Aivars pabeidza augstskolu, sapratu, ka noturēt viņu lauksaimniecībā varēšu tikai tad, ja viņš simtprocentīgi iesaistīsies visos saimniecības procesos. 2017. gadā saimniecībā notika paaudžu maiņa, juridiski apejot manu paaudzi, – saimniecības īpašumtiesības no mana tēva uzreiz nodevām Aivaram. Es tam piekritu, jo redzu, cik daudzās saimniecībās ir problēmas ar pēctecību. Aivars ienāca ar ļoti gudriem risinājumiem un modernu redzējumu, man ir prieks palīdzēt viņam īstenot iecerēto. Grūtākajos brīžos, īpaši ražas novākšanas laikā, palīgā atbrauc Aivara divi brāļi – tas ir liels atspaids. 

Aivars Cimermanis: – Pēc izglītības esmu būvnieks, lauksaimniecību vēlāk apguvu arodskolā, lai izpildītu Eiropas Savienības atbalsta prasības. Tētis man vienmēr teica, ka lauksaimniecību iemācīšos praksē. Iespējams, tieši tas, ka man nav klasiskās akadēmiskās lauksaimniecības izglītības bāzes, palīdz uz lietām skatīties nedaudz citādi, meklēt nestandarta risinājumus. Pēc universitātes sākumā es tētim vairāk asistēju un darīju smagos zemes darbus. Taču, kad saimniecībā ienāca precīzās tehnoloģijas, lomas pamazām mainījās. Es pārņēmu sēju, minerālmēslu izkliedēšanu un smidzināšanu, jo sākām ļoti plaši izmantot dažādus sensorus, slāpekļa mērījumus un mainīgo devu kartes. Tētis atļāva man vadīt šo tehnoloģisko procesu. Šobrīd pamatā strādājam divatā. Tiesa, reizēm apsveram domu, vai nevajadzētu vēl kādu darbinieku, bet, ņemot vērā saspringto ekonomisko situāciju, saprotam, ka rentablāk ir maksimāli daudz paveikt pašiem. Man ļoti patīk apbraukāt laukus, tad jūtu, ka esmu tiešā kontaktā ar augsni un augiem, redzu katru pārmaiņu un vēlāk, analizējot sensoru datus datorā, varu precīzi izvērtēt, kas ir izdevies un kas vēl jāuzlabo. 

ZS Aņģi un ZS Kāršas (Dobeles novads, Bērzes pagasts) 

Saimnieko: Ivars un Aivars Cimermaņi 

Apsaimnieko: ap 340 ha (graudaugi, pākšaugi, rapši, starpkultūras un ilggadējie zālāji) 

Dalība organizācijās: Zemnieku saeima, Fonds Aktuāli Risinājumi Augkopībā, LATRAPS 

– Kāda ir saimniecības augu maiņas struktūra, kādas kultūras audzējat un kā sokas ar ražības rādītājiem, ņemot vērā pēdējo gadu ekstrēmos laikapstākļus? 

Aivars: – Apsaimniekojam aptuveni 340 ha, no kuriem lielākā daļa ir mūsu īpašumā, nedaudz nomājam. Šogad sējumu struktūra ir šāda: ziemas kvieši 195 ha, ziemas rapši 50 ha, 95 ha ir atvēlēti vasarājiem, to skaitā 75 ha aizņem lauka pupas un 20 ha – zirņi. Pēdējos gados šķirnes bieži ataudzējam paši, lai pielāgotu ģenētiku savām augsnēm. Mana mīļākā ziemas kviešu šķirne ir ‘Galerist’, audzējam arī KVS selekcijas materiālu un konditorejas kviešus ‘Halfreda’, kurus kā nišas produktu realizējam tuvējā Dobeles dzirnavniekā. Lielāko daļu graudu – aptuveni divas trešdaļas – nododam LPKS Latraps. Kādus sešus vai septiņus gadus esam uzticīgi rapšu šķirnei ‘Umberto’, kas mums joprojām dod labus rezultātus. 

Esam sapratuši, ka rapšu audzēšanas starplaiks augu maiņā ir jāpalielina. Pērn atklājām – ja rapšus audzē reizi četros gados, slimību un kaitēkļu risks ir pārāk augsts. Klasiskās augu aizsardzības shēmas vairs īsti nestrādā, tāpēc izmēģinām alternatīvas tehnoloģijas augu imunitātes celšanai. 

Pupām izvēlamies šķirni ‘Fuego’, tāpat veco, labo ‘Boxer’ un testējam jaunumus, piemēram, ‘Genius’. No zirņiem iepriekš sējām ‘Manager’, bet tagad izmēģinām šķirni ‘Ingrid’. Mums ir ļoti svarīgi, lai zirņi stingri stāvētu uz zemes, tad vieglāk kult un ir mazāks risks ieraut kombainā akmeņus, ar ko mūsu laukos vienmēr cīnāmies. Kaimiņa laukos šī šķirne pērn nesagūla veldrē...

Pilnu rakstu lasiet jūlija SAIMNIEKS LV numurā!