Saimnieks LV / 2019.gads (Novembris.)

Pēc intervijas, braucot atpakaļ uz Rīgu pa rudenīgo krāsu izdaiļoto lielceļu, ir kārtīga iedvesmas sajūta – kārtējo reizi pārliecinoties, ka cilvēki laukos ir pamatīgas enerģijas un spēka krātuves, kas izgaismo ne tikai savu tuvāko, bet arī tālāko apkārtni. Gundars Kalve savu saimniecību vairāk nekā 25 gados ar fantastisku uzņēmību ir izveidojis par vienu no lielākajām apkārtnē, pie tam attīstot ne tikai augkopību, bet arī mežkopību un zivkopību. Sabiedriski aktīvs patriots un uzņēmējs – šis saimnieks noteikti ir viens no tiem, kas tur stiprus mūsu zemes pamatus.

– Lai arī jums pieder apjomīga augkopības saimniecība, pirmo uzmanību noteikti piesaista netradicionālā zivju audzēšana. Kā sākāt to attīstīt?
Gundars Kalve: – Pirmos zivju dīķus ierīkoju 1999. gadā, kad saimniecība darbojās jau gadus astoņus. Zivis ir svarīgi audzēt ne tikai labi un daudz, bet arī tā, lai tās būtu svaigas un uzreiz klientiem pieejamas, sašķirotas pa lielumiem, gadiem un, protams, sugām, – tāpēc ir vajadzīgi ne tikai dīķi, bet arī zivju māja ar baseiniem. Ja atbrauc klients un vēlas karpu līdz 3 kg, pieejam pie baseina un izvelkam. Ja vēlas līdz kilogramam, – lūdzu! Tieši tāpat ir līdakas, zandarti, līņi, karūsas – lielas, mazas, vidējas. Vienīgā ārzemju zivs ir baltais amūrs, ko ievedam kā tikko izšķīlušās zivtiņas no Lietuvas. Zivju baseini ir ierīkoti bijušajā kolhoza cūku fermā – kad sākām, tur vēl bija vecie aizgaldi ar mēsliem, bet mēs burtiski gada laika veicām rekonstrukciju. Pirms tam vēl apmeklējām citas zivjaudzētavas, lai gūtu pieredzi, kā zivju māju labāk iekārtot. Sanāca tik veiksmīgi, ka pat tagad neko īpaši mainīt negribētu.

Mani senči pirms trīs paaudzēm bija zemkopji, pa vidu arī skolotāji un inženieri. Savukārt mans vecvecvectēvs Jēkabs bija gruntīgs zemnieks un viņa saimniecībā neviena pēda nebija neapstrādāta. Mūsu tuva ģimenes draudzene ir pazīstamā rakstniece Anna
Skaidrīte Gailīte, kura savās grāmatās ir aprakstījusi dzimtas līkločus no sendienām līdz mūsdienām. Kad sāku saimniekot 1991. gadā, man pēc pāris gadiem jau daži nogabali bija aizauguši ar kārkliem, nātrēm, kur īsti nevarēja pat iziet cauri. Es nospriedu, ka man jātur godā senču pieredze un jāiekopj visa zeme – agrā pavasarī sākām cirst krūmus, novākt kritalas, un, kūstot sniegiem, tērcītes skrēja uz Daugavu. Es tā vienkārši ar kāju uztaisīju nelielu aizsprostu, ūdens sakrājās, un man ienāca prātā, ka šo taču varētu uztaisīt arī nopietnākā mērogā – nākamajā gadā pirmie dīķi 2.4 ha platībā bija gatavi. Ielaidām zivis un, kā jau iesācējam, noauga ļoti glītas, realizēju tās un arī nopelnīju. Tad nolēmu – ja varētu vēl paplašināties, būtu pavisam labi. Tā katru gadu par pāris hektāriem likām klāt, šobrīd zem ūdens ir tuvu 80 ha. Taču zivis tā kvalitatīvi audzējam 25 ha dīķu, jo pārējās teritorijas vēl ir jāsakārto. Bet vispār ir iespēja attīstīties vēl trīstik.

Manā zivkopības fermā zivis ir iegūstamas no kāpura līdz kūpinājumam. Vaislas zivīm atlasām labākos eksemplārus no saviem ganāmpulkiem un ieziemojam. Agrā pavasarī īpašā laboratorijā tiek slaukti zivju tēvi un mammas, apaugļoti ikri līdz divām nedēļām tiek turēti īpašās kolbās apskābekļotā ūdenī. Kad izšķiļas mazuļi, pārliekam tos baseinā, un tikai tad, kad tiem parādās refleksi, liekam dīķos. Šīs zivis ir daudz konkurētspējīgākas nekā brīvā dabā augušas. Rudenī zivis atkarībā no sugas ir paaugušās – zandarti 4–10 grami, bet karpas var jau svērt 150 g, visas tiek ieziemotas. Dzīvas karpas varam realizēt trešajā gadā, kad tās parasti sasniedz vismaz pusotru kilogramu. Ceturtajā gadā, kad karpas sver jau vairāk nekā 3 kg, tās realizējam caur cepeškrāsni vai kūpinātavu.

Vienmēr uzsveru, ka ļoti būtisks resurss ir ūdens. Varbūt mēs to tā īsti nenovērtējam, jo visapkārt ir ezeri un upes, bet siltajās zemēs ūdens pieejamība mēdz būt problemātiska. Zivju fermā mums ūdens nāk no trīs avotiem – artēziskais urbums, kur ir ļoti vēss ūdens bez skābekļa, bet ar lielu dzelzs saturu, otrs ir dabiskais dīķa ūdens, kas ir dārgi piegādājams, jo jāsūknē ar sūkņiem uz zivju māju, bet tas ir dabīgs un dzīvs, trešais ir recirkulācijas sistēma, kas ūdeni virza no īpašas tvertnes uz zivju baseiniem, kuros krītot no krāniem tas bagātinās ar skābekli.

Ap zivju māju ir dīķi, kas kalpo kā ziemotavas, tur dzīvo zivis, kas tiek audzētas nākamajiem gadiem. Dīķos ir pietiekami laba caurtece, skābekļa režīms. Pavasarī ziemas dīķus nosusinām, atvedam zivis uz fermu un sadalām pa ganību dīķiem, kas ir seklāki (1–1.80 m dziļi), ar lielu plakni, lai to labi sasildītu saule, ar laipām, trepēm un ērtu piekļuvi, lai varētu barot, – ir vesela virkne priekšnoteikumu, lai dīķi varētu saukt par kvalitatīvu un apsaimniekošanai ērtu.

Karpas, līņi, līdakas, karūsas – zivjaudzētavā ir plašs  sortiments. Saimniekam īpašs prieks par jaunajiem  zandartiņiem, jo to noiets ir ļoti labs, tos iepērk, piemēram, lai dīķos tiktu galā ar sīkzivīm.

– Kā realizējat zivju produkciju?
– Zivis pārsvarā pārdodam šeit uz vietas – cilvēki atbrauc, izvēlas un nopērk – dzīvu vai kūpinātu zivi. Tā varam dažādot piedāvājumu, jo pircējs atbrauc pakaļ svaigai zivij, sajūt smaržu un izvēlas vēl kūpinātu karpu – vai otrādi. Mums ir trīs kūpinātavas, dažkārt kūpinām arī vistu. Cilvēki brīnās – kā tā var būt, pilsēta 10 km attālumā, bet pircēju netrūkst! Mūsu zivis tiešām ir garšīgas – kūpināšanā izmantojam tikai sāli, piparus un ķiplokus, nekādas citas piedevas, viena porcija tiek kūpināta četras stundas. Dūmu dod baltalksnis, kas gan ātri izdeg, tāpēc pakurā liekam ozolu – ticu, ka tas ir latviešu spēka koks, turklāt dod arī patīkamu jūras dzintara nokrāsu.

Izveidojusies sadarbība ar makšķerēšanas klubiem, kas realizē principu – noķēri&atlaidi, tur zivis man visvairāk patīk pārdot, jo zinu, ka šajās ūdenskrātuvēs viņas, iespējams, nodzīvos līdz sirmam vecumam. Citur Eiropā šādi klubi ir ļoti iecienīti. Par šo ir daudz diskusiju, bet nu jau nozares pārstāvju vairākums uzskata, ka notvertos lielos eksemplārus ir goda lieta atlaist. Noķert lielās zivis nebūt nav viegli, tā ir atpūta un savu spēju pārbaude, bet ēst šīs trofejas nebūt nav obligāti.

– Ar ko jūs zivis barojat?
– Tā kā esam augkopības uzņēmums, zivis pārsvarā barojam ar atšķirotiem graudiem – kviešiem, kas ir šķelti, pārāk lieli vai mazi. Tāpēc smejamies, ka mūsu zivis ēd baltmaizi. Vēl laba ir spēkbarība, kurā ietilpst kaulu un asins milti un kas satur dažādus noderīgus mikroelementus – to iepērkam no Kauņas un nelielās devās piejaucam pamatbarībai.

– Izstāstiet, kā īsti pievērsāties lauksaimniecībai.
– Pēc armijas 90. gadu sākumā atnācu uz šejieni, atgūstot senču zemi, – sāku strādāt ar 2.4 ha, kas bija daļa no 34 ha lielā vecvecāku mantojuma. Tad pakāpeniski likām klāt platības, gados piecos jau bijām tikuši pie vairāk nekā 20 ha. Pirms tam dzīvoju Salaspilī, absolvēju Ogres meža tehnikumu ar ievirzi mežsaimniecībā, sākumā nekas neliecināja, ka es būšu tas, kas atsāks mūsu dzimtas lauksaimniecības līniju, taču mani sāka vilkt atpakaļ pie saknēm. Man vienmēr ir licies, ka Latvijas spēks ir laukos. Aparta zeme man dod milzīgu spēku. Citus uzlādē brauciens uz siltajām zemēm vai teātra apmeklējums, man atliek pasmaržot apartu zemi un baterijas ir pilnas – līdz nākamajai reizei.

Sākumā mums bija arī vairākas govis, es pats tās slaucu – pie tam trīs reizes dienā. Pienu, krējumu un biezpienu pārdevām pilsētniekiem – ar pilnu mugursomu braucu autobusā, piena kannas rokās... Jēkabpili ar citiem zemniekiem bijām sadalījuši tādos kā reģionos, kur katrs savu produkciju pārdevām. Ietirgojumi bija vien 3–4 lati, bet arī tiem laikiem tā bija nauda! Man ir ļoti labi vecāki un vecvecāki, saprotoša ģimene, kas palīdzēja arī tajos grūtajos laikos. Jo sākumā bija tā – ja jāizvēlas starp desu uz maizes un jaunu aprīkojumu dīķim, tad pirku otro. Taču paldies tiem laikiem, jo tas ir devis pamatīgu rūdījumu. Ja tagad ir kādi sarežģījumi, tas liekas vien nieks, salīdzinot ar tām dienām. Un, ja tagad kāds saka, ka mēs slikti dzīvojam, es – ne ļaunu domādamas, bet vienkārši gribu paprasīt – vai nedēļu Sibīrijā varētu nodzīvot kā mūsu senči 40. gados. Man ir otrādi – ja kāds 1993. gadā ļautu ielūkoties nākotnē, lai redzētu, kāda saimniecība izskatās šobrīd, man tas šķistu nekad nepiepildāms sapnis. Strādājam ar modernu tehniku, labiem darbiniekiem, zinošiem agronomiem un citiem padomdevējiem, dzīvojam mājās ar siltām grīdām... Man dažkārt bail, ka mēs ar savām žēlabām vienreiz izpelnīsimies, jo Dieviņam nepatīk, ja visur redz nebūšanas un slikto. Ja 90. gados teicām – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā, tad es arī šodien varu teikt tieši to pašu. Mums ir jādomā, ko runājam un domājam, jo tas mums var atgriezties atpakaļ kā bumerangs pavisam negaidītā veidā.

Tomēr esam daudz sasnieguši – izveidojušies gan par reģionālo mācību centru, kur Latvijas Lauku konsultāciju centrs rīko savus seminārus, gan zinātniski pētniecisko centru, gan vienu no lielākajām saimniecībām visā apkārtnē. Esošo hektāru daudzumu esam sasnieguši ar smagu un ļoti smagu darbu. Visgrūtākajos laikos, nevis paceļot balto karogu, bet iesējot vēl par hektāru vairāk. Kādreiz man katru gadu bija kalendārs, kur plānoju dienas darbus, tas ļāva attīstīties plānveidīgi un nepārdegt. Un reti kurš gads man toreiz nebeidzās ar ierakstu – viss, vairs nesēšu. Savas tulznas es vienkārši ar nazi griezu nost, ādas sabiezējumi bija palikuši nedzīvi... Tad atkal sākas jauns gads un izlemju – labi, šogad vēl sēšu. Un tā gadu no gada. Akcents vienmēr ir bijis uz zemju platību palielināšanu, pēc tam – uz tehnikas parka uzlabošanu, vēlāk – uz funkcionālo telpu iekārtošanu – zivju māja, apsildāmais angārs tehnikai un kvalitatīvi instrumenti. Viss pārējais, kas saistās ar asfaltu, apstādījumiem, apgaismojumu, vienmēr paliek rītdienai. Bet... gan jau tiksim arī līdz tam. Saprotu, ka mana saimniecība no ārpuses neizskatās tik skaisti, vajadzētu vairāk domāt par sakopšanu, taču mums ir savas prioritātes.

– Vai bija kāds pagrieziena punkts, kad jutāt, saimniecība beidzot atsperas?
– Iespējams, tas bija ap 1995. gadu, kad nopirku pirmo meža cirsmu ar izstrādes tiesībām no vietējās iedzīvotājas. Droši vien neminēšu neko jaunu, sakot, ka mežs ir tas, kas Latvijā ir pacēlis daudzas saimniecības, jo parasti jau zemniekiem nepieder tikai lauksaimniecības zeme. Tā līdz kādam 2003. gadam diezgan intensīvi strādāju mežsaimniecībā. Un tas deva ļoti lielu atspaidu. Es esmu par atbildīgu mežu apsaimniekošanu, nevis vienkārši izciršanu, jo kokam ir jāaiziet tad, kad tas nav par vecu vai jaunu, bet vietā tiek stādīta jauna mežaudze. Domāju, ka no šiem mežiem lielākais labums būs maniem bērniem un mazbērniem, protams, arī man tā ir krājkasīte nebaltai dienai. Savulaik mežs man palīdzēja noturēties krīzes laikā.

Tad sākās nākamais vilnis, kad vietējie zemju īpašnieki sāka pārdot savas zemes un es pirku klāt vidēji pa 100 ha ik gadu. Esam Laukezera apkārtnē, kas tiek uzskatīts par tīrāko ezeru Latvijā, Natura 2000 teritorija, kura ūdens ir arī dziedinošs. Un man gribas domāt, ka ezers ir devis tādu stipru pamatu vietējiem ļaudīm, jo daudzi teica – pārdosim savu zemi tev, nevis kādam ārzemniekam, kas sola maksāt vairāk. Un tā ir visaugstākā cieņa un mīlestība no vietējiem cilvēkiem.

– Kas jūsu laukos aug?
– Interesanti, ka pirms gadiem 10 es par rapsi neko negribēju dzirdēt, bet nu jau ziemas rapši ir iesēti 365 ha platībā, ziemas kvieši ir 370 ha. Vasarājos savukārt vairāk ir kvieši, zaļināšanai būs kāds zirnis, rapši. Kaut ko atstāsim arī papuvē. No pupām atteiksimies, jo šī gada izmaksas novākšanai un kaltēšanai mums nešķita izdevīgas. Pupu laukus bija apsēdušas arī zosis, kuras diemžēl nekā nevaram atgaiņāt, jo šaut nedrīkst. Nekādus iesniegumus gan es nerakstīju, jo principāli neesmu sūdzambībele. Labāk sakožam zobus un pārsējam.

Ražas mainās no gada uz gadu. Pērno sezonu negribas atcerēties, savukārt 2017. gads bija ļoti labs ražas ziņā, taču tad daudzi lauki applūda. Pie kaimiņiem bija ieradusies komisija izvērtēt radušos zaudējumus, un virs mūsu lauka airējās ar laivu. Taču mēs nepieteicām kompensācijām pilnīgi nevienu hektāru – līdz pēdējam cīnījāmies par to, ko var novākt. Tā nu sanāca, ka lielu daudzumu graudu nokūlām pat oktobra beigās ar lieliem mitrumiem. Zudībā aizgāja līdz 20 ha.

Hektāru mums ir daudz, bet sanāk, ka daļu savas zemes iznomājam un tad atkal nomājam no citiem, lai lauki atrastos pēc iespējas tuvāk viens otram un vieglāk apsaimniekot. Pašlaik tālākais lauks ir izvietots 12 km attālumā no saimniecības ēkas. Var teikt, ka lauki ir sadalīti trīs blokos – tuvāk saimniecībai ap 600 ha, otrs ir Vīpē, ap 300 ha, trešais ir aiz Zīlāniem vēl ap 300 ha.

Pēc kūpinātām karpām uz Kalvēm brauc cilvēki no visas apkārtnes.

– Vai jums ir arī sava kalte?
– Pirms diviem gadiem mums bija iespēja iegādāties viena saimnieka kalti Zīlānos, kas bija celta jau kolhoza laikos. Sākumā iegādājāmies 30 % no īpašuma, bet šogad jau visu, jo pārējiem saimniekiem tā kļuva lieka. Tur ir trīs neatkarīgas kaltes, iespēja kodināt sēklas – mūsu saimniecībai ļoti piemērota, varbūt pat nedaudz par lielu, bet vēl jau ir iespējas izplesties. Pieņemam arī citu uzņēmumu kultūras kaltēšanai un uzglabāšanai.

– Kur realizējat graudus?
– Mans stabils sadarbības partneris ir SIA Elagro Trade. Tajos laikos, kad man neklājās viegli, esmu no šī uzņēmuma saņēmis lielu pretimnākšanu, tāpēc mainīt šādu korektu partneri nav nekādas vajadzības. Šogad tur nodevām 100 % novāktās labības. Citur pārdevām vien sīkos graudus mājputnu barībai.

– Kas jums palīdz agronomiskos jautājumos?
– Agronomiskās lietās konsultē Ineta no Elagro Trade, viņa arī netālu dzīvo, tāpat palīdz Līga no Scandagras. Ja man vajag konsultāciju, tas ir viena zvana jautājums. Ja gribam kaut ko sasniegt, mums ir regulāri jāmācas agronomija, jāseko jaunumiem un tendencēm augu aizsardzībā. Es gan vienmēr uzsveru, ka nevaram būt unikāli visās jomās. Es padziļināti pārzinu zivkopību – īpaši labi orientējos zandartu audzēšanā, bet nevaru zināt visu par visām zivīm un būt izcils agronoms vienlaikus. Tāpēc man patīk strādāt ar vairākiem konsultantiem, daudzveidīgu produkciju, lai saņemtu labāko un nonāktu pie labākā rezultāta.

– Kā veidojies jūsu tehnikas parks?
– Pašlaik mums ir divi John Deere traktori, divi Massey Ferguson un divi Zetori, ir Kverneland arkls, vairākas vienības ir no Amazone – diskotājs, minerālmēslu kliedētājs, divas sējmašīnas. Kombaini mums ir vairāki – mazākas jaudas no Claas, kā arī divi krievu kombaini Acros, ar ko mani darbinieki ir apmierināti. Nevaru teikt, ka mums ir tikai viens iecienītais zīmols, vienmēr izvērtēju piedāvājuma klāstu, nekad nekautrējos pajautāt kādam pieredzes bagātam kolēģim viņa pieredzi par augsnes apstrādi vai kādu tehnikas vienību. Daudziem nepatīk jautāt, parādīt savu nezināšanu, bet man nav problēmu. Ja vajag, piezvanu trīs cilvēkiem, kuru viedoklim uzticos, lai pieņemtu lēmumu par pirkumu.

– Cik daudz izmantojat ES fondu līdzekļus?
– Īpaši apmierināts ar šo neesmu. Kādreiz bija noteikums, ka katra saimniecība drīkst realizēt projektus par kopējo summu līdz 700 tūkstošiem eiro, neesam iztērējuši ne piekto daļu. Sākumā nesteidzāmies, bet tad mainījās noteikumi un šai summai pieskaitīja arī divas citas manas saistītās saimniecības. Pats jau vien esmu vainīgs, laikus neizpētīju dokumentus un noteikumus.

– Vai uzņēmuma darbinieki dalās augkopības un zivkopības nozarē?
– Kopumā uzņēmumā ir trīs nozares – augkopība, akvakultūra un mežsaimniecība plus vēl viesu māja. Pamatā esam seši darbinieki, mežsaimniecībā strādā vēl pāris kā pašnodarbinātie. Grāmatvedība mums ir ārpakalpojums. Darbu ir daudz, tāpēc man ir jāmācās deleģēt uzdevumus. Un pamatā tam ir uzticēšanās cilvēkiem, arī naudas lietās. Tāpat gribu, lai darbinieki iesaka man uzlabojumus, ko viņi saredz saimniecības lietās.

Mūsu darbinieki ir kā universālie kareivji – gan strādā uz kombaina, gan zivis kūpina, gan ar ekskavatoru tīra novadgrāvjus un kopj mežu jaunaudzes. Tā cilvēkus var nodarbināt visu gadu, lai nav jāiet bezalgas atvaļinājumā, bet februārī atvaļinājums ir visiem vienlaikus. Uzskatu, ka pie manis ir sapulcējušies labākie tuvākās apkārtnes cilvēki. Ja kāds ir parādījis, ka viņam te patīk strādāt, mēs viņu pieņemam – un pat ne kā uzņēmumā, bet ģimenē! Kad vajag, strādājam diennakti, bet arī kopā atpūšamies. Mums vienmēr ir kopīgas Ziemassvētku svinības, kur darbiniekiem kopā ar viņu ģimenēm atskaitos par gada laikā padarīto, uzņēmuma bilanci un nākotnes plāniem. Parasti piedalāmies arī vietējās sporta spēlēs, mēdzam kopīgi aizbraukt uz hokeja maču, koncertiem – bijām uz Rammstein, brauksim uz Jumpravu. Vēl mums ir lielā talka, kad izvēlamies kādu objektu un tad darbinieki kopā ar ģimenēm to sakopj, – ir mūzika un liels zupas grāpis.

Kolektīvs man ir stabils – kodols praktiski nemainās. Ir arī tādi, kas man saka – gribu pie tevis iegūt rūdījumu, lai pēc tam jau ietu tālāk savā dzīvē, darītu savu lietu. Mums tiešām ir zināma armijas disciplīna, bet vārda labākajā nozīmē. Tas nozīmē – ja vajag, tad vajag. Nav vārda nevaru, ir tikai – negribu.

Ūdens, meži un zeme – Kalvēs gudri izmanto dabas dāvātās bagātības.

– Vai no visām nozarēm tuvākā jums ir zivkopība?
– Var teikt, ka akvakultūra ir mana sirds un dvēsele, lauksaimniecība un augkopība ir mans iekšējais mugurkauls, bez kā mēs nevarētu dzīvot un uz ko balstāmies. Zivis ir arī lielisks stresa un noguruma noņēmējs. Meži – tā ir mana zaļā domāšana un arī krājkase. Tomēr jāsaka, ka zemi, ūdeņus, mežus... – visas šīs dabas bagātības mēs esam ļoti komercializējuši – kāda ir raža, cik saņemsi par tonnu? Manuprāt, mums, latviešiem, vajadzētu mazliet atgriezties atpakaļ pie tā, lai ar dabu pastāvētu līdzsvarā. Man ir trīs meitas un dēls, kuri ir strādājuši saimniecības laukos, lai nopelnītu sev naudiņu. Ja mūsu ģimenē nokrīt maizīte zemē, tā ir jāpaceļ un jānobučo. Tā ir vērtība! Pasaule šobrīd ir neprognozējama. Vai varam būt droši, kā un ko mēs ēdīsim pēc nedēļas un mēneša? Nedrīkstam nokomercializēt katru priedi caur taburešu skaitu vai katru graudu kravu caur bankas kontu. Man ir bail no šīs tendences.

Taču laukiem jābūt tādam magnētam, lai jaunieši te gribētu atgriezties. Lai dzīve Rīgā, Londonā vai Minhenē būtu tikpat pievilcīga kā šeit Krustpilī vai Ludzā! Es saprotu mehānismus, ar ko to varētu panākt, bet arī valstij te ir jānāk pretī. Vajag maksāt nodokļus, nevis strādāt ar shēmām. Ja gribam ietaupīt uz lauku skolotāju un mediķu rēķina, nekas nenotiks.

– Jūs esat bijis arī Krustpils novada priekšsēdētājs.
– Tas ir normāli, kad pēc kāda ilgāka laika gribas pārmaiņas vietējā pašvaldībā. Pie manis vērsās kā pie apkārtnē zināma cilvēka, lai kandidētu, taču es biju ar mieru būt saraksta beigās, jo man tomēr ir daudz darba saimniecībā. Tomēr no 13. vietas mani vēlētāji pārcēla uz pašu saraksta augšgalu. Biju sprukās – man cilvēki bija uzticējušies, tāpēc piekritu kandidēt par domes priekšsēdētāju. Taču es esmu tāds – ja pie kaut kā pieķeros, tad uz 100 procentiem. Cīnījos par visiem, degu par savām idejām, līdz pēc gada piedzīvoju infarktu. Tikai pateicoties Jēkabpils un Rīgas mediķiem, mani atgrieza dzīvē. Tad es sapratu, ka vairs nevaru strādāt ar pilnu atdevi, un nolēmu no amata atkāpties. Tas bija pārsteigums visiem. Es kļuvu par priekšsēdētāja vietnieku, kas jau vairs nav algots darbinieks, tāpēc varēju simtprocentīgi atgriezties savā saimniecībā, bet, kad bija jāaizstāj atvaļinājumā esošais domes vadītājs, pilnā mērā pievērsos darbam sabiedrības labā. Nākamajās vēlēšanās vairs nekandidēju, toties kandidēja mana sieva Daina – cienīta skolotāja, mazpulku vadītāja, kas arī pašlaik ir deputāte. Tā nu ir sanācis, ka mūsu ģimene ir zināma, jo neesam neko savārījuši, esam kārtīgi darītāji.

– Vai pašlaik jums ir kādi saimniecības nākotnes attīstības plāni?
– Viens no virzieniem ir pievērsties kādus gadus novārtā atstātajai vēžu audzēšanai. Par šo jomu zinu tiešām daudz, tāpēc negribu savas zināšanas aizlaist postā. Mēs īsti vairs nemākam ne maizi cept, ne alu darīt kā kādreiz, un ir svarīgi šīs zināšanas saglabāt un nodot tālāk. Tas pats attiecas uz vēžiem. Gribu izveidot vēžu skolu – kā vēžot tā, kā to darīja mūs senči vēl 18. gs. Te gan sava nozīme ir arī likumdošanas ierobežojumiem, kur ir sava taisnība – muļķis var izsmelt vēžiem pilnu ezeru sausu. Taču darīt to ar prātu un īstajās vietās gan vajadzētu atļaut. Jau tagad mācu to savam dēlam un apkārtnes jauniešiem. Te nav runa par komercķeršanu vai iespēju palielīties ar savu guvumu, bet gan tradīciju saglabāšanu.

Mēs aicinām cilvēkus vēžus audzēt savos dīķos – Latvijas platspīļu vēzis ir fantastiska delikatese. Pēc tiem, tāpat kā Latvijas priedes kā labākā būvmateriāla, būtu ļoti liels pieprasījums arī ārzemēs, taču mums jau nav tik daudz, ko piedāvāt. Mums saimniecībā norisinājās pētījums par vēžu audzēšanu, kur analizējām, ar ko vēžus ēdināt – salīdzinot trīs barības veidus, tāpēc tagad varam ieteikt, kāds pieaugums būs, barojot ar dabiskas izcelsmes subproduktiem (kautķermeņu pārpalikumiem), dabas produktiem – rapšu un linsēklu spraukumiem vai kabačiem un zirņiem.

Vēl akvakultūras nozarē gribētu platības palielināt 2–3 reizes. Augkopībā gan papildu zemes īsti klāt neprasās – man pietiek, bet ir jāstrādā ar kvalitāti – lai ir atbilstoša tehnika, lai ir pilnvērtīgas zināšanas, taču tas ir mērķis vismaz gadiem desmit.

– Vai jums atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
– Vienmēr esmu bijis ļoti enerģisks, tāpēc vēl paralēli darbojos Jēkabpils hokeja komandā. Vasarā lielākais vaļasprieks ir vēžošana, paralēli vēl kādu dzejoli uzrakstu. Šobrīd tuvojas patriotu nedēļa – no 11. līdz 18. novembrim mani dažkārt aicina uz skolu aprunāties ar jauniešiem. Ir skaisti, ka valsts svētkus varam svinēt tik daudz dienas! Mēs ar ģimeni aktīvi piedalāmies visos pasākumos – gan Lāčplēša dienā, gan nesen atcerējāmies Baltijas ceļu. Joprojām esmu arī zemessargs, aktīvās mācībās vairs nepiedalos, bet trauksmes gadījumos vienmēr esmu gatavs reaģēt un sargāt savu zemi.

Gundars Kalve:  „Esmu apkopojis lietas, ko man ir atdevuši bijušo leģionāru radinieki. Priecājos, ka ir sabiedrības daļa, kas tur šo mūsu vēstures posmu un šos vīrus labā piemiņā. Esmu iedzīvinājis 16. marta svinības Jēkabpilī un Krustpils novadā – ejam gājienā uz pieminekli Kritušajiem par Tēviju –  sākumā bijām pāris cilvēki, tagad nāk jau simtiem apkārtnes iedzīvotāju. Mūsu karavīri nebija ne vienā, ne otrā pusē, viņi cīnījās par savu zemi, bet to ir grūti izskaidrot cilvēkiem no malas.”