Dārzs un Drava / 2024.gads (ZIEMA)

Foto: no Ineses Dimantas personīgā arhīva

Inese Dimanta ir ļoti uzņēmīga un enerģiska jauna sieviete, kas jau vairākus gadus ar bērniem mīt skaistajā Kurzemes puses Grīņu rezervātā. Pērn viņa izdomāja, ka vēlas sev arī bišu saimes. Jaunas idejas sievietei aug kā sēnes pēc lietus, visu laiku rodas kaut kas jauns. Medus gan nav daudz, vairāk tūristiem un labdarībai domāts. Ineses fi rmas zīme ir Be Dimond. Be nozīmē bite, bet dimond liecina gan par dārgakmeni, gan viņas uzvārdu.

Inese priecājas, ka, rezervātā dzīvojot, ir ciešā tuvībā ar dabu.
„Pēc pirmās izglītības esmu grāmatvede. Varētu domāt – kas nekaiš, prestižs darbs birojā, glītā kostīmiņā. Taču to nevar salīdzināt ar dabisko vidi, kas man tagad ir visapkārt,” viņa saka un atklāj, kā tas ir.

Teorija rokrokā ar praksi
Esmu no Ziemupes, Saraiķu puses. Līdzīgi kā daudzas lauku meitenes, pēc devītās klases aizgāju mācīties uz Saldu. Tur iemīlējos, apprecējos, devāmies uz Rīgu, tad atpakaļ uz Saldu... laulība izjuka. Pārdevu visu, kas man Saldū piederēja, un Grīņu rezervāta teritorijā, mežā nopirku māju. Tas vairāk bija tāds emocionāls lēmums. Biju pārliecināta, ka māju esmu nopirkusi blakus rezervātam, bet, kad sāku kārtot dokumentus, sapratu, ka mans īpašums atrodas rezervāta teritorijā, ka man nu pieder Eiropas nozīmes biotopi un īsti pat nav, kur iestādīt kartupeļus. Toties varu izbaudīt smaržīgās naktsvijoles un priecāties par citiem aizsargājamiem augiem, arī īpašo Grīņu sārteni.

Šī ir ļoti interesanta un savdabīga vieta, kas atbilstoši jāpsaimnieko. Manā īpašumā no Grīņu rezervāta vairāk nekā 1500 ha ir 8 ha. Esmu šeit jau septiņus gadus. Bites man ir apmēram gadu, vēl ir dažas kazas, takši, kaķīši, ponijs un divi dēli. Meita ir jau savā dzīvē un šobrīd rīdziniece.

Bites ir enerģētiski piesātinātas radībiņas. Es strādāju par masieri, daudzi klienti gribēja zināt ‒ kāpēc tev nav bites, tu taču dzīvo rezervātā! Tur jau tā sāls ‒ te ir meža pļavas, kur aug virši un vēl daudz kas cits. Nav rapšu lauku, trīs kilometru rādiusā nav citu saimniecību. Ideāla vieta bitēm.

Pati gan līdz tam neaizdomājos, pat mazliet baidījos no bitēm. Parasti jau baida tas, ko nezinām un nepazīstam. Bites ieteica vērgalnieki Jolanta un Nauris Novadi. Nauris agrā jaunībā bijis bioloģijas skolotājs, apguvis arī biškopību un pamatskolā man mācīja bioloģiju. Savulaik biškopība bija viņa pamatnodarbošanās. Naurim sāka sāpēt mugura, un viņi ar Jolantu nāca pie manis uz masāžām. Tā vārds pa vārdam, līdz viņi saka ‒ tev vajag vismaz dažus bišu stropus, ja vajadzēs, palīdzēsim ar padomu.

Tieši tobrīd Ogres valsts tehnikums bija izsludinājis uzņemšanu programmā Biškopība. Nevis kursi, bet nopietna lauksaimnieciskā izglītība uz vidusskolas bāzes ar iespēju iegūt kvalifi kāciju Ceturtās kvalifi kācijas biškopis. Man šķita, ka tā ir lieliska iespēja, jo teorijas apguve notiek attālināti, bet praktiskās nodarbības uz vietas Vecbebru pļavās. Tagad Vecbebri pievienoti Ogres tehnikumam un ir tā struktūrvienība. Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Agrā pavasarī sapratu, ka ar teoriju vien ir par maz, vajag ātri pašai dabūt bites. Lai teorija ietu kopā ar praksi. Viens ir tas, kad aizbrauc uz mācību dravu un visi kopā dara, pavisam kas cits, kad pašam sava drava. Tagad man ir deviņi bišu stropi. Protu izveidot saimes arī savā, ne tikai mācību dravā. Daudz mācījos no pieredzējušās biškopes Aijas Odiņas, pie kuras devos praksē. Viņai bišu dravas ir Ķemeros un Saraiķos. Ķemeros ir mazliet līdzīgi dabas apstākļi kā te Grīņu rezervātā.

Piedzīvojums ilgtermiņā
Skaista vasara. Laiks silts, visapkārt zied virši, un bites uz tiem kā uzmedotas. Protams, labāk virši nekā cukura sīrups. Pavasarī redzēsim, kā bites būs pārziemojušas, vai viršu diēta būs nākusi tām par labu.

Ar bitēm jau nekad līdz galam neko nevar zināt, īsts piedzīvojums! Turklāt tajā neesi viens, pa šo laiku iepazīts ļoti daudz bitenieku, izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Biškopības biedrību. Uzslavu pelnījuši gan pasniedzēji, gan kolēģi, mums ir tāds pieaugušo kurss, vidējais vecums ap 40 gadiem. Esam no visas Latvijas. Līdz ar to kontakti ir nenovērtējami. Kolēģi mani arī iedrošināja rakstīt Eiropas projektus. Šogad esmu uzrakstījusi veselus divus par biškopības saimniekošanas uzsākšanu un produktu apstrādi. Arī PVD dokumentus esmu sakārtojusi.

Piedalījos Medus dienās, kas notika šeit Grīņu rezervātā. Divās dienās sabrauca vairāk nekā simts cilvēku. Tās tieši sakrita ar Tēvu dienu un māju kafejnīcu laiku. Fantastiska atsaucība! Biju sagatavojusi desmit bitenieku tērpus, un cilvēki varēja iet pie bišu stropiem. Vecākajam apmeklētājam bija 94 gadi. Kad viņš vēl bijis pusaudzis, kaimiņš reiz izaicinājis ‒ puiši, vai pārnesīsit šo stropu? Tad dabūsiet medu!

Es biju izdomājusi arī meistardarbnīcu, kur rādīju, kā darboties ar rāmi. Man patika, ka bija sabraukuši arī tēvi ar bērniem un visur piedalījās. Bija prieks, ka varēju atbildēt uz visiem jautājumiem, ko man uzdeva. Tas arī palīdzēja pašai, gatavojoties eksāmenam.

Nereti tomēr gadās, ka teorija nesakrīt ar realitāti. Piemēram, stāstīja, ka apaugļota bišu mamma nelido. Es vienu nopirku, pie-laidu klāt pārējām bitēm, un viss bija labi. Nolēmu pēc 3‒4 dienām paskatīties, kas tur notiek. Izcēlu rāmi, lai redzētu, vai ir sadētas oliņas, bet tā bišu mammīte pacēlās spārnos un aizlaidās. Apstulbu ‒ kā tā? Piezvanīju savam pasniedzējam un Biškopības biedrības vadītājam. Izrādās, ka viņam arī tā ir gadījies, reti, bet reizēm tā notiekot.

Bites ir labas skolotājas. Reiz nebiju kārtīgi aiztaisījusi ciet biškopības tērpu un septiņas bites mani sadzēla tieši sejā. Paskatījos spogulī uz sevi ‒ kā kriminālā Latvija. Uzskatāma mācība.

Balzāmkārkliņš ‒ pašu eikalipts
Šogad bites dāsni aplaimoja ar medu. Gādājot bites, nebiju mērķējusi uz lielu medus ieguvi. Trīskāršoju dravas apmēru ar savām bitēm. Ieguvu apmēram 50 kg medus, un es uzskatu, ka tas ir ļoti daudz. Man nav sēto nektāraugu. Ir tikai tie, kas aug mežā.

Tagad man ir doma pavairot bišu saimju skaitu un iegūt bioloģiskās saimniecības statusu. Tam nevajadzētu būt ļoti grūti, jo atrodos Grīņu rezervātā un arī citi apstākļi ir tam labvēlīgi. Nākamgad man sāksies pārejas periods uz bioloģisko saimniekošanu. Eiropas atbalsts bioloģiskajām saimniecībām ir, sākot no 20 bišu stropiem. Man vajadzētu vismaz līdz šim skaitam tikt. Ļoti priecājos par to, jūtu arī ļoti lielu atbalstu. Noteikti nenotiks medus ražošana vairumā. Tas būs kā luksusa produkts tūristiem, kuri apciemos rezervātu.

Es esmu arī Grīņu rezervāta gide. Te var redzēt naktsvijoles, parasto purva mirti, ko sauc arī par balzāmkārkliņu, kas ir viena no Rīgas melnā balzāma sastāvdaļām. Man šķiet, ka tas ir tāds Latvijas eikalipts. Grīņi ir vienīgā vieta Latvijā, kur tas aug tik lielā platībā. Cilvēki iet pa pastaigu taku un redz tikai krūmus, tad es saku: „Paņemiet to lapiņu un pasmaržojiet!” Aromāts patiešām ir līdzīgs eikaliptam, ļoti izteikts.

Grīņu sārteni dabā ieraudzīt ir grūtāk. Manās pļavās dažās vietās tā aug, un, ja tūristi izrāda īpašu vēlmi, es parādu, kā tā izskatās. Tas ir viršu dzimtas augs. Līdzīga virsim, tikai ziediņš atšķiras. Parasti zied pēc Jāņiem, jūlija sākumā. Daudz zied arī dzegužpirk-stiņi un naktsvijoles. Pirmajā gadā pat nepamanīju, cik to te daudz. Nākamajā gadā staigāju un vēroju ‒ tiešām naktsvijoļu pļavas! Tā kā bitēm būs medus ar naktsvijoļu pieskaņu.

Kādreiz te atradās purvs, nenotika nekāda saimnieciskā darbī-ba. Brīvās Latvijas laikā radās ģeniāla ideja to visu padarīt lauk-saimniecībai derīgu. Zemes meliorēja, raka lielos grāvjus, zemi meta uz ceļa, tā izveidojot ceļus un visus nosaucot par dambjiem. Es, piemēram, dzīvoju uz Skolas dambja. Joprojām ir arī Ezera dambis. Izveidoja apmēram simts apbūves gabalu, ar domu, ka tos iztirgos zemniekiem, kuriem trūkst zemes. Kurzemnieki labi zināja, ka tas ir purvs un grīnis, t.i., nabadzīga augsne. Neviens kurzemnieks nebija ieinteresēts šīs zemes pirkt. No mums vistālāk dzīvo latgalieši, kas nopirka uz papīra, neapskatoties uz vietas.

Paldies jaunajām māmiņām
Man vēl ir ideja pirms Ziemassvētkiem noformēt sociāli atbildīgu uzņēmumu, dokumenti ir sakārtoti, etiķetes un logotips izstrādāti. Vienu kastīti ar viršu medu jūs pērkat sev, samaksājat par divām, bet otra kastīte aizceļos uz Kuldīgas slimnīcu jaunajām māmiņām. Kā pateicība viņām par ieguldījumu Lavijas demogrāfi jā.

Es nekad nevarēšu konkurēt ar lielajiem mediniekiem, kuriem ir daudzas tonnas šī produkta. Mans mērķis ir, lai cilvēki atbrauc cie-mos, iepazīstas ar rezervātu, ja vēlas, aiziet pie bitēm un nogaršo unikālo rezervāta medu.

Šķiet, ka dabiskā vide man palīdzējusi pēc dzīves triecieniem atgūt dvēseles harmoniju un mieru, rosinājusi atkal un atkal apgūt ko jaunu. Tagad esmu ne tikai masiere, bet arī diplomēts galdnieks, tūrisma speciālists... Taču lielākās ieceres saistās ar bitēm un tūrismu. Tās centīšos realizēt desmit gadu laikā. Proti, manā bišu dravā interesentiem (vairāk tas domāts pilsētniekiem, kam nav savu lauku) būs iespēja noīrēt bišu stropu, kas atradīsies Grīņu rezervātā. Ja cilvēkam nebūs laika savas bites apkopt, varēs man piezvanīt un palūgt, lai to izdaru viņa vietā. Viņš arī, piemēram, savā Rīgas birojā sēžot, varēs paskatīties datorprogrammā savas bites. Tad, piemēram, Ziemassvētkos uzdāvināt Jāņa Bērziņa vai pat Edgara Rinkēviča medu. Ceru, kad dēli paaugsies (pusaudzim tagad ir 13 gadi, viņš jau tagad iesaistās), mēs visa ģimene šeit darbosimies.

Kā bites šūniņās
Daudziem nav pat nojausmas, cik plašs ir biškopības produktu klāsts. Esmu vienisprātis ar Biškopības biedrības vadītāju, kurš vēlas izglītot cilvēkus par bitēm un ļoti aktīvi darbojās ne tikai Medus dienās, bet arī Eiropas medus brokastīs 21. novembrī. Būtu vērtīgi, ka biškopji dotos uz pamatskolas klasēm un stāstītu bērniem par bitēm, to paradumiem, ieguldījumu dabas daudzveidībā, par medu un citiem biškopības produktiem, ka, ja bites neapputeksnēs ābeļziedus, pie āboliem netikt... Iepazīstinātu nākamos patērētājus ar dažādām medus garšām. Mani šis projekts ļoti patīk, arī šogad pieteicos tajā piedalīties.

Gribu bērniem parādīt, kā darina rāmīšus. Lai viņi to var veikt savā darbmācības stundā, ieguglējot internetā atslēgas vārdus Jāņa rāmis. Pēc tam atbrauc ekskursijā uz dravu un paskatās, kā Jāņa rāmītī dzīvo Jāņa bites.

Medus dienās ciemos bija viena ģimene, mazais dēliņš uz darinātā rāmīša ar flomāsteru uzrakstījis savu novēlējumu ‒ Lai jums saticīga ģimene! Tik mīļi! Ne velti mēdz teikt, ka ģimene ir sabiedrības šūniņa. Manuprāt, ir ļoti svarīgi jau no mazotnes bērnus mācīt mīlēt un cienīt bites, prast pienācīgi novērtēt viņu devumu.

Medus nemaz nevar negaršot, jo tam ir tik dažādas garšas. Savukārt medus masāža, lai gan sāpīga, toties ir romantiska, enerģētiski rosinoša un veselīga – uzlabo ādas stāvokli, atbrīvo no celulīta u.c.